Toronto pensionāru 11. maija saietā galdus atkal greznoja tulpes no šķietami neiztukšojamā Zariņu dārza. Gaisā jūtama bija arī pazīstamā, bet sen nejustā ievziedu smarža no lielās vāzēs izvietotiem ievu zariem. Apmeklētāju bija daudz, jo bija paredzēta augstas pakāpes Latvijas garīdznieka viesošanās. Kad ieradās Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, viņu sagaidīja fotoaparātu zibšņi, kādus redzam filmās, sagaidot Holivudas “zvaigznes”.
Arhibīskapu īsi iepazīstināja Toronto katoļu draudzes priekšnieks Dr. Vilis Mileiko, sniedzot ziņas par viņa karjeru. Kanādā viņš bija ieradies uz nedēļu sastapt ne tikai katoļticīgos, bet iespējami daudzus latviešus.
Sekojot Dr. Mileiko aicinājumam, Viņa Ekselence pirms pusdienām teica iedvesmīgu galda lūgšanu. Pēc pusdienām arhibīskaps sveica visus klātesošos un izteica pateicību abiem Mileiko par iespēju būt Kanādā un viesoties pie pensionāriem. Stāstījums bija par viņa dzīves vēsturi. Uzaugušam ticīgā ģimenē reliģijas apkarošanas laikā, viņam pusaudža gados nācies ciest, jo skolā bijis vienīgais ticīgais. Pamazām zaudējis ticību, viņš sācis sportot, vēlāk studēt inženierzinātni, pēc tam strādāt. Mēģinot atrast dzīves jēgu, viņš sācis interesēties par austrumu misticismu, jogu, līdztekus lasot arī Bībeli. Reiz, uzmostoties, viņš jutis Dieva pieskārienu, jo vakarā aizgājis gulēt neticīgs, bet no rīta jutis, ka Dievs ir. Ceļu rādījusi sastapšanās ar pagrīdes kristiešiem, radusies vēlme grēksūdzei, vēlāk arī lūgšanai. Pēc studijām Romā un atgriešanās Rīgā, kad pāvesta nuncijs viņu aicinājis arhibīskapa amatam ar vēstuli no pāvesta, viņam, šaubu māktam, bijusi trešā saskarsme ar Dievu. Tās rezultātā viņš tagad varot teikt: ”Es jūtos savā vietā!” Pelēkajā ikdienā nākas risināt dažādas problēmas. Pašreiz galvenais mērķis ir Latvijas garīgā atzīšana, pie kuras jāsadarbojas ne tikai visu konfesiju kristiešiem, bet visiem labas dabas cilvēkiem. Liekas, ka esam uz īstā ceļa, jo pāvesta nuncijs izteicies, ka nekur neesot tik laba ekumeniskā sadarbība kā Latvijā. Vēl gan jāatjauno sadarbība starp Latgali un citiem Latvijas novadiem, par ko ticis runāts Latgales kongresā.
Tālāko saieta norisi pārņēma Irisa Purene, aicinot ansambli “Pusstunda”, vectētiņus, dziedāt par vecmāmiņām. To viņi darīja ar dziesmām “Klusi, klusi ratiņš rūc”, “Vecmāmuļa”, un “Ai, māte Latgalē”. Arvien izteiksmīgā Maija Ķuze turpināja ar deklamācijām “Māmulīte, māmulīte”, “Mātei”, un “Mātes sirds”. Koris “Rota” savu daļu sāka ar trim tautasdziesmām “Es atnācu uguntiņu”, “Novij man, māmuliņa”, un “Dāvāja Māriņa meitiņai mūžiņu”, kam sekoja “Reiz manā bērnībā”, “Tev, māt”, un “Mātei”. Kā piedevas vēl atkārtoja “Ai, māte Latgalē” un “Es atnācu uguntiņu”.
Atvadoties Viņa Ekselence izteica atzinību un apbrīnu par centru un par to, ka esam spējuši saglabāt savu valodu un tradīcijas un aktīvi darboties to vidē.
Laikraksts “Latvija Amerikā”
