Jauniešu Presinodiālās tikšanās gala dokuments
Roma, 2018. gada 19. – 24. marts
Mūsdienu jaunietis saskaras ar dažādiem ārējiem un iekšējiem izaicinājumiem un iespējām, no kuriem daudzi ir atkarīgi no specifiskiem, individuāliem kontekstiem, kamēr citi vieno jauniešus pāri kontinentu robežām. To apzinoties, Baznīcai nepieciešams pārdomāt veidu, kādā tā domā par jauniešiem un iesaistās dialogā ar viņiem, lai tādējādi kļūtu par efektīgu, saistošu un dzīvību dodošu pavadoni viņu dzīvēs.
Šis dokuments ir sintezēta platforma, kas pauž dažas no mūsu domām un pieredzēm. Ir būtiski piebilst, ka savas pārdomas snieguši 21. gadsimta jaunieši, kam ir atšķirīgs reliģiskais un kulturālais fons. To paturot prātā, Baznīcai šīs pārdomas būtu jāuztver nevis kā cita vēstures perioda empīriska analīze, bet gan izpausme tam, kur mēs šobrīd atrodamies, kurp mēs dodamies, un norādījums tam, kas Baznīcai nepieciešams, lai virzītos uz priekšu attiecībās ar jauniešiem.
Tāpat ir svarīgi izskaidrot šī dokumenta būtību. Tā mērķis nav radīt teoloģisku traktātu, nedz arī attīstīt jaunu Baznīcas mācību. Dokuments sastāv no apgalvojumiem, kas atspoguļo specifiskas realitātes, personības, uzskatus un pieredzes, ar ko sastopas pasaules jaunieši. Tas ir adresēts Sinodes Tēviem, lai sniegtu bīskapiem kompasu, kas norāda uz skaidrāku izpratni par jauniešiem: palīgu navigācijā, sagaidot tuvojošos Bīskapu Sinodi par tēmu “Jaunieši, ticība un aicinājuma izšķiršana”, kas norisināsies 2018. gada oktobrī. Ir svarīgi, ka šīs pieredzes tiek skatītas un izprastas saskaņā ar dažādajiem kontekstiem, ar kādiem saskaras jaunieši.
Šīs pārdomas radās kā tikšanās auglis, vairāk nekā 300 jauniešu pārstāvjiem no visas pasaules klātienē piedaloties 2018. gada no 19. – 24. martam notiekošajā Presinodiālajā jauniešu tikšanās reizē Romā, kā arī viņiem pievienojoties aptuveni 15 tūkstošiem jauniešu, kas iesaistījās tiešsaistē, izmantojot Facebook grupas.
Šis dokuments ir visu tikšanās dalībnieku sniegtā satura kopsavilkums, kas radīts, darbojoties 20 valodu grupās un 6 sociālo mediju grupās. Kopā ar citiem dokumentiem, šis būs viens no avotiem, kas veidos Instrumentum Laboris Bīskapu Sinodē 2018. gadā. Tā ir mūsu cerība, ka Baznīca un citas institūcijas var mācīties no Presinodiālās tikšanās procesa un ieklausīties jauniešu balsīs.
To saprotot, mēs varam turpināt ar atvērtību un ticību atklāt to, kur šobrīd atrodas mūsdienu jaunietis, kur viņš redz sevi attiecībās ar citiem un kādā veidā mēs kā Baznīca varam vislabāk pavadīt jauniešus pretim dziļākai izpratnei par sevi un savu vietu pasaulē.
Pirmā daļa
Jauniešu izaicinājumi un iespējas mūsdienu pasaulē
1. Personības formācija
Jaunieši meklē izpratni par sevi, meklējot kopienas, kas ir atbalstošas, paceļošas, autentiskas un pieejamas: kopienas, kas sniedz viņiem iespējas. Personības attīstībā priviliģēta pozīcija ir viņu ģimenēm. Daudzās pasaules vietās vecāko cilvēku loma un cieņa pret priekštečiem ir būtisks faktors identitāšu formācijā. Tomēr to nevar pilnībā vispārināt, jo citviet pasaulē tradicionālie ģimenes modeļi kļūst retāki, kas sagādā ciešanas arī jauniešiem. Daži jaunieši attālinās no ģimenes tradīcijām, cerībā būt oriģinālākiem nekā tas, ko redzam kā “iestrēgušu pagātnē” un “vecmodīgu”. No otras puses, dažās pasaules vietās jaunieši meklē savu identitāti, paliekot iesakņoti ģimenes tradīcijās un cenšoties palikt patiesi attiecībā pret veidu, kā tika audzināti.
