Godātie brāļi bīskapi, dārgie brāļi un māsas, priesteri, konsekrētie un konsekrētās!
Man ir liels prieks svinēt šo Euharistiju kopā ar jums šajā skaistajā starptautiskajā Aglonas svētvietā, kas ir Marijas godināšanas centrs visai Latvijai. Viņai, mūsu Mātei Marijai, vēlāmies uzticēt mūsu kalpojumu un konsekrēto dzīvi.
Atzinīgi un no visas sirds sveicinu V. E. Jāni Buli, Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapu un Latvijas bīskapu konferences prezidentu, V.Em. kardinālu Pujātu un visus citus Latvijas bīskapus.
Brālīgi sveicinu jūs visus – priesterus, konsekrētās personas un šeit klātesošos ticīgos un nododu jums mūsu pāvesta Franciska mīlestību, tuvumu un solidaritāti. Viņš mani ir sūtījis šeit, jūsu vidū, kā savu pārstāvi jūsu zemē, īpaši mirklī, kad dāvāju viņa apustulisko svētību.
Pēc četrām dienām svinēsim lielos Kristus Karaļa svētkus, ar kuriem Baznīca noslēdz liturģisko gadu.
Tas ir īpašs mirklis, lai sniegtu norēķinu par liturģisko gadu, kas noslēdzas, un raudzītos ar uzticību nākotnē, kur atveras jauni horizonti, vienlaicīgi lūdzot ar dzīvu drosmi turpināt Kristus ceļu, kurš ir dzīvs un klāt esošs mūsu vidū.
Šīm svinībām, īpaši veltītām jums, ir jābūt svarīgam mirklim visiem priesteriem un konsekrētajiem, lai atcerētos savu aicinājumu, nemitīgi pieminot jau noieto ceļu, pašreizējās zīmes un kartes, kas virza mūs uz nākotni, darbojas, lai nostiprinātu pareizo virzienu vai arī norādītu uz kādu iespējamu nepieciešamību pielabot savu ceļu.
Tādēļ, dārgie brāļi un māsas, tiekam aicināti pāršķirstīt lielo grāmatu, kurā tiek stāstīta jūsu konsekrētā dzīve un starp kuras lappusēm tiek izklāstīts mūsu aicinājuma stāsts un no ordeņu dibinātājiem mantotā harizma.
Taču mums ir arī jāpalūkojas sev apkārt, lai atklātu, kas esam šodien, kādā veidā dzīvojam mūsu šodienu, un kritiski novērtētu to, ko darām.
Mums būs jāskatās arī uz priekšu ar vēlmi saprast, uz kurieni mūsu Kungs vēlas mūs vadīt, kādu uzdevumu vēlas mums uzticēt, kādā zemes nostūrī vēlamies dzīvot, ko pirmkārt vēlētos uzrunāt.
Lai mums tiek dāvāta Lieldienu auglīguma dāvana, kas ir nepieciešama un patīkama dāvana, bet to būs iespējams izmantot tikai tad, ja mēs ar uzticību atvērsimies Gara darbībai, ja ļausim, lai Viņš ir patiesais mūsu dzīves vadītājs. Lai Viņš to dara auglīgu, neskatoties uz krīzes momentiem un šķēršļiem, kurus katrs apustulis neizbēgami sastop savā ceļā.
Grūtību noteikti netrūkst. Apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Gaudium pāvests Francisks dažas no tām uzskaita (sal. EG 52-75).
Tās rodas no mūsu laika un pasaules sociālā, politiskā, ekonomiskā, kulturālā un reliģiskā konteksta.
Runa ir par situācijām, kuras nedrīkst būt tālu no mūsu kā konsekrēto personu uzmanības, jo tās ir situācijas, kurās cilvēki dzīvo, domā un strādā un kurās liela daļa cilvēku tiek diskriminēta, paverdzināta, noliegta un pazemota.
