J. Lulles tulkojums, ievads un komentāri
Ievads
Rakstot par eitanāziju nacistu Vācijā (skat. rakstu “Kas ir eitanāzija?” www.katedrale.lv), tulkotājs nevarēja nojaust, ka lasītāju zināšanas par šo jomu būs tik mazas un materiāls izrādīsies tik nepieciešams. Tādēļ arī šīs publikācijas mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar asākā nacistu eitanāzijas kritiķa – Minsteres arhibīskapa svētīgā Klemensa Augusta fon Galena (1878-1946) dzīvi un viņa 1941. gada 3. augusta sprediķi par Lk 19,41-47 (“Eitanāzijas nosodījumu”). Šī sprediķa iespaidā Hitlers 1941. gada augusta beigās pavēlēja izbeigt formāli slepeno eitanāzijas programmu “T-4”.
Grāfs Klemenss Augusts Jozefs Pijs Emanuēls fon Galens piedzima 1878. gada 16. martā, Dinklages pilī, netālu no Minsteres kā vienpadsmitais no trīspadsmit bērniem. Absolvējis Gymnasium Augustinianum Vehtas pilsētā (Vācijā) 1897. gadā Klemenss Augusts kopā ar jaunāko brāli Franci iestājas Freiburgas katoļu univērsitātē Šveicē, kur studē filozofiju un literatūru. Uzturoties Romā 1898. gada pavasarī Galens saj ut aicinājumu uz priesterību. Seko studijas Jezuītu konviktā Insbrukā (1898-1903), pēc tam – Minsteres garīgajā seminārā (1903-1904). Savu nākamo bīskapiju priesteris Galens iepazīst 1904.-1906. g., būdams tēvoča – Minsteres bīskapa Maksimiliana Gereona fon Galena (1832-1908) – sekretārs. No 1906 līdz 1929. gadam Klemenss Augusts ir Berlīnes Sv. Matiasa baznīcas kapelāns. 1929. gadā bīskaps Pogenburgs ieceļ Galenu par Minsteres Sv. Lamberta baznīcas prāvestu. Pēc bīskapa Pogenburga nāves 1933. gadā pāvests Pijs XI par bīskapu ieceļ Galenu. Jaunais bīskaps savu sabiedrisko darbību iesāk ar nacistu galvenā ideologa, vācbaltieša Alfrēda Rozenberga grāmatas „20. gadsimta mīts” kritiku, kurā asi noraida teoriju par „kungu rasi”.
Par Ādolfa Hitlera „slepeno pavēli” („Eitanāzijas pilnvarojumu”) drīz pēc tās parakstīšanas uzzina arī Vācijas reliģisko konfesiju – katoļu un protestantu – augstākie garīdznieki. 1941. gada 26. jūnijā pēc vairāk kā gadu ilgas pierādījumu vākšanas Vācijas katoļu bīskapi konferencē Fuldas pilsētā uzraksta kopīgu ganarakstu par nacistu noziegumiem. Tā paša gada jūlijā Galens asi vērsās arī pret GESTAPO īstenoto klosteru atsavināšanu un mūku izdzīšanu.
Tomēr vislielāko ievērību viņam sagādāja 1941. gada 3. augusta sprediķis par Lūkasa ev. fragmentu, kurā Jēzus raud par Jeruzālemi. Arhibīskaps pirms dažām nedēļām no Minsterei tuvās Marientāles klīnikas kapelāna ir uzzinājis par gaidāmo pacientu transportu nonāvēšanai uz Eihbergas ārstniecības iestādi. Šīs transportēšanas fakts tad arī ir tiešais sprediķa iegansts. Uzstāšanās uzreiz kļūst par galveno sarunu tēmu Minsterē, tiek ievērota arī ārzemēs. Asās nacisma kritikas dēļ pāvests Pijs XII 1945. gada decembrī Galenu ieceļ kardināla godā. Kardinālis fon Galens miris Minsterē 1946. gada 22. martā.
Ar savu kristieša stāju, drosmi, atvērtību pret citām konfesijām K. A. fon Galens ir labs piemērs arī mūsdienu Baznīcai. Lasot sprediķi neviļus rodas pārdomas par mūsdienu Eiropu, tās atteikšanos no kristietības Eiropas Konstitūcijas projektā, abortiem (tos nacisti legalizēja 1936. gadā) eitanāzijas legālo statusu dažās valstīs utt. Kurp iet mūsdienu Eiropa? Vai mums, zinot nacistu slepkavību upuru loka paplašināšanos (aborti-eitanāzija-holokausts) šodien ir tiesības palikt pasīviem novērotājiem? Tulkots no grāmatas “Bischof Klemens August Graf von Galen. Akten Briefe und Praedigten “ Loeffler P. Bearb. /Veroeffentlichungen der Kommision fuer Zeitgeschichte / Bd.1- 2. / Bd. 2 Seite 869; 875 – 883. Paderborn- Muenchen – Wien- Zuerich 1996. Mēģinot izprast, kā Galena teikto uztvēra laikabiedri, tiks izmantots arī Galena sekretāra H. Portmaņa neilgi pēc kardināļa nāves 1946. g. rediģētās versijas tulkojums angļu valodā (http//www.euthanasia.com/galen.html ) (versijas vācu teksts grāmatā Portmann Heinrich “Kardinal von Galen” (jaunākais izdevums 2005. g.), kura Latvijā nav pieejama). Tulkojumā saglabāti autora mašīnraksta tekstā veiktie pasvītrojumi (šeit izcelti ar trekniem burtiem).
