Tie ir vārdi, kurus izteica svētais pāvests Jānis Pāvils II Antonam Justam bīskapa ordinācijas dienā.
Trīs jubilejas un trīs svinību dienas. Sākot ar 20. novembri, V.E. bīskaps Antons Justs, svinēja trīskāršu jubileju: 85 dzīves gadus, 55. priesterības un 20. bīskapa ordinācijas gadadienu. Svētdien brīnišķīgā atmosfērā svinības norisinājās draudzē starp savām avīm, kur Svētajā Misē visi klātesošie kopā ar savu pirmo ganu slavēja Dievu par visām žēlastībām, ko Visaugstais dāvājis ekselencei no šūpuļa līdz šaj dienai. Pateicība, laba vēlējumi un sirsnīgas atmiņas pārņēma visu sirdis, jo tā vien šķiet, ka nav cilvēka Latvijā, kurš tiešā vai netiešā veidā nebūtu ticies ar bīskapu Antonu Justu. Bīskaps ar lielo burtu, kā izteicās kāds no ciemiņiem. Mīlošs, saprotošs, neatlaidīgs un enerģisks, vienmēr iedrošinājuma pilns un ar palīdzīgu roku.
Pēc Svētās Mises, kurā piedalījās arī pilsētas, novada pārstāvji, citu konfesiju vadītāji, ģimenes locekļi, ar sveikšanu, dalīšanos atmiņās un pusdienām ielūgtie viesi devās uz Ģederta Eliasa muzeju, kas slejas turpat, aiz baznīcas dārza. Viesu bija tik daudz, ka pateicības un uzrunas turpinājās pilnas divas stundas. Neskatoties uz to, jutāmies priecīgi un saviļņoti, jo vārdi, kuri nāca no cilvēku sirdīm, bija patiesi un vienkārši. Kā izteicās kāds no sveicējiem, kā koku pazīst pēc tā augļiem, tā tagad, šajā dienā, varēja šos augļus ieraudzīt vai par tiem sadzirdēt – izbaudīt to sulīgo garšu. Visiem bija, ko pastāstīt no personīgās pieredzes lādes tā, ka smaids ik pa brīdim iezagās cilvēku sejās.
Otrā svinību diena turpinājās skaistajā Latvijas sirds nostūrī – Aglonā, kur bija ieradušies daudzi priesteri no visām diecēzēm, visi bīskapi ar Apustulisko nunciju Pedro Lopess Kintanu priekšgalā, kā arī konsekrētās personas. Šajā dienā bija oficiālā Žēlsirdības gada noslēguma svinības, kurās visi klātesošie slavēja Dievu par šajā gadā saņemtajām žēlastībām. Bīskaps Antons Justs varēja pievienoties ar lielu prieku Dieva Žēlsirdības slavināšanā, jo lielas lietas viņam darījis Varenais… Kur vēl labāk šie pateicības himnas vārdi skanētu, ja ne pie Aglonas Dievmātes sirds. Tad dvēsele dzied visskaistāk, kad satiekas ar savu mīlošo Māti. Pēc Euharistijas svinībām, par ko ekselence Antons Justs izjuta vislielāko prieku, esot tik lielā pulkā ar brāļiem priesterībā un konsekrētajām personām, visi devās uz pusdienām, kurās bīskaps dalījās ar dzimšanas dienas torti un mīlestību.
Otrdien, 22. novembrī, Jelgavas katedrālē bīskaps Antons ielūdza garīgo kārtu, ar kuru savā laikā ir izdzīvojis daudzus jo daudzus skaistus kalpošanas mirkļus. Uz Svētās Mises svinībām ieradās 31 priesteris no visām diecēzēm. Sprediķi ar lielu degsmi runāja Bauskas draudzes prāvests, monsinjors un dekāns Jānis Zviedrāns. Viņš atļāva no jauna ieskatīties emeritētā bīskapa Antona Justa dzīves gājumā, īpaši pievēršot uzmanību Dieva žēlastībām, ko jau no bērnības Antons piedzīvoja. Par grūtām žēlastībām, kuras nenāca viegli, par cīņām un uzvarām, par gaišiem un skumjiem mirkļiem, par dzīvi svešzemē un par atgriešanos Latvijā. Vienkārša Latgales zēna gaitas Varakļānos, pirmās ilgas pēc prieterības un trimdas gadi Antonu tikai nostiprināja ticībā.
Bija arī humora pieskaņa – pats bīskaps šajās dienās atcerējās, ka reiz bērnībā no skolas atnesa sarkano zvaigzni, pieminot, ka tajā laikā izjuta prieku par šo “apbalvojumu”, tomēr gādīgais un ticīgais tēvs palūdza viņam šo zvaigzni, lai to paglabātu. Kopš tā laika zēns to neredzēja, lai nekad nezaudētu ticību uz Dievu un nekļūtu par bezdievi.
Kāds sveicējs izteica domu, ka bīskaps Antons Justs ir ne tikai bīskaps ar lielo burtu, bet arī latvietis ar lielo burtu, kuru jāizvirza uz trīszvaigžņu ordeņa saņemšanu. Visi klātesošie vētraini aplaudēja par šo domu.
Paldies tev, mūsu labais gans, kas tik pacietīgi, ar mīlestību un iejūtību esi vadījis savas avis tuvāk Jēzum, tuvāk ticībai un otram cilvēkam, kas esi spējis apvienot visdažādākos cilvēkus – gan mazus, gan lielus – vienā mīlestības un piedošanas ostā, kas ir Dieva valstība.
“Lai priecīgi skan mana balss,
Mans prāts lai gremdējas Tevī, mans Dievs.
Lai manas lūpas teic Tevi,
Jo ir taisnīgi, ka radītais godina savu Radītāju.
Liels Tu esi un katra goda cienīgs.
Slavē mana dvēsele Kungu,
Un viss, kas man ir, lai teic svēto vārdu!”
Māsa Ksenija, Jēzus Bērna karmelītu māsa, Jelgavā
