1990. gada maijā nomira V. Em. kardināls Julijans Vaivods. No Rīgas pienāca divas telegrammas, kas mani aicināja braukt uz bērēm. Bija piektdienas priekšpusdiena. Tūlīt piezvanīju uz Hamburgas lidlauku un apjautājos vai ir iespēja alzlidot uz Rīgu. Atbilde bija pozitīva. Katru sestdienu viena lidmašīna plkst. 14.30 lido uz Rīgu, bet biļeti izdod ikai tad, ja ir krievu konsula izsniegta vīza. Tūlīt sēdos mašīnā un braucu uz Hamburgu pie konsula. Kad es tur ierados, mājas priekšā jau stāvēja kādas 30 personas. Gaidīšana ievilkās lidz plkst. 15.00.
Lai nokļūtu pie konsula mājas durvīm, bija jāiziet caur diviem dzelzs vārtiem. Pie vārtiem bija jāgaida, līdz kāds mājas sargs paspieda pogu un ielaida caur vārtiem. Uzgaidāmā telpā sēdēja vai stāvēja vesela virkne cilvēku. Es vēl nebiju paspējis kārtīgi apskatīt telpu, kad pie manis pienāca kāds stalts jauneklis un korektā vācu valodā jautāja, ko es te gribu. Es viņam parādīju telegrammas un lūdzu man izsniegt tūlīt vīzu uz Latviju, jo mūsu cienījamais latviešu kardināls Rīgā ir miris un man jābrauc uz bērēm. Telegramma bija latviešu valodā. Krievu ierēdnis šo valodu nesaprata. Es viņam pārtulkoju telegrammas tekstu. Viņš tikai paraustīja plecus un man teica: “Mums nav nekas zināms. Varbūt saņemsim kādu ziņu nākošnedēļ.” Gaidīt līdz nākošajai nedēļai man nebija nekādas nozīmes, jo lidmašīnas lido tikai sestdienās. Tā mana pirmā vizīte krievu konsulātā beidzās pēc piecām minūtēm ar “ņet”. Žēl pazaudētās dienas.
Uz Rīgu man vajadzēja braukt, jo vairākas sasāpējušas papīra un grāmatu sūtīšanas lietas bija ātri jāpārrunā ar bīskapu Cakulu un kancleru Nagli. Šis sūtīšanas darbs bija jākoordinē un jānovērš daža laba nezināšanas kļūda. Piezvanīju uz Hamburgu Šnīdera ceļojuma bijorjam un lūdzu sagādāt man vīzu līdz 15. septembrim. Pagāja kādi trīs mēneši, līdz es no konsula dabūju pozitīvu atbildi.
15. septembrī kāds mans draudzes loceklis mani aizveda uz Hamburgas lidlauku. Lidmašīna Hamburgu atstāja paredzētā stundā. Īsi pirms iekāpšanas lidmašīnā sastapu mākslinieku Juri Soikānu, kas uz kādu laiku brauca uz Rīgu kā Mākslas akadēmijas profesors. Pēc 90 minūšu lidojuma mēs jau bijām Rīgā. Kontrole bija samērā ātra. Ārā mani jau gaidīja radi, kūrijas kanclers Naglis un prāvests Aglonietis. Tūlīt pēc kontroles grupas pavadone paziņoja, ka mēs esam brīvi un drīkstam jau tūlīt braukt un dzīvot, kur gribam. Šī ziņa un mazais brīvības žests mani patīkami iepriecināja. Ja es šo lidojumu salīdzinu ar 1987. gada lidojumu caur Maskavu, tad starpība ir liela. Maskavā “načaļņiks” mani kādas 5 minūtes ilgi pētīja un apskatīja manu “noziedznieka” seju, līdz drīkstēju iet tālāk pie citas kontroles. Toreiz pat mūsu grupas pavadone Mārīte bija par šo pētīšanu norūpējusies. Turpretī tagad viss noritēja, kā visos citos brīvās pasaules lidlaukos – meklēja tikai to, ko ir aizliegts ievest.
Lidlaukā es atteicos no kanclera un radu automašīnām. Kopā ar māsu iekāpu automašīnā un ar citiem pieciem pasažieriem aizbraucām uz Rīgas viesnīcu.
Pēc vakariņām pie māsas aizgāju pie V. E. bīskapa Cakula. Bīskapu Cakulu redzēju pirmo reizi, kaut gan sarakste un sazvanīšanās ar viņu pēdējos divos gados ir bijusi ļoti dzīva, jo grāmatu un papīra sūtīšana “Katōļu Dzeivei” vienmēr sagādā dažu labu neskaidrību vai arī pārpratumu.
Bīskaps dzīvo ļoti pieticīgi. Salīdzinot viņa istabiņu ar manu prāvesta dzīvokli, atšķirība ir ļoti liela. Es Vācijā dzīvoju “buržuiski”, bet bīskaps Latvijā ļoti pieticīgi. Kurš no mums dzīvo pareizāku, priesteriskāku dzīvi, uz to nav atbilde jāmeklē. Mūsu dievišķais “Šefs” – Jēzus baudīja tikai dzīves ēnas puses… Ko gan teiktu mūsu jaunie vācu draudžu prāvesti, ja viņus jaunajā draudzē sagaidītu pieticība un pelēka mājiņa? Šeit Vācijā, pirmais, par ko viņi rūpējas, ir prāvesta mājas pārremontēšana un izdaiļošana pēc savas gaumes. Kad viss pasaulīgais ir padarīts, un tas dažkārt velkas vairākus mēnešus ilgi un maksā simtu tūkstošu marku, tikai tad viņi sāk domāt par citiem – īstajiem prāvesta pienākumiem.
