Kā atklāt savu aicinājumu?
Katrs aicinājums ir atšķirīgs un tiek atklāts savā laikā, Dievs mūs neaicina vienādi un visus vienlaicīgi. Viņš arī dod mums brīvību atbildēt Viņa aicinājumam, neko neuzspiežot, tikai piedāvājot. Šajā ziņā Dievs ir delikāts un smalkjūtīgs. Viņa aicinājums ir neatkārtojams, un savos sirds dziļumos, apzinoties Viņa mīlestību uz mums, mēs brīvi izvēlamies Viņam atbildēt. Tomēr – kā sadzirdēt Viņa gribu? Kā lai es zinu, kam Dievs mani ir aicinājis? Kā lai es atrodu to īsto vietu, kurai Dievs mani radījis?
Aicinājums ir jāmeklē un tam jāpalīdz izaugt. Citi par savu aicinājumu ir droši jau bērnībā, bet citi to atklāj tikai pēc daudzu gadu meklēšanas. Ir arī tādi, kuri par savu aicinājumu šaubās arī 40 gadu vecumā. Skaidrs ir viens, ka mēs visi vēlamies uzreiz zināt ceļu un uz kurieni tas aizvedīs. Bet Dievs nekad nedod pilnīgu skaidrību par visu mūsu turpmāko dzīvi. Viņš dod zīmes noteiktā laikā, lai mēs, paļaujoties uz Viņu, dotos šajā ceļā.
Ir vairākas iespējas, kuru ceļu izvēlēties, un bieži vien tā nav izvēle starp labu un sliktu ceļu, tā ir izvēle starp to, kas ir labs, un to, kas ir vislabākais. Tas ceļš, kuru ejot, mēs vislabāk varēsim izdzīvot Dieva mīlestību, mīlēt Dievu un sekot Kristum.
Reizēm pasaulīgās lietas un daudzās izvēles iespējas nomāc Dieva gribas sadzirdēšanu, tāpat iekšējās izjūtas var būt pretrunīgas, radot sajūtu, ka Dievs ar mums nerunā un mēs atrodamies pilnīgā tumsā, vieni savā bezspēcībā.
Aicinājuma atklāšanā var palīdzēt trīs „bākas” – ilgas, notikumi un Dieva Vārds, kuras ar savu gaismu mūsu laivai šajā tumsā rāda ceļu uz ostu, uz kuru Dievs vēlas mūs aizvest. Lai kuģis varētu ieiet ostā, visām šīm bākām ir jāsastājas vienā taisnā līnijā.
Pirmā bāka – ilgas
Sirdij ir savi argumenti, kurus prāts nesaprot. Patiesībā mūsu dzīves izvēles nekad nebalstās tikai uz vēsu izsvēršanu, bet izriet no sirds un atbild uz mūsu visdziļākajām ilgām.
Pirmais priekšnoteikums aicinājuma izzināšanā ir nepieciešamība šo aicinājumu vēlēties. Viss, ko Dievs vēlas, jau ir ielikts mūsu sirdī. Kādas ir manas dziļākās ilgas? Kādas emocijas manī izraisa viens vai otrs aicinājums? Kādu es iedomājos savu dzīvi pēc desmit gadiem? Kādā veidā es vēlos darīt pasauli labāku? Ko man patīk darīt? Kas manī izraisa dedzību? Kas man sniedz mieru pēc pavadītas dienas? Kas spēj mani nokaitināt? Un kas liek man raudāt?
Atceries prieka, entuziasma brīžus, tos mirkļus un minūtes, kad juties labi, biji apmierināts; tāpat pārdomā sausuma brīžus, kad juties slikti, it kā nebūtu savā vietā. Svētais Gars mūsos modina divējādas jūtas: dāvā mierinājumu, mudina iet noteiktu ceļu, tiekties pēc noteiktām vērtībām, būt noteiktā noskaņojumā, kā arī ļauj piedzīvot nemieru, lai novērstu mūs no tā, kas mums nav derīgs.
Otrā bāka – notikumi
Reizēm mums ir sapņi un ilgas, tomēr tie nesakrīt ar mūsu dzīves notikumiem. Būtībā mūsu ilgām ir jāsakrīt ar to, kas mēs patiesībā esam un kas ir iespējams mūsu šī brīža situācijā. Tas nenozīmē, ka mums ir jāatsakās no savām ambīcijām. Tas nozīmē – balstīt savu nākotni tagadnes realitātē, atbilstoši esošajai situācijai un dzīves notikumiem.
