“Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi žēlastību saņems.” (Mt 5, 7)
Dārgie jaunieši,
mēs esam nonākuši pēdējā posmā svētceļojumam uz Krakovu, vietu, kur nākamā gada jūlijā svinēsim 31. Pasaules Jauniešu dienas. Šajā garajā un izaicinošajā ceļā mūs pavada Jēzus vārdi no Kalna sprediķa. 2014. gadā šo ceļojumu sākām, kopīgi pārdomājot pirmo svētību: “Svētīgi ir garā nabagie, jo viņiem pieder debesu valstība” (Mt 5, 3). 2015. gadā tēma, savukārt bija: “Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs” (Mt 5, 8). Šajā gadā, kas mums priekšā, ļausim, lai mūs iedvesmo vārdi: “Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi žēlastību saņems.” (Mt 5, 7)
1. Žēlsirdības jubilejas gads
Līdz ar šo tematiku Krakovas Pasaules Jauniešu dienas 2016. gadā veido daļu no Žēlsirdības jubilejas gada un tādā veidā kļūst par milzu jubilejas svinībām jauniešiem pasaules līmenī. Tā nav pirmā reize, kad starptautiskā jauniešu tikšanās sakrīt ar jubilejas gadu. Tieši Pestīšanas svētajā gadā Svētais Jānis Pāvils II pirmo reizi uzaicināja jauniešus no visas pasaules Pūpolsvētdienā kopā ierasties Romā. Tad Lielajā jubilejā 2000. gadā vairāk nekā divi miljonu jauniešu no apmēram 165 valstīm pulcējās Romā uz 15. Pasaules Jauniešu dienām. Esmu pārliecināts, ka, tāpat kā šajos divos notikumos, arī Jauniešu jubileja Krakovā būs viena no Svētā gada kulminācijām!
Iespējams, daži no jums vaicā: kas ir Jubilejas gads, ko Baznīca svin? Rakstu vieta no Levītu jeb Trešās Mozus grāmatas 5. nodaļas palīdz saprast “jubilejas” nozīmi Izraēla cilvēku vidū. Ik piecus gadus viņi dzirdēja trompetes (jobel) skaņu, kas viņus aicināja (jobil) svinēt svēto gadu kā izlīgšanas (jobal) laiku. Šajā laikā viņi nesavtīgi atjaunoja labas attiecības ar Dievu, saviem tuvākajiem un ar visu radību. Šis gads veicināja parādu atlaišanu, īpašu palīdzību tiem, kuri bija krituši nabadzībā, vergu atbrīvošanu un attiecību starp cilvēkiem uzlabošanu.
Jēzus Kristus nāca, lai pasludinātu un piepildītu mūžīgo žēlastības laiku. Viņš nesa labo vēsti nabagiem, brīvību ieslodzītajiem, redzi aklajiem un brīvību apspiestajiem (sal. Lk 4, 18 – 19). Jēzū un īpaši Viņa Lieldienu noslēpumā tiek pilnībā realizēta jubilejas dziļākā nozīme. Kad Baznīca Kristus vārdā pasludina jubilejas gadu, mēs esam aicināti pieredzēt brīnumainu žēlastības laiku. Baznīcai ir jāatklāj citiem Dieva klātbūtnes un tuvuma zīmes un cilvēku sirdīs jāatmodina spēja ielūkoties būtiskajā. Šis Žēlsirdības svētais gads ir “laiks Baznīcai no jauna atklāt misiju, ko Kungs tai uzticējis Lieldienās: būt Tēva žēlsirdības zīmei un instrumentam” (Žēlsirdības Svētdienas Pirmo vesperu homīlija, 2015. gada 11. aprīlī).
2. Žēlsirdīgi kā Tēvs
Šīs ārkārtējās jubilejas moto ir “Žēlsirdīgi kā Tēvs” (sal. Misericordiae Vultus, 13), kas labi iederas nākamo Pasaules Jauniešu dienu tēmā, tāpēc centīsimies dziļāk izprast dievišķās žēlsirdības nozīmi.
