Šoruden aprit divdesmit gadi, kopš Krāslavas katoļu draudzes paspārnē tika izveidota Latvijā vecākā “Caritas” grupa, kas sniedz atbalstu ikvienam grūtībās nonākušajam neatkarīgi no viņa reliģiskās pārliecības. Šurp nāk gan daudzbērnu ģimenes, gan trūkumā nonākušie un bezpajumtnieki, kuriem ir vajadzība pēc kāda apģērba gabala vai ēdamā.
Vienā no biedrības nelielajām telpām saklāti divi gari galdi, pie kuriem ik sestdienu pulcējas bērni no trūcīgām un daudzbērnu ģimenēm, lai reizē ar siltām pusdienām baudītu arī garīgas vērtības. Ik pa laikam viņus apciemo draudzes prāvests Eduards Voroņeckis, lai parunātu par ticības lietām, te iegriežas arī draudzes vikārs Rodions Doļa un uzspēlē bērniem kokli.
Kopš pirmās dienas šajā miera ostā saimnieko divas sirmgalves – Valentīna Gekiša un Antoņina Jermaka, kurām ik pa laikam pievienojas kāds brīvprātīgais. Jau divus gadus abām talkā nāk arī Anna Vagale un Janīna Gasperoviča. Katrai sievietei te ir savi pienākumi – Valentīna un Antoņina ir galvenās organizētājas un noteicējas virtuvē, Janīna iegrāmato visus pirkumus un izdevumus, bet Anna, kā jau bijusī skolotāja, rūpējas par disciplīnu un māca bērniem dzīvē noderīgas lietas.
Garīgas pusdienas
Valentīna stāsta, ka pirmajos gados biedrība sniedza trūcīgajiem iedzīvotājiem palīdzību pārtikas paciņu veidā, bet ar laiku sāka piedāvāt bērniem siltas pusdienas. Šajos gados Valentīna un Antoņina ir kļuvušas par krustmātēm gan lieliem, gan maziem, jo pie viņām nākot arī daudz nekristītu bērnu. Rosība virtuvē parasti sākas jau piektdienā, kad no veikala tiek sanesti produkti un notiek gatavošanās sestdienas maltītei.
Valentīna rāda uzskaites žurnālu, kur sīkumos aprakstīta katras sestdienas ēdienkarte, piemēram, pupiņu zupa, kartupeļu biezenis ar kotleti, dārzeņu salāti un kompots. Katru sestdienu galdā tiek likti citi ēdieni, kurus saimnieces izplāno un gatavo pašas. Pirms ķerties pie dakšiņas un karotes, bērni skaita lūgšanas, maltītes gaitā klausās Bībeles stāstus. Sieviņas ievērojušas, ka bērni mainās uz labu. Daži atnāk ar burciņu, lai aiznestu pusdienas pārējiem ģimenes locekļiem.
Valentīna stāsta, ka sākumā sestdienu mielastos mēģinājušas mācīt ēst veselīgi un garšīgi, gatavojušas ēdienu no diedzētiem kviešiem, spiedušas sulas no nātrēm, vārījušas pieneņu medu.
Pusdienas tiek gatavotas par cilvēku saziedotajiem līdzekļiem. Šiem mērķiem baznīcā pie svētā Vincenta altāra ir novietota īpaša ziedojumu kastīte. Ar pašu dārzā izaudzēto dalās zemnieki un vietējie, taču beidzamajā laikā šo dāvinājumu apjoms sarucis. Valentīna prāto, ka iedzīvotājiem pašiem rocība vairs nav tik liela. Jau vairākus gadus biedrību atbalsta Ināras un Borisa Teterevu fonds, kas arī šogad piešķīris 2465 eiro, pateicoties kam, reizi nedēļā tiks nodrošinātas siltas maltītes 60 trūcīgiem bērniem un 25 pieaugušajiem.
Pirms diviem gadiem biedrība “Krāslavas katoļu draudzes Caritas grupa” īstenoja ELFLA projektu “Trūcīgo iedzīvotāju labklājības veicināšana”, iegūstot finansējumu telpu iekārtu un virtuves aprīkojuma atjaunošanai.
Sirmgalves pateicīgas krāslavietei Kristīnai Babravskai, kas viņām palīdz rakstīt projektus.
Kamēr vien pietiks spēka
Ja kādā brīdī biedrības durvis neviens neatver, tātad sievietes ir devušās apciemot grūtdieņus mājās vai slimnīcā, aizgājušas apraudzīt vientuļos invalīdus vai daudzbērnu ģimenes. Iespējams, tajā brīdī baznīcā notiek dievkalpojums, ko visas četras apmeklē ik dienu un lūdzas par tiem, kam klājas grūti.
Uz Ziemassvētkiem un Lieldienām sirmgalves saviem draudzes locekļiem un bērniem gatavo dāvanas, ko pasniedz pie svētku eglītes vai aiznes uz mājām. Katru gadu augustā viņas ved uz Aglonu bērnus un sirgstošus sirmgalvjus. Pateicoties atsaucīgiem cilvēkiem, izdevies vairākkārt aizvest bērnus arī ekskursijā pa Latviju. Ar “Caritas” starpniecību vecie ļaudis var saņemt ārstu palīdzību, pārbaudīt veselību. Jau ilgus gadus Valentīna organizē ārstniecisko fizkultūru sociālā dienesta telpās, turklāt šīs nodarbības aktīvi apmeklē arī pati, tāpēc savā cienījamā vecumā joprojām ir enerģijas pilna.
Biedrībai norit veiksmīga sadarbība ar Krāslavas bērnu un jauniešu centru, kura audzēkņi iesaistās dažādos labdarības pasākumos. Nesen jaunieši paši sašuvuši krāšņas auduma tarbiņas, kurās slimniekiem uz mājām tiek iznēsāti produkti.
Jautāta, kur ņem spēku ziedot sevi citu labā, Antoņina saka, ka tas ir žēlsirdības darbs un iekšējs aicinājums, kas ar gadiem kļuvis pašsaprotams. Sirmgalve nopūšas, ka viņai 82 gados jau spēka kļūst mazāk, taču Valentīna viņai neļauj sašļukt un jautri uzsauc: “Tu taču esi mūsu “stahanoviete”!” Abas esot noskaņotas strādāt, kamēr vien pietiks spēka.
Par savu lielo darbu un upurēšanos citu labā 2008. gadā Valentīna un Antoņina saņēma balvu “Latvijas lepnums”.
Inese Minova, laikraksts “Latgales Laiks”
