Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika

Autors: Baiba Rudevska, Dr.iur. 
Raksts pārpublicēts no izdevuma „Jurista Vārds”, 24.02.2015.  

Par viendzimuma pāru problemātiku “Jurista Vārda” slejās līdz šim rakstīts samērā maz, tādēļ autore pacentīsies izvērstā veidā izklāstīt savu nostāju šajā jautājumā, cerot ar to veicināt konstruktīvu diskusiju kolēģu starpā.

2014. gada nogalē Latvijas juristu, politiķu un sabiedrisko darbinieku aprindās arvien biežāk sāka skanēt viendzimuma attiecību tēma. Jau jūlija beigās šis jautājums tika apspriests ikgadējā konstitucionālās politikas seminārā Bīriņos. [1] Novembrī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nāca klajā ar publiskiem atklājumiem par attiecīgo savas privātās dzīves aspektu. [2] Drīzumā pēc viņa to pašu izdarīja Lielbritānijas vēstnieks Latvijā. [3] Paralēli tam tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība “Mozaīka” nosūtīja tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam atklātu vēstuli par viendzimuma pāru praktiskajām problēmām un nepieciešamību tās tiesiski sakārtot. [4] 12. decembrī ministrs atbildēja “Mozaīkai”, paziņodams, ka “tādu grozījumu veikšana, kas maina laulības un ģimenes jēdzienu izpratni vai ievieš šobrīd likumā neregulētus dažādus personu savienību veidus, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 110. panta būtībai un apdraud sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatvērtības”. [5]

18. decembrī “Neatkarīgā Rīta Avīze” publicēja interviju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurā viņš atteicās jūsmot par 2015. gadā Rīgā plānoto “geju praidu” un par homoseksuālo dzīvesveidu sacīja šādus vārdus: “Katrs cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu, un katram arī jāatbild par savu izvēli. Bet šī izvēle nav jāuzspiež pārējiem, un katrā gadījumā tā nav publiski jāreklamē. Šāds ceļš ved uz nekurieni.” [6]

Jau minētā “Mozaīka” nekavējoties pauda vilšanos par tik “ķecerīgiem” vārdiem, aicinot visas pasaules LGBT aktīvistus rakstīt Valsts prezidentam un “atgādināt viņam par iekļaušanas un universālo cilvēktiesību vērtību”. [7]

Šajos apstākļos arī autore vēlas dot savu artavu šai tiesībpolitiskajai diskusijai. “Jurista Vārda” lasītāji līdz šim ir pazinuši autori kā starptautisko privāttiesību, intertemporālo tiesību un civilprocesa speciālisti, kuras publikācijas ir skārušas vairāk vai mazāk tehniskas tiesību piemērošanas problēmas. Tomēr šoreiz viņa pēc īsām pārdomām nolēma uz laiku mainīt savu lomu un pievērsties plašākas tiesībpolitiskas problēmas apspriešanai. Par viendzimuma pāru problemātiku “Jurista Vārda” slejās līdz šim ir rakstīts samērā maz [8], tādēļ autore pacentīsies izvērstā veidā izklāstīt savu nostāju šajā jautājumā, cerot ar to veicināt konstruktīvu diskusiju kolēģu starpā.

Šajā rakstā autore nekavēsies pie dažāda dzimuma neprecētu pāru kopdzīves regulējuma. 2013. gada 7. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā skaidri deklarēja, ka: (a) Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču (b) ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem; šādas reģistrētas partnerattiecības ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību). [9] Līdz ar to vairs nav jēgas atsevišķi runāt par dažāda dzimuma pāru partnerattiecību reģistrēšanu: ja Latvija ieviesīs šādu institūtu, tas gribot vai negribot būs jāattiecina arī uz viendzimuma pāriem.

Protams, blakus bezierunu paklausībai ir arī cits, godpilnāks ceļš: konstruktīva pretošanās, lai pasargātu savas valsts konstitucionālos pamatus un vērtības. Piemēram, 2009. gada novembrī lietā Lautsi pret Itāliju ECT Otrā sekcija noveda ideoloģisko tiesas aktīvismu (angļu val. judicial activism) līdz galējam absurdam. Tā vienbalsīgi pasludināja, ka krucifiksu atrašanās Itālijas valsts un pašvaldību skolu klasēs pati par sevi pārkāpjot “konfesionālās neitralitātes” principu (kurš Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās protokolos nekur nav atrodams) un tātad – reliģijas brīvību un neticīgu vecāku tiesības uz viņu reliģiskās vai filozofiskās pārliecības ievērošanu viņu bērnu izglītības procesā. [10] Ko darīja itāļi? Vai nopūtās, pasēroja un paklausīgi noņēma krucifiksus no klašu sienām, kā daži to bija pareģojuši? [11] Nekā nebija! Itālijā šis spriedums izraisīja milzīgu sašutuma vētru: absolūtais itāļu vairākums (ticīgie un neticīgie, kreisie un labējie) atteicās akceptēt tik nekaunīgu ideoloģisku iejaukšanos savas valsts vēsturiskajā un politiskajā identitātē. Vairāki valdības locekļi nāca klajā ar ļoti asiem, pret ECT vērstiem paziņojumiem, liekot noprast, ka šis spriedums netikšot izpildīts. Vēl jo vairāk – spriedums sacēla pamatīgu skandālu arī ārpus Itālijas. Desmit Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis iestājās lietā kā trešās puses, atbalstot Itāliju; vēl desmit citas valstis pauda Itālijai politisku atbalstu. Un… ECT vienkārši nobijās un aši “ieslēdza atpakaļgaitu”. 2011. gada 18. martā ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu par labu Itālijai, noraidot pieteicēju sūdzību. [12]

Taču Latvija nav Itālija, un latvieši nav itāļi. Autore netic, ka mūsdienu valdošajām aprindām pietiks drosmes līdzīgā veidā stāties pretī starptautiskas tiesas autoritātei; galu galā ne jau itāļiem, bet latviešiem ir sakāmvārds: “Neej ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties.” Tāpēc, ja likumdevējs nevēlas ieviest mūsu valsts tiesību sistēmā viendzimuma partnerattiecību institūtu, tam nav nekādas citas izvēles, kā atteikties ieviest reģistrētās partnerattiecības arī attiecībā uz pretēja dzimuma pāriem (kuriem tas būtu pavisam lieki, jo viņi taču var vienkārši noslēgt laulību saskaņā ar attiecīgajām Civillikuma normām).

Šis raksts sastāv no trim daļām. Pirmajā daļā autore parādīs, kā un kādēļ homoseksuālisma sakarā ikdienā lietotā terminoloģija galvenokārt ir maldinoša un balstās uz aplamiem pieņēmumiem. Otrajā daļā viņa aplūkos jautājumu par viendzimuma laulībām. Savukārt trešajā daļā pievērsīsies jautājumam, vai Latvijā būtu jāievieš viendzimuma pāru reģistrēto partnerattiecību institūts un kādai vispār jābūt valsts attieksmei pret homoseksuālo dzīvesveidu.

Aplūkojot un analizējot visus šos jautājumus, autore centīsies nevis balstīties uz tukšām emocijām, bet lietot tikai racionālus apsvērumus – kā tas būtu jādara ikvienam sevi cienošam juristam.

1. Terminoloģiskā “putra” un ideoloģiskās prezumpcijas

1.1. Kas ir “gejs”, “lesbiete” vai “LGBT”

Juristam it kā būtu jāatzīst par pašsaprotamu, ka normatīvajos aktos un tiesu nolēmumos lietotajiem terminiem ir jābūt apveltītiem ar pietiekami skaidru jēgu un tvērumu. To prasa elementārās tiesiskās noteiktības princips, jo no šo jēdzienu piemērošanas taču ir atkarīgi cilvēku likteņi. Vispārīgi skatoties, viens no klasiskajiem spriešanas un diskusijas vešanas pamatnoteikumiem ir prasība vispirms vienoties par to jēdzienu definīcijām, kuriem šajā diskusijā būs atslēgvārdu loma. Atgādināsim, ka viens no iemesliem, kādēļ Sokrātu piespieda iedzert indi, bija viņa pastāvīgā uzmākšanās oponentiem, spiežot viņus definēt jēdzienus…

Diemžēl, runājot par viendzimuma attiecību jomu, no šīs saprātīgās prasības nez kāpēc tiek pieļauta atkāpe. Likumos un citos normatīvajos aktos parādās jēdziens “seksuālā orientācija”, bet tiesībpolitiskajā diskursā pastāvīgi skan vārdi “seksuālā minoritāte”, “gejs”, “lesbiete” un “LGBT” (saīsinājums no angļu Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender). Taču neviens no šiem jēdzieniem netiek skaidri un viennozīmīgi definēts ne starptautiskajās tiesībās, ne kur citur. Lasot dažādus avotus, var nonākt pie slēdziena, ka šie jēdzieni var tikt definēti trijos dažādos veidos, turklāt attiecīgās trīs kategorijas bieži vien nesakrīt vienā personā. Proti, “gejs” (vai “lesbiete”) var tikt saprasts kā:

(a) cilvēks, kurš jūt dzimumtieksmi pret sava dzimuma personām;

(b) cilvēks, kurš stājas dzimumsakaros ar sava dzimuma personām, t.i., pastāvīgi vai gadījuma pēc piekopj homoseksuālu uzvedību;

(c) cilvēks, kurš sludina un atbalsta noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju – t.s. LGBT ideoloģiju, kas māca, cita starpā, ka homoseksuāls dzīvesveids ir morāli līdzvērtīgs heteroseksuālajam un ir pielīdzināms laulībai.

Sāksim ar to, ka ne visi “a” ir “b”. Ir cilvēki, kuri iekšēji jūt iekāri pret sava dzimuma personām, taču atzīst šīs tieksmes kaitīgumu, pretojas tai un homoseksuālu uzvedību nepiekopj. Ir cilvēki, kuri sākotnēji piekopj homoseksuālu dzīvesveidu, taču vēlāk to atmet un sāk atklāti liecināt pārējiem par savu pieredzi (tādējādi izpelnoties “c” grupas pārstāvju naidu un kļūstot par viņu verbālo uzbrukumu upuriem). [13]

Tāpat daudzi “b” nav “a”. Cietumos, bruņotajos spēkos, slēgtās internātskolās u.tml. vienmēr ir bijis izplatīts šāds fenomens: uz ilgāku laiku nonākot šaurā un slēgtā sava dzimuma personu lokā, daži cilvēki izvēlas pagaidu kārtā apmierināt dzimumtieksmi ar tā paša dzimuma personām. Tomēr šeit nevar konstatēt nekādu reāli noturīgu noslieci, jo pēc atbrīvošanās no cietuma vai pēc demobilizācijas šo cilvēku vairākums homoseksuālos sakaros vairs nekad nestājas un nodibina normālas ģimenes ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tas pats sakāms par vēsturē zināmajām pederastijas [14] tradīcijām, piemēram, spartiešu karavīru (hoplītu) [15] un japāņu samuraju [16] starpā. Šīs tradīcijas bija kulturāli nosacītas, un pēc “izklaidēšanās” ar jaunāko kolēģi hoplīts vai samurajs mierīgi atgriezās mājās pie sievas un bērniem.

