No visām grēku nožēlotāja aktivitātēm pirmajā vietā ir skumjas un satriektība par grēkiem. Šī satriektība ir “dvēseles sāpes un riebums pret pieļauto grēku, kam pievienojas apņēmība turpmāk vairs negrēkot”.
Patiesas skumjas, satriektība un stingra apņemšanās laboties ir galvenais priekšnoteikums, lai saņemtu grēku piedošanu. Dažkārt cilvēks nespēj atcerēties visus savus grēkus (ja viņš ir slims vai ilgi nav bijis uz grēksūdzi), vai arī slimības dēļ nespēj runāt un grēkus izsūdzēt, taču, ja viņš ir patiesi satriekts, skumst par saviem grēkiem un ir nolēmis laboties – viņš saņem grēku piedošanu. Toties, ja cilvēks nav noskumis, satriekts un neapņemas vairs negrēkot – viņš piedošanu nekādi nevar saņemt. Grēksūdzei bez grēku nožēlas nav nekādas vērtības, tā nenes piedodošo pestīšanas augli.
Daži cilvēki mēdz sacīt: “Es nevaru piekrist Katoliskās Baznīcas mācībai, ka grēku nožēlas sakramentā iespējams saņemt piedošanu par ikvienu grēku. Tad jau iznāk tā, ka vari darīt, ko vien vēlies, pastrādāt vissmagākos noziegumus, bet pēc tam atnākt, grēksūdzē izstāstīt priesterim visus savus grēkus, un kārtībā – visi grēki tiek piedoti, un tu atkal vari turpināt to pašu, ko esi darījis līdz šim?” Tāda izpratne viņiem radusies, raugoties uz atsevišķu kristiešu slikto piemēru. Jo ir cilvēki, kas uzskata – lai saņemtu grēku piedošanu, pietiek tikai ar atzīšanos grēkos, taču patiesībā nepieciešams izpildīt visus 5 grēku piedošanas priekšnoteikumus, no kuriem galvenais ir – satriektība un skumjas par grēkiem. Grēksūdze bez patiesas nožēlas līdzinās netīras veļas mazgāšanai aukstā ūdenī bez ziepēm un bez pulvera. Pēc šādas mazgāšanas veļa kļūst tikai vēl netīrāka, netīrumi tajā “iemazgājas” un vēlāk tos izmazgāt ir vēl jo grūtāk. Tā arī cilvēks, kurš nāk pie Grēksūdzes sakramenta, nejuzdams skumjas un nebūdams satriekts par saviem grēkiem, ne tikai netiek no tiem atbrīvots, bet aizvien vairāk un vairāk iegrimst tajos.
Satriektība – tās ir dvēseles sāpes un skumjas par grēkiem, tā ir skaidra pārliecība par to, ka nodarītais ir slikts un Dievam netīkams un ka turpmāk es tā vairs nedrīkstu rīkoties. Tā ir apziņa, ka es esmu aizvainojis Dievu, ka esmu pelnījis sodu, tādēļ man ir jālūdz Viņam piedošana.
Satriektībai ir jābūt pārdabiskai, patiesai (iekšējai, no sirds nākošai), stiprai (augstākai par visu) un vispārējai.
Kāda satriektība ir pārdabiska? Lai arī grēki ir par iemeslu daudzām cilvēka nelaimēm jau šeit, zemes virsū (slimības, īpašuma un labās slavas zaudēšana, dzīves apnikums), tomēr jāskumst par tiem un jājūtas satriektam cilvēkam ir ne tikai šī iemesla dēļ, bet vēl jo vairāk tādēļ, ka, nodarot smagu grēku, cilvēks zaudē Dieva žēlastību un ir pelnījis elles mokas. Ja cilvēks ir satriekts par grēkiem šī iemesla dēļ (ka ir aizvainojis Dievu un pelnījis elli), tad viņa satriektībai Dieva acīs ir vērtība, un tā var nest piedošanu. Satriektība ir pilnīga tad, ja cilvēks nožēlo grēkus tādēļ, ka ir aizvainojis labo un mīlošo Dievu, tādēļ, ka ir nodarījis Viņam sāpes un uz sev izrādīto mīlestību atbildējis ar nepaklausību. Mazāk pilnīga satriektība būs tad, ja cilvēks par saviem grēkiem skums tādēļ, ka ir aizvainojis savu Kungu Dievu un tā nopelnījis mūžīgu atstumtību un elles mokas.
