Piedāvājam katolis.lv lasītājiem 2015. gada 28. augusta laikrakstā “Kurzemnieks” publicēto rakstu par priesteri Gati Mārtiņu Bezdelīgu, ko sagatavoja žurnālists Juris Lipsnis.
Kopš jūnija Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu draudzē kalpo prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga.
Bez neviena strīda
Viņš dzimis 1967. gada novembrī Aucē – mazā leišmales pilsētiņā. „Esmu vienīgais bērns. Vectēvam no tēva puses laukos bija lielas mājas. Savulaik viņš pat devies peļņā uz Ameriku, lai varētu saimniecību iekārtot. Tā bija ļoti moderna, ar elektrību, mēslu transportieriem, citu tehniku. Kad sākās kolhoza laiki, lopus atņēma, bet no lielās mājas atstāja vienu istabiņu. Vecaistēvs to neizturēja – agri aizgāja mūžībā.
Savukārt mammas tēvam laikam lauku darbi bija apnikuši, un pēc Pirmā pasaules kara viņš pilsētas nomalē uzcēlis māju un lielu galdnieka darbnīcu. Viņš devis darbu vairākiem cilvēkiem. Kad meitas – mana mamma un viņas māsa – apprecējās, vectēvs uzcēla lielāku māju, kur abām ģimenēm dzīvot. Mamma stāstīja, ka mājas celšanas laikā ģimene ne reizes neesot sastrīdējusies! Arī es atceros, ka bērnībā nebija neviena strīda.
Šo vecotēvu atceros pavisam nedaudz, jo viņš jau bija lielā vecumā – sēdēja pie mājas ar spieķīti rokā. Kad ienāca krievi, ģimene varēja tikt uz Sibīriju, bet mājai pietrūcis viena kvadrātmetra, lai kvalificētos izsūtīšanai. Komunistu laikos daudzi atcerējušies, ka vectēvs cilvēkus izkalpinājis, diemžēl to gan ne, ka viņš tiem devis darbu un maizi.”
„Ķēru visādus kadrus”
„Skolā mani visvairāk interesēja māksla, literatūra – gan latviešu, gan krievu. Darbojos dažādos pulciņos. Vienubrīd domāju kļūt par galdnieku kā vectēvs, bet tas ātri pārgāja. Man jau skolā bija labs draugs, kurš ar savu mammu nodarbojās ar fotografēšanu. Aizrāvos arī es, un padevās. Vasarā uz būvēm nopelnīju naudu, nopirku fotoaparātu Kiev 4M, ņēmu līdzi uz skolu, ķēru visādus kadrus un taisīju bildes. Klasesbiedriem ļoti patika! Pēc vidusskolas bija skaidrs, ka jāmācās par fotogrāfu. Pēc tam strādāju sadzīves pakalpojumu kombinātā, bet, kad Aucē izveidoja ārpusskolas darba centru, mani uzaicināja tur. Mācīju fotografēšanu, biju metodiķis.”
„Vai krustu māki pārmest?”
„Kristību saņēmu vidusskolas pēdējā klasē. Ģimenē visi bija luterāņi, bet, fotografējot bērēs, iepazinos ar vietējo katoļu prāvestu Pēteri Skredeli. Aucē katoļu baznīca bija necila, bet mani tā pievilka. Vienvakar aizgāju pie prāvesta palūgt, lai iedod ko lasāmu. Pretī iznāca viņa tēvs un teica, ka dēls pirtī – lai pagaidu. Atceros, biju diezgan nobijies kā jau padomju laiku produkts, un, kad prāvests atnāca, nevarēju pacelt acis, redzēju tikai viņa milzīgās čības… Viņš pajautāja, vai māku pārmest krustu. Kad atbildēju, ka ne, viņš parādīja, kā tas jādara. Iedeva katehisma burtnīciņu, kurā bija galvenās lūgšanas. Es to izlasīju, bet nemācījos, un prāvestam tas reiz apnika: pateica, ka tūlīt mani nokristīs, un lika, lai sameklēju krustvecākus. Kristības notika Dobelē, tur arī sāku piekalpot pie altāra. Aucē gan neriskēju – baidījos no nepatikšanām skolā, izglītības nodaļā.
Pamazām modās vēlēšanās studēt garīgajā seminārā.1989. gada rudenī prāvests Pēteris mani iesēdināja mašīnā un veda uz Rīgu (šķiet, viņš par manu izvēli bija pārliecinātāks nekā es). Eksāmenu nebija – vajadzēja prāvesta rekomendāciju, motivācijas vēstuli, pēc tam mani iztaujāja bīskapu un priesteru komisija. Man bija nepilni 22 gadi. Iedeva papīru, ka esmu uzņemts seminārā, aizvedu to uz Auci un pabāzu savai direktorei zem deguna. Viņa bija šokā!”
