Šogad aprit 100 gadi, kopš Fatimā (Portugālē) trim bērniem – ganiņiem Lūcijai, Jacintai un Franciskam – parādījās Dievmāte. Šīs atklāsmes notika 1917. gadā no maija līdz oktobrim katra mēneša 13. datumā. Dievmātes parādīšanās Fatimā liek mums atcerēties, ka viņa ir mūsu Māte, kura mūs mīl un par mums rūpējas. Tieši šī iemesla dēļ Marija rāda mums ceļu, kas ved pie viņas Dēla Jēzus, kurš vienīgais spēj piepildīt mūsu ilgas pēc laimes.
Baznīca māca, ka ir diva veida atklāsmes: publiskās un privātās, starp kurām pastāv būtiska atšķirība. Termins „publiskā” jeb „dievišķā Atklāsme” nozīmē Dieva darbību attiecībā pret cilvēci. Dievs – pēc savas iniciatīvas un mīlestības dēļ – pakāpeniski ļāva sevi iepazīt cilvēkiem līdz pat galīgajai un pilnīgajai Atklāsmei Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Svētais Jānis no Krusta skaidro šīs Atklāsmes būtību: „No tā brīža, kad Dievs mums dāvāja savu Dēlu, kas ir Viņa vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam vairāk nav ko teikt.”
Kaut arī Kristū Atklāsme ir noslēgusies un vairs nebūs citas Atklāsmes, tomēr tās saturs nav pilnīgi izklāstīts. Baznīcas uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu gaitā izprast visu tās plašumu. Vēsturē ir bijušas tā saucamās „privātās atklāsmes”, dažas no tām ir atzinusi Baznīcas autoritāte. Katehismā mēs lasām, ka privātās atklāsmes nepieder pie ticības mantojuma: „To loma nav „uzlabot” vai „papildināt” galīgo Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā vēsturiskajā laikmetā.” (KBK, 67)
Marija, mūsu Debesu Māte, nāk pie mums un mūs uzrunā, lai atgādinātu to, ko ir mācījis viņas Dēls. Viņas atklāsmes nauzlabo Evaņģēliju, to nepapildina un neko tam nepieliek klāt, bet vērš mūsu uzmanību tam, ka šis Evaņģēlijs ir Kunga vārds, ka mums to ir jālasa, jāpārdomā savā sirdī un jāīsteno dzīvē. Marijas atklāsmes ir dāvana ne tikai tiem, kuri sastopas un sarunājas ar Dievmāti, bet arī visai Baznīcai.
Komentējot redzēto, māsa Lūcija norādīja, ka Fatimas noslēpuma piepildīšanās ir atkarīga no cilvēku rīcības. „Kas attiecas uz šiem grūtajiem laikiem, mēs zinām, ka Dievs mūs izglābs ar Marijas Bezvainīgās Sirds palīdzību. (..) Tomēr ir zināms, ka apsolījums paredz nosacījumus: ja cilvēki pārstās apvainot Dievu, ja viņi gandarīs par grēkiem, ja viņi nodosies lūgšanai, īpaši Rožukronim.” Tātad Fatimas vēstījums ved pie pašas Evaņģēlija sirds, jo aicina uz atgriešanos un grēku nožēlu. Taču visbiežākais lūgums, ar kādu Dievmāte vērsās pie bērniem, bija aicinājums katru dienu lūgt Rožukroņa lūgšanu.
Rožukronis visā pasaulē ir viena no populārākajām katoļu lūgšanām. Gadsimtu gaitā gan Dievmāte, gan pāvesti un bīskapi ir aicinājuši ticīgo tautu ik dienas lūgties Rožukroni, lai izlūgtu mieru sev, savām ģimenēm un pasaulei.
2002. gada 16. oktobrī pāvests Jānis Pāvils II izdeva Apustulisko vēstuli, veltītu Rožukronim, kas ir vienkārša un reizē dziļa kontemplatīva lūgšana. Lūgties Rožukroni nozīmē kopā ar Jaunavu Mariju pārdomāt būtiskākos Jēzus dzīves notikumus. Vēstules pirmajā nodaļā pāvests apskata piecus svarīgākos šīs lūgšanas aspektus:
1. Rožukroņa lūgšanā mēs kopā ar Mariju atceramies Kristus dzīvi. Tas nozīmē, ka mēs šodien varam aktualizēt Dieva paveiktos darbus un, atveroties uz Dieva Vārdu, ļaut Viņam mūs veidot un vadīt. Pajautāsim sev: Vai Rožukroņa lūgšana palīdz man labāk pārdomāt un iedziļināties Jēzus dzīves notikumus un attiecināt tos uz savu dzīvi?