Kad satriektība ir patiesa (iekšēja, no sirds nākoša)? Satriektībai ir jābūt neliekuļotai, dvēseles sāpēm un riebumam pret grēku jāatrodas cilvēka sirdī, kur šīs jūtas redz Dievs. Tādēļ asaras, nopūtas, mešanās ceļos, dūru dauzīšana sev pret krūtīm un dreboša balss nebūt nav drošs un obligāts patiesas satriektības apliecinājums. Tās patiesību redz tikai Kungs. Satriektībai nebūt nav noteikti jāizpaužas cilvēka jūtās vai sajūtās, bet tai noteikti ir jābūt cilvēka gribā, jo patiesa satriektība izpaužas kā gribas novēršanās, atteikšanās no grēka un virzība uz Dievu.
Kad satriektība ir stipra (augstāka par visu)? Tāda satriektība būs tad, ja cilvēks nostādīs Dievu augstāk par visām radībām un būs pārliecināts, ka tieši grēks ir vislielākās sāpes un bēdas, jo nodara mums lielāko no visiem ļaunumiem; un ja cilvēks būs gatavs turpmāk labāk zaudēt naudu, īpašumu, veselību un pat dzīvību nekā izdarīt smagu (nāves) grēku.
Kad satriektība ir vispārēja? Vispārēja satriektība ir tad, ja mēs jūtamies satriekti, ārkārtīgi noskumuši un lūdzam Dievu piedot mums visus (vai vismaz smagākos) grēkus.
Ieskatīsimies Bībelē un, lasot par gadījumiem, kad cilvēki ir guvuši piedošanu tieši no Kristus rokām, sapratīsim, kādai īsti ir jābūt satriektībai par grēkiem. Patiesi satriekts bija pazudušais dēls. Viņš noticēja tēva žēlastībai, meta pie malas lepnumu, atzina savas kļūdas un sirdī sacīja: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi” (Lk 15:18). Un saņēma grēku piedošanu, vēl pirms bija izteicis šos vārdus.
Līdzīgi arī Jēzus Kristus, patiesais Dievs un cilvēks, ieraudzīja dziļas, neliekuļotas skumjas un satriektību Marijas Magdalēnas sirdī, kad viņa, ieiedama farizeja namā, kur Jēzus bija uzaicināts uz maltīti, krita pie Pestītāja kājām un mazgāja tās savās asarās, klusējot lūgdama piedot viņas grēkus. Un Dievs piedeva viņai: “Viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti” (Lk 7:47), – sacīja Kungs.
Patiesi satriekts bija arī svētais Pēteris. Pestītāja ciešanu laikā viņš trīskārt atteicās no Kunga, bet, kad Jēzus, garām iedams, uz viņu paskatījās, Pētera sirdī modās tik stipras bēdas un satriektība, ka viņš – stingrais, nelokāmais un pašpārliecinātais vīrietis – sāka pat raudāt. Un visu savu dzīvi turpināja apraudāt šo grēku, lai arī Jēzus jau tūdaļ pēc augšāmcelšanās bija pavēstījis viņam par piedošanu.
Tomēr Bībele sniedz arī citādus piemērus, kas māca, cik bīstami ir atrasties grēcīguma stāvoklī un nēsāt sirdī nenožēlotus grēkus.
Ķēniņš Herods itin labi saprata, cik slikti viņš rīkojas, dzīvodams nelikumīgā laulībā ar sava brāļa sievu, tomēr viņa skumjas palika neauglīgas, jo tā vietā, lai labotos, viņš paklausīja grēcīgajai sievietei līdz pat tam, ka lika nogalināt Dieva cilvēku – Jāni Kristītāju. Viens no Kristus mācekļiem – Jūda, aptvēris, kādu ļaunumu nodarījis, nododams Skolotāju, izsvieda 30 sudraba gabalus – maksu par pastrādāto nodevību – un sauca: “Es esmu grēkojis, nododams nevainīgas asinis” (Mt 17: 3, 4). Tomēr viņš nebija satriekts, nevērsās pēc Dieva žēlsirdības, nelūdza piedošanu, bet gan krita izmisumā, aizgāja un pakārās.