Jauna dzīve, jauna pieredze
„Seminārs nozīmēja jaunu dzīvi. Tad no ārzemēm Latvijā atgriezās latviešu profesori, un viņu lekcijas bija piesātinātas. Visspilgtākie laikam ir brāļi Andris Marija un Paskāls Marija Jerumaņi, arī semināra rektors, bīskaps Antons Justs. Šie cilvēki aizrāva ar savu piemēru, garīgo dzīvi. Mācību slodze bija tik liela, ka nebija laika pat pa Rīgu pastaigāt. Tolaik parādījās kasešu diktofoni – lai nepalaistu garām ko vērtīgu, ierakstījām visas lekcijas. 1994. gadā bīskaps Jānis Bulis Jelgavas katedrālē mani iesvētīja par priesteri.
Pirmais norīkojums – vikārs Jēkabpilī, kur pie prāvesta Jāņa Bratuškina nokalpoju divus gadus. Viņš ievadīja draudzes dzīvē, iemācīja pastorālo darbu, atklāja baznīcas gada ritumu. Draudze bija ļoti liela. Svētdienās notika vairākas svētās mises, soli pilni. Lielākos svētkos biktskrēslā sēdējām pat astoņas stundas no vietas! Pirkstu kauliņi sāpēja no klauvēšanas, jutu, ka dažbrīd no pārguruma zūd sarunas pavediens.”
„Uzcēlu divas baznīcas”
„Kad 1996. gadā Ārvaldi Andreju Brumani iesvētīja par Liepājas diecēzes bīskapu, viņš piedāvāja pāriet uz Kurzemi, kur ļoti maz priesteru. Bija divas iespējas: kalpot Saldū vai Liepājā. Uz lielu pilsētu negribēju, bet Saldū varēju tikt ar nosacījumu, ka tur jāuzceļ baznīca. Piekritu – biju vēl jauns un dumjš, tikai vēlāk sapratu, uz ko esmu parakstījies. Saldus baznīca darbojās privātmājā, kurā bija arī prāvesta dzīvoklis (šo ēku kāds prāvests bija nopircis, pārdodot savu moskviču).
Sāku no pilnīgas nulles – ne zemes, ne projekta. Pieredzes trūkuma dēļ gadījās kļūdas, labi, ka cilvēki deva padomus. Lai nu kā, pēc 11 gadiem un pieciem mēnešiem, kad mani pārcēla uz Liepāju, baznīca bija zem jumta un ar iestiklotiem logiem. Vienlaikus būvējām baznīcu Nīgrandes pagasta Kalnos. Kolhoza priekšsēdētājs Blūms bija tālredzīgi ielicis pamatus un sācis celt, kā pats teica, kapliču. Bet kāda tur kapliča – ciemata centrā starp mūzikas skolu un kultūras namu kapu pat tuvumā nav! Bija arī projekts, diemžēl materiāli izvazāti. Baznīcas celšanu ļoti atbalstīja Nīgrandes pagasta vadītāja Indra Rassa, naudu būvdarbiem deva vācu katoļu labdarības organizācija. Kalnos paveicās ar būvniekiem, Saldū – tieši pretēji: jumtā bija iebūvēti trešās šķiras kokmateriāli. Neatkarīgs eksperts teica – gadus 15 varbūt stāvēšot. Nācās mainīt firmu, tas bija smagi. Kalnu baznīcu pabeidza priesteris Jānis Mētra, Saldus – Marcins Vozņaks un Andrejs Mediņš.”
„Redzēju Dieva darbus”
„Kad bīskaps Vilhelms Lapelis uzaicināja uz Liepāju, piekritu pēc ilgām pārdomām. Saldū draudze bija kā liela ģimene, Liepājā – pilnīgi citādi: katedrāle liela, cilvēki atnāca uz dievkalpojumu un aizgāja, viens otru neuzrunājot, draudzei nebija kopīgas sadzīves. Pamazām šis tas mainījās. Pēc alsundznieka Laura Lintiņa (viņš katedrālē bija tehniskais darbinieks) ierosmes krāmu noliktavas vietā ierīkojām adorācijas* kapelu – telpu, kurā var nodoties klusai lūgšanai, raugoties uz Kristu, kurš ir klātesošs svētajā euharistijā.
Tas ir apbrīnojami, kā adorācija maina cilvēku dzīvi! Zinu vairākas ģimenes, kas pēc tās mainīja lēmumu šķirties. Tiem, kuri piedalās adorācijā, vairs nevajag psihoterapeitu, jo sarunā ar Jēzu viņi atbrīvojas no kompleksiem, aizsargvaļņiem, ko tie uzcēluši pret pasauli.”