Iesim tālāk: nebūt ne visi “b” ir “c”. Visi tie autorei personīgi pazīstamie cilvēki, kuri ir izvēlējušies piekopt homoseksuālu dzīvesveidu, nekādas īpašas tiesības sev nevēlas un nekādos “geju praidos” nepiedalās. Viņu vienīgā vēlme ir, lai sabiedrība liktu viņus mierā un ļautu viņiem viņu privātajā sfērā dzīvot tā, kā viņi grib.

Visbeidzot, ne visi “c” ir “a” un/vai “b”. Ja lasītājs uzmanīgi pavēros kaut vai pēdējo mēnešu politiskās debates Latvijā, viņš konstatēs to acīmredzamo faktu, ka lielākā daļa no latviešu seksuālo minoritāšu tiesību atbalstītājiem jeb LGBT ideologiem ir ģimenes cilvēki ar bērniem, kuri paši homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj.

Tātad rezumēsim: jēdzieni “gejs”, “lesbiete”, “LGBT persona”, “seksuālā orientācija” u.tml. ir ārkārtīgi izplūduši un neskaidri, jo tie var apzīmēt trīs pilnīgi dažādas realitātes: (a) noteiktu tieksmi jeb noslieci, (b) noteiktu uzvedību jeb dzīvesveidu, (c) noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju.

Nekad nav pilnīgi skaidrs, kurā nozīmē noteiktajā brīdī šie jēdzieni tiek lietoti. Piemēram, saskaņā ar Darba likuma 7. panta otro daļu “šā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas [..] seksuālās orientācijas [..]”. Savukārt tā paša likuma 29. panta devītā daļa nosaka atšķirīgas attieksmes aizliegumu darba tiesiskajās attiecībās, cita starpā, personas “seksuālās orientācijas” dēļ. Taču ko īsti tas nozīmē? Vai šīs normas ir piemērojamas, ja, teiksim, vīrieti atsakās pieņemt darbā par skolotāju: (a) tikai tāpēc, ka viņš reiz ir čukstus atzinies bijušajam kolēģim, ka viņam patīkot puiši; (b) tāpēc, ka viņš pagātnē ir manīts uzmācamies jauniem puišiem, vai tāpēc, ka viņš atklāti dzīvo ar otru vīrieti; (c) tāpēc, ka viņš ir redzēts piedalāmies “geju praidā” un vicinām varavīksnes krāsu karogu? No tiesiskā viedokļa katra no šīm trim situācijām ir apspriežama citādi, ar atšķirīgiem argumentiem un dažādu samērīguma analīzi.

Pēc autores domām, šī terminoloģiskā neskaidrība ir tīša un apzināta. Tā atbilst t.s. salami taktikai – pēc analoģijas ar salami desu, kuru pakāpeniski sagriež plānās šķēlītēs. Šo taktiku bieži izmanto dažādi politiski spēki gadījumos, kad ātra un revolucionāra pāreja uz jaunu lietu kārtību draudētu izraisīt sabiedrībā sašutumu un protestus. Tāpēc pārmaiņas tiek veiktas pakāpeniski, maziem solīšiem, turklāt apzināti lietojot divdomīgus jēdzienus. Vispirms cilvēkus pārliecina, ka konkrētais divdomīgais jēdziens būtībā neesot nekas šausmīgs, jo tas esot saprotams tikai tā visšaurākajā un visnekaitīgākajā nozīmē. Vēlāk, kad sabiedrība pie tā jau ir pieradusi, tiek sperts nākamais solis un jēdziena nozīme tiek paplašināta. Tieši tāpat ir arī šajā rakstā aplūkotajā jomā. Sākumā sabiedrība tiek pārliecināta, ka, pieņemot likumu par “diskrimināciju un naida celšanu sakarā ar personas seksuālo orientāciju”, esot domāta tikai un vienīgi “a” nozīme: vai tad nav taisnīgi neļaut darīt pāri otram cilvēkam tikai tādēļ, ka viņš izjūt kaut kādas tieksmes, par kurām viņš pats varbūt nemaz nav atbildīgs?! Taču dažus gadus vēlāk izrādās, ka aiz minētajiem vārdiem īstenībā slēpās vēl kaut kas cits, un ar “diskrimināciju un naida celšanu” sāk saprast vispirms jebkādu homoseksuālā dzīvesveida kritiku, bet pēc tam – arī jebkādu LGBT ideoloģijas kritiku. Šim fenomenam autore sīkāk pievērsīsies šā raksta trešajā daļā.

Pati autore vismaz šajā rakstā centīsies kliedēt iepriekšminēto jēdzienu sajaukumu un skaidri nodalīt visas trīs nozīmes. Pirmo – “a” kategoriju – viņa apzīmēs aprakstoši: kā “homoseksuālas tieksmes (jeb noslieces) izjūtošas personas”. Otro – “b” kategoriju – ar vārdu “homoseksuāļi”. Trešo – “c” kategoriju – ar vārdkopām “LGBT aktīvisti” vai “LGBT ideologi”. Ja viena un tā pati persona atbilst divām vai visām trim kategorijām, autore minēs tikai to kategoriju, kas attiecīgajā situācijā ir noteicošā. Piemēram, ja LGBT aktīvists organizē “geju praidu” Rīgas ielās, tad, apspriežot šo konkrēto rīcību, ir vienalga, vai viņš pats izjūt homoseksuālas noslieces un vai piekopj attiecīgu dzīvesveidu.

1.2. Kas ir “seksuālā orientācija” un “homoseksuāla persona”

Mūsu valodā pastāv t.s. uzlādētie termini: lietojot tos, runātājs piekrīt noteiktam pasaules skatījumam ar noteiktu postulātu klāstu. Tā, piemēram, ja cilvēks nopietni piemin “ārisko garu” vai “ārisko mākslu”, tad no tā var secināt, ka, viņa skatījumā, pastāv īpaša “āriešu rase”; tā ir augstāka un attīstītāka par pārējām, kurām savukārt ir atvēlēta zemāko cilvēku (Untermenschen) loma. Ja aizpagājušā gadsimta latvietis, līdzīgi “Mērnieku laiku” tēlam Švaukstam, lietoja izteicienus “bauru valoda”, “bauru tikumi” u.tml., tad arī viņa domas pamatā esošie pieņēmumi bija skaidri: latvieši ir sīka un atpalikusi zemnieku tautiņa, kuras kultūra un tradīcijas nav neko vērtas; prātīgs latvietis ir tāds, kurš savu latvietību ar kaunu atmet un pieslejas augsti attīstītajai vācu kultūrai. Ja dzirdam cilvēku lietojam vārdus “buržuāzija”, “proletariāts”, “šķiriskā apziņa”, tad varam būt pilnīgi pārliecināti arī par viņa galvā valdošajiem pieņēmumiem: pastāv šķiru cīņa un viss pārējais, kā to mācīja Markss, Engelss un Ļeņins.

Tieši tāpat ir ar vārdkopām “seksuālā orientācija”, “homoseksuāla persona”, “LGBT persona”, “homoseksuāls cilvēks” u.tml. Ja runātājs tās lieto, viņš ar to apliecina savu piekrišanu noteiktam pasaules skatījumam, un šajā skatījumā cilvēka seksuālās noslieces un seksuālā uzvedība tiek uztvertas kā viņa personības neatņemama sastāvdaļa. Šajā ziņā homoseksuālismam tiek piešķirta kaut kāda īpaša, izteikti privileģēta nozīme, salīdzinot ar visām pārējām tieksmēm un uzvedībām. Neviens nerunā, teiksim, par “alkoholiskām personām”, “azartspēlmaņu minoritāti”, “futbola karsēju minoritāti”, “kafijas cienītāju kopienu” u.tml., kas būtu jāuzlūko kā īpašas sabiedrības grupas jeb minoritātes ar īpašām tiesībām. Taču homoseksuāļi gan tiek uzskatīti it kā par īpatnēju, bioloģiski nosacītu cilvēces paveidu, būtībā līdzīgu rasei. Daudzi LGBT aktīvisti šādu nostāju pauž arī atklāti, saucot LGBT ideoloģijas pretiniekus par “rasistiem”. Viņu ieskatā, “seksuālā orientācija” ir tāda pati iedzimta, bioloģiski nosacīta un nemainīga iezīme kā ādas krāsa, galvaskausa forma u.tml.; līdz ar to prasīt homoseksuālim, lai viņš mainītu savu uzvedību, esot tikpat nežēlīgi un bezjēdzīgi, kā prasīt melnādainam cilvēkam, lai viņš mainītu ādas krāsu un kļūtu balts. Protams, ir likumsakarīgi, ka jebkāds homoseksuālā dzīvesveida nosodījums šajā pasaules skatījumā ir tikpat ļauns un iracionāls cik rasu naids – un tātad ir attiecīgi sodāms no valsts puses. Tieši šajā kontekstā arī tika ieviests un plaši popularizēts termins “homofobija” (pēc analoģijas ar ksenofobiju).

Masu saziņas līdzekļi tik bieži atkārto apgalvojumu par homoseksuālo tieksmju it kā iedzimto raksturu, ka daudzi cilvēki to lētticīgi pieņem. Taču patiesībā nav nekādu uz zinātniskiem pētījumiem balstītu empīrisku datu, kas ļautu izdarīt secinājumu par homoseksuālu tieksmju vai homoseksuālas uzvedības bioloģisku vai ģenētisku nosacītību. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma tiek veikti ļoti intensīvi pētījumi nolūkā atrast kaut vienu objektīvu iezīmi, ar kuru homoseksuāļi atšķirtos no pārējiem cilvēkiem. Šo pētījumu politiskā nozīme ir milzīga: pozitīva rezultāta gadījumā taču tiktu leģitimēta liela daļa no LGBT ideoloģijas pamatā esošajiem postulātiem (un, protams, atklājējam būtu garantēta arī Nobela prēmija). Tomēr visi šie meklējumi ir cietuši neveiksmi: neraugoties uz bioloģijas un ģenētikas zinātņu straujo attīstību, nekādu objektīvu atšķirību starp homoseksuāļiem un visiem pārējiem tā arī nav izdevies atrast. No tā visa var secināt, ka gan homoseksuāļi, gan homoseksuālas tieksmes izjūtošās personas ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie; viņiem nav nekādu īpašu objektīvu iezīmju, kas liktu izturēties pret viņiem kaut kā īpaši.

