“Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.” (Lk 2,11)
Priestera Andra Marijas Jerumaņa Ziemassvētku sprediķis, kas publicēts 1992. gada decembra Rīgas Garīgā semināra izdevumā “Viņš ir dzīvs!” nr.8
Jēzus piedzima Betlēmē pirms gandrīz 2000 gadiem. Maz ir to cilvēku, kas apzinās šī notikuma visdziļāko nozīmi. It kā tā būtu kāda piedzimšana, kas līdzīga katrai citai bērna piedzimšanai. Ja to laiku cilvēki būtu zinājuši, kas Viņš ir – Immanuels, Dievs, kas nāk dzīvot ar mums, – viņi to būtu pilnīgi citādāk uzņēmuši. Taču kā mēs to uzņemam? Kā mēs skatāmies uz Betlēmes notikumu? Kas mums ir šis Bērns, kas piedzimst kūtiņā Ziemassvētkos? Kas ir šis Bērns, kas ir pelnījis mūsu uzmanību un kura dzimšanas dienu mēs svinam jau tik daudzus gadus? Pirms mums ir piedzimuši daudzi cilvēki, taču maz un tādu varbūt arī nav, kuru piedzimšanu mēs svinam jau 2000 gadu. Kāpēc?
Tāpēc, ka šis Bērns, kas piedzima, atnesa pasaulei vislielāko dāvanu – pašu Dievu – Immanuelu. Neredzamais Dievs, ko cilvēce bija iztēlojusies dažādos veidos, atklāja mums savus vaibstus. Neviens nevarēja iedomāties, ka Viņš varētu nākt dzīvot mūsu vidū, ka Viņš varētu kļūt līdzīgs cilvēkam, ka Viņš varētu sevi tā pazemot – piedzimt kūtiņā, nenākt godībā, bet izvēlēties tādu vienkāršību un nabadzību. Jā, tā ir īpaša nakts, tā ir piedzimšana, ar kuru Dievs pārsteidz visu pasauli. Arī šodien mums ne vienmēr ir viegli saskatīt šajā piedzimšanā jaunā laikmeta iesākumu. Ar Jēzus Kristus – Dieva – ienākšanu pasaulē iesākās jauns laikmets.
Ziemassvētku nakts ir nakts, kurā no debesīm atskan eņģeļu aicinājums visiem labas gribas cilvēkiem ieiet šajā mierā un sludināt to visā pasaulē. Tā ir miera nakts, kurā pasaulē ienāk miera Karalis. Tāpēc pēc vecas kristīgās tradīcijas tieši Ziemassvētku naktī karavīri, atcerēdamies šo miera nakti, izvairās no karošanas. Arī mums šī nakts atnes mieru. Ziemassvētkos mēs esam aicināti kļūt pazemīgi un atteikties no sava egoisma, lai mūsu sirds silītē varētu pieņemt miera Karali, pieņemt Viņu kā mūsu Dievu, kā mūsu Kungu, kā vienīgo, kas spēj dot pareizās atbildes uz mūsu dzīves nozīmīgākajiem jautājumiem. Atceries, šajā naktī kaut kas ir mainījies, atceries, ka šajā naktī ir atspīdējusi gaisma – Betlēmes zvaigzne -, kas tev norāda pareizo ceļu, pa kuru jāiet.
Mēs šajā naktī tāpat kā toreiz kopā ar eņģeļiem esam aicināti slavēt Kungu. Jā, mēs varam teikt: “Varens Tu esi, Kungs, un slavējams Tavos darbos.” Slavēt Kungu par šo piedzimšanas nakti nozīmē vienkārši pateikties Dievam par Viņa dāvanu. Tāpat kā Austrumu gudrie, kas, iekšēji mudināti, seko Betlēmes zvaigznei un ar savu atnākšanu reprezentē visas pagānu tautas, kas meklē gudrību, patieso mācītāju. Viņi nāk ar dāvanām, atdodot Dievam visu to labāko, kas viņiem ir, pielūdzot Viņu kā savu Dievu. Skatoties uz viņiem, mēs saprotam kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret šo Bērnu. Vienīgā patiesā attieksme ir nākt tāpat kā tiem Austrumu gudrajiem, nākt pazemīgi, atdodot to, kas mums ir visskaistākais šim Bērnam, kas patiešām ir vienīgais, kuru mēs varam godināt kā Dievu.
Nebaidīsimies nomesties ceļos. Nē, ar to mēs netiekam pazemoti šī Bērna priekšā. Tieši otrādi – šajā naktī mēs saprotam, cik ļoti Dievs mūs mīl, lai nevienu neatgrūstu, Viņš ir izvēlējies šo ceļu – piedzimt kā bērnam un ļaut sevi mīlēt. Kāpēc lai mēs nemīlētu šo Bērnu? Kurš cilvēks var nemīlēt bērnu? Mīlestība uz šo Bērnu ir ceļš, kas mums atklāj Dievu. Ja tu mīlēsi šo Bērnu, ja tu mīlēsi katru bērnu, kas nāk šajā pasaulē, tad tavas sirds dziļumos iedegsies dievišķā uguns, kas aizdedzinās visus cilvēkus, ar kuriem tu tiksies un sarunāsies. To mīlestību, ko dosi šim Bērnam, tu saņemsi atpakaļ no Viņa, un tu spēsi mīlēt, kā mīl šis Bērns. Tu spēsi mīlēt ikvienu cilvēku. Tas ir noslēpums, bet pamēģini, un tu sapratīsi. Šajos Ziemassvētkos nometies ceļos šī Bērna priekā un tu tiksi paaugstināts- kļūsi cilvēks, jo tu sapratīsi, kas tu esi Dieva priekšā, sapratīsi, ka Dievs ir vēlējies, lai arī tu kļūtu kā bērns, jo citādāk tu neieiesi Dieva valstībā, tu savā augstprātībā neatradīsi laimes ceļu; tu būsi kā Herods, tu ar nemīlestību nogalināsi cilvēkus ar vārdiem, ar savu stāju, tu būsi nemiera sējējs; tu meklēsi savu slavu; tu nespēsi godināt Viņu, bet tu slavēsi tikai tos, kas tevi slavē; tu kalposi tikai saviem mērķiem; tu būsi akls, jo nebūsi skatījies Betlēmes zvaigznes virzienā; tu nebūsi sapratis šīs zvaigznes dziļāko nozīmi.
Ja tu uz visu būsi skatījies tikai ar dabiskajām acīm, tu nespēsi saprast, ka tev no šī Bērna nav jābēg, bet gan, ka šis Bērns tev palīdzēs valdīt pār visām šīs pasaules grūtībām, pār tavas dvēseles kārībām. Viņš palīdzēs tev iegūt patieso, iekšējo brīvību. Tu, nabaga cilvēk, kurš baidies no Bērna, neatstum Viņu, kas piedāvā tev savu mīlestību. Nekad cilvēks nav zaudējis, ja uzdrošinājies paļauties uz Dievu. Šajos Ziemassvētkos apzinies, ka Dievs tevi mīl tādu, kāds esi. Pieņem Viņa sniegto roku, un Viņš tevi piecels kājās.
