Johanesa Hartla Dr. theol. lekcijas pieraksts
Starptautiskās Katoļu harizmātiskās atjaunotnes kalpošanas (ICCRS) konferencē Varšavā, 2015. gada 3. oktobrī
Paldies par iespēju būt šeit un runāt ar jums.
Paldies, ka atnācāt.
Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikā. Man ir kāda ļoti laba ziņa jums – Dievs nāk, lai Eiropā darītu labas lietas. Man ir bijusi iespēja ceļot pa Eiropu un redzēt, cik daudz Dievs jau ir darījis.
Nedaudz par sevi – kas es esmu un ko daru? Vispirms svarīgākais – esmu vīrs un tēvs. Man ir viena sieva un četri bērni, un es to teicu tādēļ, ka mūsdienās ir arī dažādi citi varianti. Esmu Lūgšanu nama vadītājs. Ja kāds nezina – lūgšanu nams ir māja, kurā cilvēki lūdz Dievu. Agrāk tur bija fitnesa studija, un zināmā mērā tāda tā ir vēl joprojām. Ienākot mājā, iesākumā šķiet, ka tā ir parasta vieta, tomēr, ejot tālāk, ieraudzīsiet kaut ko neparastu – lūgšanu telpu. Neparastais ir tas, ka cilvēki tur lūdz Dievu. Viņi lūdzas dienu un nakti. Viņi to dara nepārtraukti kopš 2011. gada septembra, 24 stundas diennaktī un 365 dienas gadā. Interesanti, ka tie nav cilvēki gados, bet gan jauni cilvēki. Un mums ir pilna laika misionāri te, Eiropā! Tātad Dievs darbojas! Un mēs redzam, ka sākusies īsta lūgšanu kustības attīstība. Ja pulcējamies uz konferenci, tā ir liela. Patiesībā tie ir cilvēku tūkstoši, kas ierodas uz šīm konferencēm, jo cilvēkos ir ilgas pēc lūgšanas. Lielu godu izrādīja mūsu bīskaps, uzlūdzot mūs lūgties Augsburgas katedrālē. Tur ieradās apmēram tūkstotis jaunu cilvēku. Un brīnišķīga ziņa ir, ka līdzīgas lietas notiek daudzviet citur Eiropā. Arī šeit, Varšavā, ir Lūgšanu nams.
Šodien es gribu runāt par tēmu “Dieva perspektīva Eiropai”. Jo man ir labas ziņas, tās ir labākās ziņas, kādas man ir. Tās pat var saukt par vislabākajām ziņām! Daudzi cilvēki, šajās dienās raugoties uz mūsu kontinentu, jūt bailes. Vienalga, vai tā ir bēgļu krīze, vai situācijā Baznīcā, svarīgi, kāda ir Bībeles perspektīva šajās situācijās. Pamatā visa cilvēces vēsture pravietiski ir aprakstīta 2. psalmā. Un tajā ir rakstīts: “Ko gan iedomā tautas, kas sazvērējušās, un ciltis prāto tik tukšu vien? Sastājušies pasaules ķēniņi, vadoņi sadevušies kopā pret Kungu un Viņa svaidīto: nomauksim viņu jūgu un nometīsim viņu virves!” (Ps 2: 1-3) Tieši tas pašlaik notiek Eiropā. Cilvēki saka: “Mēs vairs nevēlamies nekādus ierobežojumus! Kas tas par Dievu, kurš iedomājas, ka Viņš var noteikt, kas ir laulība? Kas tas par Dievu, kurš var noteikt, kas ir vīrietis un sieviete? Gāzīsim šos ierobežojumus!” Interesanti un svarīgi ir saprast, kāda ir Dieva atbildes reakcija. Vai Dievs tagad ir kritis depresijā? Vai Viņam nepieciešama terapija? Vai Viņš tagad skatās uz visu šo statistiku un domā: ”Ak, Kungs! Cik sliktas ziņas!” Dieva reakcija 2. psalmā ir nedaudz atšķirīga. Mani ļoti iepriecina Viņa reakcija, īpaši 4. pantā: ”Kas debesīs sēž, pasmejas, Kungs izzobo tos.” (Ps 2:4) Tas, kurš sēž debesīs, smejas! Tāda ir Dieva reakcija! Viņš smejas, Viņš pilnībā un pilnīgi visu kontrolē. Viņš netaisās atkāpties no amata, Viņš sēž debesīs, Viņš nekad nav ticis ievēlēts! Pat ja eiropieši 100% balsotu par ateismu, Viņš tik un tā neatkāptos no amata. Viņš sēž debesīs un smejas.
