39. Tezē Eiropas jauniešu tikšanās laikā katru vakaru jauniešus uzrunāja Tezē kopienas vadītājs brālis Aloīzs. Savās uzrunās viņš aicināja jauniešus ne tikai novērtēt un pateikties par viesmīlību, kuru viņi varēja piedzīvot viesģimenēs, bet aī pārdomāt vairākus Eiropas šodienai aktuālus jautājumus kā miers, palīdzība grūtībās nonākušajiem, savstarpēja draudzība un citus. Piedāvājam iepazīties ar visām četrām meditācijām, kuras brālis Aloīzs lasīja vakara lūgšanas laikā.
Rīgā, trešdien, 2016. gada 28. decembrī
Kāds prieks tikt uzņemtiem Rīgā! Esam ieradušies no visas Eiropas, sākot no Portugāles līdz Krievijai, cauri Polijai un Ukrainai. Daži ir pārvarējuši vēl lielāku attālumu, ieradušies no citiem kontinentiem, īpaši jāizceļ Dienvidkoreja un Honkonga.
Saskaroties ar mūsdienu pasaules nestabilitāti, mums jāpulcējas ciešākā brālībā, kas pārsniedz robežas. Tas, ka Latvija, viena no Baltijas valstīm, uzņem jauniešus no visas Eiropas, ir cerības zīme, kas mūs stiprina.
Es vēlētos pateikt lielu paldies visiem latviešiem. Un es ticu, ka darīšu to jūsu visu vārdā, vai ne?
Mīļie Latvijas draugi, tāpat ka citas Baltijas valstis, jūs esat maza nācija. Ieradušies pie jums kā svētceļnieki, mēs vēlētos norādīt, ka Eiropas balsu koncertā jūsu balsij ir sava skaņa. Ar sirsnīgo sagaidīšanu jūs liekat šai balsij izskanēt visā kontinentā.
Pagātnē jūs esat cietuši un esat mīlēti. Vecākie jūsu vidū aizvien par to var liecināt. Jūsu nereti sāpīgā vēsture ir sagatavojusi jūs kļūt par izlīgšanas zemi, par tiltu starp dažādām Eiropas daļām. Mēs atbalstām to drosmi, ar kādu jūs atsaucaties šim aicinājumam.
Kopīgi atklāt cerības ceļus – tā ir mūsu šodien iesāktās tikšanās tēma. Esmu to atvedis no Beninas, Āfrikā, kur notika šī kontinenta tikšanās septembrī. Kopā ar 7500 dažādu valstu jauniešiem mēs pieredzējām, kā, pulcējoties kopā, rodas cerība.
Kāpēc Āfrika? Un kāpēc arī citus gadus citos kontinentos mūsu mazā Tezē kopiena ir veikusi šo uzticības svētceļojumu apkārt pasaulei?
Viens no iemesliem ir globalizācija, valstu un kontinentu savstarpējā atkarība. Un mēs vēlētos sniegt ieguldījumu brālības globalizācijā. Taču tas nav pats dziļākais iemesls.
Cits iemesls ir spēt labāk uzklausīt dažādu pasaules reģionu jauniešus un stiprināt to uzticēšanos sev, savām valstīm un savu valstu nākotnei.
Taču visbūtiskākais iemesls mums ir ticība, ka Kristus nāca pie visas cilvēces, ka viņš vēlas dzīves pilnību katram cilvēkam. Viņš vieno mūs visus vienā cilvēces ģimenē.
No Āfrikas uzticības svētceļojuma posma vēlētos jums nodot šī kontinenta jauniešu vitalitāti, viņu spēju neatkāpties no paļāvības pat tad, kad apvārsnis satumst.
Un es vēlētos nodot kādu lūgumu, ko šie jaunie afrikāņi adresējuši eiropiešiem: viņi lūdz mums ieviest vairāk taisnīguma starptautiskajos ekonomiskajos un politiskajos sakaros.
Ticība un paļāvība uz Dievu Āfrikā ir dzīvas. Arī mēs šajās dienās Rīgā vēlamies doties pie ticības avotiem. Jūs esat saņēmuši četrus priekšlikumus 2017. gadam. Rīt no rīta jūs pārdomāsiet pirmo no tiem: „Pastāviet cerībā – tā ir radītāja.”
Lai mūsu cerība būtu stiprāka par naivu optimismu, uzdrīkstēsimies ticēt Svētā Gara spēkam. Paļausimies uz viņu, pat ja viņš ir neredzams. Viņš ir klātesošs mūsu sirdīs un pasaulē.
