Eitanāzija Evangelium Vitae

“Tas esmu es, kas nes gan dzīvību, gan nāvi” (At 32:39): eitanāzijas traģēdija

64. Otrs nozīmīgākais brīdis katra dzīvē ir tas, kad cilvēks stāv nāves noslēpuma priekšā. Kā sekas medicīnas augšupejas jomā un arī kultūras laukā, kas bieži izslēdz prātam netveramo, miršanas pārdzīvojums šodien iegūst jaunu būtības iezīmi. Kad dzīves vērtību nosaka tikai pēc iegūtā prieka daudzuma un labklājības pakāpes, ciešanas šķiet kā neizturams šķērslis, no kā ir jāatbrīvojas par katru cenu. Nāve tiek uzskatīta par bezjēdzīgu, ja tā pēkšņi pārrauj tādu dzīvību, kas vēl ir atvērta nākotnei, jauniem un interesantiem pārdzīvojumiem. Bet tā kļūst par taisnīgu atbrīvošanu, ja uzskata, ka dzīvībai vairs nav jēgas, tāpēc ka tā ir pilna ar sāpēm un nepielūdzami nolemta vēl lielākām ciešanām.

Ja cilvēks noliedz savas pamatattiecības ar Dievu, viņš uzskata, ka pašam ir jāvalda un jāvērtē, ar tiesībām pieprasīt, lai sabiedrība garantētu viņam iespēju – rīkoties ar savu dzīvību tās pilnīgas autonomijas apstākļos. Sevišķi izplatīts šis uzskats ir augsti attīstīto valstu iedzīvotāju vidū, – viņi jūtas iedrošināti tā darīt arī medicīnas progresa un tās aizvien augstāk attīstītās tehnikas dēļ. Lietojot ļoti sarežģītas sistēmas un iekārtas, zinātne un medicīnas prakse šodien spēj ne tikai izārstēt tādas slimības, kuras senāk uzskatīja par neārstējamām, samazināt vai novērst sāpes, bet arī uzturēt un pagarināt dzīvi pat ārkārtēji grūtās situācijās, mākslīgi atdzīvināt pacientus, kuru bioloģiskās pamatfunkcijas pārstājušas darboties, kā arī pielietot īpašas procedūras, lai padarītu orgānus pieejamus transplantācijai. Šajā kontekstā pieaug tendence aizvien vairāk tiekties uz eitanāziju, tas ir – uzņemties kontroli pār nāvi un nest to pirms laika, “nesāpīgi” izbeidzot savu vai cita dzīvi. Patiesībā, tas, kas var likties loģiski un humāni, tuvāk apskatot, izrādās bezjēdzīgs un nehumāns. Te mēs saskaramies ar vienu no visdraudīgākajiem nāves kultūras simptomiem, kas vispirmām kārtām izvēršas attīstītā sabiedrībā. Tam ir raksturīga racionāla pieeja ārstēšanas efektivitātei. Šāda kultūra uzskata pieaugošo veco un slimo cilvēku skaitu par neciešamu un pārāk apgrūtinošu. Šos cilvēkus bieži atgrūž viņu ģimenes un sabiedrība, kas radīta, par pamatu ņemot ražošanas efektivitātes kritērijus, saskaņā ar kuriem neārstējami slimai dzīvībai vairs nav vērtības.

65. Korektai eitanāzijas morālai novērtēšanai vispirms nepieciešama skaidra definīcija. Eitanāzija vienkāršākā izpratnē ir darbība vai bezdarbība, kas ar nodomu izraisa nāvi, nolūkā izbeigt visas ciešanas. “Eitanāzijas atskaites punkts tāpēc jāmeklē nolūkos, kuru vārdā tā tiek veikta, un lietotajās metodēs. “[1]  

Eitanāzija jāatšķir no tā sauktās agresīvās medicīniskās ārstēšanas, citiem vārdiem sakot – medicīniskām procedūrām, kas vairs neatbilst pacienta reālajai situācijai tāpēc, ka nevar vairs dot gaidītos rezultātus, vai tāpēc, ka rada papildus nastu pacientam un viņa ģimenei. Šādās situācijās, kad nāve ir nenovēršama un neizbēgama, apziņā var “atteikties no tādas ārstēšanas, kas tikai dotu nedrošu un grūtu dzīves turpinājumu tik ilgi, kamēr netiek pārtraukta parastā ārstēšana”.[2]  Morāls pienākums ir rūpēties par otru, kā arī ļauties tikt apkoptam, bet, pildot to, jāņem vērā arī konkrētie apstākļi. Jānosaka, vai pieejamie ārstēšanas līdzekļi objektīvi atbilst cerībām uz stāvokļa uzlabošanos. Pielietot ārkārtējus un neatbilstošus līdzekļus nenozīmē to pašu, ko pašnāvība vai eitanāzija; tā drīzāk parāda cilvēka samierināšanos nāves priekšā.[3]