Vecā Derība, runājot par žēlsirdību, izmanto dažādus jēdzienus. Visnozīmīgākie no tiem ir hesed unrahamim. Pirmais, kad tas tiek attiecināts uz Dievu, pauž Dieva nekļūdīgo uzticību Derībai ar cilvēkiem, kurus Viņš mīl un kuriem mūžīgi piedod. Otrais, rahamim, kas burtiski nozīmē “dzīles”, var tikt tulkots kā “dziļi izjusta žēlsirdība”. Tas īpaši atgādina par mātes klēpi un palīdz izprast, ka Dieva mīlestība pret saviem cilvēkiem ir kā mātes mīlestība pret savu bērnu. Arī pravietis Jesaja saka: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.”(Jes 49,15) Šāda mīlestība nozīmē mūsos radīt vietu citiem un spēt just līdzi, ciest un priecāties ar apkārtējiem.
Bibliskais žēlsirdības jēdziens ietver arī taustāmu mīlestības klātbūtni, kas ir uzticama, dota bez maksas un spējīga piedot. Sekojošā Hozejas grāmatas rakstu vieta parāda brīnišķīgu Dieva mīlestības piemēru, ko pravietis salīdzina ar tēva mīlestību pret savu bērnu: “Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes. Bet, ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baaliem un kvēpina elka dieviem. Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju. Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, ar mīlestības saitēm, Es padarīju vaļīgākas jūga sakas ap viņu kakliem un ēdināju viņus.” (Hoz 11, 1-4) Par spīti bērna nepareizajai attieksmei, kas pelnījusi sodu, tēva mīlestība ir uzticama. Viņš vienmēr piedod bērniem, kuri nožēlo. Mēs šeit redzam, ka žēlsirdība vienmēr ietver piedošanu. Tā nav “abstrakta ideja, bet gan konkrēta realitāte, ar kuru viņš atklāj mīlestību, kas līdzinās tēva un mātes mīlestībai, ko līdz dziļumiem aizkustina mīlestība pret savu bērnu. Tā dabiski izplūst no pašiem dziļumiem, pilna ar maigumu un līdzjūtību, iecietību un žēlsirdību” (Misericordiae Vultus, 6).
Jaunā Derība runā par dievišķo žēlsirdību (eleos) kā apkopojumu tam darbam, ko Jēzus Tēva vārdā nāca paveikt pasaulē (sal Mt 9, 13). Mūsu Kunga žēlsirdība kļūst īpaši redzama, kad Viņš noliecas pie cilvēka viņa bēdās un parāda līdzjūtību tiem, kuriem nepieciešama sapratne, dziedināšana un piedošana. Viss Jēzū runā par žēlsirdību. Patiešām – Viņš pats ir žēlsirdība.
Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā mēs redzam trīs līdzības par žēlsirdību: pazudusī avs, pazudušais grasis un līdzība par pazudušo dēlu. Šajās trīs līdzībās mūs satricina Dieva prieks – prieks, ko Dievs izjūt, kad Viņš atrod grēcinieku un viņam piedod. Jā, Dieva prieks ir piedošana! Tas apkopo visu Evaņģēliju. “Katrs no mums, patiešām katrs, esam tas pazudušais jēriņš, nozaudētā monēta. Katrs no mums ir dēls, kurš savu brīvību izšķiedis, dzenoties pēc nepatiesiem elkiem un laimes ilūzijām, un ir pazaudējis visu. Bet Dievs mūs neaizmirst; Tēvs mūs nekad nepamet. Viņš ir pacietīgs Tēvs, kurš vienmēr gaida! Viņš respektē mūsu brīvību, bet pats vienmēr paliek uzticams. Un, kad mēs pie Viņa atgriežamies, Viņš mūs uzņem savās mājās kā bērnu, jo Viņš pat ne mirkli nepārstāj mīlestībā mūs gaidīt. Un Viņa sirds priecājas par katru bērnu, kurš atgriežas. Viņš svin, jo Viņš pats ir prieks. Dievs tā priecājas, kad viens no mums, grēciniekiem, dodas pie viņa un lūdz piedošanu” (Kunga eņģelis, 2013. gada 15. septembris).