Es jums gribu dot debesu skatījumu uz notiekošo. Vēlos sākt ar situācijas apskatu mūsu nācijās, pēc tam par situāciju katoļu Baznīcā un beigās par situāciju Katoļu harizmātiskajā atjaunotnē. Man prātā ienāca doma – jebkur, kur ir problēma, piemēram, kā tagad Eiropā, sātana stratēģija vienmēr ir piedāvāt divas sliktas izvēles. Sātans Ievai Paradīzes dārzā prasīja: “Vai tā ir tiesa, ka tev nav atļauts ēst no šī koka augļiem?” Un viņš piedāvāja divas sliktas izvēles – nomirt no bada vai kļūt nepaklausīgiem. Sātans vienmēr piedāvā divas sliktas izvēles.
Kādas ir mums šodien piedāvātās divas sliktās izvēles? Es ticu, ka bēgļu krīzes politikā pirmā sliktā izvēle ir būt tik “atvērtiem”, ka aizmirstam par jebkuriem iespējamiem draudiem. Mēs esam tik mīloši, ka pat nedomājam par jebkādām sekām! Slikta izvēle! Otra sliktā izvēle – tik ļoti baidīties no islāma, it kā tas mūs dzīvus varētu apēst. Mums jācīnās ar šiem ļaunajiem cilvēkiem! Esam baiļu un naida pilni. Slikta izvēle!
Katoļu Baznīca. Būsim atvērti jauniešiem! Būsim tik atvērti, ka padarīsim Evaņģēliju viņiem ērtu! Pielāgosim Evaņģēliju viņu sapratnei! Slikta izvēle! Otra izvēle – visam ir jābūt tā, kā tas bija 50. gados. Tad katoļu Baznīca bija stipra! Bet tas laiks ir pagājis. Slikta izvēle!
Harizmātiskā atjaunotne. Būsim tik radikāli pravietiski, ka mums vienalga, ko cilvēki domā! Mums vienalga, ko domā Baznīca! Slikta izvēle. Otrā izvēle – darīsim visu tā, lai Baznīca mūs pieņemtu. Nedarīsim neko tādu, kas kaut vienu kaut kā varētu aizskart. Mainīsim un noliegsim mūsu harizmas, lai patiktu augstākstāvošiem cilvēkiem. Slikta izvēle!
Ir trešā izvēle. Tā vienmēr ir bijusi. Kāda ir divu slikto izvēļu problēma? Tas ir vecais reaģēšanas veids. Tās ir reakcijas uz iespējamiem draudiem. Pamatā es to saucu par baiļu vadītu dzīvi. Jā, es piekrītu, ka ir iespējamas briesmas bēgļu krīzē, bet baiļu vadīti kristieši ir vēl bīstamāki. Tie ir kristieši, kuri nav spējīgi skatīties no garīgā skatupunkta.
