Riodežaneiro ir otrā lielākā pilsēta Brazīlijā ar apmēram 6,3 miljoniem iedzīvotāju, savu nosaukumu – Janvāra upe – šī vieta ieguva, kad portugāļu ceļotājs Martims Alfonso de Souza 1532. gada 1. janvārī piestāja pie Guanabaras līča, ko noturēja par lielu upi.
Šajā laikā milzīgo teritoriju vēl klāja šķietami nebeidzami mūžameži un klintis, taču piekrasti bez vietējo indiāņu ciltīm jau apdzīvoja arī franču kontrobandisti. Tomēr par pilsētas dibināšanas gadu uzskata 1565., kad franču kolonisti tika padzīti. Pilsēta tika nosaukta svētā Sebastiana vārdā – Sao Sebastiao do Rio de Janeiro, par godu svētajam, kā vārdu nesa tā laika portugāļu monarhs Portugāles Sebastians. Darbam cukura plantācijās tika ievesti vergi no Āfrikas. Rio bija ietekmīga tirdzniecības osta, kolonisti eksportēja ne tikai cukuru, bet arī zeltu un vērtīgus dārgakmeņus, tādēļ turpmākos gadsmitus pilsētu nemitīgi apdraudēja pirāti. Tagad tā ir milzīga un moderna pilsēta, ko rotā gan iespaidīgi debesskrāpji, gan grezna 20. gs sākuma art deco apbūve. Milzīgais kalnu masīvs ar Kristus Pestītāja statuju Korkovado kalna smailē un 300 ha tropiskā meža, atrodas pašā pilsētas centrā.
Pie ieejas Guanabaras līcī slejas 396?m augstā klints „Cukurgalva”, aiz kuras sākas Rio pludmaļu rinda, kas cauru gadu piesaista atpūtniekus. Pilsēta ir slavena arī ar greznu un jautru karnevālu pirms lielā gavēņa, kas uz ielām pulcina apmēram divus miljonus cilvēku dienā. Kopš 1960. gada Riodežaneiro vairs nav Brazīlijas galvaspilsēta, bet tās vietu ieņēmusi jaunuzceltā Brazilja. Kopš pilsētas sākumiem vadošā reliģija, tāpat kā citur Brazīlijā, ir bijusi kristietība, un vairums ticīgo sevi uzskata par Romas katoļiem.
Pāvesta Franciska pirmais „komandējums” Brazīlijā.
Šis bija pirmais pāvesta Franciska ārvalstu ceļojums, kurā viņš devās uz Riodežaneiro lai noturētu Misi ar vairāk kā trīs miljonu cilvēku līdzdalību. Pats būdams Baznīcas vēsturē pirmais pāvests no Dienvidamerikas, Francisks piedzīvoja lielisku sagaidīšanu. Viņš apmeklēja Aperesidas Dievmātes svētnīcu, saņēma Riodežaneiro pilsētas atslēgas no mēra Eduardo Paesa un svētīja 2016. gada olimpisko spēļu karogus. Jauniešu dienu pasākumā jaunieši no dažādām pasaules valstīm veltīja pāvestam muzikālus priekšnesumus, karogu parādi un dāvināja dāvanas, kas pārstāvēja piecus pasaules kontinentus.
„Šajā nedēļā Rio kļuvusi par Baznīcas sirdi,” teica pāvests Francisks savā ievadrunā Kopakabanas pludmalē. PJD oficiālajā mājā lapā (www.rio2013.com) lasām, ka pāvests aicināja pieaugt ticībā. „Ja pietrūkst sāls, tad pievieno sāli. Ja joprojām pietrūkst sāls, tad pievieno olīveļļu. Pievienot nozīmē pielikt, pavairot, pieliet. Ja vēlamies izdzīvot dzīvi tās pilnībā, tad es saku ikvienam no jums – pievieno ticību, un dzīvei būs cita garša. Pievieno cerību, un tavas dienas būs izgaismotas. Pievieno mīlestību, un tava esamība būs kā māja, kas celta uz klints. Vairāk ticības, vairāk cerības, vairāk mīlestības!”