Rīgā, ceturtdien, 2016. gada 29. decembrī
Mēs tiekam uzņemti Rīgā tik labi. No jauna saprotam, ka viesmīlība ir fundamentāla un universāla vērtība. Visi cilvēki ir izslāpuši pēc kopības, draudzības. Kad to saprotam, mūsu dzīve iegūst dziļāku nozīmi.
Mēs vēlētos piedzīvot šādu sirsnīgu viesmīlību ne tikai kādos īpašos brīžos, bet mūsu ikdienas dzīvē. Un vispirms kopā ar pašiem tuvākajiem: dāvājot tiem savu laiku, uzklausot tos un arī ļaujot sev pašiem būt viņu uzņemtiem.
Paplašināsim viesmīlību pret saviem tuvākajiem. Šajās dienās dzirdam tādu cilvēku liecības, kas devušies pie pašiem nabadzīgākajiem. Šie cilvēki mums stāsta, kā priecājas spēt palīdzēt citiem, kā arī par visu, ko saņēmuši pretī.
Jā, kad dodamies pie tiem, kas ir nabadzīgāki par mums, pat ar tukšām rokām, iegūstam prieku. Tezē to bieži esam pieredzējuši, īpaši – pagājušā gada laikā, kad uzņēmām bēgļus. Būšana kopā ar tiem viņu raizēs un viņu stāstu uzklausīšana ir ļāvusi mums veidot brīnišķīgas draudzības.
Protams, tas, ka tik daudz bēgļu vēlas nokļūt Eiropā, rada sarežģītus jautājumus un nevienam nav vienkāršu risinājumu. Taču esmu pārliecināts, ka mēs neatradīsim risinājumu bez personiskiem kontaktiem. Bez šādiem kontaktiem bailes riskē ņemt virsroku, un tas nav saprātīgi.
Jāpiemin arī, ka visās mūsu valstīs dažādu kultūru iedzīvotāji ilgāku laiku ir dzīvojuši viens otram līdzās. Arī tur varam veidot personiskus kontaktus, tiltus. Pārvarēsim aizspriedumus. Varam sākt ar gluži ierobežotiem līdzekļiem vai gandrīz neko. Dosimies cits pie cita lielā vienkāršībā!
Mūsdienās sabiedrības savstarpējā spriedze un satricinājums ir tik spēcīgi, ka mums nepieciešama spēcīga iekšēja izšķiršanās nepadoties mazdūšībai. Kāda izšķiršanās?
Mums, kristiešiem, tas nozīmē aizvien dziļāk iegremdēt mūsu saknes Kristū Jēzū. Ticība, paļāvība uz Dievu nevar būt tikai margināla īstenība. Tas nozīmē ne vairāk un ne mazāk kā uz visiem laikiem likt Kristu mūsu dzīves centrā.
Evaņģēlijā šovakar dzirdējām viņa vārdus: „Ej, pārdod visu, kas Tev ir, un seko man.” Cik radikāls izaicinājums! Taču tas nav neiespējams. Ikviens no mums var sākt vai atsākt praktizēt šos Kristus vārdus.
Tas ir iespējams, jo, pirms viņš jebko prasa no mums, Krisus pats velk mūs tuvāk sev. Viņš mīl ikvienu no mums ar beznosacījuma, pat neprātīgu, mīlestību. Pat mūsu kļūdas nemazina to mīlestību, kas viņam ir pret mums.
Uzņemsim arī mēs Kristu ar mīlestību. Dāvāsim viņam savu viesmīlību. Viņš uzlūko mūs ar uzticību. Un bailes dod ceļu drosmei. Neiespējamais kļūst iespējams.
Mēs uzņemam viņu vienkāršā un pat nabadzīgā lūgšanā, viņa vārdā un sakramentos. Un mēs neapšaubāmi uzņemam viņu ikreiz, kad mums ir personisks kontakts ar kādu no pasaules nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Jēzus pats mums sacīja: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs man esat darījuši.”
Rīt jūs pārrunāsiet otro 2017. gada priekšlikumu. Kristus aicina mūs vienkāršot savas dzīves, lai mēs spētu dalīties. Jā, izvēlēties vienkāršības dzīvi ir brīvības un prieka avots. Nevilcināsimies nekavējoties izdarīt vai atjaunot šo izvēli.
Rīgā, piektdien, 2016. gada 30. decembrī
Kopš mūsu ierašanās trešdien Rīgā mūsu tikšanās un kopīgās lūgšanas bijušas piepildītas ar lielu prieku. Tanī pašā laikā mēs esam lietas kursā arī par Eiropas un pasaules politisko un ekonomisko apstākļu nopietnību.
Kopīgi atvērt cerības ceļus. Tā nav tikai šīs tikšanās tēma, bet arī mūsu kopīgā pieredze šajās dienās. Rīgā pieredzētā skaistā viesmīlība baro šo cerību.