Dieva žēlsirdība ir ļoti reāla, un mēs vispirms esam aicināti to pieredzēt. Kad man bija septiņpadsmit gadu, vienu dienu, kad es vēlējos doties atpūsties kopā ar draugiem, es izlēmu vispirms ieiet baznīcā. Tur es satiku priesteri, kurš manī radīja lielu pārliecību un vēlmi atvērt savu sirdi grēksūdzē. Šī tikšanās mainīja manu dzīvi! Es atklāju, ka, ja mēs ar pazemīgumu un atklātību atveram savas sirdis, tad mēs varam ļoti tiešā veidā kontemplēt Dieva žēlsirdību. Es jutos drošs par to, ka priestera persona Dievs mani gaidīja jau tad, kad vēl nebiju spēris soli šajā baznīcā. Mēs turpinām meklēt Dievu, bet Viņš tur ir jau pirms mums, vienmēr meklēdams mūs, un Viņš atrod mūs pirmais. Varbūt kāds no jums jūt ko smagu savā sirdī. Tu varbūt domā: “Es izdarīju to, un tad vēl izdarīju to…” Nebaidies! Dievs Tevi gaida! Dievs ir Tēvs, un Viņš vienmēr gaida mūs! Ir tik brīnišķīgi just žēlsirdības pilno Tēva apskāvienu izlīgšanas sakramentā, atklājot, ka grēksūdzes krēsls ir žēlsirdības vieta, un ļaujot, lai Dieva žēlsirdīgā mīlestība mums pieskaras, jo Kungs vienmēr piedod!
Tu, dārgais puisi, dārgā meitene, vai Tu esi kādreiz jutis mūžīgas mīlestības skatienu uz Tevi, skatienu, kas skatās pāri Taviem grēkiem, ierobežojumiem un kļūdām, un turpina Tev uzticēties un uzlūkot Tavu dzīvi ar cerību? Vai tu apzinies, cik vērtīgs esi Dievam, kurš Tev visu mīlestībā ir devis? Svētais Pāvils saka, ka “Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki” (Rom 5, 8). Vai mēs patiešām apzināmies šo vārdu spēku?
Es apzinos, cik daudz Jums nozīmē Pasaules Jauniešu dienu krusts. Tā bija Svētā Jāņa Pāvila II dāvana, un tas ir pavadījis jūs visas Pasaules Jauniešu dienās kopš 1984. gada. Tik daudz pārmaiņu un patiesas atgriešanās ir notikušas jauniešu dzīvēs, vienkārši sastopot šo krustu! Varbūt esat sev uzdevuši jautājumu: kas ir šī neparastā krusta spēka avots? Lūk, atbilde: krusts ir visskaistākā Dieva žēlsirdības zīme! Tā mums atklāj, ka Dieva mīlestības pret cilvēku mērs ir mīlēt bez mēra! Caur krustu mēs varam pieskarties Dieva žēlsirdībai un ļaut, lai šī žēlsirdība pieskaras mums! Šeit vēlos atgādināt divus noziedzniekus, kas tika piesisti krustā blakus Jēzum. Viens no viņiem ir augstprātīgs un neatzīst, ka ir grēcinieks. Viņš Jēzu apsmej. Otrs apzinās, ka ir rīkojies nepareizi; viņš vēršas pie Kunga, sacīdams: “Jēzu, atceries mani, kad tu būsi savā valstībā”. Jēzus uzlūko viņu ar bezgalīgu žēlsirdību un atbild: “Jau šodien tu būsi ar mani paradīzē” (sal. Lk 23, 32. 39 – 43). Ar kuru no viņiem mēs sevi identificējam? Vai ar augstprātīgo, kurš neapzinās savas kļūdas? Vai arī ar otru, kurš pieņem, ka viņam nepieciešama dievišķā žēlsirdība un kurš to lūdz no visas savas sirds? Tikai Jēzū, kurš par mums pie krusta atdeva savu dzīvi, mēs varēsim atrast beznosacījumu mīlestību, kura mūsu dzīves redz kā kaut ko vērtīgu un kas vienmēr dod iespēju sākt no jauna.
3. Apbrīnojamais prieks būt par Dieva žēlsirdības instrumentiem
Dieva Vārds mums māca, ka “svētīgāk ir dot nekā ņemt” (Apd. 20, 35). Tieši tāpēc piektā svētība atklāj, ka žēlsirdīgie ir svētīgi. Mēs zinām, ka Kungs pirmais mūs mīlēja. Bet mēs būsim patiešām svētīti un laimīgi tikai tad, kad mēs ieiesim laipnās un devīgās mīlestības dievišķajā “loģikā”, kad mēs atklāsim, ka Dievs mūs ir bezgalīgi mīlējis, lai mums dotu spēju mīlēt tā, kā Viņš mīl – bez mēra. Svētais Jānis saka: “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu viendzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1Jņ 4, 7 – 11)
Pēc šī īsā kopsavilkuma tam, kā Dievs mums dāvina savu žēlsirdību, es vēlos jums sniegt pāris ierosinājumus tam, kā mēs varam būt Viņā žēlsirdības instrumenti citiem.