Tulkotājs
“Eitanāzijas nosodījums” (1941. gada 3. augusta sprediķis par Lk 19,41-47 i
Sv. Lamberta baznīcā Minsterē, Vācijā)
Mīļie manas diecēzes ticīgie! Šīs svētdienas evaņģēlijs rāda satriecošu notikumu . Jēzus raud! Dieva dēls raud! Kas raud, tam sāpvai nu miesā, vai sirdī. Tobrīd Pestītājs miesīgi vēl necieta, tomer viņš raudāja. Cik lielām bija jābut šī visdrosmīgākā vīra dvēseles sāpēm, ka tēļ viņš raudāja. Kāpēc Jēzus raudāja? Viņš lēja asaras par Jeruzalemi, svēto, viņam tik dārgo Dieva pilsētu, savas tautas galvaspilsētu. Jēzus radāja par tās iedzīvotājiem, saviem tautas brāliem tādēļ, ka tie nevēlējas atzīt vienīgo, kas varētu novērst tiem Dievišķās Gudrības paredzēto, Viņa Taisnības iepriekš nolikto sodu: „Ak, kaut Tu šodien būtu sapratusi, kas nes Tev mieru.” Neilgi pirms tam Jēzus bija teicis šādi: „Jeruzāleme, Jeruzāleme! … Cik bieži es esmu gribējis sapulcinātTavus bērnus kā putns sapulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” (Lk 13,34) Tu negribēji! Es, Tavs Dievs, Tavs ķēniņš, es gribēju. Bet Tu negribēji! Kādā drošībā, aprūpē un aizsardzībā ir cālēns zem vistas spārna! Tā viņu silda, baro un aizstāv. Tāpat es vēlējos Tevi sargāt, aprūpēt un aizstāvēt pret ikvienu nelaimi. Es gribēju! Tu neesi gribējusi . Tādēļ Jēzus raud, tādēļ raud šis stiprais virs, tādēļ raud Dievs. Par muļķību, par netaisnību, par noziedzīgo nevēlēšanos. ii Un par tā sekām – nelaimi, kuru viņš savā gudrībā jau skata nākam un kuru viņa Taisnībai ir jāpasludina, ja Dieva baušļiem, visiem Viņa Gudrības izteiktajiem brīdinājumiem, visiem mīlas pilnajiem dievišķā Tēva, labākā Drauga aicinājumiem cilvēks noliek pretī savu nevēlēšanos: „Ak, kaut Tu šodien butu sapratusi, kas nes Tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts Tavām acīm (Lk 19,42).” Tas, ka cilvēks savu gribu nostāda pretī Dieva gribai, ir kaut kas briesmīgs, nedzirdēti netaisnīgs un pazudinošs. Es gribēju, Tu neesi gribējusi. Tādēļ Jēzus raud par Jeruzālemi.
Dievbijīgie kristieši! Šā gada 6. jūlijā visās Vācijas katoļu baznīcās nolasītajā vācu bīskapu kopīgajā 1941. g. 26. jūnija ganarakstā cita starpā ir rakstīts: „ Protams, saskaņā ar katoļu ticības mācību ir pozitīvi baušļi,kuru izpilde nav saistošā, ja tā būtu saistīta ar pārāk lielām grūtībām. Bet ir arī svēti sirdsapziņas pienākumi, no kuru izpildes neviens nevar atbrīvot,kurus mums ir jāpilda, lai tas maksātu ko maksādams, kaut arī mums tasmaksātu mūsu dzīvību : cilvēks nekādā gadījumā, nekādos apstākļos, izņemot kaujas apstākļus un nepieciešamo aizsardzību, nedrīkst nonāvēt nevainīgu cilvēku.” Jau 6. jūlijā man bija iemesls iii šiem vārdiem pievienot šādu paskaidrojumu:
Jau dažus mēnešus mēs dzirdam stāstus, ka saskaņā ar pavēli no Berlīnes, no ārstniecības un aprūpes iestādēm piespiedu kārtā aizved pacientus, kuri slimo ilgāku laiku un iespējams, liekas, ka ir neārstējami. Tad, pēc īsa laika radinieki saņem kārtējos ziņojumus, ka slimais esot nomiris, līķis esot sadedzināts un var saņemt pelnus. Vispārīgi valda aizdomas, un ir pietiekami daudz pierādījumu, iv ka šie daudzie garīgi slimo nāves gadījumi neiestājas dabīgi, bet ir mērķtiecīgas rīcības rezultāts. Pie tam tas notiek, pamatojoties uz mācību, saskaņā ar kuru ts. „nevērtīgās dzīvības” drīkst iznīcināt, citiem vārdiem, drīkst nonāvēt nevainīgus cilvēkus, ja ir uzskats, ka viņu dzīvībai priekš tautas un valsts vairs nav nekādas vērtības v. Tā ir briesmīga mācība, ar kuru vēlas attaisnot nevainīgo slepkavošanu, kura principā dod brīvlaišanu darbaspējas zaudējušo invalīdu, kropļu, vecuma nespēka mākto nonāvēšanai.