Kanclera Nagļa divu istabiņu dzīvoklis izskatās drīzāk pēc noliktavas, ne dzīvokļa. Visas malas un visi brīvie stūri aizkrauti pakām, grāmatām un papīriem. Pat vairākas manis atsūtītās kastes vēl stāv koridorā. Ne vienu vien reizi es pats sev jautāju, kā var šādā saspiestībā strādāt? Bet viņi abi, bīskaps un kanclers, jau gadiem ilgi strādā un rūpējas par tūkstoš dažādām diecēžu lietām un problēmām. Ne vienu reizi no viņu mutēm nedzirdēju gaušanos vai izmisuma nopūtas… Vienu gan es bieži dzirdēju no kanclera mutes: “Es tagad skriešu…” Viņa dienas aiziet vienā skriešanā un vienās rūpēs te par vienu, te par otru pasaulīgo un garīgo problēmu. No rīta līdz vēlam vakaram viņš skrien Dieva un Māras zems draudžu labā. Turpretī bīskaps Cakuls viens pats, bez palīgiem, klusi strādā un veic visus kūrijas, bet tagad arī administrācijas darbus. Klātu nāk daudzie apmeklētāji. Mēs visi zinām, ka katrs apmeklētājs atnes savas problēmas, kuras tad viņam vienam pašam ir “jāsagremo” un jādod pareiza atbilde. Katru rītu bīskaps, jau agri, aiznes savas bīskapa un administratora rūpes uz Magdalēnas baznīcu un kopā ar lielo Kristus upuri upurē tās tālāk debesu Tēvam. Kā jau labs priesteris un bīskaps, viņš katru rītu pirms Svētās Mises sēž grēksūdzes krēslā. Viņš ir vienmēr sava ganāmpulka rīcībā. Cik es redzēju, to pašu dara arī visi citi Rīgas un Latvijas priesteri. Vai tas nav skaisti? Pirms prāvests stājas Dieva altāra priekšā, viņš vispirms “mazgā” grēcinieku sirdis. Mēs visi labi zinām: ja kāds saņem Euharistisko Jēzu ar tīru sirdi, tad tas nav vairs tālu no īstās pilnības.
Redzot šo garīdznieku stāju un apziņu, man sāpēs sažņaudzās sirds, jo tāds grēku nožēlas “brīnums” šeit Vācijā jau sen vairs nav piedzīvots. Pirms 30 gadiem, kad es vēl biju vikārs Dīpholcā, katru mēnesi pieņēmu pie grēksūdzes kādas 200 personas. Kad pēc 13 gadiem es šo draudzi atstāju, tad grēksūdze bija jau sarukusi līdz 50 personām mēnesī. Stāvoklis jaunajā draudzē bija vēl bēdīgāks. Šī grēksūdzes paviršība nevalda tikai pie vāciešiem vien, arī daudzi mūsu latviešu katoļi svešumā ceļu uz biktskrēslu ir jau sen aizmirsuši. Lielākā daļa mūsu “remdeno katoļu” labāk mirst grēkā, nekā samierinās ar Dievu grēksūdzē. Daudzi no viņiem jau paspējuši iemācīties no vāciešiem vecvecos izteicienos: “Es esmu tikai mazs grēcinieks… Man nav grēku… Es neesmu nevienu apzadzis, nedz nokāvis…”
Svētdien, 16. septembrī katedrālē bija lieli svētki. Mūsu svešumā iesvētītais jaunais priesteris Paskals Marija Jerumanis celebrēja savu primīcijas Misi. Es Svēto Misi celebrēju plkst. 9.00. Tā bija pirmā reize manā priestera dzīvē, kad es kādā Latvijas baznīcā drīkstēju stāvēt uz kanceles un brīvi sludināt Dieva vārdu. Atceros, kad es 1978. gadā pirmo reizi ierados Latvijā, tad drīkstēju katedrālē Svēto Misi celebrēt latīņu valodā un pie sānu altāra. Toreiz, kādas svētdienas rītā, kad agri ierados katedrālē, es pie aizslēgtām durvīm sastapu vairākus savus radiniekus, kas nakts laikā bija mērojuši garu ceļu, lai pirmo reizi dzīvē varētu piedalīties manis celebrētā Misē. Toreiz es nenocietos un pēc svētā Evaņģēlija pateicu dažus īsus vārdus. Pēc svētās Mises zakristijā toreizējais kanclers Lazdāns pateica: “Es nekā nedzirdēju.” Tāpat toreiz, kad es biju Rīgā, pēc pāvesta Pāvila VI nāves, Romā notika jauna pāvesta vēlēšanas. Otrajā dienā mans brāļa dēls man stāstīja, ka vakar Romā ir jau ievēlēts jauns pāvests – Lučiāns. Ziņas viņš esot dzirdējis no Amerikas krievu raidītāja. Kad zakristijā pirms Svētās Mises sastapu kancleru Lazdānu, es par to viņam ieminējos. Viņš man zakristiāna klātbūtnē tikai izvairīgi atbildēja: “Neesmu vēl nekā dzirdējis…” Tikai ceturtajā dienā kanclers, agri ienācis zakristijā, skaļi teica: “Habemus papam. Šonakt īsi pirms pusnakts Maskavas raidītājs īsi ziņoja, ka Romā ir ievēlēts jauns pāvests. Svētdien dziedāsim Te Deum!”
Šoreiz es bez bailēm stāvēju uz kanceles un sludināju Dieva vārdu…
Tauta ir ticīga, Svēto Komūniju pieņem, kā vecos labos laikos, dievbijīgi un ceļos nometušies. Pēc brokastīm pie bīskapa Cakula atkal aizgāju uz katedrāli. Zakristijā sastapu jauno priesteri Paskalu un viņa brāli profesoru Andri Jerumani. Izmantodams šo izdevību, lūdzu jaunajam priesterim svētību. Drīz zakristijā ieradās daži semināristi, kurus es paziņu no viņu ciemošanās laika Vācijā.
Primīcija izvērtās ļoti svinīga. Abi priesteri Jerumaņi kopā ar kādu diakonu celebrēja svinīgo Misi. Koris dziedāja latīņu valodā Gloria un Credo. Jaunā priestera vecāki un tuvākie radi bija ieņēmuši vietas altāra telpā. Katedrāle bija stāvgrūdām pilna. Sprediķi teica pats primiciants. Viņš runāja par piedošanu un mīlestību. Pēc Svētās Mises sekoja primicianta svētība un roku uzlikšana katram atsevišķi. Man palika iespaids, ka katedrāli neatstāja neviens, pirms nebija jutis jaunā priestera rokas sev uz galvas. Daudz bija tādu, kas pēc roku uzlikšanas steidzās svaidītās priestera rokas noskūpstīt. Žēl, ka šī skaistā roku uzlikšana katram atsevišķi brīvajā pasaulē ir jau aizslīdējusi aizmirstībā.
