Plašu rezonansi sabiedrībā 2015. gada septembrī izraisīja situācija Rīgas pilsētas Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kad skolotāja Iveta Ratinīka mācību procesā izmantoja dzejnieces Agneses Krivades dzejoli “Svētīgi”. Pēc skolotājas I. Ratinīkas vārdiem ( http://www.diena.lv/kd/literatura/rakstnieku-savieniba-aicina-tikumisko-audzinasanu-neparverst-par-makslas-darbu-kroplosanu-14114488) dzejolis “bija izaicinošs”, tomēr viņa ir pārliecināta, ka mūsdienās nekādi literāri teksti nevar tikt uzskatīti par nepiedienīgiem, jo īpaši gadījumos, kad tie tiek izrunāti un skaidroti.
Šajā brīdī apstāsimies un aplūkosim situāciju kopumā.
Filozofs, rakstnieks un portāla “Satori.lv” galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins norāda, ka, viņaprāt, sašutums par konkrēto dzejoli ir kvalitātes pierādījums. “Tā ir labas dzejas pazīme, labas dzejas liktenis – raisīt skandālu un diskusijas.” ( http://www.delfi.lv/kultura/news/books/dzejnieks-var-lietot-visus-vardus-ko-vien-grib-autore-un-citi-literati-par-sasutumu-radijuso-dzejoli-svetigi.d?id=46522811)
No I. Šlāpina teiktā izriet, ka labas dzejas kritērijs ir radītā ažiotāža, nevis dzejas estētiskais baudījums. Ažiotāžas kā mērauklas izmantošana mākslas darbu novērtējumā arvien biežāk kļūst par vienu no galvenajiem kritērijiem un ir saistīta ar mākslas komercializāciju kopumā.
Taču atgriezīsimies pie izglītības procesa un aplūkosim, ko par bērnu tiesību aizsardzību un izglītošanu saka normatīvie akti.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 4. pantā teiks, ka “bērna tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu šādus mērķus:
1) sabiedrības interesēm atbilstošas vērtību orientācijas veidošanos un nostiprināšanos bērnā;
2) bērna orientāciju uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu;
3) bērna orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām.”
Savukārt, Izglītības likuma 2. pants nosaka, ka “šā likuma mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām tiek nodrošināta iespēja:
1) iegūt zināšanas un prasmes humanitāro, sociālo, dabas un tehnisko zinību jomā;
2) iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē;
3) tikumiskai, estētiskai, intelektuālai un fiziskai attīstībai, sekmējot zinīgas, prasmīgas un audzinātas personības veidošanos.”
Līdz šim Izglītības likums deklaratīvi noteica tikumiskās attīstības nepieciešamību, taču tajā nebija reāla un praktiska mehānisma, kā sasniegt šo mērķi. Saeima, veicot šī gada grozījumus Izglītības likumā, uzdeva Izglītības un zinātnes ministrijai izstrādāt audzināšanas (t.sk., valstiskās un tikumiskās audzināšanas) vadlīnijas, t.i., metodoloģiski noteikt mehānismu, kā tiks sasniegts likuma mērķis. Dotajā brīdī Izglītības un zinātnes ministrija izvairās no šī pienākuma un ministre M. Seile paziņoja, ka tā nav viņas prioritāte. ( http://www.diena.lv/latvija/zinas/usakovs-iebilstot-pret-rupjiem-vardiem-dzeja-uzdod-parbaudit-macibu-programmas-riga-14113745)
Biedrības “Asociācija Ģimene” aptaujātie vecāki ir vienisprātis – bērnu izglītošanas pamatmērķis un metodes nedrīkst būt pretrunā ar vispārpieņemtajām morāles un tikumības normām. Necenzētu vārdu lietošana filmās ( http://likumi.lv/ta/id/213315-filmu-klasifikacijas-noteikumi) un datorspēlēs ( http://likumi.lv/ta/id/137101-datorspelu-izplatisanas-noteikumi) ir reglamentēta ar Ministru kabineta noteikumiem, kā arī to lietošana ir aizliegta sociālās korekcijas izglītības iestādēs ( http://likumi.lv/doc.php?id=225269&version_date=07.02.2011). Tādēļ ir rūpīgi jāizvērtē katrs gadījums, kad mācību procesā rodas nepieciešamība lietot materiālus, kas satur lamuvārdus, vulgārismus u.c., iepriekš saskaņojot to ar nepilngadīgo bērnu vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem.
