Jau vairākus gadus PRAID rīkoto aktivitāšu kontekstā atkal aktualizējies jautājums par attieksmi pret homoseksuālismu. Šai sakarā aicinām iepazīties ar grāmatas „Augstāko Likumu aizstāvot” materiāliem, kā arī ar laikrakstā „Katoļu Baznīcas Vēstnesis” publicēto psiholoģijas maģistres māsas Ineses Ievas Lietavietes rakstu „Fakti un mīti par homoseksuālismu”.
Sekulārajā publiskajā telpā bieži ir dzirdami tādi argumenti, kuri mūsdienu cilvēku mudina domāt, ka homoseksuālisma nosliece ir ģenētiski noteikta un tāpēc jāuzskata par normu. Lai veidotu pilnīgāku izpratni par šo parādību, tās cēloņiem un nebalstītos tikai uz teoloģiskiem argumentiem, lūdzām atbildes sniegt psiholoģijas maģistri māsu Inesi Ievu Lietavieti.
Kas ir homoseksualitātes cēloņi?
„Neviens nepiedzimst par homoseksuāli,”[1] šī drosmīgā tēze pieder Ričardam Kohenam (Cohen), pazīstamam amerikāņu seksuālās reorientācijas terapeitam, kurš neslēpj, ka jaunībā ir bijis gejs. Viņš uzsver, ka cilvēks pats neizvēlas seksuālu tieksmi pret sava dzimuma personām. Tā vienmēr ir saistīta ar bērnības vai identitātes veidošanās laika psiholoģiskajiem ievainojumiem. Atsaucoties uz personīgo pieredzi un savu ilggadīgo praksi darbā ar homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, Kohens apgalvo, ka ikviens var izlemt mainīt savu homoseksuālo orientāciju. Tas notiek tad, kad tiek dziedināti psiholoģiskie ievainojumi un piepildītas deficītās vajadzības, kas nodrošina iespēju identificēties ar savu dzimumu un izjust pretējā dzimuma seksuālo pievilcību.
Runājot par homoseksualitātes iemesliem, bieži var dzirdēt apgalvojumu, ka tā ir iedzimta, ģenētiski vai hormonāli noteikta. Tomēr pierādījumu šiem apgalvojumiem vēl joprojām nav. Vēl jo vairāk – XX gadsimta 40.-70. gados zinātniskajās aprindās bija populāra hipotēze, ka homoseksuālajiem vīriešiem ir pazemināts testosterona līmenis, tomēr vairāku pētījumu analīze pierādīja, ka tikai trīs pētījumos šo pieņēmumu bija izdevies apstiprināt. Turpretī 20 pētījumos netika pamanīta atšķirība hormonu līmenī starp homoseksuāliem un heteroseksuāliem vīriešiem, bet divos pētījumos pat tika konstatēts paaugstināts testosterona līmenis homoseksuāli orientētajiem[2]! Neraugoties uz iegūtajiem rezultātiem, zinātniskais „mīts” par hormonālajām atšķirībām starp heteroseksuāli un homoseksuāli orientētajiem vīriešiem joprojām tiek izmantots homoseksuālo aprindu polemikā.
Ja homoseksuālisms nav iedzimts, tad kādi faktori nosaka homoseksuālās noslieces rašanos?
Nav vienas atbildes, kas būtu vienīgā pareizā. Turpretī var izšķirt vismaz četras riska faktoru grupas, kuras, līdzīgi kā citu netipisku seksuālu traucējumu gadījumā, biežāk skar vīriešus:
Agrīni homoseksuālie sakari – īpaši, ja tie ir pirmā seksuālās kopdzīves pieredze, vai arī – ja homoseksuālajos sakaros iesaistīts ir pieaugušais, īpaši – kāds no radiniekiem vai autoritātēm. Pētījumi rāda, ka pirmā homoseksuālā pieredze tiek iegūta vidēji 13 gadu vecumā[3].
Nelabvēlīgs attiecību modelis ģimenē – dominējoša, valdonīga, pāraprūpējoša māte un psiholoģiski vājš, audzināšanā klāt neesošs, emocionāli vēss vai noraidošs tēvs. Liela ietekme ģimenes lokā ir arī vecāku vai brāļu/māsu homoseksuālajai nosliecei, jo īpaši gadījumos, kad tiek pieļauta seksuālā vardarbība pret bērniem. Vēl pie sociālajiem, ar ģimeni saistītajiem faktoriem jāmin reliģiozitātes trūkums ģimenē, vecāku šķiršanās, homoseksualitātes akceptācija (piem., homoseksuālu paziņu ieaicināšana ģimenes lokā) u. c.