Pirmdien, 17. septembrī, Svētā Mise kopā ar kancleru plkst. 9.00. Pēc brokastīm man kūrijā garāka pārruna ar V. E. bīskapu Cakulu un mons. Nagli. Vispirms bīskaps man parāda kardināla Vaivoda darba istabu, kapelu un viņa pieticīgo dzīvoklu, arī krēslu, kurā Viņa Eminence teica Dievam savu pēdējo “adsum”. Šinī istabā un šinī krēslā Viņa Eminence atdeva savu garo, smago, ciešanu pilno priestera un bīskapa dzīvi Dievam. Kardināla rakstāmgalds stāv tādā pašā stāvoklī, kādā viņš to atstāja. Daudzas vēstules stāv uz galda neatvērtas un gaida pēc jaunā Rīgas un Liepājas bīskapa. Arī altāris un atvērtā misāle stāv turpat. Pie altāra mēs kopā ar Ekselenci klusi palūdzam un no jauna atvēlam viņu Dieva Tēva mierā. Šeit Viņa Eminence kā bīskaps un kā kardināls bieži salika Jēzus Kristus iestādīto mūžīgo glābšanas upuri…
Pēc šīs vizītes kardināla pieticīgajos “apartamentos” mēs pārrunājam daudzas papīra un grāmatu sūtīšanas lietas. Runājam arī par Viļānu tipogrāfijas pārņemšanu Baznīcas rokās. Laiku pa laikam mūsu pārrunas pārtrauc te viens, te otrs apmeklētājs. Apmeklētāju starpā bija arī abas nākošās katehētes – Maneta Anševica un Inga Reinvalde, kuras kūrija sūta uz Vāciju, uz Esenes katehētu semināru. Šādas mazas specialitātes Latvijā ir ļoti nepieciešamas. Pēc studijām Vācijā viņām būs jāapmāca citas vai citus katehētus draudžu vajadzībām. Esenes bīskapija ar prelāta Aufderbeka gādību, kas jau pāris reizes ir bijis Rīgā un sadraudzējies ar profesoru Tropu, ir sagādājusi seminārā divas vietas latvietēm. Tā kā arī es esmu šinī lietā iejaukts, tad mans nolūks abas atpakaļceļā paņemt līdzi uz Vāciju. Arī biļetes viņām ir jau sagādātas, bet Manetas papīri vēl aizvien ir kaut kur Maskavā aizķērušies. Abas gribēja ar mani pārrunāt par ceļojumam vajadzīgo. Ingai gaidīšana un nervozēšana jau bija aiz muguras, bet nabaga Maneta vēl aizvien diendienā zvanīja uz Maskavu un nezināšanā mocīja savus nervus. Kā būs, vai Maskavas vīri par viņu iežēlosies? Atvadoties no abām, es izteicu pārliecību, ka līdz sestdienai viss labi nokārtosies. Palīgu Manetai netrūka, kas arī šeit iestādēs kužināja pasteidzināt dokumentu izdošanu…
Pēcpusdienā šoferis Pēteris mūs ar kancleru aizveda uz Jūrmalu pie Jerumaņu ģimenes. Tā kā seminārā nav vietas, tad profesors Jerumanis dzīvo kardināla vasarnīcā. Ar tēva palīdzību viņi jau ir modernizējuši mājas iekšpusi un ārpusi. Otrajā stāvā ir paša kardināla iekārtota maza kapela, kur tagad abi priesteri Jerumaņi diendienā celebrē Svēto Misi. Viesmīlīgā Jerumaņa kundze mūs pacienā ar Ardeņu šķiņķi un pats Dr. Jerumanis ar no Beļģijas atvesto alu. Uz vakariņām ieradās arī pr. Jermolenko, kas tepat netālu dzīvo Jūrmalas viesnīcā.
Otrdien, 18. septembrī kā parasti plkst. 9.00 Svētā Mise. Pēc Mises pie manis pienāk Gunārs un lūdz atnākt vakarā, plkst. 18.00 uz katedrāli pateikt kādu vārdu viņu jaundibinātajai jauniešu grupai. Pie brokastu galda kanclers man paziņo, ka rīt brauksim uz Viļāniem, Aglonu, Daugavpili un Sventi. Par šo ziņu es ļoti priecājos. Mani interesē Viļānu tipogrāfija. Protams, esmu arī priecīgs, ka varēšu pēc 50 gadiem atkal redzēt Aglonu.
Pēcpusdienā šoferis Pēteris mani aizved uz semināru. Tur es apciemoju profesoru Tropu un prokuratoru Daļecki, kas ir semināra cēlājs. Prāvests Daļeckis man izrāda jauno, vēl neapbeigto semināru. Seminārs ir plašs. Būs vietas semināristiem un arī profesoriem. Apskatām arī nākamās bibliotēkas telpas. Par iekārtu būtu jārūpējas svešumā dzīvojošiem tautiešiem. Tā domāju es, bet kā spēsim sagādāt vajadzīgos līdzekļus? Jautājums paliek neatbildēts. Pēc semināra apskates es varu tikai uzslavēt čaklo, uzņēmīgo prokuratoru, prāvestu Oļģertu Daļecki. Viņa enerģijai un fantāzijai nav robežu. Šajos grūtajos būvmateriālu un darba spēka sagādes apstākļos viņš ir darījis “brīnumu”. Jācer, ka drīz pabeigs celt šo garīgās gaismas celtni Dievam par godu, tautai un vīna dārza strādniekiem par labu. Blakus šiem darbiem prāvestam Daļeckim ir jāizpilda arī Sv. Franča draudzes prāvesta pienākumi. Piemēram, tieši baznīcas apskates laikā pie viņa pienāca kāda sieviete un lūdza prāvestu nokristīt viņas bērnu. Prāvests tikai atbildēja: “Atnesiet bērnu piektdienas vakarā uz baznīcu, es viņu nokristīšu kopā ar pieciem citiem.” Droši vien, ne tikai prāvests Daļeckis piedzīvo katru nedēļu šāda vai tamlīdzīga veida draudzes locekļu prasības. Jāpieņem, ka šādi “brīnumi” notiek katrā draudzē. Tagad uz četrdesmit gadu laikā sagrautās neticības mēslu čupas sāk dīgt jauni ticības asni. Vajātā ticīgā tauta gadiem ilgi ar savām lūgšanām un ciešanām ir tur paslēpusi ticības sēklu. Mēs visi labi zinām, ka mēslu čupa ir laba lieta, bet kristīgā sēkla bez auglīgas un labi apstrādātas zemes nevar augt un vēl mazāk nest augļus, tāpēc mūsu priesteriem Latvijā un visā plašajā Krievijā darba netrūkst. Bērni un jaunieši ir jāsagatavo uz pirmo Svēto Komūniju. Daudzi, kas ir laulājušies sarkanās zvaigznes, sirpja un āmura priekšā, ir atkal no jauna, un šoreiz krusta priekšā, jāsalaulā… Kur vien tu cilvēks pagriezies, tur trūkst priesteru. Trūkst arī kristīgu, kompetentu laju, kas spētu sludināt Dieva vārdu un vest izkaisīto un bieži līdz pat nepazīšanai “sakropļoto” ganāmpulku uz pareizā ceļa…
Atceļā no semināra manas domas aizklīda atpakaļ uz Vāciju. Klusībā es esmu “skaudīgs”, ka šeit Latvijā katrs priesteris, ja tikai viņš ir apzinīgs un grib strādāt, var izdarīt savu tiešo priestera sludināšanas darbu. Es būtu laimīgs, ja varētu vācu draudzē gada laikā nokristīt un pielaist pie Svētās Komūnijas vismaz kādus desmit bērnus, vai arī salaulāt kādus piecus pārus. Vācijā priesteru aktivitāte ir dažāda. Vairākas organizācijas ar daudzām grupām veic daždažādas aktivitātes. Daudz runā un diskutē, rīko ekskursijas un danču vakarus, modernizē dievkalpojumus, izgudro jaunas ritmiskas “garīga” satura dziesmas utt., bet rezultāti ir gaužām vāji. Pats Dievs lēnām un neuzkrītoši tiek nobīdīts malā. Pasaulīgais troksnis un nemiers jau sen ir pārņēmis draudzi. Lūgšanai, adorācijai un Dieva valstībai ir maz laika vai arī nemaz nav. Bieži man nākas pat no tādiem, kas sevi skaita par labiem kristiešiem, dzirdēt vārdus: “Kāpēc man vajadzīgs Dievs, man iet labi arī bez Viņa. Es netraucēju Viņu, un Viņš netraucē mani.” Vācijā un arī citās Eiropas brīvajās valstīs lielākā daļa kristiešu ir iesūnojuši savā labklājībā. Betlēmes stallītī dzimušajam un krustā pakārtajam Jēzum tur vairs nav vietas.
