O Clavis David et sceptrum domus Israel, qui aperis, et nemo claudit, claudis, et nemo aperuit: veni, et educ vinctum de domocarceris, sedentem in tenebris, et umbra mortis.
Ak, Dāvida Atslēga, Israēļa nama scepteris, kas atver, un neviens nevar aizslēgt, aizslēdz, un neviens nespēj atvērt: nāc, atbrīvo ieslodzīto, kurš sēž tumsības un nāves ēnā.
https://www.youtube.com/watch?v=fDg29sswhgQ>Noklausies!
Antifona piesauc Mesiju, lietojot suģestējošu un nozīmēm bagātu atslēgas tēlu, atgādinādama pravietojumus, kas runā par Mesiju kā par Kunga Kalpu, kuram piešķirta absolūtā vara slēgt un atslēgt un kura spēkos ir atbrīvot gūstekņus no tumsības. Vecās Derības fragmenti, kas ņemti par pamatu šai antifonai, pieder Babilonas trimdas laikam un pauž vēlmi tikt atbrīvotiem no tautas ieslodzījuma. Dievs dzird un uzklausa tautas brēkšanu, īstenojot atbrīvošanu Kīra personā, kurš izdod brīvlaišanas pavēli. Šajā atbrīvošanas pieredzē nevaram neredzēt priekšvēstījumu tam, ko Jēzus izdarīs katra cilvēka labā: galīgo atbrīvošanu no vistumšākā grēka un nāves cietuma.
„O Clavis David et sceptrum domus Israel, qui aperis, et nemo claudit, claudis, et nemo aperuit” –
Antifona iesākas ar citātu no pravieša Isaja, kas veido visu tās pirmo daļu un ievieš Dāvida tēlu, kas jau tika pasludināts iepriekšējā antifonā, un no kura dinastijas dzims Pestītājs: „Es likšu Dāvida nama atslēgu viņam plecos – ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs!” (Is 22,22) Šie vārdi tiek attiecināti uz Eljākīmu, Hilkija dēlu, karaļa Dāvida pils pārvaldnieku, kurš stājas neuzticīgā Šebnas vietā. Atslēga ir varas simbols. Nama saimnieks uzticēja atslēgas un visus īpašumus savam pārvaldniekam, kad viņš stājās amatā. Pats „rituāls” paredzēja, ka šīs atslēgas tiek uzliktas uz pleciem, šādi paužot atbildības nastu, ko pārvaldnieks uzņēmās. Pravietis Isajs uz to atsaucas arī citviet, kā dzirdēsim jau Kristus piedzimšanas svētkos: „Bērns mums ir dzimis, mums ir dots dēls, vara uz viņa pleciem.” (Is 9,5) Tas, kuram ir atslēgu vara, ir apveltīts ar varas pilnību, ko alegoriski izsaka atslēgšanas un aizslēgšanas darbība. Tas ir Israēļa tautas priekšstats par mesiju, jauno Dāvidu, izvēlēto un svaidīto kalpu: mesija glābj savu tautu un karalis to vada.
Dāvids atklājas kā Kristus prototips. Dāvids ir Dieva izvēlēts, lai tiktu svaidīts par ķēniņu (sal. 1Sam 16,13). Viņš ir apvienojis ciltis un izveidojis vienoti Israēlas valsti; viņš ir pārvietojis derības šķirstu uz Jeruzalemi (sal. 2Sam 6,1-19). Neskatoties uz vājuma brīžu piepildītu dzīvi, Dāvids tomēr tiek uzskatīts ne vien par ideāla ķēniņa paraugu, bet arī par gaidītā mesijas tēlu. Israēļa tauta gaidīja jauna Dāvida atnākšanu. To apliecina Jeremija pravietiskie vārdi: „Tajā dienā, saka Pulku Kungs, es noraušu viņa jūgu no tava kakla, tavas saites es saraušu un svešie tevi vairs nekalpinās. Viņi kalpos Kungam, savam Dievam, un Dāvidam, savam Ķēniņam, ko es tiem došu.” (Jer 30,8-9)
Isaja 22,22 vārdi vēlreiz atskan Apokalipsē, attiecināti uz Svēto, Patieso, Mesiju, kurš jau ir guvis uzvaru: „Tā saka Svētais, Patiesais, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver un neviens neaizslēgs, un kas aizslēdz, un neviens neatvērs.” (Atkl 3,7) Šeit sastopamies ar to pašu ideju: Kungam Jēzum pieder debesu Jeruzalemes – Dāvida pilsētas – atslēga, t.i., Viņam pieder augstākā vara pār to.