Baiļu vadīta dzīve izskatās šādi – ļoti vienkāršotā versijā. Ļoti agri savā dzīvē mēs iemācāmies uztvert, kā citi cilvēki uz mums skatās. Kas man jādara, lai māmiņa būtu apmierināta ar mani? Kas man jādara, lai tētis un skolotāja būtu apmierināti ar mani? Lai es neizceltos, bet arī nepazustu skolā, kā man uzvesties, lai iederētos? Ko mans priekšnieks no manis sagaida? Tā rezultātā gūstam sev labumu – mēs iegūstam citu cilvēku uzmanību. Mums visiem tā ir vajadzīga. Bet sliktais, kas nāk reizē ar uzmanības iegūšanu, ir, ka tas viss nāk kopā ar prasībām. Tagad no mums tiek gaidīts, lai uzvedamies kādā noteiktā veidā. Un šis dzīvesveids tur jūs verdzībā. Par šo dzīvesveidu ļoti interesanti ir rakstījis sv. Pāvils vēstulē galatiešiem 1. nodaļā. Pāvils skaidro, kā viņš sludina Evaņģēliju. Viņš jautā: “Vai tad es tagad gribu atzinību no cilvēkiem, vai no Dieva? Vai es meklēju cilvēkiem izpatikt? Ja es vēl aizvien vēlētos izpatikt cilvēkiem, tad es nebūtu Kristus kalps.” (Gal 1: 10) Ļoti interesanti un šokējoši, jo mēs visi tā darām. Pāvils runā bez aplinkiem. Ja tu esi iestrēdzis, kalpojot citu cilvēku gaidām, tu dzīvosi bailēs. Tu nekalposi Dieva spēkā, tu kalposi kādam citam. Šokējoši! Es negribu tā vairāk, jo pārāk bieži esmu sevi pieķēris to darām. Un es saucu uz Dievu, prasot kāda ir alternatīva?! Es ticu, ka ir ļoti laba alternatīva. Tā ir ļoti vienkārša alternatīva. Es jūs nepagrūtināšu ar sarežģītām lietām. Esmu atklājis, ka visvarenākās lietas ir ļoti vienkāršas. Tikai mēs paši sarežģījam visu. Es to saucu par Evaņģēlija vadītu dzīvesveidu. Esmu Harizmātiskajā atjaunotnē jau divdesmit gadus. Un, par vienu lietu es savā sirdī sajūsminos aizvien vairāk un vairāk. Tā ir sajūsma par vienkāršā Jēzus Kristus Evaņģēlija spēku. Nav jāstudē, nav jābūt teologam, lai saprastu Evaņģēlija spēku.
Atgriezīsimies pie 2. psalma. Tur teikts, ka tas, kurš sēž debesīs, smejas. Tālāk teikts, ka Kungs Mesija runā, ka Dievs Viņam ir teicis: “Jo – Es iecēlu savu ķēniņu pār Ciānu, savu svēto kalnu! Paudīšu Kunga lēmumu – Viņš sacīja Man: Tu esi Mans dēls, šodien Es tevi dzemdināju!” (Ps 2:6-7) Gribu pievērst jūsu uzmanību šim vārdam – lēmums. Te nav runa par padomu, te ir runa par lēmumu. Evaņģēlijs nav gudrs padoms, tas ir labā vēsts, fakts. Tas nav ieteikums, bet gan realitāte. Kāda ir šī realitāte? Realitāte ir tā, ka Jēzus sludina! Un Viņš nesludina, lai mēs vienkārši esam labāki cilvēki, lai esam jauki viens pret otru. Viņš pasludina jaunas valstības realitāti – Dieva valstības realitāti! Tā ir jaunā realitāte. Jēzus saka: “Nožēlojiet grēkus un ticiet, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!” Un jūs kā Jēzus mācekļi esat šīs valstības sūtņi. Un mēs dzīvojam uz šīs zemes ar “vecajām sistēmām” savās galvās. Bet Jēzus saka, ka Viņš ir nācis ar jaunu valstību. Un, ja tu tici, tu kļūsti par šīs valstības sūtni. Tas nozīmē, ka caur tevi šī realitāte kļūst redzama. Tomēr tā nesākas ar labu darbu darīšanu, tā nesākas ar citu cilvēku gaidu piepildīšanu, tā sākas ar