Šīs nodaļas beigās autore var tikai nocitēt pazīstamā amerikāņu rakstnieka, homoseksuāļa Gora Vidala (Gore Vidal) vārdus: “Nav homo- vai heteroseksuālu personu. Ir homo- vai heteroseksuāli akti.” [17]

1.3. Cilvēktiesības un “seksuālo minoritāšu tiesības”

Viens no saukļiem, kurus visbiežāk dzirdam no LGBT aktīvistiem, ir šāds: “LGBT tiesības arī ir cilvēktiesības!” Piemēram, 2007. gada oktobrī Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas Eiropas nodaļa (ILGA-Europe) rīkoja Viļņā konferenci ar šādu nosaukumu, [18] savukārt 2011. gada 10. decembrī (Starptautiskajā cilvēktiesību dienā) ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone (Hillary Clinton) izteica šo lozungu savā uzrunā Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). [19]

Šā saukļa pamatā diemžēl ir viens dziļš pārpratums un no tā izrietoša loģiska kļūda. Saskaņā ar vispārpieņemto definīciju, cilvēktiesības ir universālas un izriet no cilvēka būtības: tās piemīt ikvienam cilvēkam tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. [20] Jā, patiešām, atsevišķu cilvēktiesību izlietošanu dažādās situācijās var pakļaut ierobežojumiem, tomēr pašas par sevi tās nezaudē neviens – pat notiesāts kriminālnoziedznieks. Protams, ka kaitīga, bet krimināli nesodāma dzīvesveida piekopējs savas cilvēktiesības arī nezaudē. Taču no tā loģiski neizriet, ka ar to attiecīgais dzīvesveids būtu kaut kādā veidā leģitimējams un ka šim dzīvesveidam būtu piešķiramas kaut kādas “tiesības”.

Piemēram, dzērājam ir tās pašas tiesības, kas pilnīgam atturībniekam, un likuma un tiesas priekšā viņi ir pilnīgi vienlīdzīgi (Satversmes 91. pants). Tomēr no tā neizriet, ka valstij un sabiedrībai būtu pienākums vienādi izturēties pret žūpību un pret atturību un uzskatīt šos uzvedības modeļus par līdzvērtīgiem. Alkoholiķim kā cilvēkam ir visas Satversmē un likumos noteiktās tiesības; alkoholismam nav nekādu “tiesību”. Pārmērīga alkohola lietošana sabiedrībā tiek nosodīta; likums nosaka apreibinošo dzērienu tirdzniecības ierobežojumus un vispārīgi dod priekšroku nedzeršanai pār dzeršanu, bet neviens saprātīgs cilvēks nesauc šādu lietu kārtību par “alkofobiju” un neaicina uz cīņu pret “alkoholiķu diskrimināciju”.

Tā pati loģika darbojas arī pārējās jomās: smēķētājs un nesmēķētājs, azartspēlmanis un pret azartspēlēm vienaldzīgais ir līdztiesīgi, taču tas nenozīmē, ka smēķēšanai un nesmēķēšanai, spēlēšanai un nespēlēšanai no sabiedrības un valsts puses būtu jābauda vienāda attieksme. (Tēze, ka valstij ir jābūt “vērtību ziņā neitrālai”, ir absurda kalngals, jo ar to zūd pati valsts eksistences jēga; “vērtībneitrāls likumdevējs” vispār nevarētu pieņemt nevienu likumu).

Tas pats ir sakāms par šajā rakstā aplūkoto jomu. Homoseksuāļiem ir tieši tās pašas Satversmē nostiprinātās pamattiesības, kas visiem pārējiem cilvēkiem, taču tās viņiem piemīt kā cilvēkiem, nevis kā homoseksuāļiem. Runāt par kaut kādām īpašām seksuālo minoritāšu tiesībām nozīmē pārkāpt cilvēktiesību universalitātes principu, radīt īpašu privileģētu personu grupu, vadoties pēc seksuālās uzvedības kritērija, un piešķirt šīs grupas piederīgajiem speciālas tiesības. Jā, valstij ir pienākums izturēties pret homoseksuāli tieši tāpat, kā pret jebkuru citu pilsoni, bez jebkādas diskriminācijas, taču no tā nebūt neizriet, ka valstij ir pienākums atbalstīt homoseksuālu dzīvesveidu.

Latvijas tiesību sistēmā šajā ziņā nekādu problēmu nav, jo iepriekšminētā atziņa tiek pilnībā ievērota. Jau minētais Satversmes 91. pants nosaka visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā un aizliedz jebkādu diskrimināciju cilvēktiesību īstenošanā. Atsevišķas tiesību normas (kā, piemēram, iepriekš minētie Darba likuma panti) tiešos vārdos aizliedz diskrimināciju uz seksuālas orientācijas pamata. Neviens cits Latvijā spēkā esošs normatīvais akts neparedz atšķirīgu attieksmi pret cilvēkiem viņu seksuālo noslieču vai seksuālās uzvedības dēļ. Ja persona tomēr uzskata, ka viņas tiesības ir pārkāptas un ka viņa ir kļuvusi par diskriminācijas upuri, viņai ir tiesības vērsties ar attiecīgu prasību taisnīgā tiesā (Satversmes 92. pants). Autore patiešām nesaprot, ko te vēl var papildināt no pamattiesību viedokļa.

Pirms 11. Saeimas vēlēšanām kāds interneta portāls rīkoja deputātu kandidātu aptauju, uzdodot viņiem, cita starpā, šādu jautājumu: “Vai jūs atbalstīsiet vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu seksuālajām minoritātēm, pat ja jūsu vēlētāju vairākums būs pret?” Kandidātiem bija iespēja atbildēt tikai ar “jā”, “drīzāk jā”, “nē”, “drīzāk nē” u.tml. Autore toreiz ar žēlumu noraudzījās, kā pat itin prātīgi politiķi uzķērās uz šīs ēsmas un cik paklausīgi viņi metās atbildēt uz šo provokatīvo, pēc parauga “kad jūs beidzāt sist savu sievu” formulēto jautājumu. Īstenībā Latvijas tiesību sistēma jau garantē vienlīdzīgas tiesības visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas: baltādainiem un melnādainiem, latviešiem un nelatviešiem, bagātiem un nabagiem, kreiļiem un ar labo roku rakstošiem, homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem utt.

Seksuālo minoritāšu tiesību jēdziena absurdums spilgti parādās brīdī, kad Rietumu demokrātisko valstu un starptautisko organizāciju pārstāvji sāk kritizēt islāma valstis par cilvēktiesību pārkāpumiem. Atgādināsim, ka daudzās islāma valstīs ir spēkā drakoniski likumi, kas nosaka bargus kriminālsodus par tādām darbībām kā, piemēram, alkohola lietošana, laulības pārkāpšana un homoseksuāli dzimumsakari. No Rietumu vērtību viedokļa tas ir nepieņemami (arī autore tam pilnībā piekrīt). Taču dīvainā kārtā šīs barbariskās normas tiek kritizētas ar pavisam atšķirīgiem argumentiem un atšķirīgu retoriku. Viendzimuma sakaru kriminalizēšanu šīs Rietumu valstis un organizācijas nosoda visskaļāk, gaužoties par “seksuālo minoritāšu tiesību pārkāpumiem”. Attiecībā uz abām pārējām darbībām – alkohola lietošanu un heteroseksuāliem ārlaulības dzimumsakariem – šāda retorika nez kāpēc netiek lietota: lai gan situācija ir būtiski līdzīga, neviens nepauž skaļu sašutumu par “dzērāju minoritātes un laulības pārkāpēju minoritātes apspiešanu” musulmaņu zemēs. Kādēļ gan tā? Protams, ka visu triju iepriekšminēto darbību krimināla sodīšana ir nepieņemama un nosodāma, bet ne jau sakarā ar kaut kādām mīklainām “minoritāšu tiesībām”. Tā ir nepieņemama un nosodāma vienkārši tāpēc, ka valstij nav jāielaužas cilvēku privātās dzīves jomā un nav jāpiemēro nesamērīgi smagas sankcijas par darbībām, kas nerada nekādus tiešus draudus līdzcilvēku tiesībām un interesēm.

Vispārīgi sakot, autores ieskatā, LGBT ideologu retorika atspoguļo radikāli antihumānu un cilvēka cieņu pazemojošu skatījumu. Tā reducē cilvēku līdz vienam ļoti šauram viņa personības aspektam un uzlūko viņu tikai (vai galvenokārt) caur dzimumtieksmju un seksuālo aktu prizmu. Autorei daudzreiz ir nācies dzirdēt no LGBT aktīvistu puses šādu pārsteidzošu argumentu: “Ja jau jūs nosodāt homoseksuālo dzīvesveidu, tad jums ir jāiemet ugunī visa Čaikovska mūzika un visi Fredija Merkurija dziesmu ieraksti!” Autores skatījumā, Čaikovskis bija ģeniāls komponists, Merkurijs bija talantīgs estrādes dziedātājs, bet tam, ar kāda dzimuma personām viņi sagājās savā privātajā dzīvē aiz slēgtām durvīm, nav absolūti nekādas nozīmes (krieviem ir tāds izteiciens: “Mēs viņus mīlam ne par to”). Savukārt LGBT ideologi viņos pirmām kārtām un galvenokārt saskata gejus, t.i., šajā kontekstā: vīriešus, kuri gulēja ar citiem vīriešiem. Autore ir pārliecināta, ka šāds skatījums ir radikāli nesavienojams ar cilvēka cieņas jēdzienu, kurš ir visu civilizēto Rietumu valstu eksistences pamatā un kurš atspoguļots arī Satversmes 1. panta pamatnormā. Pati autore, kurai citu personu seksuālā orientācija ir dziļi vienaldzīga, vēlas uzsvērt: nē, cilvēks – tā nav tikai dzimumtieksme un dzimumdzīve; tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk.

2. “Viendzimuma laulību” jautājums

2.1. Satversme un starptautiskās cilvēktiesību normas

Latvijas Republikas Satversmes 110. pants stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Tā pirmais teikums sākotnēji bija izteikts šādā redakcijā: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.” 2005. gada 15. decembrī Saeima šo normu grozīja, izsakot to šādā redakcijā: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības” (šeit un turpmāk – autores izcēlumi).

Šī jaunā redakcija pilnībā atbilst spēkā esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu un deklarāciju normām. ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas [21] 16. pants nosaka:

“1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību.

2. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu.

3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.”

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām [22] 23. pants nosaka:

“1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību.

2. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni. [..]”

Minēto pantu struktūra un saturs nepārprotami rāda, ka “ģimenes nodibināšana” to izpratnē ir tieši saistīta ar vīrieša un sievietes laulību. Autore vēlas pievērst uzmanību visu iepriekš citēto normu redakcijai, kas acīmredzami atšķiras no pārējām cilvēktiesību normām. Ja pārējās cilvēktiesību normas ir izteiktas formā “ikvienam ir tiesības…” vai “nevienu nedrīkst…”, tad mūsu uzmanības lokā esošās normas lieto pavisam citu valodu: “vīriešiem un sievietēm…” Kādēļ tā? Tādēļ, ka šīm normām ir atšķirīgs primārais subjekts. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pēc savas būtības nav individuālas: tās piemīt nevis “ikvienam”, bet – ievērojot dzimumu dabisko komplementaritāti – vīriešiem un sievietēm. Citiem vārdiem sakot, to primārais subjekts ir vīrieša un sievietes pāris.

Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants nosaka: “Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.” Pat ECT, kuras pēdējo gadu judikatūrā ir vērojama nekritiska LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšana un piemērošana, savā spriedumā lietā Schalk un Kopf pret Austriju bija spiesta atzīt, ka šo normu nekādi nevar interpretēt kā pamatu “viendzimuma laulības” institūta uzspiešanai Konvencijas dalībvalstīm. [23]

Visbeidzot, jāpiemin ES Pamattiesību hartas 9. pants, saskaņā ar kuru “tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu”. [24] Šā panta redakcija tīši nemin “vīriešus un sievietes”, lai neaizskartu tās ES dalībvalstis, kurās Hartas pieņemšanas brīdī pastāvēja viendzimuma laulību institūts. Taču no šīs normas nekādi neizriet valsts pienākums ieviest šādu institūtu savā tiesību sistēmā.

Tātad vienīgais laulības veids, kas viennozīmīgi ir atzīts un nostiprināts starptautiskajās cilvēktiesību normās, ir vīrieša un sievietes laulība.

2.2. Vai laulība var būt viendzimuma

No iepriekšējā nodaļā teiktā izriet, ka 2005. gadā veiktajam Satversmes 110. panta grozījumam it kā jābūt pašsaprotamam. Tomēr ne visi toreiz tā uzskatīja. Seši deputāti balsoja pret šo grozījumu, deviņi atturējās, bet laikraksta “Diena” 2005. gada 15. decembra numurā tika publicēts Ditas Arājas raksts ar galvu reibinošu virsrakstu: “Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē”. [25] Vai patiešām atziņa par to, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, ir tik ārkārtēja un ekstrēma, ka to var uzskatīt par tumsonīga naida izpausmi?

Sāksim ar to, ka laulības institūts nav valsts likumdevēja radīts. Laulība – kā vīrieša un sievietes stabila savienība nolūkā izveidot ģimeni – ir viena no objektīvajām iezīmēm, kas ir kopīga visam cilvēku dzimumam gan telpā, gan laikā. Laulība pastāv pilnīgi visās tautās un ciltīs bez izņēmuma, un tā ir vēsturiski pastāvējusi vienmēr, cik vien tālu pagātnē mēs spējam paraudzīties. Tā ir viena no visu Homo sapiens sugu vienojošām iezīmēm, kuras autore nosauktu par “antropoloģiskajām konstantēm”, – kopā ar valodu, darbarīku lietošanu un metafizisku (reliģisku vai mitoloģisku) ticējumu esamību.

Dažādās kultūrās var būt dažādi laulības noslēgšanas veidi – no izkoptām kāzu ceremonijām un reliģiskiem rituāliem līdz vienkāršas faktiskas kopdzīves uzsākšanai, taču laulība vienmēr un visur nozīmē divu pretēju dzimumu savienību. Pat tajās kultūrās, kur homoseksuāli sakari atsevišķās situācijās tika sociāli akceptēti, neviens necentās tos pielīdzināt laulībai vai ģimenei. Kamēr šaurā Rietumu aktīvistu lokā neparādījās LGBT ideoloģija, nevienam pat prātā neienāca, ka laulība varētu būt viendzimuma.

Šeit varētu iebilst, ka daudzās pasaules kultūrās izsenis ir pastāvējusi un šur tur vēl joprojām pastāv poligāmija, t.i., vai nu daudzsievība (vairākās islāma valstīs), vai daudzvīrība jeb poliandrija (dažos Himalaju novados). Tomēr, lai cik šis ģimenes modelis būtu pretējs mūsu Rietumu vērtībām, tas tomēr neatkāpjas no dabiskās shēmas “vīrietis un sieviete”. Tas gluži vienkārši ļauj cilvēkam noslēgt vienlaikus vairākas laulības ar pretējā dzimuma personām. Ja Alī ir vienlaicīgi Aišas un Fātimas vīrs, tad Aiša tomēr nav Fātimas sieva.

Vīrieša un sievietes laulība un uz to balstītā ģimene bieži vien tiek apzīmēta ar vārdkopām “tradicionālā laulība” un “tradicionālā ģimene”. Autore uzskata šādu terminoloģiju par neveiksmīgu, jo tā rada aplamu iespaidu, ka vīrieša un sievietes laulības institūta pamatā ir tradīcija. “Tradīciju” var definēt kā “no paaudzes paaudzē nododamās paražas vai ticējumus vai pašu šo nodošanas faktu”. [26] Taču tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas atkarībā no valsts, tautas, reģiona un laikmeta, turklāt tās ne vienmēr ir morāli pieņemamas. Pēc autores domām, par tradicionālām varētu nosaukt dažādas vietējās laulības noslēgšanas formas vai, teiksim, to pašu poligāmiju. Taču, kā mēs tikko redzējām, atziņa, ka laulība ir divu pretējo dzimumu personu savienība, nav nekādas “tradīcijas” auglis – tā ir visam cilvēku dzimumam dabiski raksturīga iezīme. Tādēļ ir pareizāk sacīt: “normālā laulība”; vienkārši “laulība”; “dabiskā ģimene” u.tml.

Tomēr – vai mūsdienu apstākļos tomēr nav diskriminējoši neatzīt divu tā paša dzimuma personu kopdzīvi par laulību? Uz to autore atbildēs ar šādu analoģisku piemēru. Iedomāsimies pārpildītu autobusu, kurā priekšējās vietas ir rezervētas invalīdiem, pasažieriem ar maziem bērniem un grūtniecēm. Vienā no pieturām autobusā iekāpj korpulents kungs labākajos gados un pieprasa sev tiesības sēdēt vienā no šīm vietām. Kad vadītājs un citi pasažieri iebilst, jaunpienācējs sāk skaļi skandalēt, rādīt savu milzīgo alus dzērāja vēderu un sūdzēties par “dzimumu diskrimināciju” – viņa vēders taču neesot mazāks par dažas labas topošās dvīņu māmiņas vēderu! Ar kādām tiesībām viņš tiekot tik netaisnīgi diskriminēts?! Pēc dažām pieturām šis kungs izkāpj no autobusa un dodas uz valsts vai pašvaldības sociālās palīdzības iestādi, kur ar šādu pašu argumentu pieprasa sev tiesības uz grūtniecības pabalstu. Viņam taču esot tikpat liels vēders, kā sievietei stāvoklī – tātad nediskriminācijas princips liekot atzīt arī viņu par “grūtnieku” un ļaujot arī viņam saņemt šo pabalstu!

Jebkurš saprātīgs lasītājs šo kāzusu atzīs par dziļi absurdu un ērmīgu. Taču viendzimuma laulību aizstāvju loģika ir tieši tāda pati! Tās pamatā ir sajaukums starp kādas lietas vai parādības realitāti un tās sabiedriski valstisko atzīšanu. Grūtniecību nav izdomājusi valsts; tā objektīvi pastāv pirms valsts un neatkarīgi no tās. Tādēļ “grūtniecības” jēdziena noteikšana nav valsts kompetencē; valsts var tikai tiesiski atzīt šo realitāti un, novērtējot tās svarīgumu sabiedrības kopējā labuma kontekstā, aizsargāt to ar dažādiem līdzekļiem (pabalsti, atlaides, privilēģijas utt.). Pielīdzināt grūtniecībai citas realitātes, piemēram, vīrieša alus vēderu, ir absurdi. Arī piesaukt “diskrimināciju” ir aplami – ar “diskrimināciju” saprot nepamatotu un nesamērīgu dažādu attieksmi pret divām būtiski līdzīgām lietām, bet šeit ir runa par divām pilnīgi dažādām un pat ne tuvu nesalīdzināmām lietām. Protams, ideoloģiskas apmātības pārņemts likumdevējs var nediskriminācijas vārdā pasludināt vīriešus – resnvēderus par “grūtniekiem”, piešķirt viņiem attiecīgus pabalstus un noteikt bargus sodus visiem, kuri uzdrošināsies apšaubīt alus vēdera un grūtniecības līdzvērtību. Taču arī tad alusvēders par grūtniecību nekad nekļūs.

Tas pats sakāms arī par laulības institūtu. Autore vēlreiz atkārtos: laulību nav radījusi valsts; tā ir objektīvi pastāvējusi pirms valsts un pastāv neatkarīgi no tās. Valsts var tiesiski aizsargāt šo realitāti, taču valsts kompetencē neietilpst to pārdefinēt un iekļaut “laulības” jēdziena tvērumā vēl kaut ko citu. Pat atmetot malā jautājumu par vērtībām un pasaules uzskatiem un paliekot pie objektīvajiem faktiem vien, laulība un viendzimuma kopdzīve ir pilnīgi atšķirīgas sociālas realitātes. Struktūra “vīrs, sieva un viņu bērni dzīvo kopā” būtiski atšķiras no struktūras “divi vīrieši vai divas sievietes dzīvo kopā”. Tās ir faktiski un objektīvi atšķirīgas struktūras, kas dažādi funkcionē un rada atšķirīgas sekas tajās iesaistītajām personām un visai sabiedrībai kopumā.

Pirmkārt, dabiskās laulības neatņemama sastāvdaļa ir seksuālās ekskluzivitātes princips: stājoties laulībā, tiek prezumēts, ka vīrs un sieva baudīs miesīgu tuvību tikai viens ar otru. Atkāpe no šā principa, lai cik bieži tā notiktu reālajā dzīvē, ir un paliek anomālija, par ko liecina pat tās apzīmējumi mūsu valodā: “laulības pārkāpšana”, “sievas vai vīra krāpšana”, “sānsoļi”, “laulāto neuzticība” u.tml. Savukārt viendzimuma kopdzīvē šāda ekskluzivitāte parasti netiek prezumēta. Homoseksuālo pāru t.s. atvērtība ir sen zināms fenomens, un pirms dažiem gadiem Sanfrancisko Valsts universitātes veiktais pētījums to pārliecinoši apstiprināja. [27]

Otrkārt, viena no vīrieša un sievietes laulības pamatiezīmēm ir tas, ka uz to balstītās ģimenēs dzimst un aug bērni; tātad caur šīm ģimenēm tiek nodrošināta sabiedrības un visas cilvēces pastāvīga atjaunošanās. Tieši tāpēc Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 16. panta trešā daļa un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa kvalificē “ģimeni” kā “dabisku sabiedrības pamatšūniņu”. Ja mēs ar “ģimeni” sāksim saprast kaut ko citu, izņemot uz vīrieša un sievietes savienību balstītu ģimeni, šīs normas gluži vienkārši zaudēs savu jēgu.