Tāpēc Baznīcai būtu jāsniedz lielāks atbalsts ģimenēm un to formācijai. Tas ir īpaši aktuāli valstīs ar ierobežotu izpausmes brīvību, kur jauniešiem – īpaši nepilngadīgajiem – ir liegta iespēja apmeklēt baznīcu, tāpēc vienīgā iespēja attīstīt ticību ir ģimenē.
Piederības sajūta ir būtisks faktors, veidojot personas identitāti. Sociālā izstumšana ir faktors, kas veicina pašapziņas un identitātes zaudēšanu, ko daudzi pieredz. Tuvajos Austrumos daudzi jaunieši izjūt spiedienu pāriet uz citām reliģijām, lai tiktu vienaudžu un apkārtējās kultūras pieņemti. To akūti izjūt arī imigrantu kopienas Eiropā, kas tāpat saskaras ar sociālo izstumšanu un spiedienu atmest savu kulturālo identitāti un pielāgoties dominējošajai kultūrai. Tā ir sfēra, kurā Baznīcai ir jāveicina un jānodrošina vieta, kurā ģimenes piedzīvotu dziedināšanu, kā atbildi uz šīm problēmām parādot to, ka tajā ir vieta katram.
Šeit ir vērts pieminēt, ka jaunieša identitāti veido arī interakcija un dalība specifiskās grupās, asociācijās un kustībās, kas aktīvi darbojas arī ārpus Baznīcas. Nereti draudzes vairs netiek uztvertas kā attiecību veidošanas vieta. Mēs apzināmies arī pedagogu un draugu, to skaitā jauniešu grupu līderu, lomu, kuri var kļūt par labiem piemēriem. Ir nepieciešams rast saistošus, pastāvīgus un autentiskus paraugus. Sastopoties ar sarežģītām problēmām, mēs vēlamies saņemt racionālus un kritiskus skaidrojumus – ar vienkāršotām atbildēm nepietiek.
Dažu jauniešu vidū reliģija tiek uzskatīta par privātu tēmu. Reizēm mums ir sajūta, ka svētums ir kaut kas, kas ir nošķirts no mūsu ikdienas dzīvēm. Baznīca bieži vien šķiet pārāk barga un tiek asociēta ar pārmērīgu moralizēšanu. Reizēm Baznīcā ir grūti pārvarēt loģiku, ka “tas tā vienmēr ir darīts”. Mums nepieciešama Baznīca, kas ir aicinoša un žēlsirdīga, kas novērtē tās saknes un mantojumu un kas mīl katru, arī tos, kas neseko uztvertajiem standartiem. Nesastopot šādu attieksmi, daudzi, kas meklē mierīgu dzīvi, pieņem lēmumu sevi veltīt alternatīvām filozofijām vai pieredzēm.
Citas piederības vietas ir grupas, kā sociālie tīkli, draugi un klasesbiedri, kā arī dabiskā sociālā vide. Tās ir vietas, kurās daudzi no mums pavada lielāko daļu laika. Bieži vien skolās nemāca attīstīt kritisko domāšanu.
Būtiski brīži mūsu identitātes attīstības procesā ietver lēmumu par studiju virzienu, profesijas izvēli, ticības un dzīves uzskatu definēšanu, savas seksualitātes atklāšanu un dzīvi mainošu saistību uzņemšanos.
