Katrs, kurš ir redzējis Mela Gibsona filmu „Kristus ciešanas”, pievērsis uzmanību režisora vēlmei paralēli Jēzum parādīt arī Marijas drāmu. Uzdrošinos apgalvot, ka Jēzus ciešanas nevar izprast pilnībā visā to dziļumā, neņemot vērā Marijas klātbūtni tajās – Viņa atstātības no Tēva mokām pievienojas arī šķiršanās sāpes no cilvēka, kuru Viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē. Marijas dalība Jēzus pasijā no mūsu pasaulīgā skatu punkta ir mistisks, neizprotams apstāklis – vai kāds, zinot, ka viņam draud vislielākais negods un spīdzināšana, nebūtu visiem spēkiem laicīgi atturējis savu vismīļāko cilvēku no iespējas redzēt viņa eksekūciju? Vēl jo vairāk, ja tas ir Dievs, kurš kopš mūžības ir paredzējis iemiesoties un ciest par cilvēkiem negoda nāvi? Tas nozīmē, ka Marijas klātbūtnei izšķirošajos atpestīšanas notikumos ir ļoti liela nozīme. Šajā rakstā piedāvāju ieskatīties Dievmātes dvēselē, atklāt no jauna viņas dzīves drāmu ar tās kulmināciju Golgātas kalnā.
Svētās Jaunavas ciešanu apcere izriet galvenokārt no Baznīcas tradīcijas, jo Bībelē tiešā tekstā par Marijas ciešanām runā tikai Simeona pravietojums. Krustaceļa stacijas, Rūgto asaru dievkalpojums, Jaunavai Marijai veltītās garīgās dziesmas līdzās cietējam Jēzum attēlo arī Māti ar tās sāpju caurdurto sirdi, un palīdz noprast Viņas satriektību un iekšējās ciešanas. Tradicionāli tiek apcerētas septiņas Marijas sāpes: Simeona pravietojums Marijai, bēgšana uz Ēģipti un trimda, Bērna Jēzus pazaudēšana Jeruzalemes templī, Jēzus satikšana Viņa krusta ceļā, Jēzus piesišana krustā un nāve, Jēzus miesas guldīšana Mātes rokās, Jēzus apbedīšana un Marijas vientulības ciešanas.
Marija, klusā sieviete, prata slēpt savus iekšējos pārdzīvojumus un skumjas, sevišķi no sava Dēla, taču abi zināja, kādām ciešanām ir izredzēti. Marijas moceklību ir grūti redzēt, grūti nojaust. Bet tāpēc tas nenozīmē, ka viņas ciešanas bija nelielas un pārejošas un Dievs tās nav ievērojis, kas var rasties dažos brīvdomīgos prātos, pārlasot Svētos Rakstus. Pārdomājot Jēzus krusta ceļu un nāvi, paturēsim prātā, ka arī Marijas ciešanas ir tādas, kuru priekšā uz mirkli ir jāapklust un domu gaitai jāapstājas…
Kā Jēzus tiek saukts par mocekļu Ķēniņu, jo Viņa ciešanas pārsniedz visu mocekļu ciešanas – tās ir vispilnīgākās, tāpat arī viņa svētā Māte tiek dēvēta par mocekļu Karalieni, jo ir pieņēmusi vislielāko moceklību pēc Jēzus. Visšķīstā miesa neiepazina zobena dūrienus, nedz uguns liesmas, bet lēnām samalta pastāvīgajās sāpēs tika viņas dvēsele. Sv. Toms no Akvīnas uzskata, ka moceklības mērs ir nevis ciešanas, bet paklausība, ar kādu tās tiek panestas. Savukārt sv. Alfons Ligūri raksta, ka Marijas pārciestās sāpes ir pietiekamas, lai izraisītu nāvi nevis vienreiz, bet tūkstošiem reižu, un, tā kā tās arī ilgušas vairāk nekā citiem, viņas dzīvi var saukt par paildzinātu nāvi vai agoniju, kas ar gadiem pieņemas spēkā.
Varam nešaubīties, ka Svētais Gars, kurš Jaunavu Mariju apgaismoja lielākā mērā nekā visus praviešus, lika viņai nojaust par Mesijas ciešanām vēl pirms viņa bija kļuvusi par Māti (jādomā, viņa labi zināja, kas ir pravieša Isaja minētais „Sāpju vīrs” (Is 53)). Sv. Brigitai no Zviedrijas Jaunava vīzijā reiz teica: „Jūtiet man līdzi ne tikai tās stundas dēļ, kurā es uzlūkoju manu dārgo Jēzu nomirstam savu acu priekšā, vai zobena dēļ, kuru man pareģoja Simeons un kas dūra mani visas dzīves garumā – jau zīdot savu Dēlu, es paredzēju rūgto nāvi, kas Viņu gaidīja. Apdomājiet tad, kādas ilgas un sūras ciešanas esmu panesusi.” Kristīgā tradīcija, kas glabā arī mutvārdu ziņas, piemin, ka Marija pēc Jēzus augšāmcelšanās ir pastāvīgi apcerējusi Viņa ciešanu un nāves noslēpumus, tā to Dievmāte atklāj arī sv. Brigitai. Var sacīt, ka visa Marijas dzīve bija sāpju un skumju piesātināta, kam bija viens cēlonis – mīlestība uz Jēzu. Laiks, kas parasti dziedē visas sāpes, nedeva Marijai atvieglinājumu. Gluži otrādi – Viņas klusās ciešanas pastāvīgi pieņēmās spēkā, Jēzum pieaugot un nobriestot, un aizejot no Nazaretes, līdz to augstākajam punktam Golgātā.