LGBT ideologi parasti iebilst, ka ne visās laulībās dzimstot bērni un “tad jau būtu jāaizliedz noslēgt laulību arī cilvēkiem, kas veselības problēmu dēļ nespēj radīt bērnu”. Šis arguments ir aplams: patiešām, ir laulāti pāri, kuriem bērnu nevar būt, – taču tā ir atkāpe no vispārējās normas; vispārējs princips ir laulības atvērtība jaunas dzīvības radīšanai. Savukārt divi homoseksuāļi nekad nespēs dabiskā veidā radīt kopīgu bērnu.

Treškārt, vīrieša un sievietes laulība pamatojas uz dzimumu komplementaritātes jeb savstarpējās papildināšanas principu, kas darbojas gan laulāto starpā, gan viņu attiecībās ar bērniem (miesīgajiem vai adoptētajiem). Vīrietis nevar būt māte un psiholoģiski dot bērniem to, ko dod māte. Sieviete nevar būt tēvs un dot bērniem to, ko dod tēvs. Viendzimuma pārī šāda komplementaritāte nav iespējama.

Ceturtkārt, dabiskā ģimene caur pastāvīgu augšanu un atjaunošanos nodrošina paaudžu solidaritāti. Šī solidaritāte palīdz nodot no paaudzes paaudzē dažādu veidu kolektīvo dzīvesziņu (ģimenisko, tautisko, nacionālo, kulturālo, reliģisko), kas savukārt veido visas sabiedrības “cementu”. Viendzimuma kopdzīve, kurā paaudžu atjaunošanās nenotiek, šādu funkciju nevar pildīt.

Tātad rezumēsim: laulība ir uz viena vīrieša un vienas sievietes savstarpēju uzticību balstīta stabila savienība, kas kalpo kā pamats stabilas, drošas un veselīgas vides radīšanai bērnu dzimšanai, augšanai un attīstībai. Šī savienība ir absolūti unikāla salīdzinājumā ar visām pārējām, un tieši tādēļ tai ir tiesības uz unikālu valsts atbalstu un garantijām. Tā arī ir Satversmes 110. panta pirmā teikuma pamatjēga (ratio legis). Šeit autore vēlētos ļoti skaidri izcelt galveno atziņu, kuru daudzi juristi diemžēl neapzinās, un proti: valsts atzīst un aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas ļauj cilvēkiem viņu kopdzīvē justies pēc iespējas komfortablāk, bet gan unikālā un fundamentālā labuma dēļ, kuru tas dod valstij, sabiedrībai un visai cilvēcei. Citiem vārdiem sakot, šīs atzīšanas un aizsardzības pamatā ir kopējais labums, nevis individuālu egoistisku iegribu apmierināšana.

2.3. Aplamā “mīlestības” piesaukšana

Autorei bieži vien ir nācies dzirdēt šādu LGBT aktīvistu argumentu: “Ja divi viena dzimuma cilvēki viens otru mīl, tad kādēļ gan liegt viņiem noslēgt laulību vienam ar otru?” Pēc autores domām, tas ir spilgts piemērs tam, kā pat cilvēki ar juridisko izglītību dažkārt atmet racionālo domāšanu un sāk apelēt pie emocijām. Īstenībā šis arguments ir dubulti aplams. Tas balstās (a) uz neizpratni par laulības institūta jēgu un tiesību jēgu vispār, un (b) uz acīmredzamu terminu sajaukumu, kas vispārīgi ir LGBT ideoloģijas pamatiezīme.

Pirmkārt, kā mēs to jau redzējām iepriekšējā nodaļā, valsts tiesiski un politiski aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas tiesiski leģitimētu personīgās jūtas un pārdzīvojumus, bet gan tādēļ, ka tā ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa. Tātad, lai cik neromantiski tas skanētu, – laulībai, objektīvi raugoties, nav nekāda sakara ar mīlestību. Laulība, kurā laulāto starpā nav, vairs nav vai pat nekad nav bijis Romeo un Džuljetas (vai Induļa un Ārijas) cienīgu jūtu, tādēļ vien nepārstāj būt par pilntiesīgu un pilnvērtīgu laulību.

Otrkārt, arī laulības institūta tiesiskais režīms vispār nekur nepiemin “mīlestības” kritēriju. Mūsu Civillikumā ir skaidri noteikti laulības noslēgšanas un spēkā esamības nosacījumi: minimālais vecums (32.-33. p.), uz asinsradniecību un adopcijas attiecībām balstīti ierobežojumi (35. p. 1. d. un 37. p.), aizliegums stāties laulībā aizbildnim ar aizbilstamo (38. p. 2. d.), poligāmijas aizliegums (38. p. 1. d.) un, protams, viendzimuma laulību aizliegums (35. p. 2. d.).

Kā redzams, “mīlestības” nosacījums šeit nekur nav atrodams. Tieši tāpat tas ir visu pārējo valstu tiesību sistēmās, un tāpat tas ir bijis vienmēr – visos laikmetos un visās kultūrās. Nekādu “mīlestību” kā laulības noslēgšanas nosacījumu neatradīsim ne klasiskajās romiešu tiesībās, [28] ne kanoniskajās tiesībās, [29] ne kur citur. Jo “mīlestības” jēdziens pieder pie ētikas un psiholoģijas jomām un vispār nekādi nevar būt tiesību priekšmets. Autorei ir neērti šā kvalificētiem juristiem domātā žurnāla slejās atgādināt to ābeces līmeņa patiesību, ka tiesības reglamentē tikai cilvēku ārējo uzvedību, nevis viņu sirdīs un dvēselēs mājojošās jūtas un pārdzīvojumus. Mīlestību nav iespējams nosvērt, nomērīt un fiksēt protokolā, lai to celtu priekšā tiesai kā pierādījumu. Tiesības ar to vienkārši nenodarbojas un par to neinteresējas. Tāpēc arī Civillikums kā laulības šķiršanas pamatu nosaka objektīvi konstatējamu situāciju, kad “laulība ir izirusi” (69. p.), t.i., kad “nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos” (71. p.), nevis “kad laulātie viens otru vairs nemīl”.

Ar to varētu arī beigt, tomēr autore gribētu pateikt dažus vārdus arī par šā argumenta pamatā esošo psiholoģisko problēmu. Kā jau minēts, šī LGBT ideologu tēze balstās uz vienu skaidri saskatāmu jēdzienu sajaukumu: ar “mīlestību” šeit tiek saprasts kaut kas pavisam cits, proti, dzimumattiecības. LGBT ideologi parasti iebilst, ka homoseksuālais dzīvesveids ietverot sevī ne tikai to. Taču, ja attiecībās starp viena dzimuma personām nav seksa, tad šīs attiecības pēc definīcijas nevar nosaukt par “homoseksuālām”. Īstenībā ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad cilvēks var mīlēt tā paša dzimuma personu, tomēr šī mīlestība nav homoseksuāla. Tēvs mīl dēlu (un otrādi); brālis mīl brāli; draugs mīl draugu; klostera mūki mīl viens otru; ķēniņš mīl savus pavalstniekus (un otrādi); ārsts mīl slimnieku (un otrādi); karavīri kaujas laukā viens otru mīl (tiktāl, ka atdod viens par otru savas dzīvības)… Svētais Augustīns savā autobiogrāfiskajā darbā “Atzīšanās” (Confessiones) stāsta, cik smagi viņš pārdzīvoja sava karsti mīļotā drauga pāragro nāvi, – taču būtu muļķīgi saskatīt viņu attiecībās kaut kādu seksuālu zemtekstu. [30]

Autores ieskatā, visa LGBT ideoloģijas propaganda ir tikai daļa no kādas globālas mūsdienu tendences, proti, visas kultūras slimīgas seksualizācijas (un daudziem šī tendence ir ļoti izdevīga, jo seksuālo iekāri var veiksmīgi komerciāli ekspluatēt). Agrāk mēdza strīdēties, vai var pastāvēt vienkārša draudzība starp vīrieti un sievieti, bet šodien vairākums vairs īsti netic parastas sirsnīgas draudzības esamībai starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm: tur īstenībā esot “kaut kas cits”, un visiem, protams, ir skaidrs, kas! Vulgārais freidisms, kurš jebkurā divu personu emocionālajā tuvībā nekavējoties saskata “to”, ir novedis pie tā, ka cilvēki, kuri meklē vienkāršu dvēselisku tuvību, uzticību un cilvēcisku siltumu, vairs neredz nekādu citu iespēju to iegūt, kā tikai caur seksu. Taču sekss šo funkciju pilda gaužām slikti, jo tas ir domāts kaut kam citam. [31]

Līdz ar to autore aicinātu gan pašus homoseksuāļus, gan viņu pašpasludinātos labvēļus nopietni padomāt: varbūt aiz šīs vēlmes izlietot vīrieti kā sievietes surogātu (vai otrādi) īstenībā slēpjas nepiepildītas ilgas pēc kaut kā cita – tuvības, draudzības, brālības, sirsnības, dvēseles siltuma? Par to pašu būtu nopietni jāpadomā arī tiem, kuri izjūt aplamu nepatiku vai pat naidu pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem un vēlas viņus aizskart vai pazemot (atcerēsimies kaut vai huligānus, kuri apmētāja 2006. gada Rīgas “geju praida” dalībniekus ar izkārnījumiem).

2.4. “Viendzimuma laulību” ietekme uz laulības institūtu vispār

LGBT ideologi diskusijā bieži izvirza šādu argumentu: “Viendzimuma laulību ieviešana nekādi neaizskars citu cilvēku tiesības un intereses! Tas, ka viena dzimuma personas varēs savā starpā laulāties, nekādi neietekmēs pārējo cilvēku heteroseksuālās laulības!” Diemžēl realitāte ir tieši pretēja – aizskars un ietekmēs gan, turklāt ārkārtīgi postoši un visas valsts mērogā.

Pirms autore sniegs atbildi uz šo argumentu, viņa izdarīs pavisam nelielu atkāpi. Vairākums LGBT aktīvistu apgalvo, ka viņu mērķis esot tikai savu interešu atzīšana un ka viņi nekādā ziņā nevēloties graut vai mazināt laulības institūta nozīmi. Autore pieļauj, ka tas tā patiešām ir – vismaz Latvijas mērogā. Taču ne visi tā domā. Piemēram, pazīstamā krievu LGBT aktīviste Maša Gesena (Маша Гессен) kādā nesenā Austrālijas radio pārraidē vaļsirdīgi atzina pretējo. Viņa teica: “Pat muļķim saprotams, ka homoseksuāļiem ir tiesības uz laulības savienību noslēgšanu, taču es tāpat uzskatu par ne mazāk acīmredzamu arī to, ka laulības institūtam vispār nav jāpastāv. [..] Cīņa par geju laulību parasti ietver sevī melošanu par to, ko mēs izdarīsim ar laulību, kad mēs to sasniegsim. Jo mēs melojam, apgalvojot, ka laulības institūts palikšot nemainīgs. Un tie ir meli. Laulības institūtu gaida pārmaiņas, un tam ir jāmainās. Un – atkārtošu vēlreiz – tam vispār nav jāpastāv.” [32]

Autore pieļauj, ka Latvijas LGBT aktīvistu vairākums tā nedomā. Taču pēc būtības M. Gesenai ir pilnīga taisnība. Viendzimuma kopdzīves pielīdzināšana laulībai patiešām nozīmētu laulības institūta noārdīšanu valsts tiesību sistēmā – tikai Gesenai tas šķiet labi un atbalstāmi, bet šā raksta autorei nē.