Vienkārši un sirsnīgi
Pēc deviņu gadu kalpošanas Liepājā G.M.Bezdelīga pārcelts uz Alsungas katoļu draudzi, lai kalpotu arī pārējās divās suitu draudzēs Gudeniekos un Jūrkalnē. „Suiti man nav sveši. Jau Saldus laikā vairākkārt ciemojos Jūrkalnē. Jānis Priedoliņš, atslēdzot baznīcu, tik dzīvi prata izstāstīt suitu vēsturi! Vēlāk ciemojos Alsungā pie priestera Andra Vasiļevska, braucu šurp Sv. Miķeļa svētkos. Reiz uzaicināju Suitu sievas uz dievkalpojumu Liepājas katedrālē, kur viņas savu burdonu dziedāja ar baznīcas tekstiem. Tā bija iespēja parādīt katoliskās baznīcas dažādību, tās bagātību. Daudziem ļoti patika, citi bija noraidoši, bet vienaldzīgs nepalika gandrīz neviens.
Šeit esmu atgriezies pie dabas, tās ļoti pietrūka Liepājā. Pa mājas logu redzu Alsungas ezeru kā mainīgu gleznu, kokus, kas mainās līdzi gadalaikiem. Man patīk suitu laipnība, vienkāršība un sirsnība, ko jūtu ne tikai baznīcā, bet arī ārpus tās – tirdziņā, pie avotiņa, kurp dodos pēc ūdens. Šeit ir tā dabiskā kultūra, kas mantota no senčiem. Jā, kultūra bija arī Liepājā: teātris, simfoniskais orķestris, izstāžu zāles, mākslinieku kompānijas (kas savā starpā ķīvējas), bet tas ir elitārāk, no augstākiem plauktiem. Suitos kultūra ir dzīvāka, paaudzēs pārmantota.”
Kalpot cilvēkiem
Prāvests Bezdelīga ir Maltas ordeņa bruņinieks, bijis arī ordeņa palīdzības dienesta prezidents Latvijā. „Kad mani iesvētīja par priesteri, par savu devīzi izvēlējos apustuļa Jāņa vārdus Dievs ir mīlestība. Tie man atgādina, ko esmu apņēmies paveikt. Kad sāku kalpot Saldū, draudzē reiz nonāca Maltas ordeņa bukletiņš, kurā bija aicinājums uz žēlsirdības darbiem. Atsaucos. Kopā ar tēvu Smelteru izveidojām palīdzības grupiņu. Iepazinos ar ordeņa vēstnieku, baronu fon Firstenbergu, kurš rūpējās par palīdzības vienību izveidi. Barons uzaicināja kļūt par ordeņa biedru un, tā kā vajadzēja divas rekomendācijas, kopā ar savu brāli Mihaelu uzrakstīja ieteikumu. Gadu gaidīju, tad pienāca ziņa, ka jābrauc uz Bonnu, kur ordeņa 900 gadu svinībās kopā ar kādiem 20 cilvēkiem noliku svinīgos solījumus. Tas bija 1999. gadā. Ordeņa moto Aizstāvēt ticību un kalpot cilvēkiem uzskatīju par priesterības aicinājuma loģisku turpinājumu. Tā kā tas ir bruņinieku ordenis, biedri ir bruņinieki. Sākotnēji ordeņa uzdevums bija aizstāvēt ticību pret musulmaņiem, vēlāk – apliecināt ticību žēlsirdības darbos. Sevišķi 90. gados ordenis uz mūsu valsti vedis humānās palīdzības kravas: apģērbu, zāles, slimnīcu inventāru.”
„Ņēmu rokā pindzeli”
Prāvests pievērsies gleznošanai. „Fotografēšana, iespējams, bija neuzdrīkstēšanās gleznot, mazdūšība ņemt rokā pindzeli. Fotogrāfijā rezultāts rodas gandrīz vienmēr, bet glezniecībā radītājs esi tikai pats. Kalpojot Liepājas katedrālē, iepazinos ar mākslas skolas pasniedzēju Daci DēliņuLipsku, kura darbojās draudzē, un lūdzu, lai mani pamāca. Iepazinos ar māksliniekiem no Sanktpēterburgas, kuri ieradās Liepājā gleznot. Aleksandrs Ņekrasovs un Andrejs Kuzņecovs kļuva par draugiem, Aleksandrs – arī par skolotāju. Viņš ir modernās mākslas muzeja direktors, tur bijusi arī manu darbu izstāde kopā ar prāvesta Andra Vasiļevska zīmējumiem.”
Juris Lipsnis, laikraksts “Kurzemnieks”, 2015. gada 28. augusts