Es vēlētos teikt lielu paldies visiem, kas mūs uzņēmuši Rīgā: ģimenēm, draudzēm, pilsētas un valsts vadībai. Lai mūs uzņemtu, sadarbojušās dažādas Baznīcas: luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu, vasarsvētku, reformātu. Un es īpaši vēlētos pateikties tiem, kas, nebūdami kristieši, arī ir uzņēmuši jauniešus savās mājās.
Jūs, latvieši, esat atvēruši savas mājas un sirdis jauniešiem, kurus nepazināt. Dažādo jūsu tautas dāvanu vidū jāizceļ viesmīlība.
Mūsu jauniešu tikšanās nes Eiropai kādu vēstījumu: mēs izvēlamies Eiropas brālību, kas ciena vietējo raksturu, kur katra cilvēka balsij ir nozīme. Un mēs esam apņēmušies veidot draudzības saites Eiropā un arī ārpus Eiropas valstu robežām.
Mums, kristiešiem, brālībai ir arī cits vārds – sadraudzība. Kristus vieno mūs kopīgā sadraudzībā ar visām mūsu kristiešu kultūru un tradīciju atšķirībām.
Tūlīt iesāksies Reformācijas 500. gadadienas gads. Tā Baznīcai sniedza dziļu iedvesmu. Taču diemžēl tā izraisīja arī dziļu šķelšanos.
Jūs, protestantu, pareizticīgo un katoļu jaunieši, kas ieradušies Rīgā, ar savu klātbūtni apliecināt savas ilgas pēc vienotības. Jums ir taisnība – mums jābūt kopā, lai varētu atklāties evaņģēlija dinamika. Gluži kā šovakar lasītajā agrīno kristiešu stāstā mēs vēlamies būt viena sirds un viena dvēsele.
Tikai kopīgi virzoties uz priekšu, Kristus sniegtā cerība atklājas visskaidrāk. Viņš ir uzvarējis nāvi un naidu, viņš mūs šodien vieno kopīgā sadraudzībā ar visiem kristītajiem.
Ja esam vienoti Kristū, varam būt miera zīme ievainotajai cilvēcei. Jā, mūsu brālība var sagatavot mieru.
Rīt jūs pārdomāsiet 2017. gada ceturto priekšlikumu: Ļaujiet augt draudzībai, lai sagatavotu mieru. Ar nelieliem līdzekļiem, praktiski bez nekā, ikviens no mums var būt miera nesējs kā tuvumā, tā tālumā. Visi cilvēki, pat visa radība, ilgojas pēc miera. Arī mūsu vērība pret ekoloģiju palīdz veidot mieru.
Un tagad es vēlos izteikt kādu konkrētu priekšlikumu. Kopš manas vizītes pagājušajos Ziemassvētkos Sīrijā, mēs uzņemam sīriešu ģimeni pie mums Tezē, kā arī vienu irākiešu ģimeni no Bartellas, kas ir netālu no Mosulas. Bērniņi – Manuels un Nors – man līdzās ir no šīs irākiešu ģimenes. Es viņiem atkārtoju: „Dievs atsūtīja jūs pie mums.”
Es uzturu kontaktus arī ar dažiem cilvēkiem Sīrijā. Pagājušajā nedēļā runāju pa telefonu ar kristiešu kopienu Alepo. Šajā briesmīgajā traģēdijā, ko pieredz Sīrijas tauta, ir cilvēki, kuri paliek nesaliekti un dara visu iespējamo, lai atvieglotu ciešanas. Tāpēc es sev teicu: „Mums viņi ir jāatbalsta.”
Caur mūsu „Operāciju Cerība”, Tezē vāktajiem līdzekļiem, mēs vēlamies finansiāli atbalstīt šo kopienu Alepo, Sīrijā, un arī kopienu Mosulā, Irākā. Viņi rūpējas par bērniem, kas pārcietuši traumas, palīdz atjaunot nopostītās mājas. Šādi viņi palīdz cilvēkiem palikt savās valstīs. Šodien izdalītajās lapiņās jūs atradīsiet informāciju, kā piedalīties šajā palīdzībā.
2017. gadā mūsu svētceļojums turpināsies. Tezē katru nedēļu notiks tikšanās, īpaša nedēļa paredzēta augustā 18 līdz 35 gadus veciem jauniešiem, lai ļautu viņiem dalīties savā aicinājumā.
