“Mēs cerējām”, teica abi Emausas mācekļi ceļā uz Emausu “Svešiniekam”. Jā, mēs cerējām, ka šis Jēzus no Nācaretes atbrīvos Izraēļa tautu no romiešu verdzības.
Bet tagad šī cerība nomirusi reizē ar Jēzu pie krusta. Viņš nomira, bet Izraēļa tautu neatbrīvoja. Emausas mācekļu cerība nepiepildījās. Viņi vēl arvien bija sisti ar aklumu. Jēzus iet kopā ar viņiem, runā vārdus, kas dedzina viņu sirdis un viņu neticību, bet tie nepazīst Viņu. “Svešiniekā” viņi nepazīst patieso Dzīvības devēju.
Jau gadsimtiem ilgi Izraēļa tauta un līdz ar to arī abi Emausas mācekļi kā īsti Izraēļa tautas dēli gaidīja atnākam Svētajos Rakstos pasludināto Mesiju. Viņi to gaidīja tādu, kādu to savās pasaulīgajās iegribās stādījās sev priekšā. Viņi bija pārliecināti, ka ļoti labi zina, kādam ir jābūt Mesijam, un tāpat viņi zināja, kas Viņam ir jādara un no kā Viņam ir jāatbrīvo Izraēļa tauta. Bet tad, kad Viņš – sengaidītais Mesija – Jēzus personā atnāca, sāka runāt un izrīkoties citādāk un sāka pielietot savādākas Izraēļa tautas glābšanas metodes, viņi kļuva akli, neaptvēra un neizprata, ka pasaulē ir arī vēl citādāka veida glābšanas iespējas. Tā kā viņi negribēja mainīt savas gadsimtiem vecās maldīgās domas un izpratni par sengaidīto un Svētajos Rakstos pasludināt Mesiju, viņi nebija ar mieru pieņemt īsto Dieva sūtīto Pestītāju.
Tas pats bija ar Jēzus laika līdzcilvēkiem. Ko gan jau toreiz Jēzus tautas brāļi no Viņa gaidīja? Kad Jēzus pie Tibērijas ezera brīnišķā kārtā pavairoja maizi un zivis, viņi tūlīt cerēja, ka Jēzus tagad tos baros un atbrīvos no visāda veida pasaulīgā trūkuma. Šo cerību iespaidā viņi gribēja tūlīt Jēzu iecelt Ķēniņa godā (Jņ 6, 15). Tā kā viņi gribēja redzēt pārāk cilvēcīgu un pasaulīgu Mesiju, tad Jēzus sūtību nepazina un negribēja atzīt.
Arī Pēteris savā vientiesībā izsaka pārmetumus Jēzum. Jēzus runā par priekšā stāvošajām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, bet ko dara Pēteris? Viņš grib, lai viss iet tālāk tikpat labi kā līdz šim. Pēteris grib, lai Jēzus arī turpmāk dara tikai brīnumus, pavairo maizi un zivis, dziedina slimos, un staigā pa ūdens virsu. No Jēzus popularitātes arī viņa apustuļiem atlec savs gods un slava. Bet Jēzus? Viņš nosauc Pēteri par “sātanu”: “Tev prātā nav Dieva griba, bet gan tas, ko grib cilvēki” (Mt 16, 21-23). Arī Pēteris bija gaidījis citādu Mesiju, tāpēc, ka viņš vēl nepazina Jēzu.
Īsi pirms Pēdējām Vakariņām Pēteris atkal ir tas, kas grib redzēt Jēzu citādāku. Viņš vēlas redzēt to Kunga kārtā, tādu, kuram ir vara un spēks, bet ne tādu, kādu pats Jēzus grib, lai viņi pazīst un pieņem Viņu. Jēzus grib mazgāt saviem mācekļiem kājas. Visi apustuļi protestē, bet visskaļāk Pēteris. Viņš savā cilvēcīgajā prātā un skaļumā domā, ka ir izteicis kaut ko lielisku. Ne Pēteris, nedz arī pārējie apustuļi vienkārši nesaprot un neaptver, ko nozīmē šī kāju mazgāšana. Viņi vienkārši neizprot Jēzus Kristus īsto sūtību: ‘Es esmu nācis glābt pasauli, bet ne pazudināt”. Jau agrāk Pēteris gribēja Tabora Apskaidrošanās kalnā būt par Jēzus, Mozus un Elijas kalpu. Bet ko viņš redz tagad! “Nē, ne mūžam!” Atkal Jēzum, sava īpatnējā vieda vienkāršībā, vajag viņu pamācīt: “Ko es daru, to tu tagad nesaproti…” (Jņ 13, 6-8). Pēteris cerēja piedzīvot citāda veida Mesiju, tāpēc viņam ir tik grūti izprast un saprast Jēzu.
Tas pats bija ar augstajiem priesteriem un Rakstu mācītājiem, jo visi gaidīja citādu Mesiju. Visi bija simtām reižu lasījuši un pārlasījuši Svētos Rakstus un visu, kas atbilda to cerībām un katra saprātīga, studējuša cilvēka veselīgajai domai, to viņi gaidīja arī no paša Dieva apsolītā Mesija. Tā kā Jēzus neattaisnoja uz viņu liktās cerības, tad krusta pakājē tie kratīja savas sirmās galvas un bārdas un savā starpā gudri spriedelēja: “Citiem Viņš palīdzēja, bet pats sev nevar palīdzēt” (Mk 15, 29-32). Tāpēc viņu acis un viņu prāti palika aptumšoti, acis neredzīgas, un viņi nepazina un neatzina Jēzu.