Pēc Svētās Mises es pie brokastu galda sastopu savu varakļānieti Jāni Broku. Jānis Broks ar saviem rakstiem cītīgi un čakli pušķo “Katōļu Dzeivi”, “Gredzenu” un “Druvu”. Ar Jāni Broku es sarakstos jau labi sen, bet sastopos ar viņu tagad pirmo reizi.
Pēcpusdienā, māsas pavadībā, aizbraucu atkal pie profesora Tropa un viņam atdodu prāvestam Daļeckim apsolītās lietiņas. Atsveicinos no prof. Tropa un jau eju ārā, kad zvana Manetas jaunkundze un paziņo, ka viņas dokumenti Maskavā ir atradušies un viņa tos pēc pāris dienām saņemšot. Mums visiem šī ziņa sagādā lielu prieku.
Vakarā, kā solījos, aizeju atkal uz katedrāli. Katedrāles labajā pusē, apskaidrotā Jēzus gleznas priekšā ir jau pulcējušies kādi 40 vai 50 jaunieši. Ap plkst. 18.15 arī es piebiedrojos viņu pulkam. Gunārs mani stāda priekšā un lūdz kaut ko pastāstīt… Noskaitām kopēji īsu lūgšanu, nodziedam kādu garīga satura dziesmu. Mans skats kavējas pie apskaidrotā Jēzus gleznas acīm, kas pauž mieru, skumjas un paļāvību. Runāt šādu jauniešu un dažu pieaugušo priekšā nav nemaz grūti, jo viņi rauj vai katru vārdu ārā man no mutes. Uz šo saietu es neesmu gatavojies. Es runāju tikai to, ko Svētais Gars man acumirklī iedveš. Semināra garīgais tēvs Pentjušs MIC arī piedalās. Es aicinu jauniešus vairāk un neatlaidīgāk lūgties, t.i. – piesaukt Viņa svēto Vārdu. Kļūstiet Rīgas pilsētas garīgā sāls un garīgā katoliskā gaisma. Diendienā katrā vietā un katrā stundā neatlaidīgi, klusi un neuzkrītoši piesauciet Svēto Trīsvienību: “Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars”. Šī piesaukšana un šī garīgā sēkla kritīs uz Rīgas ielām un kritīs garāmgājēju sirdīs. Četrdesmit gadus ilgi Rīgas ielas un Latvijas āres tika maitātas ar lētu bezdievīgā vārda sēklu… Daži no jums būs sējēji, citi tikai laistītāji, bet augšanu dos pats Dievs. Ne jau mēs darām lietas. Lielas lietas dara vienmēr tikai pats Dievs.
Pēc labas pusstundas es pārtraucu savu runāšanu. Kopā noskaitījām Tēvreizi, devu savu priesteru svētību, un priecīgs un Dievam pateicīgs es atstāju katedrāli.
Atceļā uz Rīgas viesnīcu manas domas un lūgšanas bija pie šiem Rīgas jauniešiem. Jaunieši, kas slāpst pēc garīgā Dieva vārda dzēriena. Pirms dažām minūtēm es aicināju jauniešus, lai viņi bruģē ar Dieva vārdu vai Trīsvienības piesaukšanu Rīgas ielas. Tagad es pats, atceļā uz viesnīcu, nepārtraukti piesaucu Jēzus Kristus Māti un Svēto Trīsvienību. Vai šāda Dieva vārda piesaukšana nesīs kādreiz redzamus augļus, par to es nedomāju, to es atstāju pilnīgi paša Dieva rokās, jo Viņš ir tas, kas dara lielas lietas…
Pēc brokastīm es gribu viens pats drusku pastaigāties pa Rīgas ielām, bet ilgi šis prieks nevelkas, jo nejauši uz ielas sastopu kādu latviešu ģimeni no Vācijas.
Ap plkst. 13.30 uz viesnīcu atbrauc kanclers Naglis. Kancleru un šoferi Pēteri es ielūdzu uz pusdienām. Tā ap plkst. 14.30 mēs atstājam Rīgas viesnīcu un braucam uz Latgali. Satiksme ir samērā dzīva. Ceļš uz Latgali mūs ved caur Pļaviņām. Pļaviņās ir arī kardināla vasarnīca. Mājiņa ir pelēka, sašļukusi, kā jau mājiņa, kas sen vairs nav redzējusi savu īsto saimnieku. Kancleram ir atslēga. Mēs droši ejam mājiņā iekšā. Šeit viss vēl stāv, kā kardināls, droši vien, pirms kādiem pāris gadiem ir atstājis. Uz mazās kapelas altāra viss vēl stāv nenovākts. Mājiņas iekšpuse un visa ārpuse prasīt prasās pēc jauna saimnieka un pēc remonta. Pie sienas vēl karājas kardināla garā pīpe… Dārzs nekopts. Bišu stropi ir jau aizvākti, bet āboli, kas ir nokrituši no ābeles, garšo labi…
Drīz Pļaviņas ir jau mums aizmugurē. Kanclers man stāsta par apkārtējām draudzēm un draudžu ganiem. Viņš min vairākus čaklus un dedzīgus priesterus, kas pašaizliedzīgi strādā un rūpējas par savu sarukušo vai arī pieaugušo ganāmpulku.