Kā autore jau izskaidroja, vīrieša un sievietes laulība ir unikāls institūts, un tādēļ valsts to aizsargā. Tātad “viendzimuma laulību” ieviešana nozīmētu nevis kaut kādu vienlīdzības nodrošināšanu, bet gan radikālu laulības institūta pārdefinēšanu no valsts puses. Savukārt tas pavērtu ceļu uz laulības institūta iznīcināšanu.

Kādēļ tā? Ilustrēsim to ar vienu analoģisku piemēru. Iedomāsimies, ka sviesta un margarīna tirgū tiek pieņemts lēmums: pārtraukt margarīna ražotāju diskrimināciju un atļaut viņiem tirgot savu produkciju ar nosaukumu “sviests”. Tātad likumdevējs oficiāli atzīst par “sviestu”: (a) sviestu, (b) sviesta un margarīna maisījumus dažādās proporcijās, (c) margarīnu, (d) jebkuru bālganu vai dzeltenīgu substanci, kuru var uzziest uz maizes vai uzlikt uz pannas. Tīrā sviesta cienītājiem tiek paziņots, ka viņu tiesības ar to nekādi netiekot aizskartas: viņi taču varot turpināt mierīgi pirkt un ēst savu sviestu! Taču problēma ir tā, ka praksē jēdziens “sviests” sāk nozīmēt visu ko, tikai ne sviestu. Ražotāji, protams, sākotnēji mēģinās kaut kā izlocīties, ieviešot, piemēram, apzīmējumu “īsts sviests”. Tomēr visa “diskriminācijas novēršanas” jēga ir tieši tā, lai šo “īsto sviestu” (lai kā to nosauktu) pilnībā pielīdzinātu margarīnam! Jebkurš, kurš apgalvos, ka sviests un margarīns ir principiāli dažādi produkti un pret tiem jāizturas dažādi, būs vainīgs vienlīdzības principa pārkāpšanā un attiecīgi sodāms. Reāli tas nozīmē, ka sviestam tirgū ātri vien pienāks beigas. [33]

Autore vēlas atgādināt lasītājiem to vienkāršo aritmētisko patiesību, ka, ja A=B, tad B=A. Ja valsts nediskriminācijas vārdā pielīdzina alusvēderu grūtniecībai, no tā ar nepielūdzamu loģiku izriet, ka grūtniecībai (un jaunas cilvēka dzīvības radīšanai) šīs valsts acīs nav lielāka vērtība kā alusvēderam un pārmērīgai alus dzeršanai. Ja valsts atzīst, ka divu homoseksuāļu kopdzīve ir tikpat cienījama, aizsargājama un atbalstāma kā no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene, no tā izriet, ka no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene šīs valsts acīs nemaz nepelna lielāku cieņu un atbalstu kā divu homoseksuāļu kopdzīve. Vīrieša un sievietes laulības juridiska pielīdzināšana jebkurai citai kopdzīves formai (t.sk. homoseksuālai) nozīmē, ka valsts vairs neatzīst laulības institūtu par unikālu un liedz tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu.

Vēl jo vairāk: ja likumdevējs ievieš tiesību sistēmā viendzimuma laulību institūtu, zūd jebkāds pamats noraidīt poligāmijas (daudzsievības vai daudzvīrības) tiesisko atzīšanu. LGBT ideoloģijas pretinieki jau sen brīdināja, ka tam būs agri vai vēlu jānotiek. Kā parasti, viņu oponenti tikai atmeta ar roku, vīpsnādami: “Ko jūs te stāstāt šausmu stāstus, tas taču nekad nenotiks!” Kā tas parasti notiek, LGBT ideoloģijas pretiniekiem izrādījās pilnīga taisnība. 2013. gada 13. decembrī ASV federālās apgabaltiesas tiesnesis Klārks Vedupss (Clark Waddoups) atzina par antikonstitucionālu Jūtas (Utah) štatā spēkā esošo daudzsievības aizliegumu. [34] Lai gan šis nolēmums nesatur pozitīvu pavēli Jūtas štatam reģistrēt poligāmās laulības, tas varētu būt nākamais loģiskais solis.

Patiešām jājautā: ja viendzimuma kopdzīve tiek atzīta par laulību, tad kādēļ ne poligāmā kopdzīve? Šeit darbojas a fortiori arguments: poligāmai laulībai ir pat daudz lielākas tiesības uz valstisku atzīšanu. Pirmkārt, kā jau minēts, tā izsenis ir pastāvējusi daudzās pasaules kultūrās (un islāma pasaulē pastāv vēl joprojām). Otrkārt, viens no laulības pamatmērķiem – bērnu radīšana – viendzimuma laulībā nav iespējama, bet poligāmā – cik vien vēlas. Ja laulības jēdziena aprobežošana ar viena vīrieša un vienas sievietes stabilu kopdzīvi ir nevienlīdzība un diskriminācija, tad tieši tas pats ir sakāms arī par poligāmijas aizliegumu. Ja piekrīt LGBT aktīvistu argumentiem, tad gribot negribot būs jāpiekrīt arī poligāmistu argumentiem, jo tie taču ir tie paši argumenti.

Līdzko tiesiski atzīstam arī poligāmās laulības, “vienlīdzības” un “nediskriminācijas” “burvju nūjiņa” ļauj izplest “laulības” jēdziena robežas gandrīz bezgalīgi. Neaizmirsīsim, ka saīsinājumā “LGBT” ir arī burts “B” – “biseksuāļi”. Vai tad nav diskriminējoši liegt biseksuālim vienlaicīgi noslēgt laulību ar vīrieti un ar sievieti? Vai nav diskriminējoši, piemēram, neatzīt par laulību triju vai vairāku vīriešu kopdzīvi? Lasot iepriekš minēto ASV federālā tiesneša nolēmumu poligāmijas lietā, autore ir pārliecināta, ka šādu argumentu piesaukšana Rietumu valstu tiesās un parlamentos ir tikai laika jautājums.

Protams, likumdevējs var nolemt nediskriminācijas vārdā pielīdzināt visas šīs kopdzīves formas (homoseksuāls pāris; vīrietis un vairākas sievietes; sieviete un vairāki vīrieši; trīs vai vairākas viena dzimuma personas utt.) laulībai. Kā autore jau teica, ar to valsts skaidri parādītu, ka tā vairs neatzīst dabisko laulību par unikālu un liedz tai atbilstošu aizsardzību un atbalstu.

Šeit rodas likumsakarīgs jautājums: vai patiesi šāda tiesībpolitika valstij (konkrētajā gadījumā – Latvijai) ir noderīga, izdevīga un vajadzīga? Atbilde uz šo jautājumu savukārt ir atkarīga no tā, kādus mērķus mūsu valsts vēlas sasniegt. Ja valsts ir ieinteresēta sargāt un veicināt kopējo labumu un redzēt savu tautu spēcīgu un drošu, ar stabilām un veselīgām ģimenēm, kurās paaudžu paaudzēs dzimst bērni, kas izaug par krietniem pilsoņiem un pēc tam dibina savas tikpat stabilas un veselīgas ģimenes, tad šai valstij ir jādara viss, lai sargātu uz viena vīrieša un vienas sievietes laulību balstītas ģimenes unikalitāti. Savukārt, ja valsts pamatmērķis ir vienkārši apmierināt atsevišķu indivīdu, grupu un lobiju iegribas, vienlaicīgi samazinot cilvēku skaita pieaugumu, tad šāda valsts, protams, atteiksies atzīt laulības un uz tās balstītās ģimenes unikālo nozīmi un izmantos jebkuru iespēju, lai to degradētu un pazemotu.

Pēc autores domām, no tiesiskā viedokļa Latvijas konstitucionālais likumdevējs uz šo jautājumu jau ir ļoti skaidri atbildējis, nostiprinot Satversmes 110. pantā laulības kā vīrieša un sievietes savienības unikālo raksturu un uzliekot valstij pienākumu to sargāt. Ja valsts reiz ieviestu viendzimuma laulību institūtu, šai normai vienkārši zustu jebkāda jēga. Līdz ar to ir jāsecina, ka jebkāds mēģinājums ieviest Latvijā viendzimuma laulības būtu pretējs Satversmei.

3. Viendzimuma partnerattiecību ieviešana Latvijas tiesību sistēmā – drauds cilvēktiesībām un kopējam labumam

3.1. Laulības un “reģistrētās partnerattiecības”

Šajā brīdī dažs labs lasītājs sacīs: “Labi, es piekrītu, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti. Bet kādēļ gan nevarētu blakus laulībai ieviest “reģistrēto partnerattiecību” institūtu, kas būtu atvērts arī viendzimuma pāriem?” Daži juristi, piemēram, Mārtiņš Mits [35] un Juris Lavrikovs [36], apgalvo, ka Satversmes 110. pants neliedzot ieviest Latvijas tiesību sistēmā šādu institūtu. Vai tas tā patiešām ir?

Jebkurš tiesību institūts ir analizējams nevis pēc tā nosaukuma, bet pēc satura un mērķa. Apvienības “Mozaīka” valdes locekle Evita Goša skaidro: “Partnerattiecību reģistrācija radītu partneriem pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un rūpēties. PAL [Partnerattiecību likums – B.R.] regulētu abu partneru mantiskās attiecības, paredzētu, ka nāves gadījumā pārdzīvojušais partneris manto tāpat kā pārdzīvojušais laulātā laulātais. Reģistrējot partnerattiecības, partneri pēc savas vēlēšanās varētu izraudzīties viena partnera uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, uz partneriem būtu attiecināmas tiesības neliecināt vienam pret otru, vienam partnerim būtu tiesības pieņemt lēmumu par otra partnera ārstniecības metodēm, ja tas ir smagi saslimis, kā arī aizliegtu vienam partnerim atrasties iepirkumu komisijā, bet otram – iesniegt konkursa piedāvājumu u.tml. Būtiskākā PAL atšķirība no laulības institūta ir tā, ka PAL neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju.” [37]

No E. Gošas skaidrojuma izriet, ka piedāvātais likumprojekts paredz attiecināt uz viendzimuma kopdzīvi gandrīz visu to tiesisko attiecību paketi, kas Latvijas tiesību sistēmā piemīt laulībai. Līdz ar to apgalvojums, ka šis institūts būšot būtiski atšķirīgs no laulības, ir vienkārši intelektuāli negodīgs: pēc satura runa ir par tās pašas laulības surogātu, tikai (pagaidām) ar citu formālu nosaukumu. Tas, ka projekts “neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju”, nav nekāds mierinājums, jo tas ir tikai pavisam sīks izņēmums no vispārējās tiesisko attiecību paketes. Turklāt šim izņēmumam acīmredzami ir tikai pagaidu raksturs – tas atbilst tai pašai politiskajai “salami taktikai”, kuru autore jau minēja raksta sākumā.

