Tajā dienā Vidusjūras viļņi bija sarkanā asins krāsā. 2015. gada 12. februārī islāmistu teroristi Lībijas Vidusjūras piekrastē nogalināja 20 Ēģiptes koptu kristiešus. Islāmistu veidotajā propagandas video kā vienīgais šo nevainīgo koptu civiliedzīvotāju „noziegums” bija minēta viņu piederība „naidīgajai Ēģiptes baznīcai”, kā arī uzsvērts, ka viņi ir „krusta cilvēki”, un tieši par to arī viņiem tiek nogrieztas galvas.
Lai arī propagandas video mērķis bija parādīt islāmistu varenību un iedvest bailes, tomēr koptu kristiešu acīs izbailes nebija saskatāmas. Pirms tam Lībijas pilsētā Sirtē nolaupītajiem ēģiptiešu viesstrādniekiem vairākkārt tika piedāvāts noliegt savu ticību un pāriet islāmā, no kā viņi kategoriski atteicās. Vēl vairāk, viņu nesatricināmā ticība nesa pirmos pilnīgi negaidītos augļus, pat evaņģelizējot apkārt esošos. Jo kopā ar 20 ēģiptiešiem islāmisti bija nolaupījuši arī kādu citu Lībijā dzīvojošu viesstrādnieku no Ganas, kurš nemaz nebija kristietis. Redzot savu cietuma biedru ticību, uz jautājumu, vai vismaz viņš noliegs Jēzu Kristu kā Dievu, viņš esot atbildējis: „Viņu Dievs ir arī mans Dievs!” – tā arī izvēloties mocekļa nāvi. Un šausminošā slaktiņa video labi saskatāms, kā mocekļu lūpas pirms nāves nepārtraukti atkārto vārdus „Isaal-Mesih, Isaal-Mesih” (Jēzus Kristus, arābu val.). Todien Debesīm piedzima 21 moceklis, kas piepulcējās tūkstošiem Ēģiptes koptu un citu Tuvo Austrumu kristiešu svēto mocekļu.
Diemžēl šī bija tikai viena no šausminošajām epizodēm nebeidzamajā vajāšanu ciklā, kuram jau ilgstoši pakļauti dažādu konfesiju kristieši Tuvajos Austrumos. Mēs nereti domājam par Eiropu un Ameriku kā īsteni kristīgiem reģioniem un piemirstam, ka patiesā kristietības dzimtene ir Vidusjūras dienvidu krasts un Tuvie Austrumi. Tieši tur sludināja Kristus, tieši tur veidojās pirmās draudzes, un līdz pat svētā Pētera došanās brīdim uz Romu pirmais kristietības centrs bija Antiohija tagadējās Sīrijas teritorijā. Kristietība Tuvo Austrumu zemēs pastāv jau gandrīz divus tūkstošus gadu, un kristiešu baznīcās un klosteros Antiohijā, Ēģiptē, Irākā lūgšanas skanēja vēl vairāk nekā 500 gadus pirms islāma rašanās. Kopti Ēģiptē, maronīti Libānā, asīriešu kristieši Sīrijā un Irākā – Tuvajos Austrumos kristiešu arī šobrīd ir aptuveni 15 miljoni.
Tomēr ilgstošās karadarbības, islāmistu nepārtrauktā terora un vajāšanu apstākļos kristiešu skaits nemitīgi samazinās – kristieši Tuvajos Austrumos tiek nogalināti, to īpašumi atņemti, un viņi ir spiesti doties bēgļu gaitās. Daudzu starptautisku organizāciju, žurnālistu un reģionā strādājošu ārvalstu diplomātu spriedums ir nepielūdzams – šā brīža vardarbības uzliesmojumā Tuvajos Austrumos kristieši ir proporcionāli visvairāk cietusī reliģiskā un etniskā grupa, un jau līdz 2020. gadam to skaits reģionā var samazināties uz pusi. „Šie var būt pēdējie kristieši Tuvajos Austrumos, ja vien mēs viņiem nepalīdzēsim,” britu laikraksta The Guardian žurnāliste Džeina Korbina rakstīja pēc tam, kad bija apceļojusi vardarbības skartās Tuvo Austrumu kristiešu kopienas.
Vislielākā kristiešu kopiena Tuvajos Austrumos ir kopti, un to dzīve Ēģiptē nav vienkārša, man stāsta ēģiptiešu žurnālists Šarbels Hekema, kurš pats ir koptu kristietis. „No vienas puses, kopti ir labi integrējušies Ēģiptes sabiedrībā, un ikdienas saskarē ar musulmaņiem problēmu nav, tomēr, no otras puses, islāmisti bieži uzkurina pret koptiem vērstus grautiņus un baznīcu dedzināšanu, kam par ieganstu kalpo pilnīgi sadomātas apsūdzības,” skaidro Šarbels.
