Kā Jūs komentētu apgalvojumu, ka nabadzība (materiālā) ir grēks?
Vai nabadzība (materiālā) ir grēks? Nē, nabadzība nav grēks!
Svētajos Rakstos vārdam nabadzība ir ne tikai materiālais (ekonomiskais un sociālais) aspekts. Tā var apzīmēt arī garīgo stāvokli.
Protams, bieži trūkums ir slinkuma un izlaidības rezultāts. Taču arī šādos gadījumos nabadzība nav grēks. Grēks ir slinkums vai arī, piemēram, alkohola pārmērīga lietošana, kas noved nabadzībā. Kaut arī pati nabadzība nav grēks, tā var kļūt par iemeslu grēkam. Ideāls Vecajā Derībā tiek saskatīts „zelta vidusceļā” – ne bagātībā, ne nabadzībā.
Nabadzībā cilvēki var būt nokļuvuši ne savas vainas dēļ. Nabadzīgie var būt likteņa upuri vai citu cilvēku grēku – alkatības, laupīšanas, krāpšanas tirdzniecībā vai varas ļaunprātīgas izmantošanas – upuri. Viens no Mesijas uzdevumiem ir trūcīgo un nabadzīgo ļaužu tiesību aizstāvēšana.
Dievs tieši nabagos uzskata par Dieva valstības mantiniekiem. Jēzus bija Mesija nabadzīgajiem – Viņš nesa tiem Labo Vēsti. Un arī pats Jēzus bija nabadzīgs. Viņš savas dzīves laikā pieņēma dažādus nabadzības veidus – sākot no nabadzības piedzimšanas laikā Betlēmē līdz pat neizsakāmajai nabadzībai uz krusta, īpaši brīdim, kad Viņš piedzīvoja pamestības sāpes. Jēzus Kristus pats kļuva nabags, lai mēs kļūtu bagāti savā nabadzībā. Jo Viņš par bagātību uzskata iekšējās vērtības – mīlestību, grēku piedošanu, – un tas ir savienojams ar naudas trūkumu.
Gan no bagātajiem, gan arī no nabadzīgajiem Jēzus pieprasa iekšējo nepieķeršanos mantai – nabadzības garu – lai viņi būtu spējīgi vēlēties un arī saņemt patiesās bagātības: „Svētīgi tie, kas nekāro pēc mantas, jo viņiem pieder Debesu valstība.” (Mt 5, 3) Jēzus pasludināja, ka cilvēki, kuri parasti tiek uzskatīti par nelaimīgiem un nolādētiem, ir svētīgi, jo viņi ir spējīgi pieņemt debesu valstības svētību. Kristus par nabadzību runā vairāk morālā nozīmē: „garā”. Neaizsargātie un apspiestie, kuri Svētajos Rakstos tiek saukti par „nabadzīgajiem” un „pazemīgajiem”, ir atvērti debesu valstības pieņemšanai. Nabadzība ir arī cieši saistīta ar „garīgo bērnību”, kas ir nepieciešama, lai ienāktu Dieva valstībā.
Ekonomiskas labklājības apstākļos cilvēkiem draud reālas briesmas neredzēt savu garīgo postu. Saskaņā ar Gallup institūta pētījumiem (2009. gads), kas tika veikti 143 pasaules valstīs, izrādījās, ka, jo nabadzīgāka valsts, jo reliģiozāki ir tās iedzīvotāji. Pasaules valstīs, kurās cilvēki dzīvo dziļas nabadzības apstākļos, 92% cilvēku ir atbildējuši, ka reliģija spēlē ārkārtīgi svarīgu lomu viņu dzīvē. Savukārt bagātākajās valstīs, kur cilvēku vidējie gada ienākumi vairāk kā divas reizes pārsniedz iztikas minimumu, reliģiju par svarīgu uzskatīja tikai 44% no aptaujātajiem. Pētījums arī parādīja, ka cilvēki, kuri ir reliģiozāki, mazāk izjūt trauksmi, izmisumu, depresiju vai dusmas un biežāk ir apmierināti ar dzīvi.
Faktiskajai nabadzībai var piemist reliģiska vērība, bet tik lielā mērā, kādā tā izsaka iekšējo pašatteikšanos visā: gan attiecībā uz materiālajām lietām, gan arī attiecībā uz saviem tuviniekiem un radiniekiem, savu profesiju un dzīvi. Materiālā nabadzība var būt pozitīva, ja to iedvesmo bērnišķa paļāvība uz Dievu, vēlēšanās sekot Jēzum un dāsnums pret citiem.
