Dažkārt brīvās pasaules lielpilsētās atgadās, ka dažs labs cilvēks ir neapmierināts ar vienu vai otru valsts vai Baznīcas rīkojumu un noteikumu, un tāpēc ir sašutis. Šveicē kāds Cīrihes pilsonis bija ar krāsu uz kādas baznīcas mūra uztriepis sekojošus vārdus: “Mosties, tu aukstā baznīca!” Protams, tāds uzraksts šai vietā ir ļoti apstrīdams un nosodāms, bet no kristieša redzes viedokļa tas tomēr ir pārdomu vērts. Šeit ir kāds, kas izteicis savu neapmierinātību par Baznīcas aukstumu un snaušanu. Nevar zināt, vai viņš pats ņem aktīvu dalību Baznīcas dzīvē vai nē, to pateikt viņš nav atradis par vajadzīgu. Jāpieņem, ka viņam tomēr kaut kāds kontakts ar vietējo Cīrihes baznīcu ir, citādi viņš tajā “nesaltu”. Liekas, ka viņš ir iekšēji izsalis un meklē Jēzus Kristus siltumu. Ar savu saucienu: “Atmosties”, viņš izteic vilšanos. No Baznīcas viņš ir gaidījis un cerējis vairāk.
Kā ir, vai arī mums pašiem nav dažkārt gadījies izjust to pašu? Vai arī mēs laiku pa laikam neesam sagaidījuši vairāk no Baznīcas? Vai arī mēs neesam tur “saluši”, stāvēdami pie ticības, cerības un mīlestības avota, mēs slāpām un bijām gatavi saļimt no aukstuma. Vai Baznīca arī mums nav kļuvusi par kādu institūciju, kurai gan piederam, bet ar kuru mums nav vairs īsta kontakta? Šeit paceļas lielais jautājums: “Kas Baznīca ir man?”
Baznīca, tie esam mēs paši! Tas, kas ir kristīts un nav brīvprātīgi izstājies no Baznīcas, tas ir “baznīca”. Svētais Pāvils apraksta Baznīcu simboliski (1 Kor 12, 12-30). Baznīca ir Kristus mistiskā miesā. Miesa, kas mira, cēlās augšā un kas tagad dzīvo un dara pasauli dzīvu. Skaidrs, ka mums nākas grūti šodien iejusties Pāvila domu pasaulē. Tomēr arī šodien mēs varam bez aizspriedumiem salīdzināt Baznīcu ar Kristus miesu. Viens ķermenis izteic vienmēr vienu vienību un visas ķermeņa daļas saderas kopā. Visi ķermeņa locekļi ir svarīgi un derīgi. Ja Pāvils salīdzina Baznīcu ar Kristus miesu, tad tas nozīmē: mēs visi caur kristību esam kļuvuši šī ķermeņa locekļi un visi kopā veidojam vienu vienīgu ķermeni. Tātad Baznīca nav tikai kaut kāda institūcija. Baznīca nav arī pāvests, bīskapi, priesteri, klostermāsas vien. Baznīca esam mēs paši. Katrs Baznīcas loceklis ir arī viena Baznīcas daļa…
Ķermenis var tikai tad dzīvot, ja tas sastrādājas ar visiem pārējiem ķermeņa locekļiem. Dzīvs tas ir tikai tad, ja visi locekļi harmoniski strādā. Tas nozīmē, mēs katrs atsevišķi dodam Baznīcai daļu dzīvības un siltuma. Kā ķermenis dzīvo caur savu locekļu dažādību, tā arī Baznīca dzīvo, strādā un izstaro siltumu vai aukstumu caur mums visiem. Katrs no mums atsevišķi ir spējīgs un katram atsevišķi ir uzdots kopā ar citiem draudzes locekļiem nest atbildību par draudzes dzīves uzplaukšanu un attīstību. Tāpat, kā katrai ķermeņa daļai ir savs speciāls uzdevums, arī katram no mums ir savs personīgs pienākums draudzē – Baznīcā. Neviens nedrīkst teikt vai domāt: es to nevaru darīt, lai to dara citi, tie ir labāki, spējīgāki. Nē! Katrs no mums var un katram no mums vajag darīt Baznīcu, draudzi dzīvu, siltu, atraktīvu! Kā viņš to dara, tas ir jāzina katram atsevišķi. Svētais Pāvils sava laika draudzes locekļu starpā nosauc vairākus harizmas veidus: apustuļa, pravieša, skolotāja, runātāja, utt. Mūsdienu laikmetā ir nākušas klāt daudzas citas jaunas harizmas, kā piemēram, jauniešu un bērnu vadītāji, baznīcas kora locekļi, slimo apmeklētāji, klusi pacietīgi citu uzklausītāji, utt. Neviens šādas vai citādas harizmas apdāvināts nedrīkst skaitīt sevi par kaut ko labāku, ievērojamāku, jo visas harizmas nāk no Svētā Gara un visi kopā strādā pie kristīgākas, pilnvērtīgākas Baznīcas veidošanas.