Mūsdienu medicīnā aizvien lielāku uzmanību pievērš tā saucamajām paliatīvās (remdējošās) ārstēšanas metodēm, kas cenšas padarīt ciešanas slimības beigu fāzē vieglākas un nodrošināt, ka pacients sava smagā pārbaudījuma laikā tiek atbalstīts. Starp jautājumiem, kas rodas šajā kontekstā, ir arī jautājums par dažādu sāpju remdētāju un sedatīvu lietošanas likumību, ja tie saīsina pacienta dzīvi. Var uzslavēt pacientu, kas brīvprātīgi pieņem ciešanas, atsakoties no ārstēšanas ar sāpju remdētājiem, lai saglabātu skaidru prātu un, ja tas ir ticīgais, apzināti dalītos Kunga Ciešanās, bet šādu varonīgu rīcību nevar uzskatīt par ikviena pienākumu. Pijs XII apstiprināja, ka ir likumīgi atvieglināt sāpes ar narkotikām, pat ja rezultātā tiek iemidzināta apziņa un saīsinās dzīve,  “ja nav citu līdzekļu un ja dotajos apstākļos tas nav pretrunā ar citu reliģisku un morālu pienākumu izpildi”.[4]  Šai gadījumā nāve netiek gribēta vai meklēta, pat ja dažādu apstākļu dēļ tāds risks pastāv: tā ir vienkārša vēlēšanās atvieglināt sāpes, lietojot ķīmiskas vielas, kuras var piedāvāt medicīna. Tomēr “nepieklājas bez nopietna iemesla atņemt mirstošajam cilvēkam apziņu”.[5] Tuvojoties nāvei, cilvēkiem jābūt spējīgiem izpildīt savus morālos pienākumus un pienākumus pret ģimeni, bet visvairāk viņiem ir jābūt spējīgiem apzināti sagatavoties savai saskarsmei ar Dievu.

Ņemot vērā šīs īpatnības, saskaņā ar manu priekšteču Maģistēriju[6] un savienībā ar Katoliskās Baznīcas bīskapiem, es apstiprinu, ka eitanāzija ir smags Dieva likumu pārkāpums, jo tā ir patvaļīga un morāli nepieņemama cilvēka nogalināšana. Šī doktrīna balstās uz dabas likumiem un rakstīto Dieva vārdu, tiek tālāk nodota ar Baznīcas tradīciju un mācīta parastajā un universālajā maģistērijā.[7]

Atkarībā no apstākļiem, eitanāzija ietver sevī to ļaunumu, kas piemīt pašnāvībai vai slepkavībai.

66. Pašnāvība vienmēr ir morāli noliedzama, tāpat kā slepkavība. Baznīcas tradīcija vienmēr to ir noraidījusi kā ļoti ļaunu izvēli.[8] Pat, ja noteikti psiholoģiski, kulturāli un sociāli apstākļi var pamudināt cilvēku veikt darbību, kas ir tik asā pretrunā ar iedzimto tieksmi dzīvot, šādi samazinot vai noņemot subjektīvo atbildību, pašnāvība objektīvā skatījumā ir galēji amorāla rīcība. Patiesībā tā ir atteikšanās no mīlestības pret sevi un atteikšanās no pienākuma būt taisnīgam un žēlsirdīgam pret savu tuvāko, pret to vidi, kurai cilvēks pieder, pret visu sabiedrību.[9] Savā dziļākajā būtībā pašnāvība noliedz Dieva absolūto vienpersonisko varu pār dzīvību un nāvi, kas pasludināta lūgšanā no senas Izraēļa teiksmas: “Tev ir vara pār dzīvību un nāvi; Tu noved cilvēkus lejā pie Hadesas vārtiem un atkal atpakaļ” (Gud 16:13; Tob 13:2).