Lai noskaidrotu vecāku viedokļus par radušos situāciju, lamuvārdu lietošanu izglītības procesā, vecāku lomu un Izglītības un zinātnes ministres rīcību, biedrība “Asociācija Ģimene” veica vecāku aptauju, uzdodot trīs jautājumus, un piedāvā iepazīties ar vecāku atbildēm.
Vai jums ir pieņemams, ka vispārizglītojošajās un profesionālajās skolās mācību procesā tiek lietoti materiāli, kuros ir atrodami lamuvārdi un rupjības? Kāpēc?
Kaspars (36) un Inese (34) divu bērnu vecāki:
Nē, mums tas nav pieņemams. Kad sižetu par šo dzejoli pārraidīja televīzijā, tad vietās, kur bija jāskan lamuvārdiem, skanēja “piiiii”. Kāpēc lai šādu ierobežojumu lietot lamuvārdus nebūtu arī skolās un kāpēc lai skolās kādam būtu tiesības skaļi izrunāt lamuvārdus. Nevēlamies, lai mūsu bērni augtu visatļautības garā. Piemērs ar dzejoli var radīt bērnos apziņu, ka noteiktās situācijās un pie noteiktiem apstākļiem robežas nedarbojas un kas vienā situācijā ir aizliegts, otrā ir atļauts utt., ka viss ir relatīvs. Tad varbūt mākslas vārdā ir attaisnojama arī vardarbība vai krimināli sodāma rīcība? Galvenais taču, lai būtu skandāls un provokācija! Noteikti esam pret rupjību un lamuvārdu izmantošanu, jo absolūti nav skaidrs, ko labu tas bērniem var dot, tāpat viņi lamuvārdus dzirdēs ikdienā, kāpēc lai arī skolā papildus tas tiktu mācību saturā iekļauts kā kaut kas pozitīvs vai zināmās situācijās atļauts.
Inese (31) divu bērnu mamma:
Man nav iebildumi, ka mācību procesā tiek izmantots šāda žanra dzejolis (uzsvars uz vārdu žanrs), tai pat laikā dzejolī vārds “svētīgi” liecina par to, ka šis garadarbs ir balstīts uz kādu pirmavotu (citāts no Bībeles), un profesionālam pedagogam jāapzinās, ka šāds dzejolis var aizskart ticīga cilvēka jūtas un ka klasē var mācīties bērns, kas apmeklē svētdienas skolu vai nāk no ticīgas ģimenes, kurā nemāca smieties/izsmiet otra ticību vai jūtas. Ja dzejolis tika izmantots, lai vidusskolas literatūras profila kursa audzēknis iepazītos ar šādu žanra paraugu, tad tādu var izmantot (tai pat laikā ir tikpat uzskatāma rakstura dzeja, kas neaizvaino ticīgos), jo pirms tam šāds skolēns būs iepazinies arī ar citiem literatūras žanriem (šo saku no personīgās pieredzes), tāpēc profilkursa bērniem būs citādāka pieeja, veicot analīzi. Ja šāds dzejolis tiek izmantots vispārīgajā kursā jeb parastajā literatūras stundā, tad neatbalstu šāda parauga (jeb dzejoļa) izmantošanu, jo bērniem šajā vecumā nav tik nobriedusi psihe, lai viņš spētu distancēties no uzrakstītā, lai pilnvērtīgi un mērķtiecīgi tiktu veikta darba analīze. Šāda dzejoļa izmantošana veicina bērnos nihilisma sajūtu. Ja skolotājs vēlējās parādīt, kā bērniem nevajadzētu izpausties mākslā. tad šo dzejoli varēja izmantot, lai gan neticu, ka skolotājs tā bija domājis. Tik pat labi zīmēšanas skolotājs var iedrošināt bērnu būt radošam un brīvi izpaust sevi grafiti mākslā – tas vainagosies ar to, ka mājas un sētas būs apzīmētas, jo tā ir (it kā) māksla.