Drīz esam jau Jēkabpils tuvumā. Kaut kur tuvumā jābūt Kūku kūdras purvam. 1943. g. vasarā es šeit kopā ar citiem spaidu kārtā strādāju. Atmiņā uzpeld vairāki atgadījumi un redzēti notikumi, kas skāra jūdu tautas sievietes. Tāpat vēl ausīs skan krievu karavīru melanholiskās dziesmas. Nezinu kāpēc, piepeši man atmiņā uzpeld kādas sievietes pareģojums. Bija pusdienas laiks. Mēs visi kopā sēdējām un katrs ieturējām maltīti ar to, kas mums bija. Blakus man sēdēja kāda vietējā sieviete. Nezinu, kādā sakarā viņa paņēma manu kreiso roku un sāka “zīlēt”. Mani viņa nepazina un pat nezināja, no kurienes es nāku. Apskatījusi manu roku, viņa bez kaut kāda ievada teica: “Tev priekšā stāv krusts…”
Kādā krustojumā redzu ceļa zīmes – Madona un Varakļāni. Drīz esam jau Atašienes un Stirnienes tuvumā. Šeit manas domas aizklīst pie priestera Petuško, kas daudz cieta un pārcieta daudzas komunistu patvaļas. Priesteris Petuško savā pēdējā vēstulē man pateicās par vēstuli un apkārtrakstu “Druva”. Ja būtu bijis vairāk laika, būtu ieskrējis Stirnienes baznīcā, bet mums bija jātiek Viļānos vēl pirms pieciem. Pēc Stirnienes sākas man jau drusku pazīstamāks ceļa gabals. Šis ceļš ir saistīts ar vairākām bērnības atmiņām un piedzīvojumiem.
Esam jau Varakļānos. Pilsētā iekšā nebraucam. Mans skats slīd pāri mazajām, pelēkajām, kokos iegrimušajām mājiņām. Tur pilsētas centrā stāv mūsu skaistā, staltā Varakļānu baznīca. Šinī baznīcā es tiku kristīts un pielaists pie pirmās Svētās Komūnijas, bet Svēto Misi tur vēl neesmu turējis. Braucam garām vecajai Varakļānu ģimnāzijai – muižai. Šinī gaismas pilī es smēlos daudz gudrību, bet arī pārdzīvoju dažu labu baiļu brīdi. Kanclers Naglis man stāsta, ka Varakļānu apvidus visā Latgalē esot vislatviskākais. Man tas sagādā prieku, ka varakļānieši tik dūšīgi turas pretī pārkrievošanai.
Pa ceļam noskaitām rožukroni. Īsi pirms pieciem esam jau Viļānos. Viļānu staltā, baltā baznīca mūs sveic jau no tālienes. Viļānu Mariāņu klosteris tiek atjaunots. Strādā kādi seši dūšīgi un čakli strādnieki. Šeit strādnieki godam nopelna savu maizi. Strādnieki nāk no Daugavpils. Priekšstrādnieks žēlojas, ka viņiem esot pietrūcis ķieģeļu un nevarot pabeigt mājas ģibeni. Meklējam pašu mājas saimnieku prāvestu. To atrodam baznīcā. Viņš lūdzas. Padevīgi, ceļos nometies, viņš skaita savu breviāru. Otrs Arsas svētais prāvests…
Prāvesta mājas priekštelpa pilna ar strādnieku gultām. Strādnieki šeit guļ, ēd un atpūšas pēc smagā dienas darba. Kanclers un prāvests kārto savas lietas. Es pa to laiku mēģinu atcerēties kaut ko no Viļāniem. Apskatām māju. Ja to pabeigs pārbūvēt, tad šeit dzīvos un lūgsies jauni mūki, kas nesīs tautai svētību… Atsveicināmies no laipnā draudzes gana un braucam uz tipogrāfiju. Tipogrāfija ir slēgta, tikai kādas pāris sievietes tīra telpas vai arī drukā pāris cedelītes. Tipogrāfijas vadītāja nav mājās, jo viņš mūs šodien negaida. Viņš gaidīs rīt. Kāda laipna kundze un tipogrāfijas sekretāre izrāda mums visas telpas un mašīnas. Māja ir laba. Telpas lielas un gaišas. Vairākas vecāka izlaiduma mašīnas vēl aizvien izpilda savus pienākumus. Manuprāt, būtu žēl, ja mēs nepārņemtu šo tipogrāfiju savās rokās. Pāris mašīnas ir jau ļoti vecas, tās mums būtu jānomaina. Laipnā kundze man pasniedz jostu ar ieaustu rakstu “Ontōnam Smelteram – Katōļu Dzeive”. Kundze stāsta, ka vēlāk pie mājas izbūvēšot papīra noliktavu. Atsveicināmies no laipnās kundzes.
Viļāni ir jau aizmugurē. Kanlceram Naglim šeit ir vairāki radinieki, bet apstāties mums nav laika. Mēs braucam cauri Preiļiem un tālāk uz Aglonu. Ceļi ir samērā labi, un mūsu šoferis Pēteris mašīnu vada teicami.
Aglonas baziliku sasniedzam pievakarē. Uz fotogrāfijas tā izskatās pulka skaistāka. Tagad viss ir tukšs. 1942. gada vasarā es apmeklēju Aglonu pirmo reizi. Toreiz es biju vēl ģimnāzists un savā nezināšanā pat nepamanīju, ka Dievmātes glezna tiek aizsegta ar Marijas debesīs uzņemšanas gleznu. Neatceros, vai es toreiz vispār redzēju, kur atrodas Aglonas Dievmātes glezna.