izmainītu sirdi! Ar tavu izmainīto sirdi. Kāda tad ir šīs valstības atšķirības zīme? Kā tu vari noteikt, ka Dieva valstība ir klātesoša? Mateja evaņģēlija 12. nodaļā Jēzus izdzen dēmonus. Tas nozīmē, ka persona, kura nav brīva, ir saistīta. Jēzus izdzen dēmonus, cilvēks ir brīvs. Un Jēzus saka: “Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība jau ir atnākusi pie jums.” (Mt 12: 28) Jo katru reizi, kad cilvēka sirdī iesakņojas Dieva valstība, atnāk brīvība. Brīvība ir Dieva valstības pazīme. Tādēļ Pāvils rakstīja 2. vēstulē korintiešiem, ka tur, kur ir Dieva Gars, ir brīvība. Tā ir šīs valstības pazīšanās zīme, ka te ir brīvība! Kad mācekļi liecināja jūdu Sinedrija priekšā, tad „redzēdami Pētera un Jāņa drosmi un nopratuši, ka viņi ir neizglītoti un vienkārši ļaudis, tie brīnījās, jo labi saprata, ka viņi bijuši kopā ar Jēzu.” (Apd 4: 13) Aleluja! Ja kāds ir brīvs, tad viņš var teikt: “Es esmu ar Jēzu!” Ja kāds ir saticis Jēzu, ja kāds ir kļuvis par jaunās Dieva valstības dalībnieku, tad tur vienmēr ir brīvība! Kādēļ brīvība? Tādēļ, ka tu piederi jaunai realitātei! Tu piederi jaunai valstībai! Tu kļūsti brīvs no verdzības. Evaņģēlija spēks atbrīvo cilvēkus! Evaņģēlijs vienmēr ir spēka pilns! Jebkur, kur tiek sludināts patiess un pilnīgs Jēzus Kristus Evaņģēlijs, cilvēki tiek atbrīvoti. Un šis Evaņģēlijs ir neapstādināms. Tas ir nemainīgs. Kad Pāvils atradās cietumā, viņš rakstīja, ka ir iekalts ķēdēs, bet Evaņģēlijs nekad nesasaista. Evaņģēlijs šobrīd nevaldāmi traucas pāri Āzijai, šobrīd Kristum pievēršas vairāk musulmaņu kā jebkad pasaules vēsturē kopš islāma rašanās. Evaņģēlijs ir neapstādināms, tas ir lipīgs! Un no īsta Jēzus Kristus Evaņģēlija pasludināšanas vienmēr izplūst Dieva valstība. Un, kur ir Dieva valstība, tur ir vieta, kur valda Karalis.
Kā izskatās, kad Dieva valstība ir nodibināta ģimenē? Viss mainās, jo Jēzus ir Kungs! Kāda izskatās Dieva valstība uzņēmumā? Lietas mainās, un tu to vari pateikt pēc vienas pazīmes: cilvēki kļūst brīvi. Mēs esam Dieva valstības sūtņi. Bet šī pasaule ir nestabila – tā nav droša vieta. Mēs neesam aicināti uz vieglu dzīvi. Mēs esam aicināti uz pārdabisku dzīvi. Vakar Mērija Hīlija (Mary Healy) teica, ka normāla kristiešu dzīve ir pārdabiska. Vienīgais jautājums ir – kas tevi apmierina? Tu vari censties dzīvot ērtu dzīvi pats savā nodabā, tomēr tu esi aicināts uz kaut ko lielāku. Dievs savā gudrībā pazīst mūs, un tas šķiet mazliet biedējoši. Jo tas prasa ticību, mēs to nevaram redzēt, tādēļ mums vienmēr ir tendence savās mājās būvēt mazas drošas karaļvalstis. Tur ir mājīgi, tur man nevajag ticību, un pat tie, kuri sāk ar Dieva valstības vīziju, beidz spēlēties un paslēpjas. Tās ir mazas lietas, kas pasargā mūs no jebkā, kas varētu saukties “nožēlo grēkus un tici”. Jo šis aicinājums nekad nebeidzas! Tas nozīmē katru dienu nomirt savai vecajai sistēmai. Mēs esam kā sagūstīti no šīs sistēmas. Tas attiecas arī uz mūsu ģimeņu struktūrām, uz tautas tradīcijām, intelektuālajiem cietokšņiem, kurus nosaka mūsu kultūra.
