Pelnu trešdiena ievada mūs Lielā gavēņa laikā. Kopš 7. gadsimta Baznīcā pastāv tradīcija, ka tieši šinī dienā, reizi gadā, ticīgiem uz galvas tiek kaisīti pelni. Pelni bībliskā nozīmē simbolizē grēku, kā arī cilvēka vājību un nepilnību. Gudrības grāmatā ir teikts, ka grēcinieka sirds ir līdzīga pelniem (sal. Gudr 15, 10).
Pelnu trešdienas liturģijā priesteris mums uz galvas kaisa pelnus, un šī liturģiskā zīme norāda uz mūsu eksistences trauslumu, atgādina, ka mēs esam atkarīgi no sava Radītāja un esam grēcinieki, kuriem ir nepieciešama Dieva žēlsirdība un piedošana. Pelnu kaisīšana – tā ir redzamā zīme, ka vēlamies gandarīt par izdarīto ļaunumu un arī izlīgt ar Dievu un cilvēkiem. Tas ir aicinājums uzlūkot sevi ar pazemību un centrālo vietu savā dzīvē ierādīt Dievam.
Pelnu kaisīšanas ritā mums vajag no jauna sadzirdēt: „Tu esi puteklis… atgriezies… tici Evaņģēlijam!”. Ja mēs, sākot Lielo gavēni, apzināsimies un izpratīsim patiesību par sevi, par savu eksistenci, un par to, kas ir grēks un kas ir nāve, tad ticot Evaņģēlijam mēs spēsim pieņemt aicinājumu uz līdzdalību Kristus augšāmcelšanās noslēpumā.
Lielā gavēņa laikā Baznīca mūs aicina uz atgriešanos un gandarīšanu. Atgriešanās ir nevis mūsu cilvēcisko pūliņu pēc pilnības rezultāts, bet gan atbilde uz Kristus žēlsirdīgo mīlestību. Pateicoties atgriešanās žēlastībai mēs no Dieva kalpiem pārtopam par Viņa draugiem, no taisnīgiem cilvēkiem – par Dieva bērniem, maināmies no lēmuma „nedarīt nevienam ļauna” uz lēmumu pildīt Dieva gribu un ļaut Viņam darboties mūsu dzīvē.
Aicinājums atgriezties ir ietverts divās formulās, kas tiek lietotas pelnu kaisīšanas ritā. Pirmā formula balstās uz Jēzus vārdiem: „Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam” (Mk 1, 15). Otrā – senāka formula skan: „Atceries, cilvēk, ka tu esi puteklis un par putekļiem pārvērtīsies” (sal. Rad 3, 19). Pirmajā ir ietverts aicinājums novērsties no virspusēja un ar kristīgo mācību nesaskanīga dzīves veida. Tas ir aicinājums atmest grēku un atjaunot dzīvas attiecības ar Kristu, kurš vienīgais dāvā patiesu brīvību un laimi. Otrās formulas vārdi, ko priesteris izrunā, kaisot uz ticīgā pieres pelnus, atgādina par nāvi un jauno dzīvi Kristū. Lai iemantotu šo jauno dzīvi mēs esam aicināti būt nomodā un lūgties. Šie vārdi atgādina arī par mūsu dzīves trauslumu un vienlaikus ietver sevī aicinājumu nebaidīties no nāves. Cilvēks ir puteklis, taču – dārgs un vērtīgs Dieva acīs. Dievs viņu ir radījis mūžīgajai dzīvei. Kristus nomira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās mūsu attaisnošanai, lai mums dāvātu līdzdalību Viņa dievišķajā dzīvē – Viņa uzvarā pār grēku, sātanu un nāvi.
Lielais gavēnis ilgst četrdesmit dienas. Svētajos Rakstos ar skaitli „četrdesmit” tiek norādīts uz gaidīšanas un šķīstīšanās laiku, Kunga atgriešanos un Dieva uzticību saviem apsolījumiem. Četrdesmit dienu ilgais gavēnis ir nobriedušu lēmumu pieņemšanas laiks. Ielūkojoties Bībelē, redzam, ka 40 diennaktis šķirstā pavadīja Noass, Sinaja kalnā – Mozus, ceļā uz Horeba kalnu – pravietis Elijs, gandarīšanā – Ninives iedzīvotāji, bet 40 gadus Ebreju tauta ceļoja pa tuksnesi, lai nonāktu Apsolītajā zemē. Jaunajā Derībā Jēzus 40 dienas pavadīja tuksnesī, kur neēda, nedzēra un tika velna kārdināts. Pēc augšāmcelšanās 40 dienu garumā Viņš mācīja savējos. Četrdesmit dienu ilgā gavēņa liturģijas mērķis ir palīdzēt cilvēkam, balstoties uz Svēto Rakstu pieredzi, iet pa garīgās atjaunotnes ceļu un mācīties ikdienā satikt Jēzu, Viņu pieņemt un Viņam sekot. „Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem ik dienas savu krustu un seko man” (Lk 9, 23).
Priesteris Andris Ševels MIC