Ir jau krēsla, kad piebraucam pie prāvesta mājas durvīm. Paša dekāna nav mājās, viņš ir Romā. Pie durvīm mūs sagaida vikārs Sudniks. Kamēr šoferis Pēteris mēģina mašīnu iebraukt garāžā, kanclers man pastāsta, ka baznīcas mājas formāli ir jau dabūtas atpakaļ, bet iedzīvotāji – pa daļai dzērāji – negrib māju atstāt…
Ceturtdien, 20. septembrī, ap pusseptiņiem aizejam uz baziliku. Toreiz, gandrīz pirms nepilniem piecdesmit gadiem, kad es vēl kā skolēns stāvēju baznīcā, es nenojautu, ka mans bazilikas apmeklējums būs tikai pēc nepilna pusgadsimta. Toreiz es biju ģimnāzists, tagad esm jau priesteris. Toreiz es meklēju un gribēju redzēt, kur tad īsti ir tā slavenā Aglonas Dievmātes glezna. Šoreiz man pat bija atļauts celebrēt Svēto Misi pie šīs gleznas. Neatceros, vai es toreiz gāju pie Svētās Komūnijas, bet šoreiz es pats kā priesteris izrunāju konsekrācijas vārdus: “Šī ir mana miesa… šīs ir manas asinis…” Toreiz, kad kāds cits priesteris pēc konsekrācijas vārdiem rādīja tautai svēto, balto hostiju, mēs visi noslīgām šīs lielās mistērijas priekšā ceļos, bet šoreiz es pats rādīju svēto hostiju un kāds zēns, kas man piekalpoja, ceļos noslīdzis, pielūdza Jēzu baltajā hostijā.
Iespaidīgs, vismaz priekš manis, bija brīdis, kad agrā rīta stundā lēnām atklāja Dievmātes svētbildi. Atklāšanas laikā kāda sieviete, kaut kur bazilikas krēslā vien pati dziedāja dziesmu: “Jaunova svāta Aglyunas bazneicā…” Tāpat iespaidīgs bija brīdis, kad brīnumdarītājas gleznu atkal lēnām aizsedza ar Marijas debesīs uzņemšanas gleznu.
Vēl kas man patīkami uzkrita, bija maza auguma zēns, kas izpildīja zakristiāna pienākumus. Šis zēns kā kāds dzīvsudrabs, neuzkrītoši un nevienu netraucēdams, izpildīja savu amatu. Visu viņš darīja ar cieņu un precizitāti, kas iederas altāra telpā.
Zēna stāja, seja pauda kaut kādu iekšēju un ārēju mieru. Pēc dievkalpojuma zēns arī piedalījās pie brokastu galda. Pie galda dabūjām zināt, ka viņam šodien ir dzimšanas diena.
Pēc brokastīm mēs ar kancleru aizgājām pie kardināla Vaivoda kapa. Klusā lūgšanā mēs atkal viņu atvēlējām Dieva mieram. Pēc tam aizgājām pie avota. Tā kā svētceļnieki labprāt nāk šeit nodzerties, tad ir plānots izbūvēt labāku pieeju un labierīcības. Protams, tas viss ir vēl tikai nākotnes projekts, jo vajadzību ir vairāk kā vajag. Jo to, ko Dieva pretinieki un patiesības nīdēji vairāk kā 40 gadus ilgi jauca un postīja, nevar atjaunot vienā vai pāris gados. Trūkst līdzekļu, trūkst materiāla un trūkst strādnieku.
Pēc visa apskatīšanas kopā ar vikāru braucam pie Aglonas ģimnāzijas direktora. Aglonas ģimnāzijas māju es redzu pirmo reizi. Tātad šeit pirms kara un kara laikā kā skolotājs strādāja mans brālis Jānis! Atmiņā uzpeld kara laika traģēdija. Hitlera rokaspuiši ienāca, bet Staļina sarkanie rokaspuiši bēga. Sarkanie, bēgdami prom, līdzi paņēma manu brāli un viņa sievu Moniku. Tagad sākās tēva un mātes lielās bailes un raizes par pazudušo dēlu…
Direktors Puzo mūs sagaidīja pie mājas durvīm. Jauns, simpātisks un enerģisks cilvēks, gandrīz gribētos teikt – vēl jauns ģimnāzijas direktora amatam. Nezinu kāpēc, es tūlīt jaunā cilvēka klātbūtnē jutos omulīgi. Kanclers Naglis, pildīdams savus pienākumus, iztaujā direktoru un kārto savas lietas, kas viņam kā Rīgas kūrijas kancleram ir jāzina. Direktora birojā Puzo kungs sāk pats no sevis stāstīt par kādu personīgu piedzīvojumu Krakovā – Polijā. Pirms vairākiem mēnešiem viņš tur, kopā ar citiem, apmeklējis Krakovas katedrāli. Redzot citus, kā viņi šādās sakrālās vietās prot uzvesties, viņš esot tur izjutis dziļu, iekšēju kailumu… Šī viņa atklātā atzīšanās man imponēja un es viņam teicu: “Skaisti, jūs esat “kailuma ziņā” mans kolēģis. Arī es kādreiz pirms daudziem gadiem stāvēju kādā citā vietā un citos apstākļos un jutos tikpat “kails” un tukšs, kā jūs direktora kungs…” Šo kailumu var apsegt tikai pats Dievs. Šo tukšumu var pildīt ar savām žēlastībām vienīgi pats Dievs… No mums Dievs gaida tikai vienu, lai mēs Viņa sniegto žēlastību pieņemam. Tāpat kā Marija savā laikā pieņēma tā Kunga sveicienu: “Lūk, es esmu Tava kalpone, lai man notiek pēc Tava prāta.” Dievs dara pie cilvēkiem tikai tad lielas lietas, ja tie brīvprātīgi pieņem Viņa gribu…
Pēc īsas uzkavēšanās kabinetā direktors mums parāda to telpu, kur viņš tuvākā nākotnē gribot ierīkot ticības mācības klasi. Telpas viena siena vēl ir rotāta ar naida ideju paudēju un sarkanā terora pirmsākumu. Tā kā Ļeņins pauda naidu, tad viņa piekritēji un sekotāji aumaļām lēja nevainīgu cilvēku asinis… Ļeņina vietā jānāk Jēzus Kristus krusta zīmei. Sarkanie aumaļām lēja nevainīgu cilvēku asinis un priecājās, ka citi nespēkā viņu priekšā vaimanāja. Turpretim Jēzus lēja pats savas asinis un mazgāja pasaules grēkus. Pacelts krusta augstumā, Viņš savas un daudzu nevainīgu cilvēku ciešanas upurēja debesu Tēvam: “Šīs ir manas asinis, kas par daudziem tiks izlietas…” Naida un asinskārās ideoloģijas vietā ir jānāk Kristus mīlestībai. Bet kaut kāda iekšēja balss man čukst ausī: tik viegli un vienkārši Dieva lielais ienaidnieks un patiesības kropļotājs – vels sevi neļaus padzīt no šīs mājas un no skolotāju un skolēnu sirdīm. Velns zina, ka viņa pilnīgā sagrāve ir jau pavisam tuvu… Bez trokšņa un intrigām viņš neatstās šo māju. Četrdesmit gadus ilgi viņš šeit sēja skaldīšanas un valdīšanas sēklu un tagad atļaut šeit sēt Dieva mīlestību, nē…
Bazilikas priekšā atsveicināmies no vikāra Sudnika, un mūsu turpmākais ceļš tagad iet Daugavpils virzienā. Kanclers arī tagad strādā. Viņš te ar vienu, te otru draudzes prāvestu kārto būves un pārbūves lietas, utt. Apstājamies Demenē. Demenes baznīca tiek celta no jauna. Baznīcā sastopam tikai vienu vienīgo strādnieku un tas pats vairāk stāv nekā strādā. Šāda ātruma strādnieki vēl ilgi cels šo baznīcu. Tagad demeniešiem dievkalpojumi notiek kādā mājā. Viss šeit ir nabadzīgs un pelēks, bet cilvēki par to “nečīkst”. Paši demenieši dzīvo pieticīgi, arī viņu Kungs un Pestītājs vēl aizvien dzīvo Betlēmes stallītīt.
