Atklāt ģimeni kā priviliģētu vietu, kur sastapties ar mīlestības dāvanu
Ģimene ir nopietnu Baznīcas pārdomu tēma; tai veltītas divas sinodes: nesen notikusī speciālā un regulārā asambleja šo oktobri. Tāpēc es domāju ir atbilstoši par Pasaules sociālās komunikācijas dienas vēstījuma tēmas atskaites punktu ņemt ģimeni. Fokusējoties uz šo kontekstu, varēsim mūsu komunikāciju padarīt autentiskāku un humānāku, kā arī paskatīties uz ģimeni jaunā perspektīvā.
Mēs varam iedvesmoties no Evaņģēlija fragmenta, kas veltīts Marijas vizītei pie Elizabetes (Lk 1:39-56). „Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis!” (41-42)
Šī epizode vispirms mums parāda, ka komunikācija ir dialogs, kas veidojas, pateicoties ķermeņa valodai. Pirmais uz Marijas sveicienu atbild bērns, kas priecīgi sakustas Elizabetes klēpī. Prieks satikt citus ir kas tāds, ko mēs mācāmies pat pirms esam piedzimuši, savā ziņā tas ir arhetips un simbols katrai citai komunikācijas formai. Mātes klēpis ir pirmā komunikācijas „skola”, klausīšanās un fiziska kontakta vieta, kur sākam iepazīt apkārtējo pasauli, vienlaikus atrodoties aizsargātā vidē, kur dzirdam mātes sirdspukstus. Šī divu personu sastapšanās, tik intīmi saistītu, vienlaikus tomēr tik atšķirīgu, apsolījumu pilna sastapšanās ir mūsu pirmā komunikācijas pieredze. Tā ir mums visiem kopēja pieredze, jo katrs no mums ir dzimuši no mātes.
Arī pēc tam, kad esam nākuši pasaulē, savā ziņā vēl arvien esam „klēpī” – tā ir ģimene. Klēpi veido dažādas savstarpēji saistītas personas: ģimene ir vieta, „kur mēs mācāmies sadzīvot atšķirībās” (Evangelii Gaudium, 66). Neskatoties uz dzimuma un vecuma atšķirībām, ģimenes locekļi viens otru pieņem, jo ir savstarpēji saistīti. Jo plašāks būs šo attiecību loks un lielākas vecuma atšķirības, jo bagātāka būs mūsu vide. Tā ir tā saite, kas ir pamatā valodai, kas savukārt stiprina šo saiti. Mēs neradām savu valodu; mēs varam to izmantot, jo esam to saņēmuši. Ģimenē iemācījāmies runāt „dzimtajā valodā”, to cilvēku valodā, kas bija pirms mums (2 Mak 7:25, 27). Ģimenē mēs atklājam, ka pirms mums ir bijuši citi, ka, pateicoties viņiem, mēs esam un varam radīt dzīvību, darīt kaut ko labu un skaistu. Mēs varam dot, jo esam saņēmuši. Šis tikumiskais cikls ir pašā centrā ģimenes spējai komunicēt savā starpā un ar citiem. Raugoties plašāk, tas ir visa veida komunikācijas modelis.
Attiecību, kas bija pirms mums, pieredze ļauj ģimenei kļūt par vidi, kur tālāk tiek nodota būtiskā komunikācijas forma – lūgšana. Kad vecāki ieliek jaundzimušos gulēt, viņi bieži savus bērnus uztic Dievam, lai Viņš ir nomodā. Kad bērni nedaudz paaugas, vecāki lūdzas kopā ar viņiem vienkāršas lūgšanas, ar mīlestību pieminot arī citus cilvēkus, piemēram, vecvecākus, radiniekus, slimos, tos, kas cieš, un visus, kuriem nepieciešama Dieva palīdzība. Tieši ģimenēs lielākā daļa no mums ir iemācījusies komunikācijas reliģisko dimensiju, kas kristietības gadījumā ir caurstrāvota ar mīlestību, mīlestību, ko Dievs dāvā mums un ko mēs pēc tam veltām citiem.