Artūrs (43) un Violeta (38) trīs bērnu vecāki:
Nav pieņemams. Skolā ir jāsniedz zināšanas un jāpalīdz tās apgūt, jāpalīdz bērniem izaugt par tikumīgiem un atbildīgiem cilvēkiem. Atbildīgiem kā par vārdiem, tā arī par darbiem. Ģimene ir audzināšanas pamats, tomēr skolā bērni sastopas lielākā skaitā, iet uz stundām pie skolotājiem, no kuriem gan viņi, gan vecāki sagaida skološanu. Katra ģimene ir citādāka, un bērni lamu vārdus un rupjības var dzirdēt arī ģimenē, pagalmā. Tomēr, kādēļ bērniem, kas tos mājās nedzird, jo vecāki tos nelieto, rupjības un lamuvārdi būtu jādzird skolā no skolotājiem ? Tas tā nedrīkst būt. Ja vidusskolā apskata tautas mantojumu un Dainu skapja nerātnās dainas, tad tas ir tāds tautas mantojums – tautas folklora, patiesā dzīve toreiz, kad tās tika vāktas – vēsture. Tas, ko tauta runāja un sacerēja, bet ko neskandināja Dziesmusvētkos un publiski. Kad ir dzirdami lamu vārdi? Vispirms jau tad, kad ir pierasts tos lietot ikdienā. Tad, kad ir dusmas, kad gribas kādam nodarīt pāri, apsmiet, ņirgāties, kad gribas kaut ko izdarīt, bet var tikai skaļi kliegt un lamāties – varbūt palīdzēs. Bet kā tieši tie palīdz? Atbildes nav. Katrs tētis un mamma grib, lai viņu bērni dzīvotu labāk nekā viņi paši, jo mēs saviem bērniem gādājam un vēlam visu to labāko. Lamuvārdi šajā pūriņā neietilpst.
Kāda ir vecāku loma mācību satura izvēlē un pārraudzībā? Vai vecākiem būtu pilnībā jāpaļaujas uz pedagogu profesionalitāti un mācību satura izvēli?
Kaspars un Inese:
Vecākiem jābūt tiesībām ietekmēt mācību saturu un tiesībām celt trauksmi, ja mācību saturā parādās lietas, kas vecāku ieskatā var kaitēt bērniem. Nevar, protams, būt situācija, kad vecāki nesamērīgi iejaucas profesionāļu darbā, bet, ja vecāks redz potenciālu kaitējumu bērnam, viņam jābūt ne tikai tiesībām, bet arī pienākumam iejaukties un skaļi paust savu viedokli un šādu viedokli, ja tas ir pamatots, nevar neņemt vērā.
Inese:
Līdzšinējā pieredze rāda, ka vecākiem nav liela loma mācību satura izvēlē un pārraudzībā, kā IZM nolemj, tā arī skolās tas tiek ieviests. Mācību iestādēs pastāv iestādes padomes (ar vecāku pārstāvjiem), taču tai ir tikai rekomendējoša loma, jo skolas vadība var rīkoties, kā vēlas. Vecākiem būtu jāpaļaujas uz pedagoga profesionalitāti, tai pat laikā, ka pedagogs/skolas vadība vēlas mācību procesā ieviest jauninājumus (kā šoreiz, it kā ejot līdzi laikam, jo mūsdienu jaunatne saskaras ikdienā ar šādu leksiku), tad to vajadzēja izskatīt iestādes padomē, pajautājot vecāku viedokli. Tad arī vecākiem būtu izskaidrota šāda darba izmantošana mācību procesā un mērķis, ko plānots ar to sasniegt.
Artūrs un Violeta:
Vecāki nav kontrolējošās institūcijas – vienkārši nepietiks laika. Nevar izbēgt no skolotāju patvaļas. To nevar 100% preventīvi novērst. Ir jāreaģē uz jau notikušiem incidentiem. Vecākiem, kuri paši dienas laikā ir aizņemti savā darbā, nav iespējas sekot skolotāju – profesionāļu sniegumam, kontrolēt tos. Tam ir skolas vadība, padomes, kurās arī piedalās vecāki. Redzu to kā vienu no iespējām iekšā skolā ietekmēt procesus no vecāku puses. Ir arī vecāku sapulces, kuras ir jāapmeklē, ja ir vēlēšanās uzzināt, kas notiek skolā. Noteikti varam ieskatīties bērnu mācību grāmatās un pierakstos, lai uzzinātu, ko bērns mācās skolā. Tam vecākiem pašiem ir jāatrod laiks, ja vien iztikas pelnīšana ārpus mājas nav atņēmusi pēdējos spēkus.