Citas lietas, kas var gan veidot, gan ietekmēt mūsu identitāšu un personību formāciju, ir mūsu pieredze ar Baznīcu. Jaunieši ir ieinteresēti tādās tēmās kā seksualitāte, atkarības, izjukušas laulības un ģimenes, kā arī globāla mēroga sociālās problēmās, kā organizēta noziedzība, cilvēktirdzniecība, vardarbība, korupcija, izmantošana, sieviešu apspiešana, jebkādas vajāšanas formas un vides piesārņošana. Īpaša nozīme tām ir vistrauslākajās pasaules kopienās. Mēs piedzīvojam bailes, jo daudzās valstīs ir jāsastopas ar sociālu, politisku un ekonomisku nestabilitāti.
Cenšoties tikt galā ar šiem izaicinājumiem, mums nepieciešama iekļaujoša attieksme, atvērtība, žēlsirdība un maigums no Baznīcas puses – gan kā no institūcijas, gan kā no ticības kopienas.
2. Attiecības ar citiem cilvēkiem
Jaunieši cenšas rast jēgu ļoti komplicētā un daudzveidīgā pasaulē. Mums ir pieeja jaunām iespējām, kas ļauj pārvarēt atšķirības un šķelšanos, kas pastāv pasaulē, tomēr apziņa par to ir dažādās realitātēs un dažādos līmeņos. Daudzi jaunieši spēj ieraudzīt dažādību kā bagātību un rod iespējas plurālistiskajā pasaulē. Multikulturālismam ir potenciāls veicināt dialogu un toleranci. Mēs novērtējam ideju daudzveidību, kas pastāv mūsu globalizētajā pasaulē, cieņu pret citu domām un izpausmes brīvību. Tajā pašā laikā mēs vēlamies saglabāt savu kulturālo identitāti, izvairoties no vienveidības un “izmešanas” kultūras. Mums nebūtu jābaidās no mūsu dažādības, bet jāsvin atšķirīgais mūsos un tas, kas mūs katru dara unikālu. Dažkārt mēs tā iemesla dēļ, ka esam kristieši, piedzīvojam izslēgšanu no savas sociālās vides, kas ir negatīvi noskaņota pret reliģiju. Mēs apzināmies, ka mums nepieciešams sastapt sevi un citus, lai veidotu patiesas saites.
Dažās valstīs kristīgā ticība ir minoritāte, jo dominē kāda cita reliģija. Valstīs ar kristīgām saknēm mūsdienās ir tendence pakāpeniski noraidīt Baznīcu un reliģiju. Daži jaunieši cenšas rast jēgu ticībai sabiedrībā, kas kļūst arvien sekulārāka, piedzīvojot sirdsapziņas un reliģijas brīvības apdraudējumu. Arī dažādu līmeņu rasisms ietekmē jauniešus dažādās pasaules daļās. Baznīcai joprojām ir iespēja piedāvāt citu “veidu”, kā jauniešiem pavadīt savu dzīvi, bet tam bieži vien jānotiek komplicētā sociālā konteksta ietvaros.
To ņemot vērā, jauniešiem bieži vien ir sarežģīti pat tikai dzirdēt Evaņģēlija vēsti. Tas ir īpaši izteikti vietās, kur par ikdienu kļuvusi spriedze starp cilvēkiem, par spīti kopējai atvērtībai pret daudzveidību. Īpaša uzmanība jāpievērš mūsu kristiešu brāļiem un māsām, kas daudzviet pasaulē tiek vajāti. Mēs atminamies mūsu kristīgās saknes mocekļu asinīs un, lūdzoties par jebkādu vajāšanu izbeigšanos, esam pateicīgi par viņu ticības liecību pasaulei. Jāņem vērā arī tas, ka joprojām nav vienprātības jautājumā par migrantu un bēgļu uzņemšanu, kā arī par problēmām, kas šo procesu vispār izraisījušas. Tas notiek par spīti vispārējam aicinājumam rūpēties par katras personas cieņu.
Šajā globalizētajā un starpreliģiskajā pasaulē Baznīcai jābūt mierpilnam un konstruktīvam dialogam ar citas ticības un tradīcijas pārstāvošiem cilvēkiem, tai ne tikai jāveido, bet arī rūpīgi jāattiecas pret jau pastāvošajām teoloģiskajām vadlīnijām.