Bieži vien Dievs uzrunā mūs, parādot noteiktas cilvēku vajadzības, dodot noteiktus uzdevumus vai rādot kādus citus dzīves piemērus. Dieva griba var izpausties mūsu sarunās ar citiem cilvēkiem, ikdienas situācijās, mūsu talantos. Reizēm mūsu aicinājumu apstiprina kāds cilvēks, reizēm kāda iespēja, kas mums tiek dota. Reizēm mēs apbrīnojam kādu cilvēku, kuru satiekam, reizēm spējam būt noderīgi ar savu pieredzi un spējām.
Gadās arī tā, ka no mums neatkarīgu apstākļu dēļ lietas nenotiek tā, kā to esam plānojuši. Iespējams, Dievs mums šajā situācijā ir aizvēris vienas durvis, lai atvērtu citas. Caur dažādiem notikumiem Dievs var mums norādīt virzienu, kurā mēs esam aicināti doties.
Varbūt Dievs izvēlas uzrunāt kādā īpašā veidā ar savu “balsi” vai vīziju lūgšanas laikā. Tomēr tas negadās bieži un noteikti ne ar katru no mums. Turklāt, jāatceras, ka ne visi dzīves notikumi ir Dieva sūtīti, tāpēc tie rūpīgi jāizvērtē. Piemēram, ne vienmēr citu cilvēku dotie padomi vai spriedumi par to, kas mums der vislabāk, ir pareizi. Tāpat arī ir skaidrs, ka Dievs nekad mums nedos talantus, ja nevēlēsies, lai mēs tos izmantojam, tomēr ir iespējams, ka Viņš vēlas, lai mēs darām arī to, kam neesam sagatavoti.
Domājot par kādu no aicinājumiem, var pārņemt miers un prieks, iekšēja sajūta, ka tas ir pareizais ceļš, tas, kas mūs aizrauj, tajā pašā laikā mēs jūtamies brīvi, izvēloties šo ceļu. Tikmēr, domājot par citiem aicinājumiem, mūs pārņem panika un bailes, nedrošība, reizēm “smaguma” un nevajadzīga pienākuma sajūta. Un šīs bailes ir kas vairāk par cilvēciskām bailēm no neziņas par nākotni un pārliecības par savām spējām.
Kad dvēsele Svētā Gara pamudinājumu nepiedzīvo („Dievs klusē”), Dieva gribu varam atklāt, izmantojot savu prātu. Šajā gadījumā vajag racionāli izvērtēt dažādas iespējas, vienlaikus tomēr klausoties sirdī, vērojot savas izjūtas.
No visām aicinājuma iespējām cilvēkam jāizvēlas vienu, ņemot vērā izjūtu nozīmīgumu, t.i., saskaņā ar iekšējo pamudinājumu intensitāti, kuru Svētais Gars ielicis sirdī. Svētais Gars vienmēr mudina izvēlēties saskaņā ar Dieva gribu, kura atbilst tam, kas patiešām mēs esam savas būtības dziļumos. Tāpēc ir svarīgi atšķirt mūsu dziļākās ilgas no virspusējiem emocionāliem uzplaiksnījumiem. Vēlmes, kuras rodas mūsu personības dziļumā, palīdz mums sevi darīt pilnīgus.
Tiem, kuri izjūt nepatiku vai pat riebumu pret kādu no aicinājumiem, noteikti šī aicinājuma nav. Šeit gan jāatceras, ka cilvēks ir nepastāvīgs un jūtas var būt svārstīgas, tāpēc tās būtu jāizvērtē ilgākā laika posmā, un, ja tomēr kādā brīdī novērojamas ilgas, šis aicinājums būtu jāizvērtē rūpīgāk un jāseko dominējošai tendencei. Tāpat arī jāatceras, ka ilgas pēc laulības ir dabiskas ikvienam cilvēkam, tomēr tas vēl nenozīmē, ka cilvēkam nav aicinājuma uz priesterību vai konsekrēto dzīvi. Un, ja tomēr ir kāds rets izņēmums, kad šo dabisko ilgu nav, tas nenozīmē, ka Dievs noteikti aicina kļūt par priesteri vai konsekrēto personu. Visdrīzāk šādas izjūtas nozīmē, ka cilvēks savā aicinājumā vēl nav nobriedis.