Izglītības un zinātnes ministre M. Seile nav iebildusi pret šāda dzejoļa lietošanu skolā, vien norādījusi, ka “Ir pagājis tas laiks, kad visā valstī bija viena mācību grāmata, kurā katrs vārds bija cenzūras pārbaudīts un neskaitāmās institūcijās saskaņots. Ir labi, ka šis laiks ir pagātnē.” http://www.izm.gov.lv/lv/aktualitates/1340-macibu-lidzeklu-izvele-ir-pedagoga-profesionala-atbildiba Kā jūs vērtējat ministres M.Seiles rīcību dotajā gadījumā? Vai ministre ir rīkojusies atbildīgi, nepievēršot uzmanību lamuvārdu un rupjību lietošanai mācību procesā un pat atbalstot to?
Kaspars un Inese:
Ministres arguments par cenzūru ir diezgan vājš. Tad jau televīzijā skanošie “piii” arī ir cenzūra. Iespējams, ka ministrei pašai nav skaidra viedokļa par tikumības jautājumu un tāpēc ir šāda “muļļāšanās” aiz bailēm kļūt nemodernai, nepopulārai un vecmodīgai. Ministrei pirmajai būtu jāspēj identificēt situācijas no “tikumības” viedokļa un šādā situācijā būtu jāreaģē. Ja runa būtu par augstskolu studentiem, kur studē pilngadīgas un zināmu briedumu sasniegušas personas, tad situācija ir cita un studiju vai pētnieciskiem mērķiem varētu arī izmantot šādus “gara darbus”, kas satur arī necenzētu leksiku, bet darbā ar nepilngadīgiem jauniešiem nedomājam, ka tas var dot kādu labumu.
Inese:
Atbalstu, ka vairs nav tik liela cenzūra, taču savā ziņā esam iebraukuši otrā grāvī – katrs māca, ko vēlas. Un paši skolotāji ir apjukuši, kuru mācību grāmatu izmantot, lai sagatavotu bērnus gala pārbaudījumiem. Man škiet, ka nemitīga jaunu mācību materiālu štancēšana pāraugusi tīri labā un ienesīgā biznesā. Man nav iebildumu, ka bērniem kā slikts mākslas paraugs tiek parādīts šāda veida dzejolis (šoreiz gan tā noteikti nebija), jo ar bērniem nevajag baidīties runāt atklāti arī par tēmām, par kurām mūsu skolas laikā nemaz nerunāja, taču jebkam ir robežas, un šoreiz klaji tika pārkāptas robežas attiecībā uz to, kas svēts ir ticīgam cilvēkam. Ja ministre un šī konkrētā pedagoģe katru rītu, izejot no mājas durvīm, uz sava paklājiņa ieraudzītu kaimiņa suņa kaku, vai viņām nebūtu iebildumu. Bet varbūt kaimiņš uzskatīs, ka viņa suns rada mākslas darbu? Problēma ir tā, ka mūsdienu sabiedrībā ļoti pazudušas robežas, pazudusi cieņa pret otru cilvēku. Un par cieņu pret sevi mēs atceramies tikai tad, kad personīgi jūtamies aizskarti. Ministrei un konkrētajai skolotājai jāzina, ka skolotāja viena no misijām ir saliedēt klasi, skolotājam klasē jābūt bērna uzticības personai, nevis jānodarbojas ar savu ambīciju realizēšanu. Vai šī pedagoģe padomāja, kā jūtas bērns-kristietis, kad šāds “dzejnieks”, kuram pašam, iespējams, bērnībā ir bijušas problēmas, tagad ar savu “garadarbu” pasmejas par otra ticību.
Asociācija “Ģimene”