Kā man ir kļuvis zināms no drošiem avotiem, tagad arī Vestfāles provinces ārstniecības un aprūpes iestādēs tiek sastādīti to pacientu saraksti, kurus kā „neproduktīvos tautas locekļus” jāaizved un īsā laikā jānonāvē. No Marientāles iestādes Minsteres tuvumā šīs nedēļas laikā ir aizgājis pirmais transports! vi
Vācu vīri un sievas! Kriminālkodeksa 211. pants, kurš nosaka: „Tas, kurš tīšām nonāvē cilvēku, ja viņš nonāvēšanu veicis pārdomāti, šīs slepkavības dēļ tiek sodīts ar nāvessodu,” vēl ir spēkā. Laikam tādēļ, lai tos, kuri apzināti nonāvē šos nabaga cilvēkus, mūsu ģimeņu piederīgos, pasargātu no šī likumīgā soda, nāvei nolemtos slimniekus aizved no dzimtenes uz kādu attālu iestādi. Par nāves iemeslu tad tiek uzdota kāda slimība. Tā kā līķis tiek nekavējoties sadedzināts, radinieki un kriminālpolicija pēc tam vairs nevar noskaidrot, vai slimība ir bijusi un kāds ir bijis patiesais nāves iemesls.
Turpretī man ir skaidri apliecināts, ka Iekšlietu ministrijā un valsts ārstu vadoņa dr. Konti birojā to, ka liela daļa garīgi slimo Vācijā īstenībā jau ir apzināti nonāvēta un tiks nonāvēta nākotnē, nemaz neslēpj. vii
Kriminālkodeksa 139. pants nosaka: „Ja kāds iegūst ticamu informāciju par nodomu veikt noziegumu pret dzīvību un laikus par to neziņo apdraudētajam vai varas iestādēm, tiek sodīts.”
Kad es uzzināju par nodomu aizvest pacientus no Marientāles, lai tos nonāvētu, es Minsteres apgabaltiesas prokuratūrai un policijas prefekta kungam Minsterē ierakstītā vēstulē iesniedzu šādu iesniegumu:
„Saskaņā ar man ienākušo informāciju, šīs nedēļas laikā (ir runa par 31. jūliju) lielam pacientu skaitam no provinces aprūpes iestādes Marientālē jātiek kā tā saucamajiem „neproduktīvajiem tautas locekļiem” transportētam uz ārstniecības un aprūpes iestādi Eihbergā, lai tos, kā saskaņā ar visārējo pārliecību ir noticis ar šādiem transportiem no citām iestādēm, nekavējoties nonāvētu. Tā kā šāda rīcība ne tikai ir pretrunā ar Dieva un dabas likumiem, bet arī saskaņā ar Kriminālkodeksa 211. pantu ir sodāma ar nāvi, saskaņā ar pienākumu, kuru man uzliek Kriminālkodeksa 139. pants, es iesniedzu Jums šo ziņojumu un lūdzu nekavējoties pasargāt apdraudētos tautiešus, veicot darbības pret transportēšanu un amatpersonām, kas nodomājušas viņus nonāvēt. Lūdzu, ziņojiet man par veiktajiem pasākumiem.”
Man nav ienācis ziņojums par prokuratūras vai policijas iejaukšanos. Jau 26. jūlijā Vestfāles Provinces pārvaldei, kurai pakļautas iestādes, kam slimnieki ir uzticēti kopšanai un aprūpei, rakstiskā veidā iesniedzu asu protestu. Viss bija pilnīgi velti! Pirmais uz nāvi notiesāto nevainīgo transports no Marientāles ir aizgājis! Un, kā es dzirdu, no Varšteinas klīnikas jau ir aizvesti 800 pacienti.