3. Jaunieši un nākotne
Jaunieši sapņo par drošību, stabilitāti un piepildījumu. Daudziem ir cerība par labāku dzīvi savām ģimenēm. Daudzviet pasaulē tas nozīmē meklējumus pēc fiziskas drošības, kamēr citiem tas vairāk saistās ar laba darba atrašanu vai konkrēta dzīvesveida piekopšanu. Kopīgs sapnis, kas vieno kontinentus, ir ilgas rast vietu, kurā jaunietis var sajust savu piederību.
Mums ir vīzija par lielākām iespējām, par sabiedrību, kas ir saskanīga un mums uzticas. Mēs ilgojamies tikt uzklausīti un sabiedrībā būt ne tikai skatītāji, bet gan aktīvi tajā līdzdarboties. Mēs meklējam Baznīcu, kas palīdzētu mums rast savu aicinājumu tā dažādajās nozīmēs. Diemžēl ne visi no mums svētumu uzskata par kaut ko sasniedzamu un ceļu uz laimi. Mums ir nepieciešams atdzīvināt kopienas izpratni, kas ļautu piedzīvot piederības izjūtu.
Mūsu dzīves sarežģītas dara dažādas praktiskas raizes. Daudzi jaunieši ir pieredzējuši traumatiskus notikumus visdažādākajos veidos. Daudzi joprojām piedzīvo ciešanas, nesot garīgu slimību vai fiziskas ierobežotības nastu. Baznīcai jābūt par labāku atbalstu mums un jāattīsta ceļi, kas ļautu piedzīvot dziedināšanu. Daudzviet pasaulē vienīgais veids, kā parūpēties par drošu nākotni, ir iegūt augstāko izglītību vai ieguldīt sevi pārmērīgā darbā. Lai gan tas ir kopīgs standarts, ne vienmēr tas ir iespējams dažādu apstākļu dēļ, ar kādiem jaunieši sastopas. Šī ideja ir kļuvusi par plaši izplatītu jēdzienu, kas ietekmē mūsu izpratni par darbu. Par spīti šai realitātei jaunieši vēlas apstiprināt darbam piemītošo cieņu. Tomēr reizēm mēs nonākam situācijās, kurās nākas atteikties no saviem sapņiem. Mums ir pārāk lielas bailes, un daži no mums ir pārstājuši sapņot. To var ieraudzīt, sastopoties arī ar sociālo un ekonomisko spiedienu, kas jauniešiem var atņemt cerības apziņu. Reizēm mums nemaz nav bijis iespēju turpināt sapņot.
Šī iemesla dēļ jaunieši meklē iespējas iesaistīties un pievērsties mūsdienu sociālās taisnības problēmām. Mēs meklējam iespēju darboties, lai veidotu labāku pasauli. Šajā ziņā Katoliskā Sociālā mācība ir īpaši informatīvs rīks jaunajiem katoļiem, kas vēlas īstenot šo aicinājumu. Mēs vēlamies miera pasauli, tādu, kur integrālā ekoloģija ir līdzsvarā ar ilgtspējīgu globālo ekonomiku. Jauniešiem, kas dzīvo nestabilos un neaizsargātos reģionos, ir cerība un gaidas piedzīvot konkrētu rīcību no valdības un no sabiedrības puses: pārtraukt karu un korupciju, pievērsties klimata izmaiņām, sociālajai nevienlīdzībai un drošībai. Ir būtiski pieminēt, ka neatkarīgi no konteksta visiem ir kopīgas dziļas ilgas pēc augstākiem ideāliem: miera, mīlestības, uzticēšanās, vienlīdzības, brīvības un taisnības.