Vēlāk pāvests aicināja uz neilgu klusuma brīdi, kurā visi klātesošie vienojās lūgšanā par franču jauniešiem, kas ceļā uz jauniešu dienu tikšanos cieta smagā autoavārijā. Viena no svētceļniekiem – 21 gadu vecā Sofija Morinjē – no gūtajiem ievainojumiem mira, par ko pāvests izteica visdziļāko līdzjūtību.
Preses konferencē, kas notika atpakaļceļā no Riodežaneiro, Francisks uzsvēra, ka jāmīl grēcinieks, bet jāienīst grēks. „Kas gan es esmu lai tiesātu?” pāvests atbildēja, kad viņam jautāja par Baznīcas attieksmi pret homoseksualitātes problēmu. Grēcinieks paliek Dieva mīlestības apņemts, un Francisks Dieva mīlestībai ļāva izpausties darbos, apmeklējot pilsētas graustu rajonu un tiekoties ar noziedzniekiem un narkomāniem. Pāvests Francisks turpina aicināt jauniešus uz misiju darbu – „Taisiet troksni!” Baznīcu nepieciešams nest ielās, jo ir ļoti daudz to, kam nepieciešama Evanģēlija labā vēsts.
Pasaules jauniešu dienu vēsture
Pasaules jauniešu dienu sākums datējams ar 1984. gadu, kad Romā, Sv. Pētera laukumā svētīgais pāvests Jānis Pāvils II uzrunāja jauniešus no visas pasaules. Pāvests pasākumam uzdāvināja krustu, kas kļuva par jauniešu dienu galveno simbolu. 1985. gada tikšanās laikā Vatikānā pāvests pasludināja Pasaules jauniešu dienas par jaunu tradīciju un gadu vēlā noorganizēja diecēžu jauniešu dienas Romā. Kopš tā laika bīskapi visā pasaulē katru gadu organizē pasākumu jauniešiem savās diecēzēs, taču katru otro vai trešo gadu notiek Vispasaules jauniešu tikšanās kādā no lielajām pilsētām. Pirmā bija Buenosairesa Argentīnā, kas 1987. gadā pulcēja miljonu dalībnieku, tai sekoja Santjago de Kompostella Spānijā 1989. gadā, kad sapulcējās 600?000 dalībnieku, tad Čestohova Polijā 1991. gadā ar 1,5 miljoniem dalībnieku, Denvera ASV 1993. gadā ar 500?000 dalībnieku, Manila Filipīnās 1995. gadā ar 4 miljoniem, Parīze Francijā 1997.gads ar miljonu dalībnieku, Roma Itālijā 2000.gadā ar diviem miljoniem jauniešu, Toronto Kanādā 2002.gadā ar 800?000 dalībnieku, Ķelne Vācijā 2005. gadā ar miljonu jauniešu, Sidneja Austrālijā 2008.gadā ar 500?000 dalībnieku un Madride Spānijā 2011. gadā ar diviem miljoniem jauniešu. Šovasar Riodežaneiro Kopakabanas pludmalē pulcējās vairāk nekā trīs miljoni jauniešu, lai svinētu rīta Sv. Misi kopā ar pāvestu. Pasākuma noslēgumā Francisks darīja zināmu, ka nākamās jauniešu dienas notiks Krakovā Polijā 2016. gadā.
Katrām jauniešu dienām ir savs moto – citāts no Svētajiem Rakstiem. Šogad moto bija „Ejiet un māciet visas tautas” (Mt 28,19).