Tā mums ir jārēķinās ar to, ka īsākā vai ilgākā laikā nabaga neaizsargātie slimnieki tiks nonāvēti. Kāpēc? Ne jau tādēļ, ka tie būtu izdarījuši ar nāvi sodāmu noziegumu, ne tādēļ, ka viņi būtu uzbrukuši sargam vai kopējam tā, ka tam nekas cits neatliktu, kā lietot spēku savas dzīvības glābšanai Tie ir gadījumi, kuros, tāpat kā nonāvējot bruņotu ienaidnieku taisnīgā karā, vardarbības lietošana līdz pat nonāvēšanai ir atļauta, nereti pat vajadzīga. Nē ne jau tādēļ šiem nelaimīgajiem slimniekiem jāmirst. Viņiem jāmirst tādēļ, ka pēc kādas iestādes, lietpratēja, kādas komisijas viedokļa, tie ir kļuvuši „nevērtīgi”, tādēļ ka saskaņā ar lietpratēju atzinumu viņi pieskaitāmi „neproduktīvajiem” tautiešiem. Domu gaita ir šāda: šie ļaudis vairs nevar ražot preces, tie ir kā veca mašīna, kas vairs nedarbojas, kā zirgs, kurš vecuma dēļ ir kļuvis neārstējami klibs, kā govs, kas vairs nedod pienu. Ko dara ar šādu vecu mašīnu? To noraksta. Ko dara ar klibu zirgu, šādu neproduktīvu dzīvnieku? Nē, es nevēlos novest šo līdzību līdz galam – tik baiss ir tās spilgtums un tik briesmīgs ir šis attaisnojums!
Šeit pat nav runa par mašīnām, te nav runa par zirgu vai govi, kuru vienīgais uzdevums ir kalpot cilvēkiem, ražot preces cilvēku vajadzībām. Tos var sasist, tos var nokaut, kolīdz tie šo uzdevumu vairs neizpilda. Nē, šeit runa ir par cilvēkiem, mūsu līdzcilvēkiem, mūsu brāļiem un māsām! Nabaga cilvēki, slimnieki, manis pēc – neproduktīvie cilvēki! Bet vai tādēļ viņi ir zaudējuši tiesības dzīvot? Vai tev un man – vai mums tiesības dzīvot ir tikai tikmēr, kamēr mēs esam produktīvi, kamēr citi mūs atzīst par produktīvajiem?
Ja tiek izvirzīts un pielietots princips, ka „neproduktīvos” līdzcilvēkus drīkst nonāvēt, tad bēdas mums visiem, kad kļūsim veci un nespēcīgi! Ja drīkst nonāvēt neproduktīvos līdzcilvēkus, tad bēdas invalīdiem, kas visu savu veselību un spēkus ieguldījuši ražošanā! Ja neproduktīvos līdzcilvēkus drīkst novākt viii ,tad bēdas mūsu brašajiem karavīriem, kuri dzimtenē atgriežas kā smagi ievainotie, sakropļotie un invalīdi! Ja tiek atzīts, ka cilvēkam ir tiesības nonāvēt „neproduktīvos” līdzcilvēkus – un, ja arī tas pirmkārt attiecas uz nabaga neaizsargātajiem garīgi slimajiem, tad tā būtībā ir brīvlaišana visu „neproduktīvo”, tātad arī neārstējami slimo, kropļu, kara un darba invalīdu nonāvēšanai. Tā ir brīvlaišana mūsu visu nonāvēšanai tad, kad kļūsim veci, nespēcīgi un līdz ar to neproduktīvi. Tad tikai jāizdod kāda slepenā pavēle, ka ar garīgi slimajiem izmēģinātā procedūra ir jāattiecina arī uz pārējiem „neproduktīvajiem”, ka to jāpielieto arī neārstējamiem plaušu slimniekiem, nespēcīgajiem cienījama vecuma ļaudīm, darba invalīdiem, smagi ievainotajiem karavīriem. ix Tad neviens no mums vairs nav drošs par savu dzīvību. Kāda komisija ikvienu var ierakstīt „neproduktīvo” sarakstā, kuri pēc tās domām ir kļuvuši „nevērtīgi” x Nekāda policija nelaimīgo neaizstāvēs, neviena tiesa noziegumu neizmeklēs un slepkavas nesaņems pelnīto sodu! Kas tad var uzticēties ārstam? Varbūt viņš pacientu pieteiks kā „neproduktīvo” un saņems norādījumu to nonāvēt. Nevar iedomāties, kāda tikumu zvēriskošanās xi notiek, kāda vispārēja neuzticēšanās ieviešas sabiedrībā līdz pat ģimenei, ja šo mācību piecieš, pieņem un tai seko. Bēdas cilvēkiem, ja Dieva svētais bauslis „ Tev nebūs nokaut!” kuru Kungs zibenī un pērkonā atklāja Sinaja kalnā, kuru Radītājs jau no paša sākuma ir ierakstījis cilvēka apziņā, ne tikai tiek pārkāpts, bet ja šos pārkāpumus pat piecieš un praktizē nesodīti!