Es domāju par svētīgā Pjēra Džordžo Frasati piemēru. Viņš teica: “Jēzus katru rītu apmeklē mani Svētajā Komūnijā, un es atdaru par šo vizīti visvienkāršākajā veidā, kādu zinu, – apmeklējot nabagos”. Pjērs Džordžo bija jaunietis, kurš apzinājās, ko nozīmē žēlsirdīga sirds, kas ir atsaucīga pret tiem, kuriem tas visvairāk vajadzīgs. Viņš sniedza tiem daudz vairāk nekā materiālus labumus. Viņš viņiem deva sevi, atdodot savu laiku, vārdus un spēju klausīties. Viņš kalpoja nabagiem ļoti klusām un pieticīgi. Viņš darīja to, ko Evaņģēlijs liek mums darīt: “Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.” (Mt 6, 3 – 4). Iedomājies, ka dienu pirms savas nāves, kad viņš jau bija smagi slims, viņš deva norādījumus, kā ir jāpalīdz viņā draugiem vajadzībās. Viņa bērēs ģimene un draugi bija pārsteigti, cik daudz viņiem nepazīstamu cilvēku bija ieradušies. Pjērs Džordžo bija viņiem palīdzējis un kļuvis par viņu draugu.
Man vienmēr patīk sasaistīt Evaņģēlija svētības ar Mateja evaņģēlija 25. nodaļu, kur Jēzus mūs iepazīstina ar žēlsirdības darbiem un atklāj, ka mēs pēc tiem tiksim tiesāt. Es lūdzu tevi atklāt miesas žēlsirdības darbus: pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos, uzņemt svešiniekus, palīdzēt slimajiem, apmeklēt cietumniekus, apbedīt mirušos. Un neaizmirsīsim garīgos žēlsirdības darbus: dot padomu šaubīgajiem, mācīt nezinošos, brīdināt grēciniekus, mierināt nomāktos, piedot aizvainojumus, pacietīgi paciest tos, kuri ir garlaicīgi, lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem. Kā tu redzi, žēlsirdība nenozīmē vienkārši būt “labam cilvēkam”, tā arī nav vienkārša sentimentalitāte. Tas ir mūsu kā Jēzus mācekļu autentiskuma mērs, kā arī mūsu kā kristiešu ticamības mērs mūsdienu pasaulē.
Ja vēlies, lai es būtu pavisam tiešs, es vēlos ierosināt pirmos septiņus 2016. gada mēnešus izvēlēties kādus konkrētus miesas un garīgos žēlsirdības darbus, ko katru mēnesi praktizēt. Iedvesmu vari atrast svētās Faustīnas lūgšanā, kura bija pazemīgs Dieva žēlsirdības apustulis mūsu laikos:
“Palīdzi man, ak, Kungs,
…lai manas acis būtu žēlsirdīgas, lai es nekad nebūtu aizdomīga vai netiesātu pēc izskata, bet vienmēr meklētu skaisto manu apkārtējo dvēselēs un viņiem varētu palīdzēt;
… lai manas ausis būtu žēlsirdīgas, lai es būtu uzmanīga pret manu apkārtējo vajadzībām un nepaliktu vienaldzīga pret viņu sāpēm un sūdzībām;
… lai mana mēle būtu žēlsirdīgā, lai es nekad nerunātu sliktu par citiem, bet visiem varētu sniegt mierinājuma un piedošanas vārdus;
… lai manas rokas būtu žēlsirdības un paveiktu daudz labu darbu;
… lai manas pēdas būtu žēlsirdīgas, lai es steigtos palīdzēt apkārtējiem par spīti manam nogurumam;
… lai mana sirds būtu žēlsirdīga, lai es pati dalītos savās ciešanās ar apkārtējiem” (Dienasgrāmata, 163).