Netipiska seksuāla pieredze – īpaši, ja agrīnā bērnībā notiek saskarsme ar masturbāciju, pornogrāfiju, depersonalizētu seksu utml.
Kultūras ietekme – homoseksuālisma kā normālas vai vēlamas seksuālās uzvedības demonstrēšana, kas rada ziņkāri un pamudina jaunu seksuālu iespaidu meklējumiem.
Bieži homoseksualitāte ir saistīta arī ar negatīvu ķermeņa paštēlu (vēlīna nobriešana, izteikti liels/mazs ķermeņa svars, fiziski defekti), nepatiku pret fiziskām aktivitātēm, kur nepieciešams pielietot spēku un cīņu.
Mūsdienās var dzirdēt apgalvojumu, ka homoseksualitāte ir ģenētiski noteikta. Vai šis apgalvojums atbilst patiesībai, vai mūsdienu medicīnai/ zinātnei ir kādi pierādījumi tam?
Šie apgalvojumi atsaucas galvenokārt uz trīs pētījumiem, kas mērķtiecīgi ir popularizēti plašsaziņas līdzekļos. Tomēr katram no tiem ir spēcīgi pretargumenti, kas neļauj apgalvot, ka homoseksualitāte ir iedzimta.
Pirmais no tiem – Leveija (Simon LeVay) pētījums „Hipotalāma struktūras starpība heteroseksuālu un homoseksuālu vīriešu vidū” tika publicēts 1991. gadā žurnālā „Science”. Tajā apgalvots, ka hipotalāmā ir atrasta neironu grupa (t.s. INAH3), kura heteroseksuāliem vīriešiem ir trīs reizes lielāka nekā homoseksuāliem. Analizējot rezultātus, atklājas, ka visi pētījumā iekļautie 19 homoseksuālie vīrieši bija miruši ar AIDS, un ir pierādīts, ka HIV vīruss izraisa ķīmiskas izmaiņas smadzenēs. Līdz ar to Leveija atklātais pierādījums bioloģiski iedzimtai homoseksualitātei var būt vienkārši AIDS sekas. Leveija pētījums saņem kritiku arī tāpēc, ka trīs no 19 homoseksuālajiem vīriešiem grupā bija izteikti lielāka hipotalāma struktūra nekā heteroseksuālajiem vīriešiem kopumā. Arī kontrolgrupā – trīs no 16 heteroseksuālajiem vīriešiem hipotalāms bija izteikti mazāks nekā homoseksuālajiem. Tas nozīmē, ka sešos gadījumos no 35 Leveija hipotēze neapstiprinājās, līdz ar to iegūtie rezultāti nav statistiski nozīmīgi. Bez tam daudzi pētnieki apšauba, ka atrastā neironu grupa tiešā veidā var būt saistīta ar seksuālo uzvedību.
Otrais pētījums ir centiens pierādīt homoseksualitātes ģenētiskos faktorus. Baileja (Jonh M Bailey) un Pilarda (Richard Pillard) studija par homoseksuālo orientāciju dvīņu vidū norāda, ka pastāv liela iespēja, ka dvīņu seksuālā orientācija būs vienāda. Pētnieki atklāja, ka 52% gadījumu (29 no 56 pāriem) vienšūnas dvīņu, no kuriem vienam bija nosliece uz homoseksuālismu, arī otrs bija homoseksuāls. Divšūnu dvīņiem šāda sakritība bija nedaudz retāka – 22% gadījumu (12 pāros no 54). Arī brāļu vidū vienāda homoseksuāla orientācija tika konstatēta 9% gadījumu (13 no 142). Šī pētījuma „vājais” punkts ir tas, ka nav iespējams pierādīt ģenētiskās cēloņsakarības, jo fakts, ka abiem bērniem ir vienāda seksuālā orientācija tikpat labi var būt saistīts ar viņu dzīves vēsturi, audzināšanu, kultūras ietekmi utt. Vēl jo vairāk, pētījuma rezultāti panāk gandrīz pretējo iecerētajam, jo izceļ arī vides faktoru ietekmi – 50% gadījumu vienšūnas dvīņu orientācija bija atšķirīga, kaut arī viņu ģenētiskais materiāls – identisks!
