Godātie brāļi!
Cienījamās Autoritātes!
Dārgie brāļi un māsas!
Man vienmēr sagādā lielu prieku svinēt Euharistiju šeit, skaistajā starptautiskajā svētvietā Aglonā. Es sveicu ar mīlestību un pateicību V. E. monsiņjoru Jāni Buli, Rēzeknes-Aglonas bīskapu un Latvijas Bīskapu konferences prezidentu, kurš mani ielūdza vadīt šīs svinības.
Brālīgs sveiciens visiem klātesošajiem bīskapiem. Tāpat sveicu pārējos prelātus un visas klātesošās Autoritātes no Latvijas un Lietuvas. Brālīgs sveiciens arī kristīgo konfesiju un baznīcu brāļiem, kuri vēlējās pievienoties mums šajās svinībās.
Visus jūs, priesterus, konsekrētās personas un klātesošos ticīgos, es mīļi sveicu un nododu mūsu Svētā Tēva Franciska mīlestību, tuvību un solidaritāti. Viņš mani sūtīja šeit, starp jums, kā viņa pārstāvi jūsu valstī, lai es nodotu jums viņa tēvišķo Apustulisko svētību.
Šajā konkrētajā gadījumā mēs īpašā veidā atceramies karali Mindaugu, Lietuvas valsts dibinātāju un pirmo līderi, apvienojot Baltijas tautas. Mēs to darām dažas dienas pirms tā, kad Latvijā un Lietuvā atzīmēs Baltu vienības dienu. Svētku dienu, kas tika iedibināta 2000. gadā, lai pieminētu Saules kauju, kas tika izcīnīta 1236. gada 22. septembrī. Šajā cīņā apvienotās baltu ciltis sakāva Zobenbrāļu ordeni.
Šodien evaņģēlijs aicina mūs uz īpašām pārdomām. Tur vēstīts, ka mācekļi ceļā bija diskutējuši un pat strīdējušies. Un viņi to darīja, lai noskaidrotu, kurš ir lielākais starp viņiem. Šo diskusiju raisīja tas, ka viens vai divi no viņiem vēlējās būt vislielākie.
“Tad viņš apsēdās, piesauca tos divpadsmit un sacīja: Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir starp visiem pēdējais un visu kalps.” Vai Jēzus ar šiem vārdiem nosoda vēlmi izcelties, darīt dzīvē lielas lietas, dot labāko (no sevis), un tā vietā veicina nolaidību, nīkulīgu garu, nevīžību? Tā domāja filozofs Frīdrihs Nīče, kurš izjuta pienākumu dedzīgi cīnīties pret kristietību, kas viņaprāt bija vainojama tajā, ka pasaulē bija ienesusi pazemības un atsacīšanās “vēzi”. Savā grāmatā “Tā runāja Zaratustra” viņš iebilda pret šo evaņģēlisko vērtību ar ideju par “gribu pēc varas” iemiesotu pārcilvēkā, “ideālas veselības” cilvēkā, kas grib celties, nevis pats sevi pazemināt.
Kristieši dažkārt ir kļūdaini interpretējuši Jēzus domas un ir radījuši šo pārpratumu. Bet tas noteikti nav tas, ko vēlas mums pateikt Evaņģēlijs.” Ja kāds grib būt pirmais …” Tāpēc tu vari būt pirmais, tas nav aizliegts, tas nav grēks. Ar šiem vārdiem Jēzus ne tikai neaizliedz vēlmi būt pirmajam, bet uz to mudina. Tikai atklāj jaunu un atšķirīgu veidā, kā to izdarīt: ne uz citu rēķina, bet citiem. Patiesībā Viņš piebilst: “Būt pēdējam no visiem un visu kalpam.”
Bet kādi ir viena vai otra veida sevis izcelšanas augļi? Griba pēc varas noved pie situācijas, kurā viens uzvar un citi kalpo; viens ir “laimīgs” (ja tajā var rast laimi) un citi nelaimīgi; tikai viens iznāk kā uzvarētājs, visi citi ir sakautie; viens – kungs, citi -pakļautie.
Mēs zinām, ar kādiem rezultātiem Hitlers realizēja šo ideālo pārcilvēku. Bet tas attiecas ne tikai uz nacismu; gandrīz visas cilvēces nelaimes nāk no šīs saknes. Tā ir apustuļa Jēkaba mācības esence, ko viņš mums šodien piedāvā, uzdodot tiešu jautājumu: “Mani brāļi, no kurienes ceļas kari un no kurienes strīdi jūsu starpā?” Evaņģēlijā Jēzus dod mums atbildi: no vēlmes valdīt, dominēt! Viena cilvēka pārākums pār otru, vienas rases pār otru, vienas partijas pār otru, viena dzimuma pār otru, vienas reliģijas pār otru … Turpretī kalpojot, visi gūst labumu no viena, kurš ir dižens. Kurš ir liels kalpošanā, viņš ir dižens un padara diženus citus, nevis paaugstina sevi pār citiem, bet citus paceļ kopā ar sevi. Bet, kad sirdis atsvešinās, sākas karš.