Tā kā Latvijas sabiedrība bērnu nodošanai viendzimuma pāru rīcībā vēl nav gatava, šis punkts pagaidām varētu palikt “atvērts”, taču pēc viendzimuma partnerattiecību ieviešanas un iesakņošanās mūsu tiesību sistēmā nākamais solis būtu arī šā izņēmuma atcelšana. Īstenībā E. Goša pati šajā jautājumā “atklāja kārtis”, 2014. gada Bīriņu konferencē pozitīvi izteikdamās par bērnu audzināšanu viendzimuma “ģimenēs”. [38]

Arī Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūra uzliek par pienākumu sociālo garantiju jomā pielīdzināt viendzimuma partnerattiecības laulībai. Laika un vietas ekonomijas labad autore citēs to pašu E. Gošas publikāciju, kur attiecīgie EST spriedumi ir ļoti labi izskaidroti:

“[..] 2008. gada 1. aprīļa spriedumā lietā Tadao Maruko v. Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (C-267/06) Tiesa noteica: ja dalībvalsts ir noteikusi vienādu tiesisko režīmu pretēju dzimumu laulātajiem un viena dzimuma reģistrētajiem partneriem attiecībā uz tiesībām uz pārdzīvojušā dzīvesbiedra pensiju, tad šādas pensijas nepiešķiršana pārdzīvojušajam partnerim uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Savukārt 2011. gada 10. maija spriedums lietā Jürgen Römer v. Freie und Hansestadt Hamburg (C-147/08) nostiprināja Maruko lietā noteikto principu, ka visās ES dalībvalstīs, kurās laulība ir pieejama tikai pretēju dzimumu pāriem, bet viendzimuma pāriem ir pieejams reģistrēto partnerattiecību institūts, visi ar nodarbinātību saistītie maksājumi, tai skaitā pensijas, ir jānosaka pēc vienādiem noteikumiem gan viendzimuma reģistrētajiem partneriem, gan laulātajiem pretēju dzimumu pāriem. Šo noteikumu neievērošana ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.” [39]

Jāsecina: lai kāds būtu šo partnerattiecību nosaukums, no tiesisko seku viedokļa šā institūta jēga tik un tā būtu – pielīdzināt viendzimuma kopdzīvi laulībai. Tātad galarezultāts būtībā būtu tieši tas pas, kas viendzimuma laulību ieviešanai, proti, valsts vairs neatzītu laulības institūtu par unikālu, liegtu tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu, un tādējādi to degradētu. Līdz ar to M. Mitam un J. Lavrikovam nav taisnība – viendzimuma partnerattiecību institūta ieviešana mūsu tiesību sistēmā būtu tādā pašā pretrunā ar Satversmes 110. pantu kā viendzimuma laulību ieviešana.

Tomēr viendzimuma reģistrēto partnerattiecību institūta ieviešanai būtu vēl arī citas negatīvas sekas. Proti, ieviešot valsts tiesību sistēmā LGBT ideoloģijas elementus, tiktu dots nopietns trieciens citu cilvēka– un vispirms jau LGBT ideoloģijas oponentu – pamattiesībām un pamatbrīvībām. Šīs sekas autore aplūkos nākamajā nodaļā, ar kuru šo rakstu arī beigs.

3.2. Citu cilvēku pamattiesību ierobežošana

Pieredze rāda, ka absolūti visās valstīs, kurās LGBT ideoloģijas elementi kļūst par tiesību sistēmas sastāvdaļu, līdz ar to krasi pazeminās brīvības un demokrātijas līmenis sabiedrībā un tiek ierobežotas citu cilvēku klasiskās pamatbrīvības (vārda, reliģijas, sirdsapziņas brīvība u.c.).

LGBT ideoloģija būtībā ir dziļi absurda un tādēļ grūti aizstāvama. Ja tās aizstāvji būtu patiešām pārliecināti par savu argumentu pareizību – tāpat kā, piemēram, šā raksta autore ir pārliecināta par savu viedokļu pareizību –, viņi neuztrauktos par to, ka kāds var viņiem nepiekrist un paust arī pretēju viedokli. Taču LGBT ideoloģijas īpatnība ir tā, ka to kā kāršu namiņu var jebkurā brīdī sagraut viens vienīgs skaļš sauciens: “Karalis ir kails!” (kā H.K. Andersena pasakā “Karaļa jaunais tērps”).

Lai novērstu šādu iespēju, LGBT aktīvistiem nav citas iespējas, kā censties ietekmēt valsts politiku, lai uzspiestu savas tēzes ar varu. Turklāt tas notiek divās “frontēs”: (a) ierobežojot citu cilvēku brīvību ar vārdiem vai darbiem nepiekrist LGBT ideoloģijai un (b) caur skolu programmām attiecīgi “skalojot smadzenes” bērniem vai pusaudžiem, turklāt nerēķinoties ar vecāku vai aizbildņu gribu. Protams, šī politika tiek oficiāli motivēta ar nediskriminācijas, vienlīdzības, dažādības un tolerances saukļiem.

Tas viss pārsteidzoši atgādina padomju totalitāro režīmu, un šī līdzība nebūt nav nejauša: LGBT ideoloģija pēc savas dabas nemaz nevar nebūt totalitāra. Tas, protams, nenozīmē, ka šīs ideoloģijas proponenti būtu reāli mācījušies no padomju komunistiem; gluži vienkārši visas totalitārās kustības un organizācijas ir līdzīgas.

Vēsture rāda, ka jebkuras totalitāras kustības taktika ietver sevī oponenta demonizāciju. Arī LGBT aktīvistu kustības šajā ziņā nav izņēmums. Lasot šīs ideoloģijas proponentu rakstus, uzreiz duras acīs atslēgvārds “naids” (angļu val. hate) teju vai katrā teikumā. Protams, ka naida kurināšana pret homoseksuāļiem ir nepieņemama un sodāma, tāpat kā naida kurināšana pret jebkuru citu sabiedrības grupu. Taču LGBT ideologi ar vārdu “naids” saprot jebkādu citu attieksmi pret homoseksuālismu, izņemot sajūsmu. Ikviena demonstrācija dabiskās laulības un ģimenes atbalstam ir “naida maršs” (hate march). Jebkurš izteikums, kas kritizē homoseksuālo dzīvesveidu vai LGBT ideoloģiju, – arī šis raksts – ir “naida runa” (hate speech). Jebkura cilvēku grupa, kas šai ideoloģijai nepiekrīt, piemēram, jebkura no Latvijas tradicionālajām baznīcām, ir “naida grupa” (hate group). Ikviens LGBT aktīvistu oponents ir “nīdējs” (hater), “tumsoņa/fanātiķis” (bigot) jeb – šis jau pazīstamais vārds! – “homofobs”.

Tas, ka LGBT ideoloģijas pretinieks savu kritiku varbūt izsaka ļoti nosvērtā un pieklājīgā formā, neko nemaina. Viens no iepriekš minētās oponenta demonizācijas aspektiem ir homoseksuālās uzvedības un LGBT ideoloģijas kritikas morāla vienādošana ar reālu vardarbību. Tipisku šā taktiskā paņēmiena piemēru var redzēt Olivera Everta rakstā, kuru pāris dienas pirms 2014. gada Ziemassvētkiem publicēja portāls Tvnet.lv.

Autors, cita starpā, raksta: “Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādo. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar “samta cimdiem”. Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. [..]” [40]

Tieši tā, jūs visu sapratāt pareizi: O. Everta un viņa domubiedru skatījumā, ja Latvijas katoļu un luterāņu arhibīskapi no savām kancelēm pasludina tradicionālo kristīgo skatījumu uz šo jautājumu (proti: Dievs ir radījis vīrieti un sievieti laulībai; jebkādi hetero- vai homoseksuāli dzimumsakari ārpus laulības ir smags grēks; protams, šis grēks var tikt piedots, tāpat kā pārējie grēki, bet tikai tad, ja cilvēks pats atzīs to par grēku un nopietni un no visas sirds apņemsies laboties), [41] tad viņu sprediķi ļaunuma ziņā ir tas pats, kas galvas nogriešana otram cilvēkam videokameras priekšā! Tātad negatīva viedokļa paušana par homoseksuālo dzīvesveidu tiek pielīdzināta terorismam un masu slepkavībām, t.i., vissmagākajiem noziegumiem, un ir loģiski, ka par vissmagākajiem noziegumiem tiesiskā valstī pienākas vissmagākie sodi.

Visas tās Rietumu valstis, kuru tiesību sistēmās ir izdevies iesakņoties LGBT ideoloģijai, pamazām nonāk pie tā, ka jebkāda homoseksuālās uzvedības kritika – un bieži vien arī pašas LGBT ideoloģijas kritika – tiek atzīta par prettiesisku un sodīta. Viendzimuma partnerattiecību institūta ieviešana nekad nenāk viena pati: lai neviens neuzdrošinātos kritizēt tā pamatā esošās idejas, tiek pieņemti arī attiecīgi grozījumi krimināllikumos. Pat ja homofobu neizdodas formāli notiesāt un galu galā viņš tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts – ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Autore tagad ilustrēs šo atziņu ar dažiem neseniem piemēriem, katru no tiem minot ļoti īsi (ja lasītājus tas interesē, viņi paši var sameklēt internetā detalizētāku informāciju par šīm lietām).