Balstoties uz trešo – Hamera (Dean Hamer) ģenētisko pētījumu „X hromosomas DNS marķieru ietekme uz vīriešu seksuālo orientāciju”, kas tika publicēts 1993. gadā, plašsaziņas līdzekļi paziņoja, ka ir atklāts „homoseksualitātes gēns”. Pētījumos piedalījās 40 pāri brāļu, no kuriem abiem bija homoseksuāla orientācija, un tika pierādīts, ka 64% gadījumu homoseksuālisms saistās ar hromosomas fragmentu (Xq28), kuru homoseksuālais dēls pārmanto no mātes gēnu komplekta. Pretargumenti šim pētījumam ir kontrolgrupas trūkums. Iespējams, arī heteroseksuālu brāļu vidū būtu iespējams atrast līdzīgu sakarību, tomēr tas pētījumā netika pārbaudīts. Turklāt nav pierādīts, ka identificētais hromosomas fragments tiešā veidā ir saistīts ar seksualitāti.
Jāpiebilst, ka minētajos pētījumos iegūtie rezultāti nav tikuši pārbaudīti un apstiprināti tālākos pētījumos. Par rezultātu tendenciozo raksturu var liecināt arī fakts, ka pētījumu autoriem – Leveijam, Bailejam un Hameram pašiem ir homoseksuālā orientācija.
Kā veidojas dzimumu identitāte un kas var traucēt tai veidoties?
„Bērnības atmiņas man saistās ar tēva kliegšanu uz mums un mātes pieglaušanos man,” atceras R. Kohens. „Biju pārāk tālu no viņa un pārāk tuvu viņai.” Ļoti bieži šādā attiecību kombinācijā augošs zēns piedzīvo sava dzimuma identitātes deficītu, jo nevēlas identificēties ar „tādu” – noraidošu, emocionāli un psiholoģiski attālu, klāt neesošu – tēvu.
Runājot par dzimuma identitātes veidošanos jau agrīnā bērnībā (3-4 gadu vecumā), jāpiebilst, ka zēniem šai vecumposmā ir „jāpaveic” vairāk nekā meitenēm: ir nepieciešama seperācija no mātes, lai tēvs (vai kāds cits nozīmīgs vīrietis) viņus varētu ievadīt vīriešu pasaulē (meitenes, lai arī piedzīvo separāciju līdzīgi, saglabā māti kā identifikācijas objektu). Trīs situācijas var zēniem apgrūtināt vīrišķības modeļa veidošanos un atņemt viņiem spēkus attīstības uzdevumu veikšanai: (1) ja māte pārāk aprūpē dēlu, „neatlaiž” no sevis; (2) tēvs ir emocionāli nepieejams vai arī nogrūž visu atbildību uz māti; (3) dēls piedzīvo atgrūšanu no tēva puses. Šis agrīnais bērnības periods ir ļoti būtisks, lai veidotos pareizas attiecības ar tēvu un arī ar citiem vīriešiem.
Pubertātes periodā nepiepildītās homoemocionālās vajadzības tiek seksualizētas un izpaužas homoseksuālu jūtu veidā. Vīrišķības deficīts, ko cilvēks izjūt sevī, liek viņam to meklēt citos vīriešos, bet visbiežāk – neatrast. Arī partnerī viņš sastop to pašu „tukšumu”, kas ir viņā pašā. Tas izskaidro homoseksuālo attiecību nepastāvību, īslaicīgumu. Tādējādi cilvēks var pavadīt visu savu dzīvi, tiecoties piepildīt nepiepildīto vajadzību pēc emocionālās tuvības caur homoseksuālām dzimumattiecībām. Attiecības ar māti, kuras bieži mēdz būt ļoti ciešas un ambivalentas (dēls kļūst par mātes „īpašumu”, „uzticības partneri”), var novest pie „emocionālā incesta” un padziļināt neirotiskās baiļu reakcijas attiecībās ar citām sievietēm, kuras vīrietis uzlūko caur mātes prizmu.
