Labā Gana svētdiena ir diena, kad Baznīca īpaši lūdzas par aicinājumiem uz Dievam veltītu dzīvi. Jānis un Irēna Dambergi zina, ka Dievs bagātīgi atalgo uzticību Viņam. Viņi ļāva savam dēlam Krišjānim brīvi atsaukties aicinājumam pilnībā atdot savu dzīvi Dievam, atstāt visu pazīstamo un doties uz Poliju, lai kļūtu par kapucīnu brāli un priesteri, astoņus gadus veltot studijām un formācijai. 2006. gadā viņu dēls sāka kalpot Rīgas Sv. Alberta draudzē kā priesteris, un kopš 2010. gada ir tās prāvests. Tagad, atskatoties uz dēla ceļu uz priesterību, konsekrēto dzīvi un kalpošanu, vecāki ar pārliecību saka: “Dievs visas lietas ieregulēja tā, kā vajag.
Priestera vecākus satieku Alberta baznīcas dārzā pēc svētdienas rīta Svētās Mises. Viņi tikko kā bijuši apciemot omammu, kas dzīvo tepat blakus un šajā pavasarī svinēs 90 gadu jubileju. “Labi, ka Krišjāni tepat tuvumā nozīmēja par priesteri,” atzīst Jānis. “Jā, it īpaši tagad, kad omamma ir gados. Viņš pie viņas atnāk, parunājas un palūdzas, dod garīgu atbalstu omammai,” stāsta Irēna.
Tā kā Āgenskalnā līst lietus, tētis vedina sarunu turpināt kādā jaunatvērtā Mārupes ielas kafejnīcā. Šo pusi viņš labi pārzina, jo kopš bērnības ir dzīvojis mājā blakus Alberta baznīcai, kurā tagad kalpo viņu dēls. Nonākuši gaišās un mājīgās telpās, vārdu pa vārdam šķetinām stāstu par Dambergu ģimeni, dēla aicinājumu uz garīgo kārtu un to, kā ir būt priestera un klosterbrāļa vecākiem.
“Mūsu ģimene esam mēs ar Jāni, un vēl mums ir divi dēli. Vecākais ir Mārtiņš, viņam ir sava ģimene – sieva Sabīne, dēls Armīns. Nesen mums piedzima mazmeitiņa, kurai šodien ir septiņi mēneši – Laumiņa. Nesen nokrustījām Laumiņu, vecāki izdomāja, ka viņai vajag dot vecmāmiņu vārdus. Tagad viņa ir Lauma Broņislava Anna Damberga,” stāsta Irēna. “Broņislava ir manas mammas vārds, polisks,” piemetina Jānis.
“Es esmu no Latgales. Vecāki man bija, bet uzaudzināja mani vecvecāki un krustmāte Veronika. Gribēju, lai man būtu viņas vārds, un tad es viņai par godu kā iestiprināmo vārdu izvēlējos Veroniku,” skaidro Irēna. Jānis, dzimis un audzis rīdzinieks, dzīvojis Liepājas ielā, kur 1927. gadā dzīves vietu piešķīra viņa vecākiem. Alberta baznīca vienmēr bija blakus, un tajā viņš ticis kristīts, dēls nesen arī atrada ierakstu kristību grāmatā. Abu vecāku ģimenēm bijusi saistība ar katoļu Baznīcu. Irēnas vecaistēvs piekalpojis pie altāra, viņa vecāki nākuši no Latgales un stingri turējušies pie ticības. Jāņa vecāki un arī viņu radi laulājušies Alberta baznīcā, daži tur bijuši terciāros.
Kādi ceļi Jāni un Irēnu saveda kopā? “Es sāku mācīties Rīgas Medicīnas institūtā, un satikāmies slimnīcā. Kur citur mediķi var iepazīties!?” smejas Irēna. Jānis gan nav mediķis, viņš tolaik strādājis par apavu meistaru “Elegantā”, bet kāda iemesla dēļ bijis Rīgas 2. slimnīcā, kur Irēna piestrādājusi par māsiņu. Tas bijis 70os gados. Ziemas vidū sarakstījušies dzimtsarakstu nodaļā un vēlāk, kad dēls Krišjānis pusaudža vecumā sācis interesēties par garīgām lietām, viņa iespaidā salaulājušies baznīcā. Tajā pat gadā Krišjānis arī devies uz klosteri Polijā.