Jaunieši sapņo par labāku dzīvi, tomēr daudzi ir spiesti emigrēt, lai varētu nonākt labākos apstākļos – gan ekonomiskā, gan vides ziņā. Viņiem ir cerība par mieru, un nereti viņus piesaista “mīts par rietumiem”, vadoties pēc tā, kādus tos atspoguļo mediji. Piemēram, jaunie āfrikāņi sapņo par lokālo baznīcu, kam būtu paļāvība uz sevi, kas nebūtu atkarīga tikai no ārējās palīdzības, bet gan spētu sniegt dzīvību tās kopienām. Par spīti daudzajiem kariem un periodiskiem vardarbības uzliesmojumiem jaunieši saglabā cerību. Daudzās rietumu valstīs jauniešu sapņi fokusējas uz sevis pilnveidošanu un realizēšanu.
Daudzviet pastāv plaisa starp jauniešu ilgām un viņu spēju pieņemt ilgtermiņa lēmumus.
4. Attiecības ar tehnoloģijām
Runājot par tehnoloģijām, ir jāapzinās to lietojuma dualitāte. Kamēr mūsdienu tehnoloģiju attīstība ir lielā mērā uzlabojusi mūsu dzīves, reizē ir nepieciešams būt uzmanīgiem to izmantojumā. Tāpat kā ar jebkuru lietu, neapdomīgam pielietojumam var būt negatīvas sekas. Lai gan tehnoloģijas daudziem ir ļāvušas paplašināt attiecības ar cilvēkiem, citiem tās ir kļuvušas par atkarību, kļūstot par aizvietotāju attiecībām ar cilvēkiem un pat Dievu. Tomēr tehnoloģijas ir paliekoša jauniešu dzīves daļa, un kā tāda tās būtu arī jāuztver. Paradoksāli ir tas, ka dažās valstīs tehnoloģijas, un īpaši internets, ir plaši pieejams par spīti tam, ka trūkst iespēju apmierināt pamatvajadzības.
Sociālo mediju ietekme jauniešu dzīvēs nevar tikt novērtēta pārāk zemu. Sociālie mediji ir būtiska jauniešu identitātes un dzīvesveida daļa. Digitālajām vidēm ir liels potenciāls vienot cilvēkus, neraugoties uz ģeogrāfiskiem attālumiem, tā, kā tas vēl nekad nav bijis. Informācijas, ideālu, vērtību un kopīgu interešu apmaiņa ir daudz iespējamāka. Pieeja tiešsaistes mācību rīkiem ir sniegusi izglītības iespējas jauniešiem, kas atrodas attālos apgabalos, un ļāvusi pavisam viegli piekļūt pasaules mēroga zināšanām.
Tomēr tas, ka tehnoloģijām ir savas ēnas puses, kļūst acīmredzams brīžos, kad tās veicina noteiktu netikumu attīstību. Šīs briesmas parādās izolācijā, slinkumā, pamestības sajūtā un garlaikotībā. Ir skaidrs, ka jaunieši visā pasaulē pārmērīgi patērē mediju produktus. Par spīti tam, ka dzīvojam ārkārtīgi “savienotā” pasaulē, komunikācija jauniešu vidū paliek ierobežota starp tiem cilvēkiem, kas ir viņiem līdzīgi. Trūkst telpas un iespēju, lai sastaptu atšķirīgo. Masu mediju kultūrai joprojām ir liela ietekme jauniešu dzīvēs un ideālos. Sociālo mediju atnākšana ir nesusi jaunus izaicinājumus tajā, cik liela ir jauno mediju kompāniju ietekme jauniešu dzīvēs.
Bieži vien jaunieši vēlas nodalīt savu uzvedību tiešsaistes vidē un reālajā dzīvē. Ir nepieciešams jauniešiem piedāvāt formāciju tam, kā veidot savu “digitālo dzīvi”. Tiešsaistes attiecības mēdz kļūt necilvēcīgas. Digitālā telpa var padarīt mūs aklus pret otra cilvēka ievainojamību, kā arī traucēt mums izvērtēt savu rīcību. Tad problēmas, kā pornogrāfija, izkropļo jaunieša izpratni par cilvēka seksualitāti. Tādā veidā izmantotas, tehnoloģijas rada maldīgu paralēlo realitāti, kas ignorē cilvēka cieņu.