Šie vārdi liek aizdomāties. Katru dienu laikrakstos mēs atrodam ziņas par karu. Mēs lasām, ka šajā vietā cilvēki ir sašķēlušies, un tur ir daži miruši. Citur ir citi upuri, un tā tas turpinās. Šķiet, ka nāve ir kļuvusi daļa no ikdienas nodevas. Mēs esam pieraduši lasīt šīs lietas. Patiesībā, ja mums būtu pacietība aprakstīt visus karus, kas notiek dotajā brīdī pasaulē, mēs varētu pierakstīt daudzas lapas.
Šķiet, it kā kara gars ir mūs ielencis. Kad mēs atceramies pasaules karu gadskārtas, kas atstājuši daudzus miljonus mirušo, visi ir sašutuši; un tomēr pat šodien notiek tās pašas lietas: Pasaules kara vietā, visur ir “mazie” kari. Cilvēki, kas sašķēlušies savā starpā, nogalina un slepkavo viens otru, lai aizstāvētu savas intereses.
“No kurienes ceļas kari un no kurienes strīdi jūsu starpā? Vai ne no šejienes – no iekāres, kas cīnās jūsu locekļos? “jautā apustulis Jēkabs. Jā, karš ir dzimis “no iekšienes”. Mēs nevaram nopirkt karu, naidu un nesaticību lielveikalā. Tas ir šeit, mūsu sirdīs. Kad stāsts par Kainu un Ābelu mums tika stāstīts bērnībā katehisma stundās, mēs visi bijām sašutuši: viņš nogalināja savu brāli, tas ir prātam neaptverami. Un tomēr šodien daudzi miljoni brāļu nogalina viens otru.
Iekāre noved pie kara, pie pasaulīgā gara. Kad mēs saskaramies ar konfliktu, parasti nonākam kuriozā situācijās, mēs gribam tās atrisināt strīdoties, ar vārdu karu, bet priekšroka būtu jādod miera sarunām.
Kādas ir kara sekas? Domāju par bērnu, kas cieš badu bēgļu nometnēs. Tas ir kara rezultāts! Un domāju par tiem, kuriem pieder lielās rūpnīcas, kas ražo ieročus, par bruņošanās industrijas ekspertiem. Kara sekas ir divējādas: no vienas puses, slimie, badu cietuši bērni bēgļu nometnēs un, no otras puses, lielas svinības un skaista dzīve ieroču un kara tehnikas tirgotājiem.
Bet kas notiek mūsu sirdīs? Apustulis dod mums šo padomu, kas ir ļoti vienkāršs: “Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums.” Šis padoms attiecas uz mums visiem, kara gars, kas attālina mūs no Dieva, ir ne tikai tālu no mums. Tas ir arī mūsu mājās. Tas redzams daudzajās ģimenēs, kas ir iznīcinātas, jo tēvs un māte nespēj atrast miera ceļu un izvēlas karu. Patiesi, “karš sagrauj”.
Tāpēc mums vajag lūgties par mieru. Par mieru, kas, šķiet, ir kļuvis tikai par vārdu un neko vairāk. Lūgties, ka šis vārds varētu kļūt aktīvs. Lūgties un sekot apustuļa pamudinājumam atzīt “mūsu postu”. No šī posta rodas kari: kari ģimenēs, kari dažādās aprindās, kari visur.
Svētā Jēkaba vārdi norāda ceļu uz mieru. “Bēdājiet, vaimanājiet un raudiet. Jūsu smiekli, lai pārvēršas vaimanās un prieks bēdās!” Atļausim šiem spēcīgajiem vārdiem veidot pamatu sirdsapziņas izmeklēšanai – kurš no mums ir raudājis, lasot avīzi, vai kad televīzijā mēs redzam tik daudz mirušo attēlus, tik daudz izmisušus cilvēkus, bēgļus.
Ko kristietim vajadzētu darīt šodien, saskaroties ar šo plaši izplatīto karu? Viņam vajadzētu “pazemot sevi Kunga priekšā”, viņam vajadzētu sērot un raudāt, viņam vajadzētu pazemināt sevi.
Mēs lūdzam Kungu, lai mēs spētu to saprast un tādējādi paglābt sevi no truluma un pieraduma mierīgi klausīties par kara šausmām. Marija, Kunga kalpone, mūsu pestīšanas kalpone, kas esi vispazemīgākā un tāpēc lielāka no visām radībām, atjauno mūsos Dieva apskāviena saldās atmiņas, vienīgo patieso brāļu kalpošanas avotu, lai mēs varētu turpināt soļot, pārvarot grūtības, un varētu cīnīties pret visu, kas degradē un iznīcina cilvēka līdzāspastāvēšanu un sociālo harmoniju.
Es sirsnīgi jūs svētīju, Svētā Tēva vārdā ar Viņa apustulisko svētību Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen!