Krišjāņa izvēle vecākus pārāk nepārsteidza, jo viņš mēdzis ar vecākiem runāt par garīgiem jautājumiem. Mammai paticis dēlu kaitināt. “Tā bija vislielākā kaitināšana, kad teicu, ka cilvēka dzīves jēga ir, lai ēstu,” smejoties atceras Irēna. “Kāda cilvēkam ir dzīves jēga?” – “Lai ēstu!” – “Kā tu tā vari runāt?” – “Ja tu neēdīsi, tu nevarēsi dzīvot, bet tev jādzīvo, lai strādātu un naudu pelnītu, un naudu vajag, lai paēstu!” – “Jā, bet tas nav tik svarīgi!” dēls teicis.
“Mazliet negaidīti gan tas tomēr bija,” atzīst Jānis. “Negribējās šķirties uzreiz. Negribējās, ka viņš brauc uz Poliju,” viņš saka. “Negribējās tāpēc, ka tomēr cita tauta, cita mentalitāte. Aizbraukt, neviena vārda nezinot. Man nebija iebildumu pret to, ka Krišjānis izvēlējās klosteri, garīgo kārtu, bet es drīzāk domāju par sadzīvi, kā viņš tur iedzīvosies, kā valodu iemācīsies, vai nebūs atstumts, kad mēs viņu redzēsim,” atmiņās dalās Irēna. Bet beigās viss bija labi, secina vecāki. “Līdz pirmajai vēstulei uztraucāmies. Tad kaut kā nomierinājāmies. Kad viņš pēc gada atbrauca, tad jau pavisam,” atceras Irēna.
Vecāki arī viegli pieņēmuši to, ka dēls kā konsekrēta persona nevarēs veidot savu ģimeni. „Dievs deva mums divus dēlus, tā kā ģimene un mazbērni mums ir. Ja mums būtu viens dēls, tad varbūt būtu citādi,” saka Irēna. „Mums ir dažādība. Viens bērns uz solījumiem aizgāja un vienam ir ģimene. Vispār esam apmierināti. Abi labi bērni,” ar prieku saka Jānis. Vecāki arī uzskata, ka, tieši pateicoties Krišjānim, viņi ieguvuši mieru un ģimenes stiprumu. “Ģimene ir kļuvusi saliedētāka. Mēs arī tā neuztraucamies par niekiem,” stāsta Irēna. „Ir svarīgākas lietas prātā. Cilvēku attiecības ir svarīgākas nekā kaut kas materiāls, lai gan tas arī vajadzīgs,” saka Jānis. „Bagāti mēs neesam, bet galvenais, ka mums tiešām pietiek – naudas pietiek, visa pietiek,” atzīst Irēna. „Bērni ļoti ietekmē,” ir vienisprātis abi vecāki.
Šī mijiedarbība acīmredzot ir abpusēja, jo arī priesteris Krišjānis tā rīta sprediķī pieminēja savus vecākus, stāstot par gadījumu no bērnības, kad mājās ticis pieķerts veicam kādu eksperimentu. „Viņam interesēja, kā dažādi priekšmeti deg,” atceras Irēna. „Vienreiz viņi ar savu klases biedru, otru Krišjāni, izdomāja, ka vajag manā zupas katlā taisīt atombumbu. Klases biedrs bija izlasījis, ka atombumbu taisa zem spiediena. Viņi nolēma, ka vajag vārīt ūdeni tajā katlā un ar kaut ko spiest. Tas eksperiments gan viņiem neiznāca. Laikam par maz spiediena tur bija,” viņa joko.
Irēna piekrīt, ka viņu dēls ir labs piemērs tam, ka konsekrētai personai nav jāizturas uzspēlēti garīgi. Kā tajā rītā uzrunājot draudzi, tā arī citreiz viņš ir viņš pats, viņš ir priecīgs. Tas apliecina, ka Kristus dod brīvību, nevis ierobežo.