Dievišķās Žēlsirdības vēstījums ir ļoti konkrēts dzīves plāns, jo tas ietver rīcību. Viens no pašsaprotamākajiem, taču, iespējams, visgrūtāk ikdienā īstenojamākajiem žēlsirdības darbiem ir piedod tiem, kas mūs aizskāruši, kuri pret mums slikti izturējušies vai kurus mēs uzskatām par ienaidniekiem. “Reizēm šķiet tik grūti piedot! Tomēr piedošana ir instruments, kas ielikts mūsu trauslajās rokās, lai sasniegtu sirds mieru. Ir nepieciešams atlaist dusmas, niknumu, vardarbību un atriebību, lai dzīvotu priekā.” (Misericordiae Vultus, 9)
Es satieku tik daudz jauniešu, kuri saka, ka viņi ir noguruši no tā, ka šī pasaule ir tik sadalīta, ka pastāv plaisa starp dažādu grupu atbalstītājiem un ir tik daudz karu, no kuriem dažos reliģija tiek izmantota kā attaisnojums vardarbībai. Mums jālūdz, lai Kungs dod mums žēlastību būt žēlsirdīgiem pret tiem, kuri pret mums izturas slikti. Uz krusta Jēzus lūdzās par tiem, kuri Viņu tur bija piesituši: “Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara.” (Lk 23, 34). Žēlsirdība ir vienīgais veids, kā pārvarēt ļaunumu. Taisnīgums ir nepieciešams, pat ļoti, taču ar to nepietiek. Taisnīgumam un žēlsirdībai jāiet kopā. Es tik ļoti vēlos, ka mēs varētu kopā vienoties kopīgā lūgšanā, kas nāk no sirds dziļumiem, lai lūgtu Kungu būt žēlsirdīgam mums un visai pasaulei!
4. Krakova mūs gaida!
Tikai pāris mēnešu palicis, pirms mēs tiekamies Polijā. Krakova, svētā Jāņa Pāvila II un svētās Faustīnas Kovaļskas pilsēta, mūs gaida atvērtām rokām un sirdīm. Es ticu, ka Dievišķā Apredzība mūs iedvesmoja pieņemt lēmumu svinēt Jauniešu Jubilejas svētkus pilsētā, kas bijusi mājas diviem lieliskiem mūsdienu žēlsirdības apustuļiem. Jānis Pāvils II bija tas, kurš saprata, ka šis ir žēlsirdības laiks. Sava pontifikāta sākumā viņš uzrakstīja encikliku Dives in Misericordia. Svētajā Gadā (2000. gardā) viņš kanonizēja māsu Faustīnu un iedibināja Dievišķās Žēlsirdības svētkus, kas tagad notiek Lieldienu otrajā svētdienā. 2002. gadā viņš personiski iesvētīja Dievišķās Žēlsirdības sanktuāriju Krakovā un uzticēja pasauli Dievišķajai Žēlsirdībai, ilgojoties, lai šī vēsts sasniegtu visus zemes cilvēkus un piepildītu viņu sirdis ar cerību: “Šī dzirkstele jāiededz ar Dieva žēlastību. Žēlsirdības ugunij jātiek nodotai tālāk pasaulei. Dieva žēlsirdībā pasaule radīs mieru un cilvēce – laimi!”
Dārgie jaunieši, Krakovas sanktuārijā, kas veltīts žēlsirdīgajam Jēzum un kur Viņš attēlots Dieva cilvēku pagodinātajā attēlā, jūs gaida Jēzus. Viņam ir pārliecība par jums un Viņš uz jums paļaujas! Viņam ir tik daudz lietas, ko teikt katram no jums. Nebaidieties ieskatīties Viņam acīs, kas ir pilnas bezgalīgas mīlestības pret jums. Atverieties Jēzus žēlsirdīgajam skatienam, kas ir gatavs piedot katru grēku. Viņa skatiens var mainīt jūsu dzīves un dziedināt jūsu dvēseļu ievainojumus. Viņa acis var remdēt slāpes, kas mājo dziļu jūsu jaunajās sirdīs, slāpes pēc mīlestības, miera, prieka un pēc patiesas laimes. Nācies pie Viņa un nebīstieties! Nāciet pie Viņa un no savas sirds dziļumiem sakiet: “Jēzu, es uzticos Tev!” Ļaujiet, lai jums pieskaras viņa neierobežotā žēlsirdība, lai jūs varētu kļūt par žēlsirdības apustuļiem savos darbos, vārdos un lūgšanās pasaulē, ko ievainojis savtīgums, naids un izmisums.
Nesiet jūsos Kristus žēlsirdīgās mīlestības liesmas – kā svētais Jānis Pāvils II – katrā savas ikdienas dzīves sfērā līdz pat zemes malām. Es esmu ar jums šajā misijā ar savu iedrošinājumu un lūgšanām. Es uzticu jūs visus Marijai, Žēlsirdības Mātei, šī garīgās sagatavošanās ceļa Pasaules Jauniešu dienām Krakovā pēdējā posmā. Es svētīju jūs visus no visas manas sirds.
Vatikānā 2015. gada 15. augustā
Pāvests Francisks