Pats Šarbels pieder nelielajai Koptu katoļu Baznīcai, kas kā austrumu rita katoļi atrodas vienotībā ar Romu, tomēr koptu vairums ir Aleksandrijas koptu Pareizticīgās baznīcas locekļi. Kopti ir seno ēģiptiešu pēcteči, kuriem kristietību pasludināja pats apustulis svētais Marks neilgi pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās. Līdz ar to kopti Ēģiptē dzīvo gadu tūkstošiem un kristietība bija to identitātes nozīmīgākā daļa jau ilgi pirms arābu un islāma ienākšanas Ēģiptē 7. gadsimtā. Šodien kopti ir aptuveni deviņi miljoni jeb desmit procenti no Ēģiptes iedzīvotājiem. Lai arī viņi ikdienā runā arābiski, koptu valoda joprojām ir dzīva baznīcas liturģijā, un tieši ticība koptiem palīdzējusi saglabāt savu identitāti arābu vidū.
Kaut arī Ēģiptes konstitūcija garantē reliģisko brīvību, jau sākot ar prezidenta Gamala Abdela Nasera valdīšanas periodu pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, koptiem nācies saskarties ar neskaitāmiem diskriminācijas gadījumiem. It īpaši tas attiecas uz kulta vietu uzturēšanu – pat vismazāko remontdarbu veikšanai baznīcās bija vajadzīga varasiestāžu atļauja, kuru saņemt bija praktiski neiespējami, nemaz nerunājot par jaunu dievnamu celtniecību. Vēl pavisam nesen Ēģiptē islāmistu uzkurinātos nemieros nodedzinātas vairākas koptu baznīcas, kā arī daudzos ciemos musulmaņi vardarbīgi iebilst pret krustu uzlikšanu uz senu baznīcu jumta, stāsta Šarbels.
Tomēr Šarbels norāda, ka pēdējā laikā jūtama būtiska situācijas uzlabošanās, pateicoties pašreizējam prezidentam Abdelam Fatahamel-Sisi, kurš nāca pie varas pēc tam, kad armija bija gāzusi radikālās Musulmaņu brālības virzīto prezidentu Mohamedu Mursi. Piemēram, vairums grautiņos nodedzināto baznīcu par armijas līdzekļiem ir atjaunotas. Pagaidām kopti nākotnē raugās piesardzīgi optimistiski, jo šogad prezidents el-Sisi spēra kādu dziļi simbolisku soli – piedalījās koptu Ziemassvētku svinībās, kas bija pirmā reize, kad Ēģiptes prezidents apmeklē šo koptu kristiešiem nozīmīgo notikumu.
Ar daudz lielākām bažām nākotnē raugās miljonu lielā Maronītu katoļu baznīca Libānā. „Tuvo Austrumu kristieši, tostarp kristieši Libānā, pašreiz izdzīvo lielu neziņu, baidoties, vai arī mums nenāksies piedzīvot Irākas un Sīrijas kristiešu traģisko likteni,” man stāsta maronīts Žo Naims no Libānas. Pašā Libānā pagaidām maronītu kopienai vēl ir spēcīgas pozīcijas valsts pārvaldē un armijā, tostarp konstitūcijas garantētais valsts prezidenta amats, taču valsti ir pārpludinājuši bēgļi no pilsoņkara plosītās Sīrijas, un kristiešu starp bēgļiem ir ļoti daudz. Žo Naims saka, ka, redzot, kas notiek otrpus robežai kaimiņvalstī Sīrijā, daudzi kristieši zaudē cerību, jo ticības brāļu skaits Sīrijā ir samazinājies milzīgā ātrumā.
No Sīrijā un Irākā jau gadiem ilgstošās vardarbības vissmagāk cieš asīriešu jeb sīriešu kristieši, kas pieder vairākām jau pirmajos gadsimtos dibinātām autokefālām baznīcām, tādām kā Asīriešu Austrumu baznīca, Sīriešu Pareizticīgā baznīca, kā arī ar Romu vienotībā esošajām austrumu rita baznīcām, piemēram, Kaldiešu katoļu Baznīca un Sīriešu katoļu Baznīca. Šīs senās baznīcas ir unikālas kristīgās tradīcijas glabātājas, ko tikai pastiprina fakts, ka asīriešu kristieši runā dažādos aramiešu valodas dialektos. Vēl pirms neilga laika pasaules medijos parādījās satraucošas ziņas, ka islāmistu terora un karadarbības dēļ bēgļu gaitās devušies asīriešu kristieši no Sīrijas ciemata, kurā līdz šim runāja tieši tādā aramiešu valodas dialektā, kādā ikdienā sarunājās pats Jēzus Kristus un citi tā laika jūdi.