Atbalstīt cita cilvēka nolūku veikt pašnāvību un palīdzēt tajā (t. s. “asistētā pašnāvība”) nozīmē sadarboties un dažreiz — būt galvenajam vainīgajam noziegumā, kas nav attaisnojams, pat ja šāda līdzdalība tiek lūgta. Ļoti svarīgs ir svētā Augustīna izteikums, ka “nekad nav likumīgi nogalināt citu, pat, ja otrs to vēlas, pat, ja viņš to pieprasa tāpēc, ka atrodas starp dzīvību un nāvi un lūdz pēc palīdzības, lai atbrīvotu dvēseli no miesas saitēm, no kurām tā ilgojas atbrīvoties; tas nav atzīstami pat tad, kad slima persona vairs nespēj ilgāk dzīvot”.[10]

Pat, ja eitanāzijas motīvs nav nevēlēšanās sevi apgrūtināt ar cita cilvēka ciešanu pilno dzīvi, tā jāsauc par viltus žēlsirdību un pat par nepatīkamu žēlsirdības perversiju. Patiesa līdzjūtība ir cita sāpju līdzpārdzīvošana, tā nenogalina cilvēku, kura ciešanas ir neizturamas. Eitanāzijas akts šķiet vēl perversāks, ja to veic tie, kam vajadzētu rūpēties par ģimenes locekli ar pacietību un mīlestību, piemēram, radinieki, vai tie, kam saskaņā ar viņu profesijas sūtību, piemēram, ārsti, būtu jārūpējas par slimo personu arī tās vislielāko sāpju brīžos.

Eitanāzijas izvēle kļūst vēl nopietnāka, ja tā pieņem slepkavības formu, kuru veic pret cilvēku, kas to nav lūdzis un nekad tai nav piekritis. Patvaļas un netaisnības virsotnes tiek sasniegtas, kad atsevišķi cilvēki, ārsti vai likumdevēji piesavinās sev tiesības lemt – kam jādzīvo un kam jāmirst. Atkal mēs atrodamies Ēdenes kārdinājuma priekšā: kļūt kā Dievam, kas “zina labu un ļaunu” (Rad 3:5). Tikai Dievam ir vara pār dzīvību un nāvi: “Tas esmu es, kas nes gan nāvi, gan dzīvību.” (At 32:39; 2 Ķēn 5:7; 1 Sam 2:6) Bet Viņš šo varu pielieto tikai saskaņā ar savu gudrības un mīlestības plānu. Kad cilvēks piesavinās šo varu, muļķīga un egoistiska domāšanas veida vadīts, viņš neizbēgami lieto to netaisnībai un nāvei. Tādējādi cilvēka dzīvība, kad tā ir vāja, tiek nodota spēcīgākās rokās; sabiedrībā, kur taisnības izjūta ir zudusi, abpusēja uzticība — pamats jebkurām patiesām attiecībām — tiek apdraudēta savā būtībā.

67. Pilnīgi atšķirīgs no šī ir mīlestības un patiesas žēlsirdības ceļš, kuru piesauc visa cilvēce un uz kuru balstās ticība Kristum – Pestītājam, kas mira un augšāmcēlās. Šī ticība lej pār mums vienmēr jaunu gaismu. Vēlme, kas dzimst cilvēka sirdī augstākajā konfrontācijā ar ciešanām un nāvi, it īpaši, ja viņš saskaras ar tieksmi padoties pilnīgam izmisumam, pirmkārt, ir sauciens pēc otra cilvēka klātbūtnes, simpātijām un atbalsta pārbaudījuma laikā. Tas ir lūgums pēc palīdzības saglabāt cerību, kad visas cilvēciskās cerības ir zudušas. Kā mums’ atgādina Otrais Vatikāna Koncils – “Nāves priekšā cilvēka pastāvēšanas mīkla kļūst visaktuālākā,” un tomēr – “cilvēks dara pareizi, kad seko savas sirds intuīcijai, kad viņš ar riebumu noliedz un noraida savas personas pilnīgu sabrukumu un izzušanu. Cilvēks pretojas nāvei tāpēc, ka viņš nes sevī mūžīgo sēklu, kas nevar tikt reducēta līdz vienkāršas lietas līmenim.”[11]

Šī dabiskā pretestība nāvei un cerība uz nemirstību tiek izgaismota un novesta līdz pilnībai kristīgajā ticībā, kas sola un piedāvā dalīties Augšāmcēlušā Kristus uzvarā: tā ir Tā uzvara, kas ar savu izpērkošo nāvi atbrīvojis cilvēku no nāves, “grēka izpirkšana” (Rom 6:23), kas deva viņam garu, pestīšanas un dzīvības ķīlu (Rom 8:11). Cerība uz nemirstību un apsolīto pestīšanu no jauna izgaismo ciešanu un nāves mistēriju, piepilda ticīgo ar ārkārtēju spēju pilnībā uzticēties Dieva plānam.