2. Rožukroņa lūgšanā mēs no Marijas mācāmies iepazīt Kristu. Svētais Hieronims ir sacījis: „Nezināt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu.” Bet, ja mēs nepazīstam Kristu, mēs nespējam atklāt ne Dieva mīlestību, ne arī Viņa žēlsirdību. Bībelē vārds „iepazīt” nozīmē izveidot ar konkrētu personu draudzīgas attiecības. Marija mums ir paraugs, jo labāk par viņu Jēzu nepazīst neviena radība virs zemes, un tikai viņa var mūs patiesi iepazīstināt ar savu Dēlu. Padomāsim: Vai es varu teikt, ka, lūdzoties Rožukroni, es arvien labāk iepazīstu Kristu un Viņa gribu?
3. Rožukroņa lūgšanā mēs kopā ar Mariju varam līdzināties Kristum. Viņa bija pirmā, kas ieticēja savam Dēlam un sekoja Viņam līdz pat galam. Arī mēs vēlamies būt Jēzus mācekļi, līdzināties Viņam savā ikdienas dzīvē, klausīties Viņa vārdos, pārdomāt tos savā sirdī un īstenot dzīvē. Taču šajā ceļā mums ir nepieciešama Marijas klātbūtne, atbalsts un piemērs. Lūdzoties Rožukroni, mēs ejam „Marijas skolā” un ļaujam viņai ar mātišķu mīlestību un gādību mūs veidot pēc Jēzus parauga, kurš nedzīvoja sev un nemeklēja savu labumu, bet sevi pilnībā veltīja Debesu Tēvam visu cilvēku pestīšanas labā. Pajautāsim sev: Vai ar Rožukroņa starpniecību mainās mana dzīve? Vai šī lūgšana man palīdz sekot Kristum?
4. Rožukroņa lūgšanā mēs kopā ar Mariju lūdzam Kristu. Mums jālūdzas nevis mehāniski, atkārtojot vārdus tikai ar lūpām, bet jālūdzas ar sirdi, iekļaujot tajā visus nodomus. Tieši šāda sirds lūgšana dara brīnumus. Kādā parādīšanās reizē māsai Faustīnei Jēzus viņai sacīja: „Tu vienmēr mani iepriecini, kad lūdzies par grēciniekiem. Man vispatīkamākā lūgšana ir lūgšana par grēcinieku atgriešanos; šī lūgšana vienmēr tiek uzklausīta.” (Sv. Faustīne, Dienasgrāmata, 1397) Padomāsim: Vai lūdzoties Rožukroni es uzticu Jēzum savas un citu cilvēku vajadzības? Vai lūdzos par grēcinieku atgriešanos?
5. Rožukroņa lūgšanā mēs kopā ar Mariju sludinām Kristu. Lūgšana mūs neatsvešina no īstenības, bet ieved tajā arvien dziļāk, piepilda ar mieru, dāvā spēku un prieku kalpot tuvākajiem. Rožukroņa lūgšana svētdara tos, kuri šo lūgšanu praktizē ikdienā. Pateicoties tai, mūsu kristīgās dzīves liecība kļūst par sekmīgu evaņģelizācijas veidu, kas dara redzamu jaunu dzīvesveidu, kam piemīt liels spēks piesaistīt cilvēkus Dievam. Pajautāsim sev: Vai tas notiek ar mani? Vai es ļauju Jēzum atjaunot savu domāšanu un darbošanos? Vai es tāpat kā Marija saviem līdzcilvēkiem saku: „Izdariet visu, ko Viņš jums teiks!” (Jņ 2, 5)?
Mums ir pieejami bagātīgi dārgumu krājumi, tādēļ darīsim visu iespējamo, lai Rožukronis atgriežas mūsu ģimenēs, draudzēs un kļūst par biežu un mīlētu lūgšanu! Tad arī Marijas Bezvainīgā Sirds būs mūsu patvērums un ceļš, kas vedīs pie Dieva.
Priesteris Andris Ševels MIC