Pēc Demenes baznīcas jaunceltnes apskates pāri kanclera sejai nolaižas ēna. Viļānu klostera pārbūves darbi iet ātri, bet šeit un daudz kur citur strādniekus var saukt par īstiem “gumijas” stiepējiem. Viens ir skaidrs, ka šāda veida strādnieki vēl ilgi neatjaunos pusizpostītās Latvijas mājas un pusnovārtā atstātos laukus. Bieži man nākas dzirdēt slavējam vācu tautu par to, ka tā jau tikusi uz “zaļa zara”. Bet šī labklājība tai neiekrita klēpī. Jau tūlīt pēc kara, kad vēl klīda vecās, nevērtīgās vācu Reihsmarkas, tauta, atmodusies no hitlerisma trakuma, neturēja rokas klēpī, jo zināja, ka nevis slinkojot, pūstot un čīkstot kāds var tikt pie labklājības vai pārticības…
Demenē, Laucesā un Daugavpilī manas spējas sarunāties ar prāvesta māju saimniecēm izbeidzas. Viņas runāja poliski. Mēs ar savu negaidīto ierašanos sajaucām dažam labam prāvestam visu dienas kārtību. Visur mūs uzņēma ļoti laipni, žēl ka garākai domu apmaiņai mums nebija laika. Laipnais Laucesas prāvests vairākkārt atvainojās, jo viņam tieši tagad bija apbedīšana. Laipnā Laucesas prāvesta saimniece mūs pacienāja ar garšīgām pusdienām. Pēc pusdienām mēs aizgājām uz Laucesas kapsētu. Šinī kapsētā atdusas vairāki priesteri un kanclera Nagļa vecāki… Braucam uz Daugavpili. Agrāk apmeklēt Daugavpili nedrīkstēja, jo pilsētas apkārtnē mitinās vairākas armijas vienības. Ne kancleru, nedz arī mani šī sarkanā armija neinteresē. Pilsēta ir liela, bet neizskatīga, tipiska krievu stila pilsēta. Manuprāt, šeit dzīvo kādi 100 000 iedzīvotāji. Vispirms mēs piebraucam pie Dievmātes baznīcas. Baznīca liela, balta un skaista. Lielais baznīcas dārzs labi kopts un dārzā zied daudz puķu. Var redzēt, ka draudzes prāvests mīl puķes. Tas, kas mīl puķes, mīl arī skaistumu, tīrību un kārtību. Dievmātes baznīcas tuvumā ir arī luterāņu baznīca. Tā ir bez torņa. Tikai nesen luterāņi to ir dabūjuši atpakaļ. Baznīcas priekšā mēs atsveicināmies no čaklā draudzes prāvesta.
Tālāk mūsu mērķis – svētā Pētera baznīca, kā jau sen zinām, ir drusku līdzīga Pētera bazilikai Romā. Savā laikā komunisti gribēja šo baznīcu atņemt. Atceros, ka Vācijā mums visiem labi pazīstamais un čaklais redaktors Vl. Locis savā avīzē “Latgola” atklāti aicināja tautiešus svešumā, rakstiski un mutiski protestēt Padomju Savienības sūtniecībās par šo netaisnīgo nodomu. Baznīcu neatņēma un tā nekļuva par kādas pasaulīgas un bezdievīgas izstādes telpu.
Pētera baznīcā mēs nevarējām tiks iekšā, jo pats prāvests nebija mājā. Tikai pa mazu baznīcas durvju spraugu varējām iemest īsu skatu. Prāvesta mājā trīs vai čentras sievietes bija nodarbinātas ar kaladu cepšanu. Visas sievietes runāja tikai poliski. Mēģināju ar smaida “valodu” uzņemt kaut kādu cilvēcīgu sakaru, bet man likās, ka arī šo valodu viņas nesaprata.
Pēc īsa pakavēšanās brīža Pētera baznīcas tuvumā mēs braucām tālāk uz Grīvu pie dekāna. Arī laipno dekānu mēs pārsteidzām nevaļīgā brīdī, jo arī viņu gaidīja bērēs. Dekāna plašais dārzs pilns ar lapām. Kāda sieviete dūšīgi tās slauka malā. Pamanījusi divus cienīga izskata “proboščus”, viņa mudīgi aizbēg uz dārza otru pusi; tā es nevaru viņai izteikt atzinīgus vārdus. Grīvas baznīca izskatās drusku savādāka. Mēs ātri atvadāmies no dekāna un braucām tālāk pa Daugavas malu uz Sventi.
Sventi es jau sen gribēju apmeklēt, jo šeit ilgus gadus mana vectēva brālis Pēteris Smelters strādāja par prāvestu. Arī viņa atdusas vieta ir Sventes kapsēta. Savu onkuli es esmu redzējis tikai vienu vienīgo reizi, ja nemaldos, 1936. gadā, kad viņš bija atbraucis uz Varakļāniem ciemos. Kara laikā, kad es jau biju Krievijā un kaut kur Volhovas tuvumā sēdēju bunkurā, garlaicības dzīts, viņam uzrakstīju vēstuli. Atbildi es negaidīju, jo domāju, ka viņš mani nemaz vairs neatcerēsies. Atbilde nāca un pie tam vairākkārt. Jau toreiz viņš savās vēstulēs mani aicināja kļūt par priesteri. Viņš savās vēstulēs solījās par mani lūgties un katrreiz savas vēstules nobeidza ar svētību… Kas gan lai man šodien pasaka patiesību? Varbūt tas ir priesteris Pēteris Smelters, kas baznīcā izlūdza manu paaicinājumu uz priesterību? Man ļoti gribējās redzēt baznīcas iekšpusi. Es gribēju nomesties pie tā altāra, pie kura mans onkulis varbūt mani atvēlēja Dievam un svētīja. Žēl, baznīca bija aizslēgta. Prāvesta nebija mājā.
