Šā gada [1956.g.] 15.jūlijā Turnē (Tournai) katedrālē Belģijā, klātesot bīskapam B. Sloskānam, Turnē bīskaps V. E. Mgr. Kārlis Marija Himmers iesvētīja par priesteri Antonu Smelteru.
Antons Smelters ir dzimis 1923. gada 17. janvārī Varakļānu pagasta Kokaru sādžā, bērniem bagātā ģimenē. No septiņiem bērniem Antons ir sestais. Viņa vecākiem piederēja mazs zemes gabaliņš. Lai varētu izskolot savus bērnus, viņi atteicās iegādāties lielāku. Bet galvenokārt uzsverams ir dziļi ticīgais patriarhālais gars, kas valda Smelteru ģimenē. Stingri tika ievēroti kristīgie principi. Māte loti stingri radināja bērnus skaitīt kopēju rīta lūgšanu. Svētdienās bērnus ņēma līdzi uz baznīcu jau no mazas bērnības. Sevišķi dziļu iespaidu uz mazo Antonu atstāj Klusās nedēļas, Lieldienu un Ziemassvētku dievkalpojumi, kā arī kaladu laušana Kristus dzimšanas svētku priekšvakarā, ko ģimenē vadījis tēvs, svētsvinīgi izpildīdams tradicionālos žestus.
Nobeidzis Varakļānu pamatskolu, Antons turpina mācīties vietējā ģimnāzijā. Ģimnāzijas gadi paiet grūtā cīņā. Ne visai viegli iet ar valodām. Patīkams ir draudzīgais gars, kas valda starp klasesbiedriem un kopējā tautas dziesmu skandināšana. Lasa daudz grāmatu, to starpā gadās romāni, kas neatstāj labu iespaidu uz jaunieša dvēseli. Tūlīt kāda iekšēja balss saka, ka nav labi tādus lasīt un aicina Antonu uz lūgsmas dzīvi. Viņu redz bieži iegriežamies baznīcā, lai palūgtu Dievu grūtuma brīžos. Kopš kādas ticības mācības stundas pamatskolas laikā, kad dekāns Kalinka stāstīja par savu svētceļojumu Lurdā, par procesijām, ļaužu masām, kas tur plūst, brīnumiem, Antons izjūt sevišķu vēlēšanos iet lūgties Lurdas Dievmātes altāra priekšā, kur bieži agrās rīta stundās jaunais ģimnāzists izlūdzās palīdzību no savas Debesu Mātes grūto skolas uzdevumu atbildēšanai. Ģimnāzijas gados kapelānu, jauno ticības mācības skolotāju, pasniegtās stundas atklāj plašāku apvārsni mūsu ticības bagātībās. Mājās ir dažādas garīga satura grāmatas: lūgšanu grāmatas un viens otrs katoļu periodisko izdevumu numurs. Vienreizējs atklājums ir pirmo reizi turēt rokās sv. Evaņģēliju. To viņam iedod kāda skolas biedrene ticības mācības stundas sagatavošanai. Šo svēto grāmatu viņš atnes mājās ar lielu bijību, kā kādu lielu noslēpumu rāda to tēvam un mātei un to dievbijīgi lasa.
Tad pienāk piespiestais šķiršanās brīdis no dzimtenes un tēva sētas – mobilizācija. Atvadoties Antons lūdz piedošanu saviem vecākiem par bērnībā izdarītām kļūdām. Tēvs, asarām acīs, savā vienkāršā un dziļā ticībā dod savu tēva svētību, pārkrustot savu dēlu ar krusta zīmi. Šī svētība atstāj dziļu iespaidu uz Antonu, un to viņš nes sev līdzi kā šodien saņemtu.
Pēc kara nāk bezmērķa nometņu dzīve. Svaida no vienas nometnes uz otru. Jauneklis cenšas mācīties un atrast kādu nodarbošanos. Lībekā viņš strādā daiļamatniecībā, Hamburgā seko mērniecības kursi. Grib iestāties Hamburgas Baltiešu universitātē, bet tas viņam neizdodas un viņš piesakās ostas darbā. Tur dzīve ir nepanesama, jo morāliskā stāja šai vidē ir ļoti zema. Nerunājot par kristīgo principu neievērošanu, pat tīri cilvēciskā cieņa ir nonievāta un pazemota. Ko darīt? Šeit Antonam nāk palīgā viņa kara draugs, ar kuru viņš vienmēr uztur sakarus, kārtīgs luterticīgs jauneklis Ilgvars Ķ. Viņš, izlasījis laikrakstā “Latviešu Vēstnesis” sludinājumu par latviešu Garīgā semināra dibināšanu, to rāda Antonam sacīdams: «Anton, vai tava vieta nebūtu tur. Pēc tava rakstura tai vajag būt tavai vietai.» Antona atbilde ir spontāns “jā”, tūlīt sastāda lūgumu un to aizsūta bīskapam Sloskānam uz Beļģiju.