Ir cilvēki, kuri nespēj izšķirt, kas viņu dzīvē ir augstāk vērtējams, un kas – mazāk svarīgs. Tā arī kristieši ne vienmēr spēj atšķirt, kas viņu dvēseles pestīšanai ir būtisks un kas – mazāk nozīmīgs. Bieži vien tas ir nepietiekamas reliģiskās audzināšanas rezultāts. Viena no šādām kļūdām ir cilvēka nespēja smagu grēku atšķirt no ikdienišķa (viegla), un tas viņam traucē grēksūdzē justies satriektam par saviem grēkiem. Raug, šāds piemērs: cilvēks, pārbaudot savu sirdsapziņu, atcerējies, ka četras reizes nav piedalījies svētdienas dievkalpojumos, divas reizes bijis piedzēries, ir smēķējis, darba laikā vairākkārt saskaities, nedaudz sastrīdējies ar saviem tuvākajiem… Te nu redzam, ka daži no šiem grēkiem ir smagi (nepiedalīšanās svētdienā Svētajā Liturģijā, pārlieka alkohola lietošana), bet citi – viegli. Taču cilvēks, lieliski apzinādamies, ka viņš uzreiz nespēs laboties tik ļoti, lai vairs nesmēķētu, nenervozētu un izvairītos pat no vissīkākajiem ģimenes strīdiem, mēra visus grēkus ar vienu olekti un saka sev “es tik un tā nelabošos”. Tādā dvēseles stāvoklī viņš dodas uz grēksūdzi, nesdams sevī šaubas un nemieru, un pats nesaprot, ko īsti viņš Dievam apsola, un viņa grēksūdze nenes augļus. Drīz vien viņš vispār pārstāj piedalīties Svētajā Vakarēdienā, jo nespēj dzīvot bez ikdienišķajiem grēkiem, savukārt, nepiedaloties Svētajā Vakarēdienā, viņš itin drīz kļūst vājš un, pieļaujot smagu grēku, zaudē Dieva svētību. Taču grēksūdzē būtu vajadzējis rīkoties, raug, kā. Dvēselē stingri nolemt: “Svētdienās izlaist dievkalpojumu (protams, izņemot objektīvus iemeslus, piemēram – ļoti lielais attālums līdz baznīcai, slimība utt.) un piedzerties – tie ir smagi grēki, kas atņem Dievišķo svētību un mūžīgo pestīšanu. Darīdams šādus grēkus, es riskēju zaudēt mūžīgo pestīšanu, tādēļ skaidri un nozīmīgi saku savā sirdī, ka tā vairs nedarīšu. Bet, runājot par saviem ikdienas grēkiem, es, zinādams savu vājumu, saprotu, ka nespēju uzreiz tikt no tiem vaļā, lai arī patiesi vēlos to izdarīt un centīšos no tiem atbrīvoties. Bet, ja arī nebūšu pietiekami uzmanīgs un nodarīšu kādu no ikdienišķajiem grēkiem, es tūdaļ pat lūgšu piedošanu un nolemšu turpmāk laboties, pirms iešanas pie dievgalda lūgšu Kungam piedot grēkus un piedalīties Svētajā Vakarēdienā, jo, ja pārstāšu iet pie dievgalda, es kļūšu garīgi vājš un varu atkal pieļaut kādu smagu grēku. Es taču pavisam stingri un noteikti vēlos dzīvot ar Dievu.”
Satriektība par grēkiem un stingra apņemšanās laboties ir Dieva žēlastības auglis, tā mums ir izlūdzama no Kunga. Ja vēlies, lai tava grēksūdze sniegtu tev dzīvinošo spēku un nestu augļus, pienācīgi sagatavojies tai, pārdomājot svarīgākās kristīgās ticības patiesības. Ir labi, ja šīs pārdomas notiks jau vairākas dienas pirms grēksūdzes.
No grāmatas “Vai tici Dieva Dēlam?”, Grodno, 1998.