Evaņģēlijs nekad nav bijis jauks. Tas vienmēr konfrontē, cilvēki Eiropā novēršas no Evaņģēlija. Patiesais Jēzus nekad nav bijis populārs, Viņš vienmēr ir konfrontējis. Evaņģēlijā ir tikai divi piedāvājumi: pirmais – noliekties, lai paņemtu akmeni un nomētātu Jēzu, otrs – noliekties un pielūgt viņu kā Dievu! Visur, kur tu sludini patiesu Evaņģēliju, cilvēki to mīlēs un arī neieredzēs. Cilvēki tiks atbrīvoti, bet citi nobīsies no tik lielas brīvības. Jo te, mājās ir tik ērti, un mēs te visu varam kontrolēt. Bet Dievs savā gudrībā un mīlestībā zina mūsu sirds tendences. Tādēļ Viņš savā mīlestībā ir satricinājis kādas lietas. Vēstulē Ebrejiem ir kāds pants, kas dod ieskatu par laiku beigām, bet kas atspoguļo arī mūsu ikdienas dzīvi. Tas ir ļoti noderīgs pants, ja ejat cauri krīzei vai dzīves grūtībām. Dievs ir teicis: “Vēl reizi es satricināšu ne vien zemi, bet arī debesis. Vārdi “vēl reizi” skaidri norāda, ka visu, kas satricināms, Viņš tad paņems prom kā piederīgu radībai, lai paliktu nesatricināmais.” (Ebr 12: 26-27) Ko tas mums pastāsta? Ja notiek zemestrīce, pēc tās kaut kas paliek pāri, kaut kas nē. Mēs nevaram vienmēr to pateikt, pirms tas ir noticis. Tikai tas iztur laika pārbaudi, kas ir palicis pāri pēc vētras. Tā ir Dieva stratēģija tautām, Baznīcai, mūsu privātajai dzīvei. Dievs pieļauj satricināšanu, bet ne jau dusmās un naidā, vēloties mūs sodīt kā grēciniekus, bet lai attīstītu to, kas ir patiess. Dievs nav pārsteigts par to, kā viss izskatās, Viņam interesē, kas notiek patiesībā. Viņš mīl patiesību, nevis šovu. Ir tik daudz lietu, kas izskatās skaisti, bet, tiklīdz notiek kāds satricinājums, nekas daudz nepaliek pāri no viņu skaistuma. Tātad Dievs pieļauj šos satricinājumus, lai mēs mācītos dzīvot nesatricināmā valstībā. Un tas sākas ar mūsu dzīvēm, tas attiecas uz jūsu lūgšanu grupu, uz draudzi.
Mums ir tieksme veidot šīs drošības joslas, bet Dieva valstībā tas ir lieki. Ne viss, ko mēs radām, ir vajadzīgs Dieva valstībā. Tas varbūt ir tikai tavs sapnis. Institūcijas var kalpot valstībai, bet tās nav pati Dieva valstība! Es necenšos būt Baznīcas kritiķis, nē. Runa ir par mūsu mazajām karaļvalstiņām. Par mūsu mazajiem sapņiem, kuri mums ir ērti, kuri mums čukst, ka tai taču jābūt Dieva gribai. Un tad nāk kāds satricinājums. Ko nu? Bet Dievs, es biju tik pārliecināts, un Tavs spēks bija tik varens! Jā, tā ir taisnība – tā bija Dieva valstības izpausme, bet tā nebija Dieva valstība! To var salīdzināt ar cilvēku, kurš dārzā skatās uz brīnišķīgu saulrietu, un grib nopirkt šo dārzu, lai iegūtu saulrietu. Tu to nevari! Lietas tiek satricinātas!