Un ko rāda tālākā cilvēces vēsture? Cik daudz nepareizu un neattaisnotu cerību cilvēce nav jau pieredzējusi un pārdzīvojusi? Nepareizu un neattaisnojušos cerību reģistrs ir ļoti liels. Daudz ir bijis cilvēku, kas divu tūkstošgadu garajā Baznīcas vēsturē ir mēģinājuši apzināti vai neapzināti reformēt un pārveidot Kristus mācību un tanī pat laikā pārveidot paša Kristus dibināto Baznīcu, un to viņi darīja pēc sava “veselīgā un prātīgā cilvēka” sprieduma un pārliecības. Kāds tad ir pašreizējais Baznīcas stāvoklis? Sašķeltā kristietība ir mūsu – dažādāko veidu un noviržu kristiešu – ciešanu un kauna traips. Cik gan nav bijis tādu baznīcas vai pasaulīgās varas vīru, kuri, palīduši zem Kristus karoga un gurnus apjozuši ar jostu, uz kuras vārdi: “Dievs ar mums!”, ir gājuši cīniņā un slepkavojuši citu tautu nevainīgos pilsoņus. Var jau būt, ka šie karavīri paši par sevi tā arī domāja un cerēja, ka Dievs patiesi ir ar viņiem. Tāpat, cik gan nebija tādu, kas savā laikā domāja, ka tad, ja viņi iekaros citas tautas un tās ar varu piespiedīs ticēt un dzīvot pēc iekarotāju gribas, Dievs būs viņu pusē. Arī šodien tas pats atkārtojas. Cik gan nav tādu, kuri sauc: “Allā ir liels”, un tāpēc, ka Viņš ir liels, Viņa vārdā slepkavo tos, kuri loka savus ceļus tā paša Dieva priekšā, bet tikai to sauc citā vārdā. Cik gan Kristus vārdā nav liesmojuši ugunsgrēki un cik nav izvesto Baznīcas reformu? Kā ir ar tiem, kas labprāt rotā savas mašīnas ar svētā Kristapa emblēmām un lūdz, lai tas viņus sargā neprātīgā un citus apdraudošajā ārprātīgajā braucienā, kur valda ātrums…
Visu augstākminēto acis un prāti bija aptumšoti un viņi īsti nepazina un neaptvēra to svarīgāko, ko Jēzus atnesa sava Tēva vārdā.
Un kā ir ar mūsu pašu nepareizo cerību? Ko gan tikai es savā dzīvē neesmu cerējis saņemt no Dieva? Kā mana, tā arī daža laba cita aplamā cerība darīja acis un mūsu prātus ierobežotus. Dažreiz arī es vēlos, lai Jēzus dod man un citiem tādu saprātu, kas konsekventi vestu katru cilvēku pa pareizo ceļu. Varbūt tieši tas ir tas, kas dara mani aklu un es neredzu, ka Jēzus diendienā pavada mani un citus šajā “vaidu ielejā”.
Kā priesterim man nereti nākas dzirdēt daža laba cilvēka rūpju un bēdu stāstu. Kāds žēlojas: “Es tik daudz lūdzos un ar mani lūdzas arī citi, bet reti es saņemu to, ko lūdzu. Kur tad ir tas labais Dievs?”
Vai tad šāda konkrēta gaidīšana nedara arī mūs aklus? Tā kā mūsu acis un mūsu prāts bieži ir aptumšoti, mēs nemaz nepamanām, ka Jēzus visu laiku ir mūsu tuvumā. Ne tikai Viņš iet ar mums kopā, bet Viņš dara to, kas ir labs un derīgs mūsu dzīvei un dvēselei. Nākas dzirdēt no tā sauktajiem “labajiem” un “prātīgajiem” cilvēkiem, kas dzīvo pasaules netaisnību priekšā, izsaucienu: “Ko gan kristietība savā garīgajā eksistences laikā lielu ir paveikusi? Tā nav spējusi mūs padarīt labākus> Jēzus vārdā cilvēki veda krusta un reliģijas karus. Un ko tad darīja Dievs pats un ko dara Jēzus? Kāpēc Viņš neiejaucas un ar kārtīgu pātagu nepārmāca visus ļaundarus…?”
Emausas stāsts beidzas labi. Jēzus neatstāja savus mācekļus aklumā. Viņš atvēra tiem acis un atdeva atpakaļ zaudēto cerību. Visu garo ceļu līdz Emausai Jēzus noņēmās ar Svēto Rakstu skaidrošanu, bet tālāk par sirdsdegsmi viņi netika. Tikai pie galda, laužot maizi, tie pamanīja, ka tas bija Jēzus. Jāpieņem, ka viņi toreiz vēl neaptvēra, ka turpmāk svētajā Euharistijā Jēzus būs vienmēr pie savējiem. Euharistiskajā maizē Viņš sevi dod vienmēr tālāk.
Viss dzirdētais dod mums cerību, ka Jēzus, paslēpies zem “Svešiieka” maskas, arī uz priekšu būs kopā ar mums, ies kopā ar mums, līdz mēs sasniegsim īstās Emausas mājas un tur tad pārsteigumu pilni varēsim augšāmcēlušā un debesīs esošā Jēzus priekšā izsaukties: “Vai tad visu laiku nedega mūsu sirdis…” Lūgsim viens par otru, lai mēs varētu Viņu pazīt, saņemot svēto Jēzus Kristus dāvāto maltīti.
Mons. Antons Smelters, “Katoļu Kalendārs 1995”