Apustulis Pāvils jauno vēsti par pilnīgu piederību Kungam jebkuros cilvēciskos apstākļos ir izteicis šādi: “Jo neviens no mums nedzīvo sev, un neviens nemirst sev. Ja tad mēs dzīvojam, dzīvojam Kungam, un, ja mirstam, mirstam Kungam. Tātad, vai mēs dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam Kungam” (Rorn 14:7-8). Mirt Kungam nozīmē izjust savu nāvi kā augstāko pakļaušanos Tēvam (Fil 2:8), būt gatavam sastapt nāvi stundā, kuru Viņš ir gribējis un izvēlējies (Jņ 13:1), kas nozīmē tikai to, ka mirēja zemes gaitas ir pabeigtas. Dzīvot Kungam nozīmē arī iepazīt ciešanas kā svētības avotu, kaut arī tās pašas par sevi ir ļaunums un sodība. Tās kļūst par šo avotu, ja tiek veltītas mīlestībai, tad caur Dieva žēlsirdības dāvanu un paša personisko un brīvo izvēli cilvēks piedalās Kristus Krustā Sistā ciešanās. Šādi cilvēks, kas pārdzīvo savas ciešanas Kungā, kļūst vēl saliedētāks ar To (Fil 3:10; 1 Pēt 2:21) un vēl ciešāk saistīts ar Viņa pestīšanas darbu Baznīcas un cilvēces labā.[12] Šādu atziņu guva svētais Pāvils, kurš ikvienu, kas cieš, aicināja: “Tagad es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesā papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca” (Kol 1:24)

“Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Ap 5:29): civillikums un morālais likums

68. Raksturīgs elements mūsdienu uzbrukumiem dzīvībai – kā jau tika vairākkārt teikts – ir tieksme tos ar likumu attaisnot, tāpat kā tiesības, kuras valsts vismaz noteiktos apstākļos, var atzīt par pilsoņu tiesībām. Pastāv tendence paziņot, ka ir iespējams īstenot šīs tiesības droši un brīvi ar ārstu un medicīniskā personāla klātbūtni.

Bieži apgalvo, ka nedzimuša bērna vai invalīda dzīvība ir tikai relatīvs labums; saskaņā ar relativitātes loģiku vai kādu no absolūtiem aprēķiniem šo labumu var salīdzināt un izvērtēt attiecībā pret citām lietām. Uzskata pat, ka tikai tas, kas ir klāt un ir personiski iesaistīts konkrētajā situācijā, var pareizi novērtēt situāciju – tikai konkrētā persona var būt spējīga lemt par savas izvēles moralitāti. Tāpēc valstij sabiedriskās saskaņas un sociālās harmonijas interesēs jāciena šī izvēle, atļaujot abortu un eitanāziju.

Citviet tiek apgalvots, ka civillikums nevar prasīt no pilsoņiem, lai viņi dzīvotu saskaņā ar morāles standartiem, kas ir augstāki nekā tie, kurus paši pilsoņi atzīst un ievēro. Tāpēc likumam vienmēr jāizsaka vairākuma viedoklis un griba un jāatzīst, ka tiem ir vismaz noteiktos gadījumos tiesības pat uz abortu un eitanāziju. Un sodi par abortu un eitanāziju šajos gadījumos neizbēgami novestu pie tā – tā tiek apgalvots, ka pieaugtu nelikumīga rīcībā, tā vairs nebūtu pakļauta nepieciešamajai sabiedrības kontrolei, tiktu veikta medicīniski nedrošā veidā. Parādās arī jautājums – vai tāda likuma atbalstīšana, kas praksē nevar tikt ieviests, galu galā nedevalvē pārējos likumus.

Un visbeidzot – radikālākie uzskati iet tik tālu, ka paziņo, ka mūsdienu plurālistiskajā sabiedrībā cilvēkiem jādod pilnīga rīcības brīvība, lemjot par savu un nedzimušu cilvēku dzīvību: tiek apgalvots, ka likuma pienākums nav izvēlēties starp dažādiem morāliem uzskatiem un vēl jo mazāk likums varot izvēlēties vienu viedokli, noraidot citu.

Dzīvības evaņģēlijs (Evangelium Vitae), pāvesta Jāņa Pāvila II encikliskā vēstule par cilvēka dzīvības vērtību un neaizskaramību, 1995.