Citi riski, ko ietver tehnoloģiju lietojums: identitātes zaudēšana, kas saistīta ar maldinošu sevis prezentēšanu, virtuāla personības konstruēšana, realitātē balstītas sociālās klātbūtnes zaudēšana. Ilgtermiņa riski: atmiņu, kultūras un radošuma zaudēšana, sastopoties ar tūlītēju piekļuvi informācijai, kā arī koncentrēšanās zaudēšana, kas saistīta ar fragmentizāciju. Jāmin arī tas, ka šī kultūra izvirza savas prasības attiecībā uz pieņemamo izskatu.
Tehnoloģiju izvērtējumu neierobežo tikai internets. Arī bioētikas sfērā tehnoloģijas rada jaunus izaicinājumus un riskus, kas saistīti ar cilvēka dzīves drošību visos tās posmos. Mākslīgā intelekta attīstība un tādas jaunās tehnoloģijas kā robotika un automatizācija veicina nodarbinātības iespēju apdraudētību. Tehnoloģijas var negatīvi ietekmēt cilvēka cieņu, ja tās netiek izmantotas ar apziņu un piesardzību, kā arī cilvēka cieņa nav to lietojuma centrā.
Mēs sniedzam divus konkrētus piedāvājumus attiecībā uz tehnoloģijām. Pirmkārt, iesaistoties dialogā ar jauniešiem, Baznīcai būtu jāpadziļina tās izpratne par tehnoloģijām, lai palīdzētu jauniešiem pieņemt lēmumu par to lietojumu. Turklāt Baznīcai būtu jāierauga tehnoloģijas – īpaši internets – kā auglīga zeme Jaunajai evaņģelizācijai. Šo pārdomu augļiem būtu jākļūst formalizētiem oficiālā Baznīcas dokumentā. Otrkārt, Baznīcai būtu konkrēti jārunā par plaši izplatīto pornogrāfijas krīzi, tai skaitā bērnu izmantošanu tiešsaistes vidē, kā arī par terorizēšanu un apsmiešanu interneta vidē, un to, kā tas mūs ietekmē.
5. Dzīves jēgas meklējumi
Sastopoties ar jautājumu “Kas ir tavas dzīves jēga?”, daudzi jaunieši nezina, kā atbildēt. Ne vienmēr viņi spēj sasaistīt dzīvi un pārdabisko. Daudzi jaunieši, zaudējuši uzticību institūcijām, ir atsvešinājušies no reliģijas tās organizatoriskajās formās un sevi neuzskatītu par “reliģiskiem”. Tomēr jaunieši ir atvērti garīgumam.
Daudzi sūdzas par to, cik reti jaunieši atbildes par dzīves jēgu un nozīmi meklē ticības un Baznīcas kontekstā. Daudzviet pasaulē jaunieši nozīmi savai dzīvei rod darbā un personiskajos panākumos. Līdz ar to grūtības rast stabilitāti šajās sfērās rada nedrošību un nemieru. Daudzi ir spiesti mainīt dzīvesvietu, lai rastu labāku vietu darbam. Citi ekonomiskās nestabilitātes dēļ ir spiesti pamest savu ģimeni un kultūru.
Visbeidzot, citi jaunieši norāda, ka, lai gan jaunieši var uzdot jautājumus par dzīves jēgu, tas ne vienmēr norāda uz gatavību pieņemt Jēzu vai Baznīcu. Mūsdienās reliģija vairs netiek uzskatīta par galveno veidu, kā jaunietis meklē nozīmi, ņemot vērā to, ka viņi bieži vien izvēlas citas mūsdienīgas tendences vai ideoloģijas. Skandāli, kas tiek piedēvēti Baznīcai – gan reāli pastāvoši, gan maldinoši –, ietekmē jauniešu uzticēšanos Baznīcai un tradicionālām institūcijām, ko tā atbalsta.