Lai cik tas nebūtu paradoksāli, asīriešu kristiešu sāpīgais Golgātas ceļš sākās tieši pēc tam, kad varu sāka zaudēt divi Tuvo Austrumu reģiona diktatori – Sadams Huseins Irākā un Bašārsal Asads Sīrijā. Ja līdz ASV vadītajam iebrukumam 2003. gadā, kura rezultātā tika gāzts asiņainais diktators Huseins, Irākā dzīvoja pat pusotrs miljons asīriešu kristiešu, tad šodien vairs tikai pusmiljons. Gandrīz miljons Irākas kristiešu šo pēdējo desmit gadu laikā devušies bēgļu gaitās.
Sabrūkot Sadama Huseina režīmam, valstī sākās pilsoņu karš starp sunnītu musulmaņu mazākumu, kuram agrāk bija piederējusi vara, un šiiītu musulmaņu vairākumu. Asiņainais karš prasījis vairāk nekā 150 tūkstošus upuru, un Irākas kristieši nokļuva abu karojošo pušu krustugunīs.
„Viņi uzskata visus rietumniekus par neticīgajiem, un līdz ar to arī mēs kā kristieši tiekam uzskatīti par tādiem pašiem,” The Guardian žurnālistei Džeinai Korbinai Irākā stāstījis Sīriešu katoļu Baznīcas priesteris Duglass Bazi. Priestera baznīcu Bagdādē sunītu islāmisti uzspridzināja, bet pašu priesteri saņēma kā ķīlnieku, kamēr draudze nesamaksāja prasīto izpirkumu maksu. Gūstā priesteri smagi spīdzināja, ar āmuru salauza mugurkaulu, vienu pēc otra izsita zobus. „Ja jūs lūkojaties uz mūsu vēsturi, mēs vienmēr esam tā grupa, kas visu zaudē. Viņi spiež mūs atteikties no mūsu ticības, mūsu cilvēkiem, mūsu darba, un tagad mēs esam zaudējuši mūsu mājas,” britu žurnālistei stāsta priesteris.
Tomēr, ja pirmajos gados pret Irākas kristiešiem vērstā vardarbība bija bieža, tomēr tai nebija sistēmiska rakstura, tad situācija radikāli pasliktinājās pēc sunītu islāmistu teroristiskās organizācijas ISIS (Islāma valsts Irākā un Sīrijā) sekmīgās ofensīvas 2014. gadā, kad islāmisti, ātri sakaujot vāji motivēto Irākas armiju, ieņēma plašas teritorijas valsts ziemeļu un centrālajā daļā. Iepriekš ar Al-Qaeda saistītais ISIS 2014. gada jūnijā arī spēra bezprecedenta soli un savās kontrolētajās teritorijās Irākā un Sīrijā pasludināja islāma kalifātu, kuru turpmāk sāka dēvēt par Islāma valsti. Islāma kalifāta dibināšana nozīmēja pilnu šariāta likuma normu attiecināšanu uz visām dzīves situācijām, piemēram, neislāmiskas mūzikas aizliegumu, dažādu miesassodu un striktu ģērbšanās prasību ieviešanu.
Kā savā apjomīgajā pētījumā par ISIS grupējumu Profiling the Islamic State raksta domnīcas Brookings Doha Center pētnieks Čārlzs Listers, ieņemto teritoriju kristieši tika nostādīti četru iespējamo izvēļu priekšā – vai nu maksāt īpašu nodokli, vai arī pāriet islāmā, bet nepiekrišanas gadījumā vai nu tikt nogalinātiem, vai arī 48 stundu laikā doties prom. Lai arī šariāta normu paredzētais īpašais nodoklis džizja it kā paredzēja sava veida „aizsardzību”, tomēr realitātē tas kristiešiem nozīmētu oficiālu kļūšanu par otrās šķiras pilsoņiem, norāda Č. Listers. ISIS ieņemtajā Irākas pilsētā Mosulā visas kristiešiem piederošo māju sienas tika apzīmētas ar arābu alfabēta burtu ? (noun), kas atbilst latīņu alfabēta burtam „N” un nozīmē „nācarieši” jeb kristieši. Divu dienu laikā Mosulas kristieši pieņēma lēmumu pamest pilsētu, un nu pirmo reizi 2000 gadu laikā Mosulā vairs nedzīvo neviens kristietis.