Apmierināti un Dievam pateicīgi par redzēto un neredzēto, mēs braucam tālāk uz kapsētu. Kanclers mani aizved pie onkuļa kapa. Ja jau es nevarēju nomesties ceļos baznīcā, tad to izdaru tagad. Klusā lūgšanā un pateicībā es no jauna atvēlu viņu Dieva Tēva rokās. Tieši šinī brīdī saulītes stari, izlīduši no mākoņiem, gaiši apkaro mūs abus – Pēteri un Antonu ceļos pie kapa. Es pats šo gaišo debesu sveicienu nemaz nepamanīju, bet kanclers un šoferis Pēteris man par to vēlāk pastāstīja. Varbūt onkulis Pēteris mani atkal, šoreiz no debesu augstumiem, svētīja. Paldies jums tur augšā par šo saules staru un sveicienu!
Pēc apmeklējuma Sventē mūsu ceļš tagad ved uz Līksnu. Jau no tālienes mūs sveic staltā Līksnas baznīca. Paldies Tev, Dievs, ka Tu pasargāji šo baznīcu no sarkano mantkārības. Arī šeit mēs pārsteidzam prāvestu. Kanclers, kā vienmēr, kārto savas lietas. Prāvests man atkārtoti izteic atzinību par “Druvas” biļetenu, ko viņš lasot ar lielu interesi. Aizejam apskatīt stalto dievnamu. Baznīcā pašlaik notiek mazs remonts. Altāra priekšā es lūdzu prāvestu mani nosvētīt…
Nākošais mūsu pieturas punkts ir Nīcgales baznīca. Arī šī baznīca Daugavas upes krastā mūs sveic jau no tālienes. Man gribējās redzēt mirušā priestera Antona Geriņa baznīcu un viņa kapa vietu. Prāvests Geriņš ļoti gribēja braukt pie manis ciemos, bet viss notika savādāk. Mūsu plāni nav Dieva plāni… Geriņš bija viens no tādiem prāvestiem, kas bija no Dieva mantojis mākslinieka dāvanas. Stundām ilgi viņš viens pats ir daiļojis savu dievnamu. Viņš bija lepns par savu baznīcu. Visu viņš darīja Dieva visaugstā godam… Es cerēju viņu redzēt šinī dzīvē. Īsi pirms nāves viņš ir teicis kādai sievietei: “Ja jūs kādreiz sastapsiet priesteri Smelteru, tad pasveiciniet viņu no manis.” “Paldies, priesteri Anton, tavus sveicienus saņēmu!” Tad gājām pie viņa kapa baznīcas dārzā. Dievs, dod viņam mūžīgo mieru!
Braucam caur Līvāniem. Pa ceļam noskaitām rožukroni. Apstājamie vēlreiz Pļaviņās. Īsi pirms septiņiem esam jau Rīgā. Kanclers un Pēteris aizbrauc uz kūriju, bet es eju Rīgas viesnīcā. Vēl neesmu paspējis pāriet vestibilam, kad kāds man aizmugurē jau sauc: “Smeltera kungs!” Apgriežos. Kāds liela auguma kungs sirmiem matiem stāv manā priekšā. Pārsteigums ir liels! Priekšā stāv mans bērnības draugs Staņislavs. Viņš ir nejauši gājis viesnīcai garām… Jā, Latvija ir maza, bet Rīga vēl mazāka.
Piektdien, 21. septembrī pēdējā diena Rīgā. Kā parasts, Svētā Mise plkst. 9.00. Pēc Svētās Mises pie manis pienāk kāds jauneklis un neatlaidīgi lūdz, lai es viņu un viņa pāris draugus ielūdzot uz Vāciju ciemos. Viņi gribot kaut ko Vācijā nopelnīt… Mēģinu viņu pārliecināt, ka tas nav iespējams, jo ārzemnieki bez atļaujas Vācijā nedrīkst strādāt. Noskumis un varbūt saīdzis, viņš aiziet projām…
Diena paiet dažādās aktivitātēs. Pēcpusdienā, māsas pavadībā, aizeju uz Daugavas upes malu pastaigāties. Kad es 1978. gadā pirmo reizi biju Rīgā un gribēju kādas pāris stundas netraucēts pastaigāties pa Daugavas malu, man aizmugurē vienmēr gāja kāds “sargeņģelis”. Šoreiz šādu “sargeņģeļu” nebija. Tomēr 1978. gadā es Rīgas ielās dzirdēju vairāk latviskas balsis. Šoreiz pat vairāki latvieši savā starpā sarunājās krieviski.
Sestdiena, 22. septembris. Svētā Mise plkst. 7.00. Pēc Mises atsveicinos no bīskapa Cakula, saņemu no viņa bīskapa svētību. Viens otram sakām: “Uz drīzu redzēšanos!” Jā, es esmu nodomājis atgriezties Latvijā. 35 gadus ilgi esmu kalpojis beļģiem un vāciešiem, tagad gribas vismaz savus vecuma gadus ziedot savai tautai. Bīskaps Sloskāns mūs uz to gatavoja. Es pilnīgi labi apzinos, ka man būs no vācu prāvesta pārticības jānokāpj “Betlēmes stallītī”. Bet, ja citi jau vairāk kā 40 gadus varēja dzīvot šinī “Betlēmes stallītī”, kāpēc es to nevarētu?
Īsi pirms 10.00 atnāk abas līdzbraucējas – Inga un Maneta. Jūtu viņām līdzi, jo abas atstāj Latviju un Rīgu uz ilgāku laiku. Viņas brauc, kā jau minēju, uz Vāciju studēt teoloģiju un papildināt savas zināšanas katehētu nodaļā. Es viņām iedodu biļetes, un visi kopā braucam uz lidlauku. Dokumentu pārbaude un mantu kontrole iet samērā ātri.
Paredzētā laikā lidmašīna paceļas augšā. Zem mums slīd Latvijas āres, meži un upes. Drīz jau esam pie jūras. Pēc 90 minūšu lidojuma esam Vācijā.
Mons. Antons Smelters, Katoļu Kalendārs 1992.