Zīmīgs šīsdienas antifonai ir arī Isaja fragmenta turpinājums (Is 22,23): „Es iedzīšu viņu stingru kā vadzi, un viņš būs goda tronis sava tēva namam.” Latīniski vadzis ir pixillum un tā sinonīms ir clavus (tapa), kas savukārt fonētiski ir ļoti tuvs clavis (atslēga), jo abi veidoti no grieķu vārda kleis. Clavus annalis ir tapa, kuru senajā Romā (iespējams, šim rituālam ir etrusku izcelsme) katra gada septembra īdās, iezīmējot gada sākumu, „iedzina” Kapitolija Jupitera tempļa sienā pa labi no altāra. Tas bija jādara augstākajai vadībai, un sākotnēji šīs tapas palīdzēja skaitīt gadus (lat. annus). Šādā nozīmē tā bija „atslēga”, atskaites punkts laika skaitīšanā – līdzīgi kā nošu atslēga nošu sistēmas sākumā. Tāpat „clavus” (arī angusti clavia, lati clave) ir purpurkrāsas auduma mala uz senatoru tunikām un vēlāk arī bruņinieku apģērbā, kas norādīja uz viņu karalisko investitūru (agrīnajā kristiešu ikonogrāfijā arī Kristus un apustuļi Pēteris un Pāvils tika attēloti šādās tunikās; vēlāk šīs purpura vertikālās strīpas guva vietu uz diakonu dalmatikām). Šeit vēlreiz nojaušam saistību ar karaļa varu.
Arī turpinājums – „Israēļa nama scepteris” norāda uz ķēnišķīgo varu un atgādina par Radīšanas grāmatas fragmentu, ko Baznīca savā liturģijā lasa, tieši iesākot gatavošanos Kunga piedzimšanas svētkiem: „Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz gana zizlis no viņa ceļgaliem, līdz atnāks, kuram tas pieder un kuram pakļausies tautas.” (Rad 49,10) Arī šis ir mesiānisks vēstījums, kurā Jēkabs svētī savu dēlu Jūdu, no kura pēcnācējiem celsies arī Dāvids. Uz scepteri atsaucas arī Sk 24,27; Is 11,4; Ps 2,9; Ps 23,4; Ps 45,7; Ps 110,2.
Autoritāte, uz kādu norāda „atslēga” un „scepteris”, pilnībā piemīt Kristum -uzvarētājam pār nāvi, kā to atgādina Jāņa atklāsmes grāmata: „Es esmu Pirmais un Pēdējais, un Dzīvais. Es biju miris un, redzi – esmu dzīvs mūžu mūžam, un man pieder nāves un elles atslēgas.” (Atkl 1,17-18) Šo autoritāti Viņš iegūst, ar savu nāvi galīgi sakaujot nāvi. No jauna redzam spēcīgu saikni ar pashālo noslēpumu un jo īpaši ar Kristus nokāpšanu adinferos, kur – Dāvida atslēga – atvēra vārtus, kas mirušos atdalīja no Dieva. Šeit, kā apliecina 1Pēt 3,19, Jēzus devās pie nebrīvē esošajām dvēselēm pasludināt Dieva mīlestības Vārdu, kas ir spēcīgāks par nāvi. Kristusmirstot ir uzvarējis nāvi tur, kur tā līdz šim bija valdījusi. Dzīvība jau pasludina savu uzvaru.
„veni, et educ vinctum de domo carceris, sedentem in tenebris, et umbra mortis” –
Antifonas lūgumā dzirdams Isaja grāmatas fragments, pirmais Kunga kalpa dziedājums (Is 42,7, Vulgātas teksts): „izvedīsi no spaidiem ieslodzīto, no cietuma nama tos, kas sēd tumsā”. Antifona turpina ar vārdiem „un nāves ēnā”, kas bija atrodami šī Bībeles panta beigās dažos senākos latīņu manuskriptos. Tikpat labi tas varētu būt ņemts no 106. (107.) psalma 10. un 14. panta. Šis psalms pauž pateicību Kungam, kurš atbrīvo no katra ļaunuma, kas acīmredzami ir ietverts tumsību un cietuma tumsas simbolā.
Jaunajā Derībā Jēzus savu sūtību un pats sevi definē kā tādu, kas ir sūtīts dāvāt gūstekņiem brīvību (Lk 4,18). Pazīstot evaņģēliju notikumus, varam teikt, ka vienīgais ieslodzītais, ko Jēzus savas zemes dzīves laikā ir atbrīvojis, ir Baraba (zīmīgs ir šī vārda tulkojums: tēva dēls), un veicis to tādā veidā, kas pauž Dieva atbrīvojošo rīcību: mīlestība atbrīvo, ieņemot otra vietu un maksājot par to, kurš bijis apcietināts un notiesāts, un līdz pat nāvei par to, kurš bija ieslodzīts. Apustulis Pāvils teiktu – par dārgu maksu esam atpirkti.
Pr. Mihails Volohovs