Daudz kas šobrīd ir satricināts Baznīcā un Harizmātiskajā atjaunotnē. Apstākļi ir mainījušies. Bet es jūs aicinu uz Dieva valstības perspektīvu. Un tad mums rodas jautājums – uz kurieni virzās Dieva valstība? Kā man te kalpot? Nevis – kur mana mazā karaļvalstiņa, kuru aizsargāt? Un, ja kāds man draudēs, es viņu nošaušu! Mēs visi tā darām! Dievs savā laipnībā cenšas mūs izglītot.
Vēl viens jautājums – kā tikt galā ar kāda cilvēka nāvi? Vai ja kaut kas sāk pietrūkt? Mums patīk, ja visa kā ir gana. Mums visiem patīk pravietojumi, kas vēsta, ka mūsu nākotne ir godības pilna. Tā ir pilnīga patiesība, tomēr tas nenozīmē, ka tava diženības teorija ir tāda pati kā otram cilvēkam. Ir kāds interesants Bībeles pants, kurš stāsta par Dievu, kurš paņem nost. Par Dievu, kurš nepieliek klāt, nedod vēl. Tas ir Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā. Jēzus runā par mums un Baznīcu. “Es esmu patiesais vīnakoks, un dārzkopis ir Mans Tēvs. Katru zaru manī, kas augļus nenes, Viņš noņem, un katru, kas augļus nes, Viņš šķīstī, lai tas jo vairāk augļus nestu.” (Jņ 15: 1-2) Kā jūs kopjat augļukoka zarus? Jūs apgriežat tos, kuri neražo! Tātad izskatās, ka, zarus apgriežot, koks nes vairāk augļu! Neizklausās jauki. Jūs varbūt domājat, ja jau es esmu ar Jēzu, man būs nebeidzama augšupeja, man vajadzētu saņemt citu mantojumu. Izskatās, ka Viņš būvē savu valstību, neatbalstot manējo! Nav tā, kā es domāju! Zaru tīrīšanas rezultāts ir augļi. Mums līdz tam vēl tālu.
Harizmātiskas atjaunotnes 50 gadi ir iemesls svinībām, un kāds no jums teiks: “Paskat, cik mēs tālu esam tikuši!” Bet Sv. Benedikta ordenis pastāv 1400 gadus, tā, ka mēs esam maratonā, nevis sprinta trasē. Un Dievu neietekmē ārišķība, tā nekad nav Viņu iespaidojusi. Esmu praktiskas dabas cilvēks, un, skatoties uz Katoļu harismātiskās atjaunotnes stāvokli Eiropā vai arī uz Baznīcas stāvokli, man ir trīs nelieli ieteikumi. Trīs idejas. Trīs jomas izaugsmei. Un atkal jau – nekādu brīnumu! Esmu Lūgšanu nama cilvēks. Jūs tagad varbūt gaidāt, kāds būs mans nākamais ieteikums? Ja godīgi – es nesaku, ka viss, kas mums vajadzīgs, ir vēl vairāk lūgt. Es domāju, ka mums ir svarīgas trīs lietas. Kā trīs tortes kārtas – nedalāmas. Mums vajag vēl vairāk labas mācības, vairāk un dziļākas personīgas lūgšanu dzīves un vairāk dažādu veidu vadības. Ļaujiet komentēt katru no tām.
Lasot Pāvila vēstules, rodas jautājums, vai mēs maz sludinām Evaņģēliju, un vai tas ir patiess Evaņģēlijs, ko sludinām. Tas ir ārkārtīgi svarīgi! Es nedomāju, ka esam apjēguši, cik iedarbīga ir vienkārša Evaņģēlija mācīšana un sludināšana. Es nedomāju vienkāršu laika aizpildīšanu ar runām. Katram no šiem punktiem man ir trīs novērtējumi.