Jāpiebilst, ka sieviešu homoseksuālisma ģenēze, lai arī līdzīga (tikai ar vecākiem apgrieztās lomās – pāraprūpējošs tēvs un psiholoģiski attāla māte), tomēr atšķiras ar to, ka vairumam lesbiešu piemīt arī heteroseksuālas tieksmes un sieviešu homoseksuālisms biežāk ir saistīts ar agrīnā vecumā pārdzīvotu seksuālu vardarbību no vīriešu puses. Sievietes homoseksuālajās attiecībās biežāk meklē emocionālu tuvību, nevis fizisko kontaktu.
Cik liela nozīme ir audzināšanai ģimenei? Kam vecākiem jāpievērš uzmanība, lai bērniem veidotos pareiza dzimumu identifikācija?
Ģimenes (līdz ar to – arī audzināšanas) faktoram ir ļoti būtiska nozīme pareizas dzimuma identifikācijas veidošanā. Kaut arī tas neizšķir visu, jo pastāv vēl citi faktori, tādi kā apkārtējā vide, kultūra, bērna iedzimtās iezīmes (temperaments, jūtība, emocionālo vajadzību intensitāte). Svarīgi, ka bērnam ir abi vecāki vai citi nozīmīgi aprūpētāji (pat ja tēvs ir cietumā, tas nereti ir labāk nekā pilnīgs tēva trūkums, jo bērns tomēr veido savu priekšstatu par vīrišķību, sak, – „iznāks mans tētis no cietuma un jums visiem, kas par mani tagad smejaties, liks trūkties!”)
Jau kopš mazotnes ir ļoti svarīgi bērnam palīdzēt iegūt pozitīvu ķermeņa paštēlu un pašvērtējumu (par to, kā to veikt, stāstu vecākiem „Bērnu emocionālās audzināšanas” kursos). Jo mazāks ir bērns, jo svarīgāks viņam ir fiziskais kontakts ar vecākiem (samīļošana, fiziska mierināšana, kopīgas kustību rotaļas). Svarīgi ir pamanīt bērna emocijas, mācīt tās regulēt, nevis apspiest. Ja bērns izrāda interesi par seksu, nepieciešams atbildēt uz viņa jautājumiem bērna līmenim piemērotā valodā, sniedzot informāciju pakāpeniski. Svarīgi ir censties neizrādīt savu pārsteigumu par bērna jautājumiem sakarā ar seksualitāti.
Ir ieteicams iedrošināt bērnu izspēlēt gan zēnu, gan meiteņu lomas, lai bērns izprastu labo katrā no tām. Tomēr, ja vecāki pamana, ka bērna uzvedībā iztrūkst viņa dzimumam raksturīgās aktivitātes, nepieciešams bērnam palīdzēt tajās iesaistīties, iekļaujoties vienaudžu grupā. Tā, piemēram, katram zēnam, lai arī cik mākslinieciska un jūtīga būtu viņa iekšiene, ir nepieciešams reizi pa reizei piedzīvot cīņu ar citiem, aizstāvēt sevi, piedalīties grupveida sporta spēlēs. Tāpat arī meitenēm ir nepieciešams pavadīt laiku ar citām meitenēm, lai arī cik sportiskas vai „zēnišķas” intereses viņām būtu. Kopīga laika pavadīšana ar sava dzimuma vienaudžiem ir ļoti svarīgs psihosociālās un psihoseksuālās attīstības nosacījums pubertātes periodā.
Cik liela nozīme ir audzināšanai ģimenē? Kam vecākiem jāpievērš uzmanība, lai bērniem veidotos pareiza dzimumu identifikācija?