Ar to sākas jauns posms Antona dzīvē: jauns prieks, jo ir dzīves mērķis, lai gan vēl nesaprot šī mērķa īsto augstumu un cēlumu, jo vēl nezina, kas ir priesterība. Viņš sev iztēlo priesterību kā vienkāršu arodu, skaistāku kā citi, bet līdzīgu citiem. Dokumentu kārtošanas lieta iet lēni, un nenāk atbilde no Beļģijas. Sākas īsts ciešanu laiks. “Kā ātrāk tikt no šīs elles laukā?” Nometņu prāvests dod drosmi, atrakstīdams, ka drīz piesūtīs dokumentus braukšanai uz Beļģiju. Brālis aizbrauc uz Angliju, bet Antons atsakās braukt līdz, jo cer nokļūt savā ilgu zemē Beļģijā, lai tur iestātos seminārā. Beidzot 1948. gada janvārī dabūta Beļģijas iebraukšanas vīza, un ar amerikāņu armijas kapelāna laipno starpniecību, atstājis visas savas nedaudzās mantiņas bēgļu nometnē, tiek pāri robežai un ierodas pie latviešu katoļu Garīgā semināra Beļģijā vadītāja V.E. bīskapa B. Sloskāna, lai sevi nodotu viņa audzināšanā.
Tagad sākas īstā jaunā dzīve. Bīskapa tēvišķīgā gādība sākumā pārsteidz, bet drīz tā kļūst par īstas bērna paļāvības cēloni. Vispirms Ekselence apgādā jaunekli, kam nav nekā cita kā pieticīgais nometnes uzvalciņš, ar visu nepieciešamo materiālā ziņā, tad Ekselence pats tam sāk mācīt studijām vajadzīgo franču valodu. Bet pats galvenais: sarunās ar bīskapu priesterības ideāls sāk parādīties pavisam citā, lai gan vēl diezgan blāvā un nenoteiktā gaismā – priesterība nav nekāds amats kā pārējie, bet gan, būt par priesteri nozīmē kļūt par otru Kristu, lai turpinātu to pašu vienīgo un īsto Kristus priesterību, sevi uzupurējot sevišķā veidā pilnīgi Dievam un dvēseļu pestīšanai. Tas prasa daudz arī studiju ziņā, un bieži Antonam nāk šaubu kārdinājums: “Vai spēšu, vai varēšu?” – bet kaut kāds nezināms spēks tur un stiprina labo gribu. Pēc Lieldienu brīvdienām Antonu aizsūta uz saleziāniešu vidusskolu Briselē. Tur viņš pavada vairāk kā gadu, lai sagatavotos regulārām studijām Garīgajā seminārā. Atkal tās pašas grūtības un kārdinājumi: “Vai spēšu, vai varēšu?” Ekselences vēstules dod stiprinājumu un drosmi.
1949. gada rudenī Antonu nozīmē uz Bonne Esperance filozofijas semināru. Jau pirmās 8 dienu rekolekcijas parāda priestera dzīvi īstajā gaismā, neizsakāmi skaistu, dziļu, brīnišķīgu. Kāda iekšēja balss aicina un saka, ka ir vērts iet šo pašatdeves ceļu. Jēzus Kristus parādās vēl nekad neredzētā gaismā. Vairākas reizēs pārlasot sv. Evaņģēliju un grāmatu “Jā, Tēvs” ar īsti izslāpušu sirdi, tās dod pirmo stimulu uz garīgo dzīvi.
Tad karsti ilgotais brīdis – priesterības svētība. Kopš vienreizējā brīža viņa dzīvē – 1956. gada 15. jūlija – viņš ir ordinēts priesteris, izņemts no pārējo ticīgo vidus un nolikts tiem par Kristus – vienīgās un mūžīgās priesterības turpinātāju. Priesterim vajag citus vadīt, sprediķot, upurēt, svētīt. Izsekojot mūsu jaunā priestera sagatavošanās ceļu, nāk prātā Vecās Derības izredzētās tautas gaitas, ko Dievs nošķir, pamazām audzina un ved cauri visām grūtībām uz apsolīto zemi, un Jaunās Derības laimi, kur pats Dieva Dēls Jēzus Kristus aicina ticīgos un māca tos savā skolā, it sevišķi tos divpadsmit, ko viņš izraudzīja par saviem apustuļiem un savas misijas turpinātājiem.
Pieņemsim mūsu jauno priesteri kā paša Dieva izraudzīto un sūtīto un vēlēsim viņam labākās sekmes Kristus vīna kalnā!
Lai pateicība it visiem jaunā priestera audzinātājiem un labdariem, kas palīdzējuši viņam sasniegt viņa cēlo mērķi!
Jaunais priesteris savu pirmo svinīgo Misi celebrēs pie saviem labdariem Tongre-Notre-Dame bazilikā Beļģijā, š. g. [1956. g.] septembra mēnesī.
Pr. A.Brumanis. “Dzimtenes Balss”, Nr. 8/9. 1956. g.