Visi, kas pazīst Kristu un kas nekad par Viņu nav dzirdējuši, kas Viņu pieņem un kam Viņš un Viņa vēsts vairs neinteresē, tiek iekļauti šinī scenārijā, kurā konsekrēta persona aktīvi rīkojas, nevis vienkārši stāv malā.
Atvērties konkrētai situācijai, būt Svētā Gara vadītiem nozīmē atvērties jaunai misijai.
Ļoti labi zinām, ka apustuļu ceļi ne vienmēr seko Kristus dzīves veidam, bet Svētā Gara vadībā viņi piedzīvo izmaiņas. Viņš tos vada pa citiem realitātes ceļiem, aicina mainīt viņu plānus, lai pēc iespējas tuvāk nonāktu pie satikto cilvēku sirdīm.
Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, pietuvinot mūsu misiju mūsdienu pasaules realitātei. Nepieciešams darīt visu iespējamo, lai vēstījums tiktu sēts ar pacietību, dzimst un aug klusumā, gandrīz nemanāmi, kā Valstības sēkla, tiek čukstēts un nevis izkliegts tam, kuram vēlamies dāvāt Labo Vēsti.
Patiesībā, tuvībā un klātesamībā ar otru dzimst iespēja būt sadzirdētiem un pieņemtiem.
Interesanti, ka Evangelii Gaudium pāvests uzreiz pēc mūsdienu pasaules izaicinājumu uzskaitījuma min daudzus kārdinājumus, kuri var darīt neauglīgas mūsu pastorālās rūpes, liecības autentiskumu un piedāvāto aicinājumu (sal. EG 76-109).
Kā klosterļaudīm jums ir tā laime dzīvot kopienā, un tieši tās iekšienē jūs varat atrast “piemērotas vietas, kur atdzimt ticībā krustā pienaglotajam un augšāmcēlušajam Jēzum Kristum, kurās dalīties ar saviem visdziļākajiem jautājumiem un ikdienas rūpēm, kurās saskaņā ar evaņģēliskajiem kritērijiem ieraudzīt dziļāk savu eksistenci un pieredzi, orientēt uz labo un skaisto savas personīgās un sabiedriskās izvēles” (EG, 77).
Kopienas tiek veidotas no konkrētām personām un nesīs garīgu atjaunoti tik lielā mērā, cik pašas būs garīgi atjaunotas un priecīga entuziasma par savu misiju pilnas.
Veidot tāda veida kopienas nozīmē dāvāt Baznīcai pirmklasīgus līdzekļus, evaņģelizācijas spēku, kas spēj piesaistīt evaņģēliskai dzīvei.
Neizniekojiet labas kopienas dzīves vērtību. Tā ir vērtība, kuru šodien lielā mērā pavairojat, pateicoties tām garīgajām bagātībām, kuras jūsu kopienas parāda. Tā ir Evaņģēlija sludināšana, kam nav vajadzīgi daudzi paskaidrojumi.
Redzam, ka šodien diemžēl ir tādi, kuri domā, ka savas ticības sludināšanu nepieciešamas veikt ar augstprātību, dažreiz lietojot spēcīgus līdzekļus, nonākot līdz pazemošanai, vajāšanai un pat nogalināšanai Dieva vārdā.
Konsekrētai personai, cilvēkam pirmajās līnijās ir jābūt dialoga cilvēkam, taisnības un miera veidotājam, drosmīgam samierināšanās pravietim, žēlsirdīgā Dieva Vaiga attēlam.
Konsekrētai personai vispirms ir jābūt lieciniekam un jādzīvo kā tādam, kurš ir ļāvis Svētajam Garam sevī iemājot un darīt sevi auglīgu.
Tikai tā mēs spēsim ar mierīgu bezbailību nodot vēsti, kura mums ir uzticēta. Un tādēļ, ja pazustu personīgā liecība, kas tad paliktu no pašas misijas?
Marija, Dieva Māte, sargā mūsu konsekrāciju, lai vēlāk to dāvātu pasaulei. Tātad, esam labās rokās. Tas mierina, aizbildina un norāda uz Ceļu – Kristu, Mūsu Kungu. Āmen.
Foto: LRKB IC