Savus mācekļus Jēzus brīdināja no briesmām, kas nāk no bagātības. Un tos, kuri vēlējās Viņam sekot ciešāk, īpaši apustuļus, Viņš aicināja brīvprātīgi pieņemt reālu nabadzību. “Ej, pārdod visu, kas tev ir,” un atdod naudu nabagiem. Tas ir svētums – tā var izbrīvēt savu sirdi Svētā Gara saņemšanai – mūsos var ienākt Dievs un starp mums var cirkulēt Svētais Gars. Nevar teikt, ka mīlestība ir galvenais un tāpēc nav jēgas pārdot savus īpašumus. Jo iegūt Mīlestību nekā neatdodot arī nesanāk. Katoliskā Baznīca saka, ka bez īpašumu pārdošanas nevar kļūt par kristieti. Un tas ir tikai pirmais solis ceļā, lai kļūtu par nobriedušu kristieti. Mēs, kā kristieši esam aicināti līdzināties Kristum, un arī kļūt par nabagiem citu cilvēku dēļ, lai tie kļūtu bagāti. Tāpēc liela nozīme ir nabago dāvanām. Kalpošana nabadzīgajiem ir mūsu mīlestības pret Jēzu izpausme.
Ļoti augstu nabadzības nozīmi ir novērtējis svētais Francisks no Asīzes. Francisks vēlējās izveidot dziļas attiecības ar Dievu – dziļas mīlestības attiecības. Viņš saprata, ka, pateicoties tieši nabadzībai, garīgā dzīve kļūst cēlāka, bagātāka un skaistāka (Legenda trium Sociorum, 7, 7). Nabadzība svētajam Franciskam kļuva par vārtiem garīgās dzīves vērtības iepazīšanai, attiecību ar Jēzu padziļināšanai, vārtiem uz augšanu mīlestībā. Svētais Francisks atklāja nepieciešamību sākt dzīvot nabadzīgu dzīves veidu, un vienreizējā veidā to arī īstenoja, burtiski īstenojot Evaņģēliju savā dzīvē.
Svētīgi var būt arī tie, kuri piedzīvo reālu nabadzību apstākļu vai vajāšanu dēļ un spēj būt dāsni un ar prieku pieņemt savu situāciju. Viņi ir bagāti ar savu uzticību pārbaudījumos. Nabadzība ir Dieva dāvana. Tas, kurš nav izbaudījis nabadzību, nesapratīs, kā jūtas nabadzīgais, nespēs just līdzi viņa ciešanām. Bagātība aizēno cilvēku acis, dara nejūtīgus pret apkārtējiem un viņu ciešanām. Kas nav izbaudījis izsalkumu vai badu, tas nekad nesajutīs maizes vērtību. Nabadzība māca pazemību. Nabadzība atver citu cilvēku sirdis tuvākmīlestībai. Ja arī nabadzīgais vēlāk dzīvos labi un kļūs turīgs, viņš spēs saprast, kā jūtas tie, kuri ir nabadzīgi. Viņš spēs rīkoties ar naudu un materiālajiem līdzekļiem saprātīgi.
Rendijs Geidžs (Randy Gage) pauž galēju uzskatu par nabadzību, rakstot interneta lapā: „Nabadzība ir grēks. Jūs esat dzimuši, lai būtu bagāti” (http://www.randygage.com/blog/is-poverty-a-sin). Šādu uzskatu mūsdienās izplata tā saucamā „pozitīvā domāšana”. Kristiešu vidē to sauc par labklājības Evaņģēliju. Aiz saukļu optimisma stāv noteikta ideoloģija. Šodien, liberālisma laikmetā, tā pretojas kristietībai – tikpat smalki, cik radikāli – gandrīz vai stiprāk nekā citas ideoloģijas. Šī ideoloģija galvenokārt māca par iekšējās nostājas iespaidu uz ātru bagātības vairošanos. To popularizē “New Age” kustība. Pozitīvā domāšana nav neitrāla. Tā var kļūt bīstama ne tikai psihiskajai veselībai, bet arī mūžīgajai pestīšanai. Pasaules Luterāņu Federācija, piemēram, ir aicinājusi savas dalībbaznīcas stāties pretī ASV evaņģēlistiem, kas visā pasaulē sludina, ka kristietība nes veselību, bagātību un panākumus. Svarīgi ir izvairīties no galējām mācībām par bagātību un nabadzību!
Svarīga ir garīgā nabadzība, kas atver sirdi Dieva dāvanas pieņemšanai ar paļāvības pilnu ticību un pacietīgu pazemību, taču materiālā nabadzība, bez šaubām, paliek galvenais ceļš, kurš ved uz nabadzību „garā”.
Priesteris Aldis Ziemelis, OFMCap, Mag. theol.