Trešā bāka – Dieva Vārds
Lai pilnībā pārliecinātos par savu aicinājumu, ir svarīgi veidot attiecības ar Dievu, ieklausoties Viņā, pavadīt laiku lūgšanā. Ko Dieva Vārds saka, kad lasi kādu evaņģēlija fragmentu? Varbūt ir kāda frāze no Svētajiem Rakstiem, kas īpaši uzrunāja Svētās Mises laikā? Atklāt Dieva gribu caur Dieva Vārdu var nebūt viegli, jo bieži vien mums traucē simtiem savu domu, atmiņu, ikdienas raižu, tomēr iedziļinoties “dziļāk”, atradīsies lietas, kuras kļūst svarīgākas par citām. Tās šķiet svarīgas arī pārdomājot vēlāk. Šīs lietas var būt Svētā Gara sūtītas, kas liek tās pārdomāt mūsu sirdīs. Ja Dieva Vārds apstiprina dziļākās ilgas un notikumus tavā dzīvē, tad var teikt, ka esi atradis savu aicinājumu. Tomēr ir svarīgi būt pilnībā brīvam un paļauties uz Dieva vadību, lai Dieva Vārdā nesaklausītu tikai to, ko pats vēlies dzirdēt, apklusinot kādu klusu balsi, kas vēlas ar tevi runāt. Bet tā kā jau iepriekš esi izlēmis, tad nemaz necenties tajā ieklausīties, bet tikai meklē apstiprinājumu jau pieņemtajam lēmumam.
Lai sadzirdētu, ko Dieva Vārds vēlas teikt tieši tev, ieteicams atrast kādu klusu vietu, lēnām izlasīt Svēto Rakstu fragmentu, ieklausīties, kādas izjūtas tas izraisa un lūgt Dievu, lai palīdz atklāt, ko šis Vārds nozīmē. Aicinājuma atklāšanā var palīdzēt tādi Svēto Rakstu lasījumi kā Mateja evaņģēlija 4:18-22 un 139. psalms.
Kā redzams, Dievs ar mums runā daudzos dažādos veidos. Lai atklātu aicinājumu, nav nepieciešams analizēt katru soli, iekšējo sajūtu vai pavedienu, kas mūs varētu kaut kur aizvest, citādi aicinājuma atklāšana drīz vien kļūs par apsēstību, kas traucēs doties tālāk – aicinājuma īstenošanas ceļā. Centies paskatīties uz savu dzīvi kopumā, ieklausīties, kurā virzienā tu vēlētos doties, neieslīgstot dziļā pašanalīzē. Reizēm tiešām nav vajadzīgs nekas vairāk, kā tikai rūpīga ieklausīšanās, ja pēkšņi notiek kas īpašs vai kļūst skaidrs tas, kas iepriekš bija miglā tīts. Pakāpeniski atklāsies, ka tiekam virzīti kādā noteiktā virzienā, vai arī esam pietiekami meklējuši atbildes, lai pieņemtu lēmumu.
Dvēsele ir atradusi savu aicinājumu, kad tā izjūt pilnīgu mieru un ir sasniegusi iekšējo līdzsvaru. Hosemarijas Eskrivas de Balagera vārdiem tas nozīmē, ka “tu pieņēmi lēmumu, balstoties vairāk uz pārdomām nekā uz dedzību un entuziasmu. Lai arī tu būtu to vēlējies, jūtām tevī nebija vietas – tu veltīji sevi Dievam, kad biji pārliecināts, ka Viņš to vēlas. Un, sākot no tā brīža, tu vairs ne reizi neesi “izjutis” nopietnas šaubas, turpretī esi izjutis mierīgu, rāmu prieku, kas reizēm plūst pāri malām.” Tomēr tas nenozīmē, ka mums savā dzīvē vairs nebūs jāpiedzīvo smagi un saspringti brīži un dažādi pārbaudījumi. Tas nenozīmē, ka pārbaudījumu priekšā ir jāmeklē cits, “vieglāks” ceļš, kas ierasts mūsdienu pasaulē. Tas nozīmē pārvarēt savas vājības un trūkumus un paļauties uz Dievu. Tas nozīmē brīdī, kad savu aicinājumu esi atklājis – doties ceļā! Nevilcināties. Nereti mēs vilcināmies lēmuma pieņemšanā, bet mēs nevaram stāvēt uz vietas. Aicinājums prasa rīkoties, atbrīvoties no visa, kas traucē to īstenot, lai būtu pietiekami brīvs un varētu virzīties tālāk.