Ģimenes (līdz ar to – arī audzināšanas) faktoram ir ļoti būtiska nozīme pareizas dzimuma identifikācijas veidošanā. Kaut arī tas neizšķir visu, jo pastāv vēl citi faktori, tādi kā apkārtējā vide, kultūra, bērna iedzimtās iezīmes (temperaments, jūtība, emocionālo vajadzību intensitāte). Svarīgi, ka bērnam ir abi vecāki vai citi nozīmīgi aprūpētāji (pat ja tēvs ir cietumā, tas nereti ir labāk nekā pilnīgs tēva trūkums, jo bērns tomēr veido savu priekšstatu par vīrišķību, sak, – „iznāks mans tētis no cietuma un jums visiem, kas par mani tagad smejaties, liks trūkties!”) Jau kopš mazotnes ir ļoti svarīgi bērnam palīdzēt iegūt pozitīvu ķermeņa paštēlu un pašvērtējumu (par to, kā to veikt, stāstu vecākiem „Bērnu emocionālās audzināšanas” kursos). Jo mazāks ir bērns, jo svarīgāks viņam ir fiziskais kontakts ar vecākiem (samīļošana, fiziska mierināšana, kopīgas kustību rotaļas). Svarīgi ir pamanīt bērna emocijas, mācīt tās regulēt, nevis apspiest. Ja bērns izrāda interesi par seksu, nepieciešams atbildēt uz viņa jautājumiem bērna līmenim piemērotā valodā, sniedzot informāciju pakāpeniski. Svarīgi ir censties neizrādīt savu pārsteigumu par bērna jautājumiem sakarā ar seksualitāti.
Ir ieteicams iedrošināt bērnu izspēlēt gan zēnu, gan meiteņu lomas, lai bērns izprastu labo katrā no tām. Tomēr, ja vecāki pamana, ka bērna uzvedībā iztrūkst viņa dzimumam raksturīgās aktivitātes, nepieciešams bērnam palīdzēt tajās iesaistīties, iekļaujoties vienaudžu grupā. Tā, piemēram, katram zēnam, lai arī cik mākslinieciska un jūtīga būtu viņa iekšiene, ir nepieciešams reizi pa reizei piedzīvot cīņu ar citiem, aizstāvēt sevi, piedalīties grupveida sporta spēlēs. Tāpat arī meitenēm ir nepieciešams pavadīt laiku ar citām meitenēm, lai arī cik sportiskas vai „zēnišķas” intereses viņām būtu. Kopīga laika pavadīšana ar sava dzimuma vienaudžiem ir ļoti svarīgs psihosociālās un psihoseksuālās attīstības nosacījums pubertātes periodā.
Vai un kādas grūtības ir cilvēkiem, kam ir šādas noslieces? Katehismā ir minēts, ka viņi ļoti cieš…
Jā, pretēji geju aprindu paustajiem uzskatiem, daudzi bijušie geji atzīst, ka homoseksuālajā dzīves stilā nav nekā „jautra” – daudz tajā sarūgtinājuma, vilšanās un nebeidzamu mīlestības meklējumu līdzatkarīgās pāru attiecībās. Seksuālā tieksme pret sava dzimuma personām (SSAD – Same-Sex Attachment Disorder), nav nedz „jautra”, nedz ļauna, tā gluži vienkārši ir – „skumja” (angļu valodā – vārdu spēle: „gay” = jautrs, „sad” = skumjš).
Kā jau minēju iepriekš, geju attiecībām ir raksturīgs īslaicīgums, trauslums, jo katra no pusēm otrā cilvēkā meklē savas deficītās vajadzības. Viens no pētījumiem atklāj, ka geju laulību vidējais ilgums ir trīs gadi, nereti blakus pāra attiecībām tiek uzturēti arī gadījuma seksuāli sakari[4]. Geji apzinās, ka pēc 30 gadu vecuma viņu seksuālā pievilcība krītas un izveidot jaunas attiecības kļūs arvien grūtāk. Turklāt nenoturīgās attiecības, partneru maiņa ļoti bieži noved pie STS un HIV saslimšanām. Anālā seksa piekopšana nereti ir iemesls A hepatīta infekcijas tālāknodošanai. Nav noslēpums, ka geju aprindās samērā bieži notiek arī ļaunprātīgas inficēšanas gadījumi, kad vīrusa nēsātājs apzināti vēlas ar to inficēt citus. Vidējais mūža ilgums homoseksuāliem vīriešiem ir 40-50 gadi.
