Ir sācies Adventa laiks, kurā mēs tiekam aicināti no jauna atklāt un padziļināt savas personīgās attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Latīņu vārds „adventus” – „atnākšana” – attiecas uz Kristus nākšanu pie mums un norāda uz mūsu attiecībām ar Viņu. Lai gan pasaulīgajā kņadā un troksnī ir grūti sadzirdēt Dieva balsi, tomēr vismaz Adventa laikā apstāsimies kaut uz mirkli un ieklausīsimies savā sirdī, uzdodot sev jautājumus, kurus Bībelē Dievs vaicā cilvēkam. Pirmais ir adresēts Ādamam Ēdenes dārzā: „Kur tu esi?” (Rad 3, 9); otrais ir jautājums Kainam: „Kur ir tavs brālis?” (Rad 4, 9); un trešais – Jēzus jautājums Pēterim: „Vai tu mani mīli?” (Jņ 21, 17)
Kur tu esi?
Šis jautājums ir pats svarīgākais un reizē pats grūtākais. No tā ir atkarīgs, vai mēs dosimies tālāk savā dzīvē vai arī paliksim savās ilūzijās, melos, tumsā. Šis jautājums norāda uz mūsu problēmu cēloni: Kāds ir manas dvēseles stāvoklis? Kāda ir manas dzīves kvalitāte? Vai es pieņemu savu dzīvi tādu, kāda tā ir? Vai es nebēgu no dzīves krusta ilūzijās vai atkarībās?
„Andri, Juri, Kristīne, Anna, kur tu esi?” vaicā Dievs. Viena no mūsu galvenajām problēmām ir tā, ka mēs reti esam tur, kur mums jābūt. Mēs tik ļoti esam nobijušies un paslēpušies, ka nezinām, kur mēs esam, jo visapkārt ir tumsa. Tādā situācijā jāsauc uz Dievu: „Kungs, palīdzi man saprast sevi! Esmu tik ļoti namaldījies, ka nezinu, kādā virzienā iet. Kungs, apžēlojies par mani, jo es eju bojā.” Šāda lūgšana palīdz mums apzināties, ka paši nespējam piepildīt savu dzīvi, ka esam vāji, esam grēcinieki, kuriem katru dienu ir vajadzīga Kristus palīdzība. Bez dievišķās gaismas mēs nezinām, uz kuru pusi jāiet. Taču pat tumsā uzaust gaisma un mēs varam sadzirdēt Jēzus vārdus: „Nāc, seko man!” (Mt 19, 21) Dievs mūs uzrunā un visu dara mūsu labā. Dieva vārds nevēršas pret mums un nenoslāpē mūsu sirds ilgas. Tieši pretēji, – Dieva vārds tās izgaismo, attīra un palīdz piepildīt. Diemžēl, mūsdienu sabiedrībā valda uzskats, ka Dievs ir tālu no cilvēka dzīves un viņa ikdienas problēmām, ka Viņš ar savu klātbūtni apdraud cilvēka autonomiju. Taču īstenībā vienīgi Dievs var piepildīt mūsu sirds dziļākās ilgas.
Kur ir tavs brālis?
Tā kā mēs dzīvojam ģimenē, kopienā, sabiedrībā, tad jautājums par tuvāko vienmēr ir aktuāls. Atcerēsimies apustuļa Jāņa vārdus: „Ja kāds saka: „Es mīlu Dievu!”, bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz.” (1 Jņ 4, 20) Šie vārdi ir īpaši svarīgi attiecībā uz mūsu vistuvākajiem. Nav grūti mīlēt cilvēkus, kuri ir tālu, daudz komplicētāk ir būt iecietīgam un laipnam pret tiem, kuri ir tepat blakus. Domājot par attiecībām ar tuvāko, ir vērts arī apzināties, cik daudz laba mēs esam saņēmuši no citiem un cik daudz dāvanu un pārsteigumu viņi mums ir dāvājuši. Tas rada prieku un pateicību, kam ir liela nozīme savstarpējo attiecību veidošanā.
Polijas primass kardināls Stefans Višiņskis reiz sacīja: „Cilvēki saka: „Laiks ir nauda”, bet es jums saku: „Laiks ir mīlestība.”” Patiesi, mīlestībai ir nepieciešams laiks – laiks, kurā mēs esam pieejami, atvērti un nesavtīgi, laiks, kurā citas lietas tiek noliktas otrajā plānā. Kam mēs vairāk veltām laiku, to vairāk mīlam. Cik daudz laika es veltu savai sievai, savam vīram, bērniem, vecākiem, tuviniekiem? Kāds varbūt domā, ka viņš ir labs tēvs, un tomēr vairāk laika pavada ar kolēģiem, dzerot alu, nekā ar saviem bērniem. Kāda sieviete var uzskatīt, ka viņa ir brīnišķīga māte, bet varbūt viņa vairāk laika velta savām draudzenēm, tērzējot ar tām pie kafijas tases, nekā velta saviem bērniem. Laiks ir mērinstruments, kas apstiprina, ko tad es patiesi mīlu.
Vai tu mani mīli?
Jēzus šo jautājumu uzdeva Pēterim pēc ciešanām uz krusta un pēc savas augšāmcelšanās. Jēzus pirmais mūs ir mīlējis un atklājis savu mīlestību, atdodams par mums savu dzīvību un piedodot mums mūsu nodevības. Tas ir mūsu mīlestības pamats. Pārdomas par Jēzus mīlestību pret katru grēcinieku var stiprināt mūsu mīlestību, īpaši situācijās, kad to nejūtam vai arī sastopamies ar nepateicību no tiem, kurus mīlam. Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs atklātu un piedzīvotu Dieva bezgalīgo mīlestību. To, ka esam Viņam nozīmīgi, ka esam mīlēti un pieņemti. Šī pieredze sniedz mums iekšējo brīvību, tā mūs atbrīvo no egoistiskām tieksmēm – no vēlēšanās, lai visi mūs mīlētu, apbrīnotu, slavētu.
Tas būs arī jautājums, kuru kā pēdējo Dievs uzdos katram no mums. Svētais Jānis no Krusta to rezumē ar lakonisku precizitāti: „Dzīves novakarē mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības.” Visbiežāk dzīves norietā cilvēki atklāj savas laimes vai nelaimes patieso iemeslu. Cik daudzi cilvēki dzīves pēdējās dienās saprot un nožēlo, ka viņiem nebija laika saviem vistuvākajiem, ka viņi bija tik ļoti aizņemti ar dažādām lietām, ka pagāja garām visskaistākajai mīlestības pieredzei!
Katram cilvēkam visvairāk ir nepieciešama mīlestība. Tā ir patiesība – ja cilvēks mīl, viņš spēj daudz ko paveikt, bet vēl vairāk viņš spēj paveikt, kad zina, ka ir mīlēts.
Lai Advents ikvienam kļūst par klusuma, pārdomu un mīlestības laiku!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