Arī citviet pasaulē notiks mūsu tikšanās, citu starpā arī Birmingemā, vienā no pašām multikulturālākajām un dažādu reliģiju pilsētām Eiropā; Sentluisā Savienotajās Valstīs, kur aizvien saglabājas etniskā spriedze pēc Fergusonas notikumiem pirms diviem gadiem; Ēģiptē, kur jaunas ciešanas nesen ir piedzīvojusi Koptu pareizticīgo baznīca.
Šajā protestantu reformācijas jubilejas gadā mēs noturēsim lūgšanu Vitenbergā, Lutera pilsētā, Vācijas Baznīcas dienu ietvaros, kā arī lūgšanu Ženēvā, Šveicē.
Tad sekos nākamā Eiropas tikšanās – pēc Valensijas dienvidos un Rīgas ziemeļos, mēs tiksimies kontinenta centrā. No 2017. gada 28. decembra līdz 2018. gada 1. janvārim mūs uzņems pilsēta, kas ir Reinas krastā, pilsēta, kurā satiekas trīs dažādas valstis – Vācija, Francija un Šveice….
Rīgā, sestdien, 2016. gada 31. decembrī
Mūsu svētceļojums tuvojas beigām. Kad atgriezīsieties šovakar savās viesģimenēs, lūdzu, vēlreiz nododiet mūsu pateicību. Viņu viesmīlība kalpos par gaismu mūsu ceļā.
Ņemsim rīt šo gaismu sev līdzi. Tā ir paša Kristus gaisma. Tā izgaismos mūsu ikdienas dzīves. Tā aizvien no jauna iedegs mūsos cerību.
Ar šo gaismu iesim cauri tumsai, kas var mums laupīt drosmi. Tā ļaus mums nepadoties bailēm pasaules nedrošībā un satricinājumos.
Šeit atrastā gaisma ir miera gaisma. Rīt būs Pasaules Miera diena. Šovakar mēs lūgsim par visiem, kuri pieredz vardarbību, netaisnību un nabadzību.
Atgriežoties mājās, ikviens no mums var kļūt par miera nesēju, ikviens var iekļaut „nevardarbību” savā ikdienā. Ikviens varētu dalīties miera cerībā ar vienu vai vairākiem citiem: saviem mīļajiem, kādu ģimeni, kas dzīvo nedrošos apstākļos, bezpajumtnieku, pamestu bērnu, bēgli.
Reizēm mēs varam atvieglot ciešanas. Mēs allaž varam otram cilvēkam sniegt sirsnīgu uzmanību, kas ir tikpat vērtīga kā materiālā palīdzība: uzklausīt bēgļa vai kādas vientuļās mātes, kas nezina, kā parūpēties par savu bērnu nākotni, dzīvesstāstu…
Taču, kad vienkārši dodamies pie tiem, kas ir nabadzīgāki par mums, mēs atklājam – viņi mums kaut ko sniedz, viņi palīdz mums pieņemt mūsu pašu vājumu un ievainojamību, viņi mums māca cilvēka labestības nenovērtējamo vērtību.
Šīs pasaules nabagie reizēm gluži neviļus ir ļoti tuvu Jēzum, kurš pats bija nabagākais starp nabagajiem. Kad atveram savas sirdis tiem, kurus dzīve ievainojusi, mēs nonākam tuvāk Jēzum. Tanī pašā laikā labāk saprotam viņa vārdus un mūsos tiek no jauna iedegta viņa gaisma. Mūsu dzīves nozīme kļūst skaidrāka, tā ir Dieva mīlestības zīme, mēs esam radīti, lai mīlētu un lai taptu mīlēti.
Un nu man ir vēl kādas ziņas. Mūsu vidū ir jaunieši no vairākām Āzijas valstīm. Pēc pusotra gada būs viņu kārta uzņemt uzticības svētceļojuma posmu. Tas notiks no 2018. gada 8. līdz 12. augustam Honkongas pilsētā.
Tāpat kā jūs arī mēs, brāļi, atgriezīsimies mājās Tezē. Taču mūsu ceļā apstāsimies divās kaimiņvalstīs. Daži brāļi dosies uz lūgšanu Tallinā, Igaunijā, un citi uz Viļņu un Kauņu, Lietuvā. Baltijas valstis savā starpā ir ļoti atšķirīgas, taču reizē arī vienotas. Un tās to neaizmirst – lai pieprasītu savu neatkarību, tās reiz izveidoja īpašu cilvēku ķēdi, kas šķērsoja visas trīs valstis no ziemeļiem līdz dienvidiem.
Mēs pateicamies visām trim Baltijas valstīm par drosmi, viesmīlību un par to daudzajiem iedzīvotājiem un viņu ticību. Paldies par šo gaismu, ko esam šeit saņēmuši, tā mūs vadīs uzticības svētceļojumā mūsu ikdienas dzīvēs.