Daudzu bijušo homoseksuāļu liecībās izskan atziņa, ka, neraugoties uz to, ka viņi paši ir stājušies homoseksuālos sakaros ar citiem gejiem, tomēr, redzot šī dzīves stila „ēnas puses”, nav izšķīrušies līdz galam pieņemt geja identitāti. Kā raksta Latvijā izdotās grāmatas „Mīlestības sakārtošana” autors M. Bergners par savu geja pagātni: „Mana sākotnējā atvieglojuma izjūta, ka esmu „iznācis no pagrīdes”, kā arī fascinējošais iespaids, ko uz mani atstāja geju dzīvesveids, bija pagaisuši. Es sāku saskatīt šī dzīvesveida draudīgos aspektus – jauniešu apsēstību geju vidē, seksuāli transmisīvās slimības, no kurām regulāri ārstējos, postošos attiecību sabrukumus ar mīļākajiem un AIDS krīzes aizsākumus”. Reiz, apmeklējot geju bāru, kur viņš vienmēr satika gados vecus homoseksuāļus „ar stiklainām un tukšām acīm”, kurus jaunie saukāja par „troļļiem”, Bergers, ieskatīdamies blakus esošajā spogulī, sev pirmo reizi uzdeva jautājumu: „Vai kādu dienu manas acis būs tikpat tumšas un tukšas kā viņiem?”
Vai un kā homoseksuālas noslieces var kaut kā pieaugušā vecumā ietekmēt?
Homoseksualitātes pakāpes ir dažādas. Var teikt, ka cilvēks kļūst par homoseksuāli, pieņemot vairākas atsevišķas izvēles. Vispirms tas ir lēmums stāties homoseksuālos sakaros
– to varētu nosaukt par homoseksuālo fantāziju turpinājumu, apstiprināšanu, piepildīšanu. Sākotnēji homoseksuālā orientācija var nebūt izteikta – 85% lesbiešu un 54% geju ir bijuši seksuālie kontakti un seksuālais uzbudinājums attiecībās arī ar pretējā dzimuma personām[5]. Otrais lēmums skar seksuālās preferences – homoseksuālu aktu izvēli heteroseksuālu aktu vietā. Trešais lēmums attiecas uz vēlmi meklēt homoseksuālas dabas piedzīvojumus, savukārt ceturtais un beidzamais solis ir lēmums pieņemt homoseksuāļa dzīvesveidu un stilu. Šo četru lēmumu pieņemšana liecina par homoseksuālās orientācijas akceptēšanu un katrs no tiem arvien vairāk apgrūtina reorientāciju. Ļoti svarīgs pagrieziena punkts homoseksuālās orientācijas nostiprināšanā ir t.s. „iznākšana no skapja” (coming out) jeb publiska savas orientācijas demonstrēšana apkārtējiem, jo tas liecina par to, ka cilvēks ir akceptējis savu orientāciju un viņam ir zema motivācija to mainīt. Jo vairāk kāds iesaistās geju sociālajā tīklā, jo vairāk attālinās no heteroseksuālas vides, līdz ar to viens no terapijas mērķiem ir mainīt pacienta sociālo vidi un atbalsta sistēmu.
Tomēr ceļš uz dziedināšanu nav viegls un nenotiek ātri… Nepietiek ar padomu: „Atrodi sev sievieti un viņa tevi izvedīs uz taisna ceļa!” vai arī – „Lūdz Dievu, Viņš atbrīvos tevi no problēmām!” Arī meklējot palīdzību pie psihoterapeita, nereti pacients mēro ceļu „no slikta uz sliktāku, lai pēc tam nokļūtu pie labākā”. Cilvēks griežas pie speciālista brīdī, kad jūt diskomfortu. Tomēr, atklājot savas problēmas būtību, tās avotu, viņa emocionālā pašsajūta vēl vairāk pasliktinās, lai pēc tam, kad saņemta dziedināšana un piedzīvota mīlestības pieredze, strauji uzlabotos.
Balstoties uz savu „ievainotā dziedinātāja” pieredzi, R. Kohens uzsver četrus soļus seksuālās reorientācijas gaitā:
- Pārejas fāze (uzvedības terapija, homoseksuālās uzvedības pārtraukšana);
- Nostiprināšana (kognitīvā terapija, iekšējā bērna dziedināšana);
- Homoemocionālo ievainojumu dziedināšana (psihodinamiskā terapija, ievainojumu no sava dzimuma pārstāvju puses dziedināšana);
- Heteroseksuālo ievainojumu dziedināšana (psihodinamsikā terapija, ievainojumu no pretējā dzimuma pārstāvju puses dziedināšana).
Visu seksuālo traucējumu pamatā ir emocionāli ievainojumi, līdz ar to terapeitiskajā darbā tiek strādāts galvenokārt ar emociju dziedināšanu un sakārtošanu. Jāpiebilst, ka reorientācijas terapijā integratīvi tiek izmantotas vairākas pieejas un resursi: gan individuālās un grupu psihoterapijas, gan garīgā palīdzība, gan atbalsta grupas, gan arī darbs ar ķermeni (sports, horeoterapija utml.)
