Apustuliskā nuncija sprediķis Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku dievkalpojumā Aglonā 2014. gada 15. augustā
Godātie brāļi,
Valsts un valdības vadītāji,
Mīļotie brāļi un māsas!
Šodien, svinot Euharistisko upuri, piedzīvojam diženu prieka un kopības brīdi. Šī svētsapulce, ko veido ticīgie no daudzām un dažādām malām, ir vienota ar Svētā tēva pārstāvi jūsu valstī. Tā rāda izteiksmīgu priekšstatu par Baznīcu, kas ir viena un visaptveroša, Kristus dibināta, un tās sūtības augļus, ko Jēzus uzticēja saviem apustuļiem: iet un darīt par mācekļiem visas tautas, “kristot tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt 28, 18-19).
Ar dziļu pateicību sveicu Viņa Ekselenci Jāni Buli, Rēzeknes-Aglonas bīskapu un Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdi un pārējos bīskapus. Esmu priecīgs sveikt Viņa Ekselenci prezidentu Andri Bērziņu un visas klātesošās autoritātes.
No manas sirds izplūst īpašs sveiciens jums, mīļotie brāļi un māsas! Es pateicos jums par siltu uzņemšanu un man doto iespēju svinēt kopā ar jums šo Euharistiju. Es redzu šajā jūsu žestā atklājamies jūsu cieņu un mīlestību uz pāvestu Francisku, kurš mani ir sūtījis pie jums kā savu pārstāvi, lai apliecinātu savas rūpes, mīlestību un tuvumu.
Man sagādā neizmērojamu prieku svinēt Svēto Misi Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos šajā skaistajā Aglonas dievnamā. Šeit ir visas Latvijas un jo īpaši Latgales, kas ir tik ļoti pazīstama ar savām rūpēm par tēvu ticību, mariāniskās dievbijības centrs.
Latvija, tās vēsture un arī tās valstiskums, ir cieši saistīta ar mūsu māti Mariju. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka senās Livonijas, kas sevī apvienoja Latvijas un Igaunijas teritoriju, oficiālais nosaukums ir Terra Mariana (Marijas zeme). Nākamgad svinēsim 800. gadadienu, kopš pāvests Inocents III to ir pasludinājis par Marijas zemi un uzņēmis tautu tiešā Svētā Krēsla aizgādībā.
Kā katru gadu esam pulcējušies šajā svētvietā, sekojot cerībai, ka Dieva Māte mūs uzklausīs. Esam vienkopus, lai svinētu vienus no senākajiem un mīlētākajiem svētkiem, kas veltīti Vissvētākajai Jaunavai: viņas uzņemšanu ar miesu un dvēseli debesu godībā, ar visu viņas cilvēcību, personas kopveselumā. Šādi mums ir dota žēlastība atjaunot savu mīlestību uz Mariju, viņu apbrīnot un slavēt par „lielām lietām”, ko Visaugstais ir darījis viņai un viņā.
Raugoties Jaunavā Marijā, mums ir dāvāta vēl viena žēlastība: ieskatīties arī mūsu dzīves dzīles. Jā! Jo arī mūsu ikdiena ar tās problēmām un cerībām saņem gaismu no Dieva Mātes, no viņas garīgā ceļa, no viņas godības aicinājuma: tas ir ceļš un mērķis, kas var kļūt un kam ir jākļūst par mūsu ceļu un par mūsu mērķi.
Ļausimies Svēto Rakstu vadībai, ko šodien mums piedāvā Liturģija. Vēlētos īpaši pakavēties pie tēla, ko mums sniedz pirmais lasījums no Atklāsmes grāmatas: cīņa starp pūķi un sievieti.
Šajos divos tēlos mums ir jāierauga nemitīgu cīņu, kas klātesoša cilvēces vēsturē, cīņu starp divām mīlestībām:
– Dieva mīlestību līdz pat sevis zaudēšanai, līdz pat sevis dāvāšanai,
– un sevis mīlestību līdz pat Dieva nonievāšanai, līdz pat citu ienīšanai.
– Dieva mīlestību līdz pat sevis zaudēšanai, līdz pat sevis dāvāšanai,
– un sevis mīlestību līdz pat Dieva nonievāšanai, līdz pat citu ienīšanai.
Vispirms jau šis sarkanais pūķis ir ļoti spēcīgs. Šeit iespaidīgi un raisot nemieru atklājas vara bez žēlastības, bez mīlestības, absolūts egoisms, bailes, vardarbība.
Šajā pūķī varam saskatīt ne vien antikristīgu, Baznīcu vajājošo varu, bet arī visu laikmetu antikristīgās materiālistiskās diktatūras.
Īpašā veidā šo ļaunuma varu, šo sarkanā pūķa spēku redzam īstenojamies lielajās totalitārajās diktatūrās, kas ir atstājušas pēdas aizvadītajā gadsimtā: nacisma diktatūrā un komunisma diktatūrā. Tām bija visa vara, tās iesniedzās ikvienā cilvēka dzīves nostūrī. Likās neiespējami, ka ticība varētu ilgi pastāvēt šī spēcīgā pūķa priekšā, kas vēlējās iznīcināt Dievu, kurš ir kļuvis Bērns, un Sievieti – Baznīcu. Bet īstenībā arī šeit, kā varam to apliecināt, galu galā mīlestība ir izrādījusies stiprāka par naidu.