Es gribu minēt piemēru tam, kas tagad notiek. Marientālē bija kāds vīrs, apm. 55 gadus vecs, zemnieks, kāda Minsteres apkārtnes lauku draudzes loceklis – es varētu nosaukt viņa vārdu -, kurš vairākus gadus cieš no garīgiem traucējumiem un tādēļ uzticēts aprūpei Marientāles ārstniecības un aprūpes iestādei. Pilnīgi plānprātīgs viņš nebija, varēja uzņemt viesus un priecājās, ja radinieki viņu bieži apciemoja. Vēl pirms 14 dienām viņš bija uzņēmis savu sievu un kādu no dēliem, karavīru, kurš bija atvaļinājumā no frontes. Dēls ļoti pieķēries savam slimajam tēvam. Un tā, šķiršanās bija smaga. Kas zina, vai kareivis atgriezīsies, atkal ieraudzīs tēvu, jo viņš taču var krist kaujā. Šis kareivis laikam gan savu tēvu virs zemes vairs neredzēs tādēļ, ka tas ir ierakstīts neproduktīvo sarakstā. Kāds radinieks, kurš šonedēļ tēvu Marientālē vēlējās apciemot, tika atraidīts ar norādi, ka saskaņā ar Nacionālās Aizsardzības Ministru Padomes xii rīkojumu slimais no klīnikas ir pārvietots uz citurieni. Uz kurieni, nevarot pateikt. Radiniekiem dažu dienu laikā tikšot sniegta informācija.
Kāda būs šī ziņa? Vai atkal tāda kā citkārt? Ka vīrs ir miris un, nomaksājot nodevu, iespējams saņemt pelnus? Tad dēls, kurš kaujas laukā savu vācu tautiešu laba riskē ar dzīvību, tēvu virs zemes vairs neredzēs, jo viņa vācu tautieši dzimtenē tam ir atņēmuši dzīvību!
Šie manis izteiktie fakti ir ticami. Es varu nosaukt slimā tēva, viņa sievas, dēla-karavīra vārdus un vietu, kur tie dzīvo.
„Tev nebūs nokaut!” – šo bausli Dievs cilvēku apziņā ierakstīja ilgi iekams vissenākajā Kriminālkodeksā tika paredzēts sods par nonāvēšanu, ilgi pirms slepkavības sāka izmeklēt un iztiesāt prokuratūra un tiesa. Kains, kurš nosita savu brāli, bija slepkava tad, kad prokuratūru un tiesu vēl nebija. Un vinš, sirdsapziņas apsūdzības spiests , atzina: „ Mans noziegums ir pārāk liels, ka es to nespēju panest. …. Katrs, kas mani atradīs, mani nokaus (1. Mozus 4,13-14).”
„Tev nebūs nokaut!” – šis Dieva, kam vienīgajam ir vara izlemt par dzīvību vai nāvi, bauslis ļaužu sirdīs bija ierakstīts jau no paša sākuma, ilgi pirms Kungs Sinaja kalnā Izraēla bērniem deva likumu, ierakstot akmens plāksnēs tos īsos teikumus, kurus mums vēsta Svētie Raksti un ko mēs jau bērnībā iemācījāmies no galvas katehisma nodarbībās.
„Es esmu Kungs, Tavs Dievs!” tā sākas šis neatceļamais likums. „Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man!” –šos baušļus ir devis vienīgais, pārdabiskais, visvarenais, viszinošais, bezgalīgi svētais un taisnīgais Dievs. Mūsu Radītājs un vienīgais Tiesnesis. Aiz savas lielās mīlestības viņš šos baušļus ir ierakstījis mūsu sirdīs un tos mums pavēstījis: tie atbilst mūsu Dieva radītās dabas vajadzībām , tie ir Dievam tīkamas, saprātīgas, veselīgas cilvēka un sabiedrības dzīves neatceļamie likumi.
Dievs, mūsu Tēvs, ar šiem baušļiem vēlas savus bērnus savākt līdzīgi tam kā vista zem spārna savāc savus cālīšus. Ja mēs, cilvēki, šīm Dieva pavēlēm, aicinājumiem un lūgumiem sekojam, mēs esam aprūpēti, pasargāti, aizsargāti pret nelaimi un draudošu bojāeju kā cālīši zem vistas spārna.
Jeruzāleme, Jeruzāleme!… Cik bieži es esmu vēlējies sapulcināt Tavus bērnus kā putns pulcina mazuļus zem sava spārna, bet jūs negribējāt.” Vai tam atkal jākļūst par īstenību mūsu tēvzemē Vācijā, mūsu dzimtenē Vestfālē, mūsu pilsētā Minsterē? Kā dieva baušļi tiek ievēroti Vācijā, kā ar šo lietu ir pie mums? Astotais bauslis: „ Tev nebūs nepatiesu liecību dot par savu tuvāko, tev nebūs melot!” – cik bieži tas nekaunīgi un arī publiski tiek pārkāpts!