Kādā ASV Katoļu mediķu paziņojumā ir teikts, ka 30% šo cilvēku var palīdzēt, 30% uzlabot situāciju un ir arī tādi cilvēki, kuriem tomēr nekas nepalīdz. Kā viņiem dzīvot?
Esmu saskārusies ar līdzīgiem datiem Ļubļinas homoseksualitātes rehabilitācijas centrā „Odwaga”, kurš darbojas jau gadus desmit. Viņu pieredze rāda, ka 1/3 pacientu izdodas veikt reorientāciju, 1/3 neveic reorientāciju, bet iemācās dzīvot seksuālā šķīstībā, savukārt 1/3 nepabeidz terapijas procesu, kas ilgst vismaz 2 gadus. Dzīve šķīstībā, iespējams, tas ir Dieva plāns šiem cilvēkiem vismaz līdz laikam, kad notiek dziedināšanas brīnums. „Es lūdzos un lūdzos, lai Dievs paņem manas homoseksuālās ilgas,” raksta R. Kohens, „bet Viņš to neizdarīja. Es apprecējos ar cerību, ka tas mani „iztaisnos”, bet diemžēl iekāre pret vīriešiem manī tikai pieauga. Sapratu, ka biju nepareizi lūdzies visus šos 20 gadus. Man būtu vajadzējis teikt: „Dievs, parādi, lūdzu, ko nozīmē mana tieksme pret mana dzimuma personām.” Vēlāk sapratu, ka Dievs nekad man neatņemtu šīs tieksmes, jo tām bija dziļāka nozīme priekš manis, kuru man nācās atklāt un dziedināt, un visbeidzot apmierināt veselīgās, neseksuālās attiecībās ar citiem.”
Kā izturēties pret cilvēku, uzzinot, ka viņam ir homoseksuāla nosliece? Kā izturēties, ja viņš ir ticīgs cilvēks un kā – ja viņš ir neticīgs?
Ja kāds tev pastāsta par savu homoseksualitāti, uztver to kā lielu uzticēšanās dāvanu. Varbūt viņš to gatavojies tev stāstīt dienām, nedēļām, mēnešiem. Nenosodi, nepārtrauc, vien klausies un centies saprast, jo zini, ka aiz visa stāstītā slēpjas agrāk iegūti emocionāli ievainojumi. Varbūt tas ir jautājums arī tev pašam/pašai – kāpēc tieši šis cilvēks ir saistījis tavu uzmanību, kļuvis tavs draugs? Ja gadījumā tas ir tavs laulātais partneris, tad apzinies, ka tu pats/pati nevari atrisināt un piepildīt viņa/viņas nepiepildītās homoemocionālās vajadzības. To var vienīgi Dievs, tavs laulātais draugs pats un viņam/viņai tuvs, tā paša dzimuma cilvēks. Kohens, kurš ir šī ieteikuma autors un pats par tā iedarbību pārliecinājies savā dzīvē, uzskata, ka dziedināšanai ir vajadzīgs „mentors” – uzticams draugs, sava dzimuma cilvēks, ar kuru, esot kopā, mācīties veidot dziļi cilvēcīgas, sirsnīgas, neseksuālas attiecības. Kaut vai – mācīties „neseksuālu” pieskārienu, draudzīgu līdzās būšanu un sadarbību.
Māsa Inese Ieva Lietaviete, Mg. Psyh.
Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 25.06.2011. un 09.07.2011
[1] Cohen, R. (2000). Coming Out Straigłit Understanding and Healing Homosexuality.
[2] Byne, W., Parsons, B. (1993). Human sexual orientation: the biologic theories reappraised. Archives of General Psychiatry, 50, lpp. 228-239.
[3] Cameron P. et al. (1993). The homosexual lifespan. Eastern Psychological Assn.
[4] McKusick, L. et al. (1985). AIDS and sexual behaviors reported by gay men in San Francisco. American Journal of Public Health.
[5] Cameron, P., Cameron, K. & Proctor, K. (1989). Effect of homosexuality upon public health and social order. Psychol Rpts, 61.