Lielbritānija, 2014. gada decembris. Kembridžas policija arestē katoļu mūku, brāli Deimonu Džounu Kelliju (Brother Damon Jonah Kelly) par to, ka viņš izplatīja Kembridžā un blakus esošajās pilsētās skrejlapas, kurās pauda Katoļu baznīcas mācībai atbilstošu viedokli par homoseksuālām tieksmēm un homoseksuālo dzīvesveidu (starp citu, dažas skrejlapās paustās atziņas sakrita arī ar šā raksta atziņām). Vēl jo vairāk – viņš nosūtīja atklātu vēstuli LGBT aktīvistu žurnālam “Pink News”, uzņemoties atbildību par šo skrejlapu izplatīšanu. Brālim Kellijam tas nav nekas jauns: pēdējo gadu laikā viņš par identiskām darbībām ir ticis arestēts jau deviņas reizes. Šoreiz viņam bija jāstājas tiesas priekšā 2015. gada 20. janvārī. [42] Brālis Kellijs paredzēja, ka šoreiz būs jāiet cietumā uz ilgāku laiku, taču bija gatavs nest šo upuri. [43]

Francija, 2013. gada pavasaris. Vairākās Francijas pilsētās policija uz ielām tvarsta un arestē cilvēkus, kuriem ir mugurā T-krekls vai svīteris ar viendzimuma laulību pretinieku emblēmu (rokās sadevušos mātes, tēva, dēla un meitas silueti). [44]

Lielbritānija, 2011. gads. Jūnisa un Ovens Džonsi (Eunice and Owen Johns, 62 un 65 gadus veci) ir melnādains Dērbijas pilsētas iedzīvotāju pāris, kas ilgus gadus kā audžuģimene ir pieņēmuši pie sevis pašvaldības apgādībā esošos bērnus bāreņus. Visi tikai priecājās par šiem krietnajiem audžuvecākiem, līdz kamēr vienā jaukā dienā Dērbijas pašvaldība nolēma lauzt ar viņiem jebkādu sadarbību un bērnus viņiem vairs nedot. Kādu noziegumu viņi bija izdarījuši? Izrādījās, ka viņi ir Vasarsvētku draudzes kristieši, kuri ir negatīvi noskaņoti pret homoseksuālu dzīvesveidu. Džonsu pāris vērsās Anglijas tiesā, kas – pilnīgi paredzami – viņu sūdzību noraidīja. Tiesa skaidros vārdos paziņoja, ka audžuvecāku iebildumi pret homoseksuālismu varēja apdraudēt audžubērnu “labklājību” un ka “cilvēku aizsardzībai pret diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata ir prioritāte pār aizsardzību pret diskrimināciju uz reliģiskās pārliecības pamata”. [45]

Kanāda, 2008. gads. No vienas personas sastāvošā Albertas provinces Cilvēktiesību kolēģija (Human Rights Panel) notiesā protestantu mācītāju Stīvenu Bezoinu (Stephen Boissoin) par to, ka viņš bija publicējis vietējā avīzē atklātu vēstuli, kurā apgalvoja: “Kur zeļ homoseksuālisms, tur plaukst visu veidu samaitātība.” Viņš tāpat rakstīja, ka “homoseksuālo tiesību aktīvisti un tie, kas viņus aizstāv, ir tikpat amorāli kā pedofili, suteneri un narkotiku tirgotāji”. Kāds universitātes profesors iesniedza sūdzību pret Bezoinu par “jūtu aizskaršanu”. Cilvēktiesību kolēģija ne tikai lika Bezoinam atvainoties sūdzētājam un samaksāt viņam 5000 dolāru “sāpju naudu”, bet arī uzlika viņam pastāvīgu beztermiņa aizliegumu turpmāk kritiski izteikties par homoseksuālismu presē, internetā, privātajos e-pastos utt. [46] Tiesas vēlāk šo lēmumu atcēla, [47] taču Bezoinam tik un tā nācās ciest ievērojamus finansiālus zaudējumus tiesāšanās izmaksu dēļ. [48]

Francija, 2006. gads. Lilles pirmās instances tiesa, iztiesājot krimināllietu pret parlamenta deputātu Kristiānu Vanestu (Christian Vanneste), atzīst viņu par vainīgu un soda ar 3000 eiro naudassodu par to, ka, atbildot uz kāda žurnālista jautājumu, viņš bija lietojis vairākus “nepieļaujamus izteicienus”. Konkrētāk, Vanests bija atļāvies morāli vērtēt homoseksuālo uzvedību, sakot, ka “homoseksualitāte ir sliktāka par heteroseksualitāti. Ja visi to piekoptu, tas būtu bīstami cilvēcei”. Tiesa atklāti atzina, ka apsūdzētais bija kritizējis brīvi izvēlētu uzvedību, nevis apvainojis cilvēkus kā tādus, taču tā neatzina šo faktu par svarīgu. Vanests bija atļāvies kritizēt dažu LGBT aktīvistu organizāciju politiku, raksturojot to attieksmi kā sektantisku. Vanests tika notiesāts arī apelācijas instancē, taču Francijas Kasācijas tiesa viņu galu galā attaisnoja. [49]

Zviedrija, 2004. gads. Tiesa piespriež Kalmāras Vasarsvētku draudzes mācītājam Oke Grīnam (Åke Green) nosacītu cietumsodu uz vienu mēnesi par “naida kurināšanu pret homoseksuāļiem”. Kāds bija viņa noziegums? Tas, ka vienā no saviem sprediķiem viņš bija pateicis šādus vārdus: “Seksuālās izvirtības ir dziļš vēža audzējs sabiedrībā.” 2005. gada novembrī Zviedrijas Augstākā tiesa Grīnu tomēr attaisnoja, atsaucoties uz ECT judikatūru vārda brīvības lietās. [50]

Autore uzsver, ka šie piemēri nav vienkārši “neveiksmīgi izņēmumi”, bet gan ļoti tipiski fakti, kas šajās valstīs notiek regulāri. Šā raksta formāts ļāva autorei minēt tikai sešus no tiem, taču viņas “kolekcijā” ir vairāk nekā simts šādu pēdējo desmit gadu laikā notikušu faktu. Turklāt tie skar ne tikai vārda brīvību un reliģijas brīvību, bet arī, piemēram, privātīpašuma tiesības un uzņēmējdarbības brīvību: fermeru sodīšana par nevēlēšanos izīrēt savu fermu viendzimuma laulību svinēšanai [51], konditoru sodīšana un viņu uzņēmuma finansiāla izputināšana par nevēlēšanos cept torti viendzimuma laulībām [52] utt.

Šeit autore gribētu jautāt visiem juristiem un politiķiem, kuri lasa šo rakstu: vai mums Latvijā arī kaut kas tāds ir vajadzīgs? Vai mums patiešām nav pieticis ar piecdesmit gadus ilgu no ārpuses vardarbīgi uzspiestu totalitāru diktatūru, lai tagad labprātīgi uzveltu sev vēl vienu? Tas, ka daudzas citas valstis tā dara, nav derīgs arguments: atšķirībā no mums un mūsu kaimiņiem ne Lielbritānija, ne Kanāda, ne pat Zviedrija nav izbaudījušas uz savas ādas totalitāra režīma “jaukumus”, un var saprast, ka šo valstu valdošajām elitēm tagad gribas paeksperimentēt. Šajā ziņā ir saprotams, kādēļ tieši Austrumviduseiropas reģiona valstīs ir vērojama vislielākā pretošanās LGBT ideoloģijai: to iedzīvotāju vairākumam gluži vienkārši ir pieticis ar vienu vienīgu visā “aukstā kara” laikmeta garumā ilgušu “sociālo eksperimentu”.

Autore atkārtos jau reiz sacīto: pieredze ir parādījusi, ka it visur, kur LGBT ideoloģija tiek tiesiski leģitimēta un nostiprināta (un viendzimuma pāru “reģistrēto partnerattiecību” ieviešana ir pirmais šādas leģitimācijas stūrakmens), no tā smagi cieš citu cilvēku pamattiesības. Šī ideoloģija ir nesavienojama ar domu un vārda brīvību, ar reliģijas un sirdsapziņas brīvību, ar vecāku brīvību audzināt bērnus saskaņā ar saviem uzskatiem, ar uzņēmējdarbības brīvību un ar vairākām citām brīvā un demokrātiskā valstī atzītām pamattiesībām. Sabiedrība, kurā šī ideoloģija iesakņojas, ātri vien kļūst mazāk brīva un mazāk demokrātiska, un vienlaicīgi totalitārāka un represīvāka. Pēc autores domām, tas ir pilnīgi pietiekami, lai atzītu LGBT ideoloģijas krasu nesavienojamību ar Satversmes 1. panta pamatnormu un nepieļautu tās ieplūšanu mūsu tiesību sistēmā.

Nobeiguma vietā

Klasiska nobeiguma vietā autore aicina lasītājus apdomāt un apzināties trīs svarīgas lietas.

Pirmkārt, mums Latvijā būtu jāapzinās, cik brīvā sabiedrībā mēs dzīvojam. Jebkuram lasītājam ir tiesības radikāli nepiekrist visam, ko autore šajā rakstā ir pateikusi, – taču pienācīgi novērtēsim to faktu, ka šāds raksts vispār varēja tikt iesniegts un publicēts. Latvijā homoseksuālo tematiku joprojām drīkst brīvi apspriest; LGBT ideoloģija mūsu valstī nav kļuvusi par oficiālo, un to drīkst arī atklāti kritizēt (autore nesaka “pagaidām”, jo cer, ka šis status quo saglabāsies vienmēr). Ja autore mēģinātu iesniegt publicēšanai šādu pašu rakstu, piemēram, Lielbritānijā, tad ir ļoti iespējams, ka šajā brīdī viņa tiktu rokudzelžos policijas furgonā vesta uz tuvākā policijas iecirkņa izolatoru. Arī pašreizējais tieslietu ministrs var atļauties nosūtīt apvienībai “Mozaīka” atklātu vēstuli, iestājoties pret viņu prasībām, – un nezaudēt savu ministra posteni. Novērtēsim šo Latvijā valdošo brīvību un sargāsim to!

Otrkārt, autore aicina šo rakstu lasošos politiķus un it īpaši Saeimas deputātus apdomāt, kāds tad īsti ir tiesību un likuma pamatmērķis. Vai tas ir saprotams klasiskā nozīmē, t.i., dot katram to, kas viņam pēc taisnības pienākas (suum cuique tribuere), ievērojot kopējo labumu (bonum commune) un kalpojot tam, vai arī tā ir individuālu egoistisku iegribu apmierināšana, pakļaujoties un izdabājot tām spiediena grupām jeb lobijiem, kuriem noteiktajā brīdī ir nauda un ietekme?

Treškārt, autore aicina visus lasītājus paraudzīties uz pagājušā gadsimta vēsturi un atskārst, ka visām cilvēka dabai pretējām ideoloģijām reiz pienāk gals. 1917. gadā boļševiki nāca pie varas Krievijā un noturējās tur vairāk par septiņdesmit gadiem. Latviju viņi okupēja 1940. gadā un valdīja pusgadsimtu. Visu šo laiku mums tika atkārtots, ka komunisma uzvara visā pasaulē esot vēsturiski neizbēgama. Tad sākās baltiešu Atmoda, krita Berlīnes mūris, un drīz vien padomju komunistu režīms un viņu ideoloģija aizlidoja tur, kur tai bija īstā vietā – vēstures mēslainē. Atcerēsimies to, kad dažādi eksperti mums stāstīs, ka LGBT ideoloģijas uzvara un viendzimuma laulību atzīšana esot pilnīgi neizbēgama! Nekas no tā, ko mēs darām vai taisām paši ar savām rokām, nav “neizbēgams” – arī mūsu vēsture.

___________________

Visi rakstā paustie viedokļi ir autores personiskie viedokļi. Tie nesaista nevienu organizāciju, kurā viņa darbojas.