Pirmā joma – Bibliska mācība. Es ticu, ka ir vajadzīga tīra, Bibliska mācība, kas ir praktiska. Ko nozīmē tīra mācība? Tas nozīmē vienkārša, lai klausītāji pēc mācību beigām varētu pateikt, par ko tur bija runa. Mēs sazināmies, lai nodotu ziņu. Vai tev ir ziņa, vai tu tikai centies parunāties? Bibliska mācība nozīmē, ka Bībele ir Baznīcas pirmsākums. Ir pārāk daudz katoļu, kuri zina visu par noteiktiem Baznīcas rituāliem, kuri jādara noteiktās svētās dienās. Viņi zina par dažādām darbībām, bet nezina Bībeli. Es neesmu pret visām šīm brīnišķīgajām lietām, bet nekas nevar aizstāt zināšanas par patiesu Biblisku vēsti! Cilvēki nekad nevarēs dzīvot Dieva valstībā, ja viņi nezina Evaņģēliju. Un, kas ir Evaņģēlijs?! Tas ir rakstīts Bībelē! Ko nozīmē praktiska mācība? Ir daudz cilvēku, kuriem tas vien vajadzīgs, lai viņiem uztic kaut ko darīt. Ir daudz tādu, kuri dzīvo svētdienas – pirmdienas dualitātē. Viņiem ir tik augstu attīstīta garīgā, reliģiskā dzīve, tomēr viņi ir nedaudz dīvaini. Un tie, kuri ir dzīvojuši kopā ar tādiem cilvēkiem, ir piedzīvojuši ciešanas. Viņi ir tik reliģiski, ka nespēj dzīvot parastu dzīvi. Tik tālu par mācību.
Otra joma – mums vajadzīgas lūgšanas. Es domāju, ka mums ir trūcīga lūgšanu kultūra. Ja neticat, aizbrauciet uz Āziju vai Āfriku, vai Latīņameriku. Jebkur, tikai ne Eiropā. Es uzskatu, ka mums vajadzīgas dedzīgas lūgšanas, emocionālas, priecīgas, aizrautīgas. Mēs nekalpojam skumjam Dievam! Lūgšanas nav terapija! Mums vajadzīgas kopīgas lūgšanas. Liels uzsvars jāliek uz privātu lūgšanu un lūgšanu klusumā. Es praktizēju abas un man tās ļoti patīk, es no tām dzīvoju. Es domāju, ka Harizmātiskajai atjaunotnei jāizmanto harizma, kas aicina cilvēkus uz kopīgu lūgšanu. Trešā kvalifikācija lūgšanu dzīvei – mums vajadzīga nepārtraukta lūgšana! Es ticu lūgšanu ķēžu, lūgšanu nakšu spēkam, sauciet tās, kā vēlaties, lai tikai tās būtu. Gaidīšanā uz Svēto Garu ir varens spēks. Tie, kuri atradās augšistabā, neskatījās TV, negaidīja tāpat, viņi atradās nepārtrauktā lūgšanā.
Trešā joma – vadība. Mēs neizrādām pietiekošu cieņu, novērtējot mūsu vadību. Katoļu pasaulē reizēm vairāk tiek uzsvērta tieši sakramentālā hierarhija. Bet harizmātiskajā vidē reizēm vairāk tiek uzsvērtas harizmātiskās vērtības. Mums nevajag līderi, mūs vada Svētais Gars! Tās ir blēņas! Jo vienmēr kāds pavaicās par dziesmu, kura būs jādzied. Kurš to izlems? Tas nebūs Svētais Gars!
Un atkal trīs kritēriji vadībai – Dievs Bībelē vadībai lietoja cilvēkus. Pirmais – dot iespēju, veicināt vadību. Neuzkundzēties apkārtesošajiem, nesargāt savas pozīcijas, darīt citus cilvēkus veiksmīgus. Otrā kvalifikācija -apdāvināta vadība. Labs vadītājs nav puisis, kurš jau ilgi ir bijis līderis. Vai vienīgais, kuram visvairāk brīva laika. Vai tāds, kurš visiem patīk, un tāpēc viņš tiek ievēlēts jau divdesmit astoto reizi. Apdāvināts līderis ir tāds, kurš ir spējīgs vadīt. Tā ir dāvana. Kā var atpazīt apdāvinātus līderus? Paskaties, vai viņam seko cilvēki! Ja kāds ir labs vadītājs, cilvēki viņam seko brīvprātīgi. Mums vajadzīgi drosmīgi līderi. Ir pārāk daudz baiļu vadītu līderu, kas sargā tikai savu mazo ganāmpulciņu: ”Ak, vilks nāk, nolieciet galvas!” Mums vajadzīgi drosmīgi līderi!