Aicinājuma īstenošana dod piepildījumu un prieku, taču vienlaikus garīdznieka kalpošana ir liels un grūts darbs. „Strādāt ar cilvēkiem šajos laikos, tas ir smags darbs,” uzskata Irēna. „Bet tas nes arī lielus augļus,” atzīst Jānis.
Pievienojos domai par darba labajiem augļiem, jo arī mani bija uzrunājis rīta Svētajā Misē dzirdētais pamudinājums skatīties uz Kristu, kurš ir augšāmcēlies, nevis uz kādu tukšumu vai grūtībām.
„Jā, viņam reizēm tīri labi sprediķi iznāk, tā aizkustina,” saka Irēna. „Es pat brīnos, no kurienes tas viņam, ka tik labi sprediķi sanāk!”
Jautāta par to, kā ir piedalīties dēla vadītajos dievkalpojumos Sv. Alberta baznīcā un iet draudzes svētceļojumos, Irēna atbild, ka tas ir ļoti normāli. „Tā ir tāda radu būšana. Tas ir pat labāk,” viņa smejas. „Vienīgi es neeju šeit pie grēksūdzes tāpēc, ka arī citi brāļi kapucīni man ir pazīstami. Viņi Krišjānim ir brāļi, un man arī viņi ir tā kā radi. Arī māsas kalpones, ar kurām gājām svētceļojumā, man ir kā radinieces, kā radu bērni. Tagad man ir tāda sajūta, ka viņi visi man ir radinieki,” dalās Irēna.
Vecākiem ir bijusi iespēja iepazīties arī ar dēla studiju draugiem, kapucīnu brāļiem no Polijas, kas bija atbraukuši gan uz viņa ordināciju 2006. gadā, gan arī viesojās Latvijā citās reizēs. „Pie mums arī viņi ciemojās,” stāsta Irēna. „Biju spiesta mācīties poļu valodu, lai varētu ar viņiem sazināties. Tādi feini puikas.” „Jautri un reizē sirsnīgi. Kur vajag nopietni, kur vajag – jautri,” papildina Jānis.
Saistībā ar poļu tautu un Polijas vēsturi pieskaramies filmai “Karols: cilvēks, kurš kļuva par pāvestu”, kas vēsta par to, kā Karols Vojtila kļuva par priesteri un vēlāk – par pāvestu Jāni Pāvilu II. 1978. gadā oktobrī, kad viņu iesvētīja par pāvestu, ir dzimis viņu dēls Krišjānis, paralēles starp notikumiem velk Irēna. Viņa arī atceras, kā kopā ar dēlu gaidījuši Jāni Pāvilu II pie Latvijas Universitātes viņa Latvijas apciemojuma laikā 1993. gadā. Palicis iespaids, ka pāvests tiešām ir svētais. “Parādījās prieks, tu it kā sajuties tāds labāks,” par piedzīvoto, satiekot pāvestu, dalās Irēna.
Ko Irēna un Jānis teiktu citiem vecākiem, kuru bērni arī vēlas kļūt par konsekrētām personām? „Bērna dzīves ceļā nedrīkst stāvēt pretī, ja vien viņš neizvēlas ko sliktu,” ir pārliecināta Irēna. „Tur nedrīkst stāvēt pretī,” apstiprina Jānis. „Tādā ziņā mēs bijām lojāli. Šķēršļus nelikām, netraucējām,” viņš saka. „Vislielākās nelaimes rodas no tā, ja sāk ietekmēt savu bērnu dzīvi,” domā Irēna. „Saka, ka vajag obligāti iet augstskolā, kļūt par ārstu vai advokātu, bet varbūt cilvēkam tas neinteresē. Varbūt viņš grib strādāt par galdnieku, izmācīties par medmāsu vai iet uz garīgo kārtu, un kāpēc ne? Ja cilvēks nedara ļaunu, viņam jādod izvēles brīvība. Citādi nekas labs neiznāks – ne labs arhitekts, ne inženieris. Ir arī svarīgi par bērniem lūgt, lai Dievs nokārto viņu dzīvi. Dievs zina, kāds kuram aicinājums ir vislabākais.”
Vita Briže, Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2015. gada 24. aprīlis