„Kas iestāsies par šiem kristiešiem (un citām minoritātēm), kuri saskaras ar islāma ekstrēmismu tajās vietās, kur tie dzīvojuši gadu tūkstošiem,” savā blogā portālā Huffingtonpost.com vaicā ebreju izcelsmes publicists Martins Šapiro. „Pasaule nolūkojas, kā atkārtojas vēsture, un nedara neko, labi apzinoties graujošo iespaidu, kādu tas atstās uz tās brāļiem,” raksta ebreju publicists.
Pasaules politiķu, mediju un sabiedrisko organizāciju attieksme pret šo aizvien notiekošo traģēdiju ir bijusi dažāda, daudzreiz patiešām klusējoša, izvairoties atklāti atzīt, ka kristieši Tuvajos Austrumos pašlaik ir visvairāk vajātā reliģiskā grupa. Tomēr arī ir daudz pozitīvu piemēru, it īpaši dažādu kristīgo konfesiju nesavtīgajā kalpošanā Sīrijas un Irākas kristiešiem. Nepārprotami stingru atbalstu kristiešiem Tuvajos Austrumos vairakkārt paudis pāvests Francisks, nebaidoties notiekošo nosaukt īstajā vārdā – par mūsdienu genocīdu. Tā sava Latīņamerikas apmeklējuma laikā pāvests Francisks teica: „Šodien mēs ar bailēm redzam, kā Tuvajos Austrumos un citur pasaulē daudzi no mūsu brāļiem un māsām tiek vajāti, spīdzināti un nogalināti par viņu ticību Jēzum. (..) Šajā trešajā pasaules karā, kas tiek veikts pakāpeniski un kuru mēs tagad pieredzam, notiek viena genocīda forma, un tas ir jāizbeidz.”
Arī politiskajā vidē daudzi valstsvīri, it īpaši Eiropā, nav vairījušies iestāties pret kristiešu genocīdu Tuvajos Austrumos. Piemēram, pret Tuvo Austrumu kristiešiem vērstās vajāšanas vairākās rezolūcijās asi nosodījis Eiropas Parlaments. Savukārt vairākas Eiropas Savienības valstis gājušas tālāk par politiska atbalsta paušanu, pieņemot lēmumu uzņemt kristiešu bēgļus no Tuvajiem Austrumiem. Kā viena no pirmajām kristiešu bēgļus sāka uzņemt Francija, kura šogad nolēmusi uzņemt 1500 Sīrijas kristiešu. Savukārt Beļģija šā gada jūlija sākumā slepenā operācijā no karadarbības pārņemtās Alepo pilsētas Sīrijā izveda 240 kristiešu bēgļu. Līdzīgas Sīrijas un Irākas kristiešu uzņemšanas operācijas veikušas arī Lietuva, Polija un citas Eiropas valstis.
Kad vaicāju libānietim Žo, kā mēs kā Ziemeļeiropas kristieši varam palīdzēt mūsu vajātajiem ticības brāļiem Tuvajos Austrumos, viņš aicina par tiem lūgties un piebilst: „Vienkārši neaizmirstiet mūs. Atbalstiet praktiski, dodieties apciemot, bet pats galvenais – neaizmirstiet!”
P.S. „Caritas Latvija” biroja vadītāja Egita Volinska informēja: „Tā kā „Caritas Latvija” ir „Caritas Internationalis” sastāvā, tad mēs varam solidarizēties ar Tuvo Austrumu kristiešiem, vācot ziedojumus uz „Caritas Latvija” kontu ar norādi Sīrijas un Irākas bēgļiem. Ziedojumus ik pēc 3 – 6 mēnešiem pārskaitīsim „Caritas Internationalis”, kas tālāk tos nodos „Jordānas Caritas”, kas uzņem ļoti daudz bēgļu no Sīrijas, Irākas un Palestīnas. 2015. gada 19. jūnijā „Jordānas Caritas” uzņēma 1,4 miljonus sīriešu, 500 tūkstošu irākiešu, 500 tūkstošu palestīniešu, nodrošinot pārtiku, pajumti, medicīnisko aprūpi, konsultācijas, izglītību un cita veida palīdzību.”
Nils Jansons. Katoļu Kalendārs 2016.