Septītais bauslis: „Tev nebūs zagt!” Kurš pēc mežonīgās un rupjās katoliskajiem ordeņiem piederīgo brāļu un māsu īpašuma atsavināšanas ir drošs par savu īpašumu? Kura cilvēka manta ir aizsargāta, ja šis prettiesiski atsavinātais īpašums netiek atgriezts īpašniekiem?
Sestais bauslis: „Tev nebūs laulību pārkāpt!” Padomājiet par norādēm un pamudinājumiem, ko par ārlaulības dzimumsakariem un vientuļo mātišķību ir devusi tagad pazudušā Rūdolfa Hesa bēdīgi slavenā atklātā vēstule, kuru publicēja visos laikrakstos. xiii Un ko šajā sakarā par nekaunību un zemiskumu var lasīt, novērot un uzzināt arī pie mums, Minsterē? Pie kādas bezkaunības apģērbā jā pierod jaunatnei! Tā ir sagatavošanās nākamajai laulības pārkāpšanai! Jo tad tiek sagrauta šķīstības aizsargsiena – kauna sajūta.
Tagad arī piektais bauslis: „Tev nebūs nokaut!” tiek novākts un pārkāpts to personu, kuru pienākumos ietilpst dzīvības un tiesiskās kārtības aizsardzība, acu priekšā, tā kā nevainīgos, lai arī slimos līdzcilvēkus atļaujas apzināti nonāvēt tika tādēļ, ka tie ir „neproduktīvi” un vairs nevar ražot materiālos labumus.
Un kā ir ar 4. baušļa – tas prasa izrādīt cieņu vecākiem un priekšniekiem – ievērošanu? Vecāku vara un autoritāte jau ir nopietni iedragāta un visas prasības, ko jaunatnei uzliek pretēji vecāku gribai, to grauj arvien tālāk. Vai ir ticība tam, ka patiesa godbijība un zināma paklausība valsts varai paliks neskartas, ja Visaugstākās varas likumus turpina pārkāpt un ticību vienīgajam pārdabiskajam Dievam, Debesu un zemes Valdniekam apkaro, pat mēģina izskaust?
Pirmo trīs baušļu ievērošana pat publiskajā jomā Vācijā un arī Minsterē daudzviet jau sen ir izbeigta. Cik daudzi vairs nesvētī svētdienas un svētku dienas, piesavinoties laiku, kas domāts, lai kalpotu Dievam! Cik ļaunprātīgi Dieva vārds tiek lietots, likts negodā un apkaunots! Un pirmais bauslis: „ Tev nebūs citus dievus turēt līdzās manim!” Vienīgā, Mūžīgā un Patiesā Dieva vietā dara tēlus pēc savas patikas, lai tos pielūgtu: dabu, valsti, tautu vai rasi. Un cik daudz ir tādu, kam īstenībā, sv. Pāvila vārdiem runājot (Flp 3,19) viņu dievs ir vēders, pašu labklājība, kam tie upurē visu, pat godu un sirdsapziņu, miesas, naudas un varas kāre! Tad cilvēks var mēģināt piesavināties Dievišķās tiesības, padarot sevi par līdzcilvēka dzīvības un nāves kungu.
„Kad viņš pienāca tuvāk pilsētai, to uzlūkojis, viņš sāka raudāt, sacīdams: „Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm. Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm. Tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī un neatstās akmeni uz akmens, tāpēc, ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.””
Ar savām miesīgajām acīm Jēzus toreiz redzēja tikai Jeruzālemes pilsētas torņus un mūrus, turpretī savas Dievišķās Gudrības gaismā viņš saskatīja pilsētas un tās iedzīvotāju patieso stāvokli: „Jeruzāleme, Jeruzāleme!… Cik bieži es esmu gribējis sapulcināt tavus bērnus, kā putns pulcina mazuļus zem saviem spārniem, bet jūs negribējāt.” Tā ir lielā sāpe, kas Jēzu nospiež, raisa asaras viņa acīs. Es Tev vēlējos labāko. Bet Tu nevēlējies. Jēzus redz šīs nevēlēšanās grēcīgās, briesmīgās, noziedzīgās un pazudinošās sekas. Mazais cilvēks, nīcīgā radība savu, radīto gribu nostāda pret Dieva gribu! Jeruzāleme un tās iedzīvotāji, viņa izvēlētā un priviiģēta tauta savu gribu nostāda pret Dieva gribu! Muļķīgi un noziedzīgi pretojas Dieva vēlmēm! Tādēļ Jēzus raud par riebīgajiem grēkiem un neizbēgamo sodu. Dievs neļauj sevi apsmiet!