Mani aicināja runāt par tēmu “Eiropa – Dieva misijas lauks”. Tā tas ir. Dievs nav depresijā, Evaņģēlija spēks ir nemainīgs, un tas nav piejaucēts. Un vislabākais ir tas, ka tas sākas ar tevi! Un arī beidzas ar tevi. Dievam tik daudz neinteresē, ko tu dari un cik liels līderis tu esi. Viņu interesē tava sirds! Tev ir problēma – un tai ir sakars ar tavu sirdi. Vienalga, vai tā ir laulība, bizness, finanses, veselība, beigu beigās tas skar tavu sirdi. Un šīs problēmas ir stiprākas par tavu labo gribu. Tu nevari pats sevi mainīt. Ja tu tam netici, pavaicā savai sievai vai vīram. Mums visiem ir problēmas ar sirdi. Un ir tikai viens apstāklis, kas maina mūsu sirdi – mīlestība! Cilvēku spēj mainīt tikai pieņemšana un mīlestība. Bet tev ir vajadzīga tik liela mīlestība, kas zina visu, kas notiek tavā sirdī. Par tām daudzajām netīrajām lietām, par kurām tu pats pat nenojaut. Tev ir vajadzīga mīlestība, kura ir pietiekoši spēcīga, lai sarautu šīs važas no iekšienes. Kopš Jēzus nomira pie krusta un augšāmcēlās, un salauza nāves važas, Viņš ir atbildīgs par ieslodzīto atbrīvošanu. Un tas pats spēks, kurš atvēra kapu, vēl joprojām pārrauj ap cilvēku sirdīm apvītās nāves važas! Tas ir Evaņģēlijs! Tas ir brīnišķīgs Evaņģēlijs! Tam seko brīvība cilvēkiem, kuri to dzirdējuši un kuri tic. Viņam ir kāds apsolījums mums. Tie, kurus Viņš ir tik dziļi aizskāris, kaut ko iegūst. Jēzus saka: “Kas Man tic, kā Rakstos sacīts, no tā plūdīs dzīvā ūdens straumes.” (Jņ 7: 38) Es ar nolūku izvēlējos pantu, kurā rakstīts: “Kā Rakstos sacīts”, nevis tā, kā tu pats iedomājies. No tā iekšējās būtības, burtiski no vēdera (King James Version Bible) plūdīs dzīvā ūdens straumes! No mums izplūdīs dzīvība. Jēzus mūs nav aicinājis dzīvot kā izrādē, vai cenšoties izpatikt citiem. Viņš ir saucis tevi, Baznīcu, Harizmātisko atjaunotni būt personīgi izmainītiem šajā līmenī. Un tas nekad nebeigsies, tas turpināsies dienu no dienas. Un, ja tava ticība ir patiesa, ja tava sirds ir uzrunāta pa īstam, tad dzīvā ūdens straumes plūdīs vienmēr, jo Evaņģēlijs ir nemainīgs!
Lūgsim!
Padomā brīdi un atceries Evaņģēliju. Atceries, ka tu esi Dieva mīlēts, un tas nosaka tavu identitāti, tas dod tev iespēju dzīvot pilnīgi izmainītu, Svētā Gara piepildītu dzīvi.
Paldies, Kungs, par šo dāvanu! Mēs izvēlamies cerības perspektīvu mūsu kontinentam un Tavai Baznīcai. Jo Evaņģēlijs ir bez važām. Tu esi neapturams, un Tu mūs atbrīvo. Tev lai ir visa slava, Jēzu!
Jēzus vārdā,
Amen.
Tulkoja Gita Tamule