Lai vesels ķermenis dzīvotu pilnvērtīgu, veselu dzīvi, ir vajadzīgi visi tās locekļi. Tas pats attiecas arī uz Baznīcu – draudzi. Lai tā spētu izvest dzīvē Jēzus Kristus sūtību, tai ir vajadzīgi visi tās pilnvērtīgie un pilntiesīgie locekļi. Visi – jauni un veci, mazi un lieli, slimi un veseli – visu spējas ir labas un vajadzīgas. Kristīgā draudzē nav neviena nederīga vai lieka locekļa. Tāds, kāds viņš ir un tādu, kādu Dievs viņu ir radījis, tāds viņš draudzei ir nepieciešams. Arī malā stāvētājs un kritizētājs pieder draudzei – Baznīcai. Arī viņš nes savu daļu atbilības pret citiem draudzes locekļiem.
Protams, mēs visi dažkārt izjūtam tendenci pret vienu vai otru līdzcilvēku ieturēt zināmu noraidošu atturību. Šādas noraidošas tendences iespaidoti, mēs ātri varam citu, kas pēc mūsu domām neiederas mūsu personīgās dzīves jēgas rāmjos, izstumt no sava un citu dzīves apļa. Minētais līdzcilvēks varbūt izplata mums svešas idejas, uzdod jocīgus jautājumus un izrīkojas savādāk kā visi citi “normāli” cilvēki un līdz ar to traucē draudzes dzīves kopgaru. Gadu simtu tecējumā Baznīca (visi tās locekļi) ir palaiduši garām daudz izdevības, jaunu domu paudējus iesaistīt kopējā Dieva valstības celšanas darbā. Mūsu priekšteči nav varējuši atšķirt sēnalas no graudiem. Varbūt šie jaunā ceļa gājēji nopietni un uzticīgi meklēja jaunus, labākus ceļus, kas ved ātrāk un drošāk pie Dieva lielā mērķa “…lai nāk tava valstība”. Tad bija arī cilvēki, kas sāka “dancos pēc savas modes”, tie tad tika izstumti vienkārši no Baznīcas kopības. Atklātība un tolerance piestāvētu labāk mūsu kristīgajām sejām…
Katram ķermeņa loceklim ir tikai viens uzdevums, tāpat katram kristietim ir savs specifiskais, personīgais uzdevums. Skaidrs, mēs visi nesam atbildību par draudzes dzīvi, bet mēs neesam spējīgi padarīt visu vieni paši. Uzņemties atbildību nenozīmē vēl, ka par visu mēs esam atbildīgi. Ja kāds domā, ka viņš nav aizvietojams, tad tas jāj uz nepareiza zirga. Mēs visi esam aizvietojami, bet mēs nedrīkstam arī sevi pārslogot ar nevajadzīgiem darbiem. Tāpat ne no viena Baznīca neprasa kaut kādus lielus panākumus, bet tik daudz lai katrs kristietis darbā ielieks savu specifisko personīgo harizmu, ko Svētais Gars ir viņam ielicis šūpulī.
Tikai šādā veidā Baznīca var kļūt dzīva. Tas, kas Baznīcā līdzdarbojas, tas ir arī Baznīcas dzīvā daļa. Līdz ar to kristietis nestāv kaut kādā aukstā, iemigušā Baznīcā, bet gan pats darbojas un ar savu siltumu un kristīgās dzīves prieku Baznīcu padara interesantu, pievilcīgu. Viņš Baznīcas dzīvē kļūst svarīgs loceklis. Viņš dalās draudzes locekļu priekos un bēdās. Viņš uzklausa citu draudzes locekļu domas un kritiku. Baznīca, kas ir celta no dzīviem, aktīviem draudzes locekļiem, kļūst pretstats baznīcai, kas ir būvēta no aukstiem akmeņiem. Un tas ir tas, ko daudzi no mūsu cilvēkiem izjūt mūsu baznīcās – vairāk aukstuma un tukšuma nekā dzīvības. Ne viņi paši ir spējīgi ar savu snaudošo un remdeno harizmu citus atmodināt un sasildīt, ne arī citi ir spējīgi atrast pazaudēto, kristīgo, Jēzus Kristus sludināto siltumu. Un tie, kas vēl turas pie Baznīcas – draudzes, arī bieži nav spējīgi aizdedzināt tādu Jēzus Kristus mīlestības sludināto uguni, kas ir spējīga sasildīt un pievilkt tos, kas stāv ārpusē un salst. Ar Baznīcas kritizēšanu vien nepietiek. Mums visiem, kas esam apzīmēti ar Kristus kristības sakramentu, jāpiestrādā un jāliek vietā savas zināšanas aukstās Baznīcas sasildīšanai. Jēzus Kristus atnesa uguni uz zemes un teica: “Es gribu, lai tā degtu…”
Mons. Antons Smelters, “Katoļu Kalendārs 1996”