Kristieši Minsterē! xiv Vai Dievs toreiz redzēja tikai Jeruzālemi un tās ļaudis? Vai viņš raudāja tikai par Jeruzālemi? Vai Izraēls ir vienīgā tauta, kuru Dievs ir aptvēris ar Tēva rūpēm Mātes mīlestību un vilcis pie sevis,un kura to nav gribējusi? Kas Dieva patiesību ir atmetusi , tā sevi iegrūžot pazušanā?
Vai Jēzus toreiz neredzēja arī mūsu vācu tautu? Arī Vestfāli, Minsteres novadu, Ziemeļreinu? Un vai vinš neraudāja arī par mums? Vai viņš neraudāja par Minsteri? Jau tūkstoš gadus Dievs mūsu senčus un mūs ir mācījis ar savu Patiesību, vadījis ar savu Likumu, barojis ar savu žēlastību. Viņš mūs ir pulcinājis kā vista pulcina cālēnus zem sava spārna. Vai visu zinošais Dieva Dēls toreiz redzēja, ka mūsu laikā arī par mums Viņam būs jāsaka spriedums: „ Tu neesi gribējusi. Redziet, jūsu mājas tiks nopostītas.” xv Cik tas būtu briesmīgi!
Mani kristieši! Es ceru, ka vēl ir laiks. Bet ir pēdējais laiks! Lai mēs šodien atzītu, kas nes mums mieru, kurš vienīgais var mūs pasargāt un izglābt no Dievišķā soda.
Lai mēs Dieva atklāto patiesību pieņemtu brīvi un bez svītrojumiem un to rādītu ar savu dzīvi. Lai mēs baušļus padarītu par savas dzīves mērauklu un nejokotu ar izteicienu „labāk nāve nekā grēks”.
Lai mēs ar lūgšanām un patiesu grēksūdzi atraisītu Dieva piedošanu un žēlastību mūsu pilsētai, zemei un mūsu mīļajai vācu tautai!
Bet novērsīsimies no tiem, kuri vēlas turpināt izsaukt Dieva tiesu, kas ceļ neslavu mūsu ticībai, neievēro Dieva baušļus! Novērsīsimies no tiem, kas biedrojas ar ļaudīm, kuri mūsu jaunatni atsvešina no kristīgās ticības, aplaupa un izdzen no klosteriem mūsu Ordeņu ļaudis, nonāvē nevainīgos- mūsu brāļus un māsas, mēs sarausim jebkādas attiecības. Mēs novērsīsim no sevis un savējiem viņu ietekmi, lai nepiesūktos ar viņu antikristīgo domāšanas un rīcības veidu, lai mēs nekļūtu līdzvainīgi, tā kļūstot arī par apsūdzētajiem tiesā, kuru Dievam jāspriež un kuru Kungs pasludinās pār visiem, kas , tāpat kā nepateicīgā Jeruzālemes pilsēta, nevēlas to,ko vēlas Dievs.
Ak, Dievs, kaut mēs visi šodien, iekams nav par vēlu, saprastu, kas nes mums mieru!
Ak, vissvētā Jēzus sirds, tu cilvēku apmātības un noziegumu dēļ līdz asarām noskumusī, palīdzi mums ar savu žēlastību,lai mēs nepārtraukti meklētu to, kas tev patīk un atteiktos no tā, kas tev nepatīk. Lai mēs paliktu Tavā žēlastība un atrastu mieru savām dvēselēm! Āmen.
Lūgsimies par nelaimīgajiem, nāves apdraudētajiem slimajiem, par mūsu izdzītajiem ordeņa ļaudīm, par mūsu kareivjiem frontē, mūsu tautu, dzimteni un tas vadoni!
Tulkojumā, citējot Jaunās Derības tekstus, tiks izmantots Latvijas Bībeles biedrības 2007. gada izdevums, Vecās derības – 1965.gada tulkojuma revidētais teksts – tulk.
Vācutekstā „Verbrechen des Nichtvollens,” burtiski „nevēlēšanās noziegumu.” Fon Galens Jeruzālemi salīdzina ar sava laika Vāciju. Abas ir novērsušās no Dieva. Vai arī Vāciju negaida sods? Skat. arī tālāk sprediķa tekstā. (Tulk.)
Galenam jau 1940.gada vasarā bija zināms par Ādolfa Hitlera 1939.gada septembra beigās parakstītās „slepenās pavēles” (vēsturnieki to sauc arī par „eitanāzijas pilnvarojumu”) eksistenci, eitanāzijas programmā lietotajām anketām anketām un luterāņu mācītāja Bodelšvinga aktivitātēm invalīdu aizsardzībā. Pavēles tekstu skat ix piezīmē. (Tulk.)
Vācu tekstā – „an Sicherheit grenzende Verdacht”, burtiski „aizdomas, kas robežojas ar drošu secinājumu” – tulk.