Dignas stāsts par piedzīvoto Jauniešu dienās
No Latvijas uz Rio devās 28 cilvēki, daļa ar Chemin Neuf kopienu, daļa ar Pro Sanctitate. Digna Tarvida uz Rio devās ar Chemin Neuf kustību, viņa stāsta, ka izdevies īsts svētceļojums, jo ceļā jauniešus sagaidījuši dažādi pārbaudījumi. Visgrūtāk Dignai esot bijis pieņemt nemitīgo atkarību no vietējo iedzīvotāju laipnības, jo orientēties pilsētā esot bijis diezgan grūti. Tomēr viņa atzīst, ka cilvēki Brazīlijā ir ļoti laipni un atsaucīgi, tādēļ bez palīdzības viņai un pārējiem svētceļniekiem nav bijis jāpaliek. Nonākot dažādās sarežģītās situācijās, bieži iznācis praktizēt ticību, cerību un mīlestību, kas bija arī latviešu katehēžu galvenā tēma. Turklāt pārbaudījumi Dignai nebūt vēl nav beigušies. „Ceru, ka vēl veiksmīgi nokļūšu mājās, par to lūdzu jūsu lūgšanas, jo 9. augustā Londonā pastāv iespēja nokavēt lidmašīnu uz Rīgu.”
Dignu visvairāk pārsteigusi nabadzība un visdīvainākie darbi, pateicoties kuriem Rio ir zems bezdarba līmenis. Rio Digna dzīvoja gan pie ticību praktizējošām, gan nepraktizējošām ģimenēm, taču viņa piebilst, ka Brazīlijā grūti kādu nosaukt par pavisam neticīgu. Vistuvākie Dignai, protams, bija biedri no Latvijas, jo svešā zemē visvairāk iespējams izjust saliedētību ar brāļiem un māsām. „Kad pašai likās, ka mana ticība ir maza, tad, daloties šajā ticības un pieredzes mazumiņā ar grupas biedriem, varēju piedzīvot Dieva klātbūtni un ticības stiprinājumu, ka neesam vieni šajā pasaules cīņā. Pateicos Dievam par saviem ceļojuma biedriem, kas, manuprāt, arī Dievam bija īpaši izplānots.”
Šajās nestandarta situācijās Dignai bija iespēja labāk iepazīt arī pašai sevi, „nožēlot grēkus un kopā ar Dievu turpināt mīlestības ceļu”. Laika apstākļi esot bijuši ļoti labi, izņemot lietaino Jauniešu dienu nedēļu, par ko vietējie esot teikuši, ka eiropieši atveduši sliktu laiku, jo tik vēsi laikapstākļi (15–20?C) Riodežaneiro esot ļoti neraksturīgi.
Runājot par pašiem Jauniešu dienu pasākumiem, Digna atzīst, ka ir trūcis detalizētas informācijas par to norises vietām un laikiem.
„Noslēguma pasākums tika pārcelts, jo tam paredzētā vieta bija applūdusi. Līdz ar to vigīlija notika turpat, kur pirms tam citi pasākumi, kas nozīmēja, ka nebija norobežotas teritorijas, trūka labierīcību punktu un vieta nebija sadalīta sektoros, lai varētu normāli pārvietoties.” Vēlāk pāvests savā uzrunā minējis, ka cilvēks nevalda pār laika apstākļiem, tādā veidā izpaužas Dieva griba. Arī citiem jauniešu dienu dalībniekiem šī nakts nav bijusi viegla. Internetā lasāmas atsauksmes, ka esot bijis ļoti auksts. Digna gan stāsta, ka viņai nav nācies nosalt, jo nakti pavadījusi guļammaisā, tērpusies biksēs un biezajā jakā. „Galu galā no visa šī brauciena, ko pavadīju un vēl pavadīšu Brazīlijā, vislielākās emocijas nebija no Jauniešu dienām, bet gan no ikdienišķām situācijām svētceļojuma laikā,” raksta Digna. Brazīlija ir Dignas tālākais ceļojums, kas vienmēr paliks atmiņā.
Elvīra Bloma. Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2013