Dievmātes ciešanas bija ne tikai ilgākās, bet arī lielākās to intensitātes ziņā starp svētajiem. Jeruzalemes meitu, par kuru runā Vecās Derības pravieši, Baznīcas tēvi salīdzina ar Jaunavu Mariju: „Kam, lai tevi pielīdzinu (..) Tavas sāpes ir lielas kā jūra.” (Rdz 2:13) Neviena meditācija nespēj aptvert to lielumu, jo to, tāpat kā Jēzus ciešanu, mērs ir pārāk liels noslēpums, lai būtu izprotams ar mūsu ierobežotajām gara spējām šeit uz zemes. Sv. Anzelms uzskatīja, ka „ja Dievs nebūtu pasargājis Mariju katrā dzīves dienā ar īpašu žēlastību, lielais skumju un sāpju daudzums būtu izraisījis nekavējošu viņas nāvi” – Dievam neapšaubāmi vajadzēja Marijas milzīgo upuri. Tā kā dvēsele ir daudz cēlāka struktūra nekā miesa, tad Marijas dvēseles ciešanām jābūt daudz lielākām, nekā jebkuram no mocekļiem miesā. Sv. Katrīnai no Sjēnas Jēzus parādībā teica: „Nav iespējams miesas ciešanas pielīdzināt dvēseles ciešanām.” Jaunava Marija necieta vienkārši aiz līdzjūtības – mistiskā vienotība ar savu Dēlu Lielās Piektdienas notikumos lika viņai garīgi just visus sitienus, spļāvienus, pletnes cirtienus un naglas, ko izjuta Jēzus miesa, bez tam pāri visam abiem bija iekšējā drausmīgā, smacējošā Dieva atstātības tumsa – tāda, ko izjūt ellē. Sv. Bonaventūra reiz izsaucās, meditēdams uz Kalvārijas kalna: „Ak, Kundze, kur gan tu stāvēji? Vai tikai krusta pakājē? Ak, daudz vairāk – tu pati atradies uz krusta, pienaglota ar savu Dēlu!” Ir milzīga atšķirība starp kristiešiem, kuri mira, apliecinot savu ticību dažādu despotu priekšā, un starp Kunga Māti, kura mira garīgi līdz ar savu Dēlu. Šo cilvēku pārdabiskais spēks bija viņu dievišķā mīlestība uz savu Pestītāju Jēzu, kurā tie tika stiprināti. Taču Marija cieta bez mazākā mierinājuma – viņas neizmērojamā mīlestība uz Jēzu arī bija viņas moceklības avots. Sv. Bernadete savās meditācijās par Rožukroņa noslēpumiem piebilst: „Ko Kungs nepiešķīra savai Mātei, Viņš ir devis mums. Svētajai Jaunavai nebija citas svētās Jaunavas, uz kuras balstīties…” Attiecībā uz mums sv. Brigita ir vīzijā saņēmusi atziņu, ka „mūsu līdzjūtīgā un žēlīgā Māte būtu bijusi ar mieru labāk izciest jebkāda veida mocības, nekā atstāt mūsu dvēseles bez pestīšanas to agrākajā stāvoklī.”
Tik liela mīlestība no mūsu puses pelna pateicību, izpaužoties vismaz viņas ciešanu apdomāšanā. Jaunava Marija ir devusi sv. Brigitai lielus solījumus attiecībā uz dvēselēm, kuras dievbijīgi meditēs par viņas septiņām sāpēm, ar nožēlu piebilstot, ka ir atradusi ļoti nedaudzus, kuri ievēro viņas sāpes. Mēs varam būt droši par garīgajiem augļiem un lielāku draudzību ar savu Māti kā nopelnu par šādu garīgo praksi. Svētais Jānis Pāvils II reiz kādā uzrunā ir teicis šos vārdus: „Pastāvīgi vērsiet savu skatu uz svēto Jaunavu; viņa, kura ir Sāpju Māte un arī Mierinājuma Māte, spēj pilnībā saprast jūs un jums palīdzēt. Lūkojoties uz viņu, lūdzot viņas aizbildniecību, jūs iegūsiet sava sausuma vietā mieru, savu sāpju vietā – cerību, un savu bēdu vietā – mīlestību.” Lai Klusā Sestdiena kļūst arī par mūsu iedvesmas dienu!
(Rakstā izmantota nodaļa „Diskurss par Marijas ciešanām” no sv. Alfona Ligūri grāmatas „Glories of Mary”)
Andris Gribuška