Lūk, salīdzināšanai citāts no mūsdienu eitanāzijas aizstāvja, 2006. gadā mirušā dr. Ronalda Kranforda (ASV) 1997. gada izteikumiem par Alcheimera slimības pacientiem: “Savienotajās Valstīs ir tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu slimnieku veģetatīvā stāvoklī, precīzu skaitu nezina neviens. (..) Bet drīz šajā zemē būs daži miljoni Alcheimera slimības pacientu. Izaicinājumi un izmaksas saistībā ar veģetatīvā stāvokļa pacientu uzturēšanu nobālēs Alcheimera slimības radīto problēmu priekšā.” Citi eitanāzijas aizstāvji – Kristīne Kasele, Timotijs Kvills un Diāna Meijiere (arī ASV) par eitanāziju izteicās šādi (1998. g.): “Tieksme legalizēt ārsta veicinātu pašnāvību nāk īstajā laikā. Straujais veselības aprūpes izmaksu pieaugums un iedzīvotāju novecošanās ir noveduši pie radikālām izmaiņām veselības aprūpes finansēšanā… Ārsta veicinātas pašnavības legalizēšana būtu lēts un viegls veids, kā izvairīties no neārstējamajiem vajadzīgās ilgstošās intensīvās aprūpes.” Nacistu teorētiķu – Alfrēda Hohes un Karla Bindinga – citātu skat. rakstā “Kas ir eitanāzija?” – tulk.
T.i., laikā no 1941. gada 27. jūlija līdz 3. augustam – tulk.
Leonardo Konti (1900-1945) Nacionālsociālistiskās ārstu apvienības priekšsēdētājs, pildot Vācijas iekšlietu ministrijas valsts sekretāra veselības aizsardzības jautājumos pienākumus, bija tieši iesaistīts Galena nosodīto slepkavību organizēšanā. – tulk.
Nacisti attiecībā uz „nevērtīgajiem” runāja par „novākšanu”. Praksē tas nozīmēja šo cilvēku nonāvēšanu. Jau 30. gadu 2. pusē sterilizējamie tika ievietoti nomaļās ārstniecības iestādēs. Arī masu slepkavībām okupētājās teritorijās nacisti izvēlējās nomaļas vietas.
Ādolfs Hitlers 1939. gada septembra beigās ar savu rakstāmmašīnu bija uzrakstījis un pašrocīgi parakstījis šādu pavēli: “Reihsleiteram Bouleram un dr. med. Brantam tiek uzdots paplašināt ārstu pilnvaras, reģistrējot tos īpaši, ka pēc cilvēciskiem apsvērumiem neārstējami slimiem, cik iespējams rūpīgi izmeklējot viņu veselības stāvokli, var tikt nodrošināta “nonāvēšana aiz žēlsirdības.” Viņi ir atbildīgi par šā uzdevuma veikšanu.” Nīderlandes karalistes likums 2001. gada paredzēja eitanāziju bērniem no 12 gadu vecuma, ievērojot tajā paredzētos „drošības pasākumus.” 2005. gada 29. septembrī aģentūra „Asociated press” ziņoja, ka Holandē izstrādā vadlīnijas jaundzimušo eitanāzijai, pie tam tas neprasīšot izmainīt likumu. Šo faktu apstiprina arī citi ar eitanāzijas pretiniekiem nesaistīti avoti.
Vācu tekstā lietots vārds „lebensunwert” – „tāds, kura dzīvei (eksistencei) nav jēgas.” – tulk.
Vācu tekstā: „Verwilderung der Sitten.” „ Wild” – „mežonīgs, zvērisks (vācu val.) – tulk.
Netieša norāde uz Ādolfu Hitleru kā uz galveno slepkavību organizētāju – tulk.
Hitlera vietnieka Rūdolfa Hesa 1939. gada 23. decembra vēstule kādai vācu mātei, kas bērnu radīšanu ārlaulības dzimumsakaros parāda kā viscaur slavējamu un atļautu kara laikā, kad ir lieli vīriešu zaudējumi. Fiktīvo vēstuli publicēja visa vācu prese. 1941. gada maijā nenoskaidrotu iemeslu dēļ R. Hess veica pārlidojumu uz Angliju, kur padevās varas iestādēm. Starptautiskā tiesnešu kolēģija Nirnbergā 1946. gadā R. Hesam piesprieda mūža ieslodzījumu. Miris Špandavas cietumā Berlīnē 1987. gadā (tulk.)
Kāds luterāņu mācītājs 1941. gada 29. augustā, acīmredzot vēlēdamies saņemt „Eitanāzijas nosodījuma” tekstu, Galenam rakstīja: „Es uzdrošinos to lūgt, jo, man par lielu prieku, jau agrāk atkārtoti esmu saņēmis Jūsu sprediķu kopijas.”
Angļu tulkojumā šis teikums skan: “Has the all-knowing Son of God seen, that in our own time He would have to pronounce on us that same dread sentence: “Not leaving one stone upon another; and all because thou didst not recognize time of My visiting thee.” That indeed would be a terrible sentence.”