Bet pūķis vēl arvien ir dzīvs un arī šodien turpina darboties jaunos un dažādos veidos. Viņš darbojas materiālistiskajās, hedoniskajās un patērētāju ideoloģijās, kuras mums saka, ka ir absurdi domāt par Dievu; ka ir bezjēdzīgi ievērot Dieva baušļus; ka tas viss pieder pagātnei; ka cilvēka dzīves vērtība ir pakārtota pašu interesēm; ka ir vērts dzīvot dzīvi vienīgi sev; ka pats svarīgākais šajā īsajā dzīves brīdī ir iegūt visu, ko vien iespējams iegūt; ka vērtība ir vienīgi patērētībai, patmīlai un izklaidei. Lūk, šī ir dzīve, lūk, šādi mums esot jādzīvo.
Tā rīkojas fanātiskas ideoloģijas, kas neciena personu, neciena cilvēka dzīvību, neciena apziņas brīvību, neciena mūžīgās vērtības… kas neatzīst un neciena universālās vērtības, ko nosaka dabiskais likums.
Un atkal jau liekas absurdi, neiespējami pretoties šai valdošajai mentalitātei ar visu tās mediju un propagandas spēku. Šodien liekas vairs neiespējami domāt par Dievu, kurš ir radījis cilvēku, kurš ir kļuvis Bērns un ir īstais pasaules Valdītājs.
Arī tagad šis pūķis šķiet neuzvarams, bet arī tagad ir patiesi, ka Dievs ir spēcīgāks par pūķi, ka uzvar mīlestība, nevis egoisms.
No otras puses mums atklājas cits tēls, Sieviete tērpta saulē, ar mēnesi zem savām kājām un apkārt tai divpadsmit zvaigznes.
Pirmā nozīme bez šaubām ir tā, ka šī sieviete ir Dievmāte, Marija tērpta saulē, tērpta Dievā, visā pilnībā. Marija, kas pilnībā dzīvo Dievā Viņa gaismas apņemta un caurstrāvota. Tai apkārt ir divpadsmit zvaigznes – divpadsmit Izraēla ciltis, visa Dieva Tauta, visu svēto sadraudzība; un pie tās kājām ir mēness, nāves un mirstības attēls. Marija ir atstājusi aiz sevis nāvi; viņa ir pilnīgi tērpta dzīvībā, ir uzņemta ar miesu un dvēseli Dieva godībā.
Un šādi uzņemta godībā, pārspējot nāvi, mums saka: drosmi, beigās uzvar mīlestība!
Viņa ar savu dzīvi mums saka: esmu Dieva kalpone! Viņas dzīve ir bijusi sevis dāvāšana Dievam un tuvākajam. Un šī kalpojuma dzīve tagad kļūst par patiesu dzīvi.
Uzticieties, esiet drosmīgi šādi dzīvot arī jūs, stājoties pretī visiem pūķa uzbrukumiem!
Šī ir pirmā šīs sievietes nozīme, kas īstenojas Marijā. „Saulē tērpta sieviete” ir mīlestības uzvaras, labā uzvaras, Dieva uzvaras lielā zīme. Liela mierinājuma zīme.
Šī sieviete, kas cieš, kurai jābēg, kas dzemdē, kliedzot sāpēs, ir arī Baznīca; Baznīca, kas svētceļo visos laikos.
Vajāta visos laikos, tā dzīvo gandrīz kā tuksnesī, pūķa, ļaunuma vajāta. Bet visos laikos Baznīca – Dieva Tauta, dzīvo no Dieva gaismas un, kā saka evaņģēlijs, tiek Dieva barota ar Euharistisko maizi. Un šādi arī visos nemieros, visdažādākajās situācijās laika ritējumā, dažādās pasaules malās ciešot, Baznīca tomēr uzvar.
Arī šodien Baznīca, šī uzticīgā tauta, turpina būt par Dieva klātbūtni pasaulē, nodrošinot, ka Dieva mīlestība uzvar visas naida un egoisma ideoloģijas.
Arī šodien pūķis vēlas iznīcināt par Bērnu kļuvušo Dievu, iznīcināt Baznīcu, likt tai pazust. Bet mums nav jābaidās par šo šķietami nespēcīgo Dievu. Arī šodien šis nespēcīgais Dievs ir spēcīgs: Viņš ir patiesais spēks. Viņš ir uzvarējis un turpina uzvarēt pār ļauno un pār nāvi!
Un tā, šiem svētkiem, Debesīs Uzņemtās svētkiem, ir jākļūst par aicinājumu no jauna paļauties uz Dievu.
Tas ir arī mudinājums atdarināt Mariju tajā, ko viņa pati saka: esmu Kunga kalpone, esmu Kunga rīcībā. Tā ir viņas paraugstunda: sekot viņas pēdās; dāvāt savu dzīvību un neatņemt dzīvību.
Uzlūkosim Mariju, Debesīs Uzņemto! Ļausimies iedrošinājumam ticēt un priecāties; Dievs uzvar! Šķietami vājā ticība ir pasaules patiesais spēks. Mīlestība ir stiprāka par naidu. Kopā ar Elizabeti sacīsim: tu esi svētīta starp sievietēm!
Marija, mēs lūdzam tevi kopā ar visu Baznīcu. Šodien īpaši lūdzam par mūsu brāļiem, kas tiek vajāti un nogalināti Irākā, par šiem vardarbības un reliģiskā fanātisma upuriem. Lūgsim mieru starp visiem cilvēkiem, kas dzīvo šajā pasaulē.
Svētā Marija, lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā!
