Vēl līdz 15. augustam Lietuvas Kaišiadoris diecēzē viesosies grupa no Vācijas pilsētas Desavas. Interesanti, ka grupas vadītājs jau vairāk nekā 20 gadus ir Desavas Svētā Pētera un Pāvila draudzes prāvests un teoloģijas doktors Gerhards Nahtvaijs. 70 gadus vecais priesteris 90. gadu sākumā pirmo reizi ieradās Lietuvā, lai iepazītos klātienē ar toreizējo diecēzes bīskapu Juozas Matulaiti. Toreiz viņš vēl nenojauta, kā šī pirmā tikšanās attīstīsies.
Pārrunās ar bīskapu, vietējiem garīdzniekiem un ticīgajiem radās doma par katehētu formāciju, jo toreiz katehētu formācija organizētā veidā Lietuvā nenotika. Lai tā nebūtu tikai teorija, radās doma formāciju papildināt ar divu dienu nometni bērniem, kurā katehēti varētu savas prasmes un zināšanas pielietot praksē.
Tā 1992. gadā kopā ar vācu priesteri atbrauca pirmā „atbalsta” grupa no Vācijas, lai kopā piedalītos katehētu kursos un bērnu nometnē. Arī turpmāk kopā ar priesteri uz Lietuvu atbrauca gan viņa draudzes pārstāvji, gan arī draugi. Un Lietuvā programma parasti ir apmēram viena un tā pati: lielāko pilsētu iepazīšana, bērnunama apmeklēšana, došanās pie ģimenes, kas jau kopš 90. gadu sākuma grupu sagaida ar lietuviešu tradicionālo virtuvi un dziesmām, kā arī divu dienu katehētu apmācība un divu dienu bērnu nometne Kaišiadoris pilsētiņā. „Varētu jau vairs nebraukt, jo katehēti paši ir labi sagatavoti un spējīgi novadīt kvalitatīvas nometnes, tomēr viņi ik gadu jautā: „Vai atbrauksiet vēl?”” atzīst priesteris, papildinot, ka svarīga ir draudzības saikne, kas gadu gaitā izveidojusies, gan nu jau ar emeritēto bīskapu, gan katehētiem un bērniem. Tā ir svarīgāka par visu pārējo.
Šī reize nav izņēmums. Programma ir tā pati, daži no grupas dalībniekiem uz Lietuvu dodas ne pirmo gadu. Piemēram, vēsturnieks Andreas Kaišadoris ieradās jau 1992. gadā, kad notika pirmais brauciens. Šo gadu laikā viņš ir paguvis šo to iemācīties lietuviski. Viņu interesē Austrumeiropas vēsture, tāpēc katrs brauciens viņam ir aizraujoša pieredze, jo katru reizi viņš iepazīst citus cilvēkus, gūst jaunus impulsus. Grupai pat ir izveidojies sava veida joks – brauciens var sākties, kad ir ieradies Andreas. Nikole ir ieradusies pirmo reizi. Lai arī lietuviski viņa nezina ne vārda, komunikācija ar bērniem ir iespējama, jo ne vienmēr nepieciešami vārdi. To atzīst arī pats priesteris Gerhards Nahtvaijs: „Es nevaru sarunāties lietuviski vai krieviski, līdz ar to mana komunikācija ar bīskapu Matulaiti vienmēr ir noritējusi ar tulka starpniecību. Tomēr tas man netraucē saukt bīskapu par savu draugu.” Līdzīgi ir ar bērniem – ar viņiem priesteris komunicē ne tikai ar uzrunu, bet arī spēļu un deju starpniecību.
Pirms nedaudz vairāk nekā gada Gerhardam Nahtvaijam tika konstatēta smaga saslimšana. Pērn viņam līdzi uz Lietuvu devās mediķis, septembrī notika operācija, par kuras pozitīvo iznākumu pārliecības nebija nevienam. Tas netraucēja priesterim pasmieties par sevi. Ieraugot pļavā salīdzinoši vāju govi, viņš tikai nosmējās: „Viņa laikam arī saņēmusi ķīmijterapijas kursu.” Slimība netraucēja turpināt iesākto. Tāpēc arī šogad ceļojums bija ieplānots. Iespējams, jau tiek kalti plāni par nākamo.
Runājot par draudzību ar Kaišiadoris diecēzi Lietuvā, priesteris Gerhards Nahtvaijs uzsver, ka pats ir dzimis un audzis Austrumvācijā, tāpēc zina, ko nozīmē dzīvot tur, kur Baznīca ir apspiesta. Viņš ir pabijis ne tikai Lietuvā, bet arī Krievijā un Latvijā, uz kurieni vedis grupas no Vācijas ar mērķi paplašināt ikviena redzes horizontu, pārkāpjot savām robežām. Pirmo reizi braucot uz Lietuvu, viņš domāja par to, ka nedrīkst aizmirst brāļus, kas dzīvo Baltijas valstīs. Šodien mērķis ir nedaudz mainījies, un priesteris aicina ticīgos skatīties uz savu ticību un Baznīcu plaši atvērtām acīm, apzinoties, ka, lai arī esam dažādi, piederam vienai lielai Baznīcas saimei. Tāpēc mums jādomā ne tikai katram par savu labumu, bet jāskatās globāli uz lietām, atbalstot vājākos, mācoties no otra pieredzes, pieņemot otra mentalitāti un tradīcijas.
LRKB IC