Ģimenē mēs iemācāmies apskaut un atbalstīt viens otru, saprast sejas izteiksmes un klusuma brīžu nozīmi, smieties un raudāt kopā ar cilvēkiem, kas nav izvēlējušies viens otru, tomēr ir svarīgi viens otram. Tas ļoti palīdz mums saprast komunikācijas spēju atzīt un radīt tuvumu. Kad samazinām distanci, tuvojoties un pieņemot viens otru, pieredzam pateicību un prieku. Marijas sveiciens un viņas bērna saviļņojums ir svētība Elizabetei; tam seko brīnišķīgais Magnificat dziedājums, kurā Marija slavē Dieva brīnišķīgo plānu viņai un viņas tautai. Ticībā izteiktais „jā” nes augļus, kas sniedzas pāri mums un mūsu lomai pasaulē. „Apmeklēt” nozīmē atvērt durvis, nepalikt ieslēgtam savā mazajā pasaulītē, bet drīzāk iziet pie citiem. Ģimene ir dzīva, ja tā iziet ārpus sevis; ģimenes, kas tā rīkojas, komunicē savu dzīvības un kopienas vēstījumu, sniedz mierinājumu un cerību daudzām ievainotām ģimenēm un šādi ceļ Baznīcu, kas ir ģimeņu ģimene.
Vairāk nekā jebkur citur ģimenē ikdienā pieredzam savas un citu robežas, lielas un mazas problēmas, kas saistās ar mierīgu sadzīvošanu ar citiem. Perfekta ģimene neeksistē. Mums nevajadzētu baidīties no trūkumiem, vājuma vai pat konflikta, bet drīzāk vajadzētu mācīties, kā ar to tikt galā konstruktīvi. Ģimene, kurā mēs turpinām mīlēt viens otru, neskatoties uz mūsu robežām un grēkiem, kļūst par piedošanas skolu. Piedošana pati par sevi ir komunikācijas process. Kad nožēla ir izteikta un pieņemta, tad ir iespējams atjaunot sagrauto komunikāciju. Bērns, kas ģimenē ir iemācījies klausīties citos, runāt ar cieņu un izteikt savu viedokli, neignorējot citu cilvēku uzskatus, nākotnē kļūst par dialoga un izlīgšanas veicinātāju sabiedrībā.
Ja runājam par komunikācijas izaicinājumiem, tad ģimenes ar bērniem, kuri cieš no invaliditātes, var mums daudz ko iemācīt. Garīgi vai fiziski ierobežojumi var kalpot par iemeslu, lai noslēgtos sevī, bet, pateicoties vecāku, brāļu, māsu un draugu mīlestībai, tas var kļūt arī par pamudinājumu atvērties, dalīties un veidot vēl auglīgāku saskarsmi. Tas var palīdzēt arī skolām, draudzēm un apvienībām kļūt vēl atvērtākām un visus iekļaujošākām.
Pasaulē, kur cilvēki bieži lamājas, neķītri izmanto valodu, runā sliktu par citiem, sēj nesaskaņas un indē apkārtējo vidi ar baumām, ģimene var iemācīt mums saprast komunikāciju kā svētību. Situācijās, kur acīmredzami dominē naids un vardarbība, kur ģimenes ir atdalītas ar akmens un arī ne mazāk necaurejamām aizspriedumu un aizvainojuma sienām, kur šķiet pietiekami daudz ir iemeslu pateikt „man pietiek”, tikai ar svētīšanu, nevis lamāšanos, ar apmeklēšanu nevis atstumšanu un pieņemšanu nevis cīnīšanos mēs varam salauzt ļaunuma apburto loku, parādīt, ka labestība vienmēr ir iespējama, un izglītot mūsu bērnus draudzībai.
