Dominikāņu garīgumu (kas ir raksturīgs īpaši pirmajam – brāļu – ordenim) varētu apzīmēt šādi:
- pamatīga Dieva vārda kontemplācija, sevis paša un savas sirds evaņģelizācija;
- liels jūtīgums pret cilvēku bēdām, no kurām īpaši viena mobilizē aktivitātei: nepiepildītais izsalkums pēc patiesības, kad cilvēks vienlaicīgi tiek barots ar meliem;
- dzīve, kas balstās uz liturģiju un lūgšanu, t. sk. rožukroņa lūgšanu;
- patiesības meklēšana (studijas);
- vēlme dalīties patiesībā ar citiem.
Tiem, kas savā dzīvē īsteno dominikāņu garīgumu, seko sv. Dominika (1170-1221) piemēram – dominikāņu jeb sprediķotāju ordeņa dibinātājam. Savas dzīves laikā viņš dega ilgās sludināt pestīšanu katram, un viņa apustuliskā dedzība tika uzturēta ar lūgšanu, studijām un kontemplāciju.
Jau sv. Dominika dzīves laikā bija izplatītas dažādas iniciatīvas arī laju vidū. Veidojās kopienas, no kurām vēlāk izveidojās trešais (laju) ordenis. Šīs kopienas palīdzēja nabagiem, veica žēlsirdības darbus u.c. Tieši ar šādām grupām, kuras gribēja dzīvot garīgā dominikāņu aprūpē, saistāmi trešā ordeņa sākumi. Par laju ordeņa dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1285. gads, lai gan ordeņa Regula tika oficiāli apstiprināta tikai 1405. gadā – to izdarīja pāvests Inocents III.
Dominikāņu laju dzīvē būtiska loma ir lūgšanai, kopienai, studijām un apustulātam. Lūgšana ietver Euharistijas liturģiju, stundu liturģiju, privāto lūgšanu. Dominikāņu laji ir aicināti pēc iespējas biežāk apmeklēt Svēto Misi, katru dienu lūgties stundu liturģiju, rožukroni un veltīt laiku arī privātajai lūgšanai, šādi veidojot arvien ciešākas attiecības ar Dievu.
Īpaša vieta dominikāņu laju dzīvē ir arī kopienai, kurā viņi var iegūt un paši sniegt atbalstu un palīdzību citiem kopienas locekļiem, mācīties sadzīvot ar tuvāko un saskatīt viņā Dievu. Tas palīdz ikvienu cilvēku, ko dominikāņu laji satiek ikdienā, uzlūkot kā Dieva bērnu.
Neizsīkstošās slāpes pēc patiesības mudina dominikāņu lajus uz studijām, kuras vai nu tieši, vai netieši ved pie Dieva. Viņi daudz domā par norisēm pasaulē, cenšas būt informēti par Baznīcas mācību un pāvesta aktivitātēm. Viņi redz cilvēku kā radību pēc Dieva attēla, lai viņš atspoguļotu Dieva gudrību un labumu, dzīvojot ticības un prāta līdzsvarā.
Jāņem vērā, ka dominikāņu laju saistības lūgties un studēt neieved izolācijā, bet gan bagātina viņus, lai viņi varētu vairāk dalīties ar tuvāko. Un te ir jāmin aicinājums uz apustulātu – tajā dominikāņu laji atbild uz citu cilvēku vajadzībām. Nest Labo Vēsti, parādīt savu mīlestību un rūpes var daudzos dažādos veidos – kalpojot par katehētiem, mācībspēkiem, misionāriem, slimnieku aprūpētājiem utt., un katrs cilvēks to var darīt, attīstot un realizējot to unikālo talantu, kas piemīt tieši viņam.
Fragments no raksta “Patiesības kalpi”, laikraksts “Nāc”, Nr.5, 2015. gada oktobris