Mūsdienās modernie mediji, kas ir būtiska dzīves sastāvdaļa, jo īpaši jauniešiem, var gan palīdzēt, gan kļūt par šķērsli komunikācijai ģimenē un starp ģimenēm. Mediji var būt šķērslis, ja tie kļūst par veidu, kā neklausīties citus, izvairīties no fiziska kontakta, piepildīt katru klusuma un atpūtas brīdi tādā mērā, ka aizmirstam, ka „klusums ir neatņemams komunikācijas elements; tad, kad tā nav, kontekstā bagāti vārdi nevar eksistēt” (Benedikts XVI, Vēstījums 2012. gada Pasaules sociālās komunikācijas dienai). Mediji var palīdzēt komunikācijai, kad tie dara iespējamu dalīšanos ar saviem stāstiem, palīdz tālumā esošiem draugiem kontaktēties, pateikties citiem vai meklēt piedošanu un atvērt durvis jaunām sastapšanās iespējām. Ik dienas arvien vairāk apzinoties to, cik vitāli svarīga ir saskarsme ar citiem, mēs šīs „jaunās iespējas” drīzāk izmantosim tehnoloģiski gudri, nevis ļaujot tām dominēt pār mums. Arī šajā jomā vecāki ir pirmie izglītotāji, bet viņus nevar atstāt vienus ar šo uzdevumu. Kristīgajai kopienai ir jāpalīdz viņiem mācīt bērnus, kā dzīvot mediju vidē tādā veidā, kas saskan ar cilvēka cieņu un kalpo kopējam labumam.
Liels mūsdienu izaicinājums ir vēlreiz no jauna iemācīties, kā runāt vienam ar otru, nevis vienkārši kā ražot un patērēt informāciju. Tā ir tendence, kuru mūsu nozīmīgie un ietekmīgie modernie komunikācijas mediji var stimulēt. Informācija ir svarīga, bet ar to nav pietiekami. Pārāk bieži tā vienkāršo dažādo un pretstata viedokļus tā vietā, lai iedrošinātu cilvēkus meklēt vienotu skatījumu.
Ģimene, visbeidzot, nav debašu priekšmets vai ideoloģisku sadursmju teritorija. Drīzāk tā ir vide, kur cilvēks tuvumā mācās saskarsmi. Ģimene ir šīs saskarsmes vieta. Tā ir „komunicējoša kopiena”. Ģimene ir kopiena, kas sniedz palīdzību, svin dzīvi un ir auglīga. Kad reiz to atklāsim, tad vēlreiz būsim spējīgi ieraudzīt, kā ģimene vēl arvien ir bagāts cilvēces resurss, pretēji uzskatam, ka tā ir problēma vai institūcija krīzē. Reizēm medijiem ir tendence ģimeni atspoguļot kā abstraktu modeli, kas ir vai nu jāpieņem vai jānoraida, jāaizstāv vai tam jāuzbrūk, nevis kā dzīvu realitāti. Vai arī kā pamatu ideoloģiskam ķīviņam, nevis kā vidi, kur visi var iemācīties, ko nozīmē komunicēt mīlestību saņemot un dodot. Atsaukties uz savu pieredzi nozīmē atklāt, ka mūsu dzīves ir savstarpēji saistītas kā vienkārša realitāte, ka mūsu balsis ir daudzas un katra ir unikāla.
Ģimenes ir jāuztver kā resurss, nevis sabiedrības problēma. Ģimenes vislabāk komunicē, sniedzot liecību par vīrieša un sievietes, bērnu un vecāku attiecību skaistumu un bagātību. Mēs necīnāmies, lai aizstāvētu pagātni. Drīzāk ar pacietību un uzticēšanos mēs strādājam, lai uzceltu labāku nākotni pasaulei, kurā dzīvojam.
Vatikāns, 2015. gada 23. janvāris
Sv. Franciska no Sales piemiņas dienas vigīlijā
Pāvests Francisks
Tulkoja LRKB IC, Pasaules sociālās komunikācijas diena šogad tiek atzīmēta 17. maijā