Baznīcai var būt vitāla loma, nodrošinot to, lai šie jaunieši nejustos atstumti, bet gan būtu pieņemti. Tas var notikt, mums cenšoties veicināt sieviešu cieņu – gan Baznīcā, gan sabiedrībā kopumā. Mūsdienās sabiedrībai kopumā raksturīga situācija, kurā sievietei netiek sniegta līdzvērtīga vieta, kas izpaužas arī Baznīcā. Ir brīnišķīgi piemēri sievietēm, kas kalpo konsekrētās dzīves kopienās, kā arī vadošās laju pozīcijās. Tomēr daudzām jaunām sievietēm šie piemēri nav redzami. Šajās pārdomās rodas viens galvenais jautājums: kas ir tās vietas, kurās sievietes var uzplaukt Baznīcas un sabiedrības ietvaros? Baznīca šīm problēmām ir aicināta pieiet ar reālu diskusiju un atvērtu nostāju pret dažādām idejām un pieredzēm.
Jauniešu vidū (gan Baznīcā, gan pasaulē kopumā) ir krasi atšķirīgi viedokļi par dažādiem Baznīcas mācības jautājumiem, kas mūsdienās tiek uztverti īpaši pretrunīgi. Daži piemēri: kontracepcija, aborts, homoseksualitāte, kopdzīve, laulība, priesterības izpratne dažādās Baznīcas realitātēs. Ir svarīgi minēt, ka neatkarīgi no šo jauniešu izpratnes par Baznīcas mācību, jauniešu vidū joprojām ir nesaskaņas un diskusijas par šīm polemiskajām tēmām. Tā rezultātā daži var vēlēties, lai Baznīca mainītu savu mācību, vai vismaz piedāvātu labāku skaidrojumu un formāciju par šiem jautājumiem. Lai gan šī viedokļu apmaiņa pastāv, katoļu jaunieši, kuru uzskati nav saskaņā ar oficiālo Baznīcas mācību, vēlas būt Baznīcas daļa. Tajā pašā laikā daudzi jaunie katoļi pieņem šo mācību un to redz kā prieka avotu. Viņi ilgojas, lai Baznīca ne tikai spēcīgi turētos pie savas mācības, apzinoties, ka tas nav “populārais” viedoklis, bet arī to aktīvāk sludinātu, padziļinot mācības skaidrojumu.
Attiecības ar svētumu ir komplicētas, tas ir novērojams visā pasaulē. Kristietība bieži vien tiek uzskatīta par pagātnei piederīgu, nav izprotams, kāda ir tās vērtība un nozīme mūsu dzīvēs. Tajā pašā laikā noteiktās kopienās svētumam tiek piešķirta prioritāte, ņemot vērā to, ka ikdiena ir pakārtota reliģijai. Dažviet Āzijas kontekstā dzīves jēga var tikt asociēta ar austrumu filozofijām.
Visbeidzot – daudzi no mums no sirds vēlas iepazīt Jēzu, tomēr mēs bieži cīnāmies, lai nonāktu pie atziņas, ka tikai Viņš ir mūsu patiesās sevis iepazīšanas avots, jo tieši attiecībās ar Viņu cilvēks spēj sevi atklāt. Mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka jaunieši ilgojas pēc autentiskiem lieciniekiem – vīriešiem un sievietēm–, kas dinamiskā veidā pauž savu ticību un atklāj savas attiecības ar Jēzu, iedrošinot citus pašiem tuvoties, sastapt un iemīlēt Viņu.
Otrā daļa
Ticība un aicinājums, izšķiršana un pavadība
Pavadīt jauniešus ticības un izsķiršanas ceļā ir gan liels prieks, gan svēta atbildība. Jaunieši ir atvērtāki “dzīves literatūrai” nekā abstraktam teoloģiskam diskursam, kā arī vēlas apzināti iesaistīties pasaulē un Baznīcā notiekošajā. Tāpēc ir būtiski saprast, kā jaunieši uztver ticību un aicinājumu, kā arī izaicinājumus, ar kuriem sastopas izšķiršanas procesā.
6. Jaunieši un Jēzus
Jauniešu attiecības ar Jēzu ir tikpat dažādas, cik liels ir pasaulē esošo jauniešu skaits. Ir daudz jauniešu, kuri pazīst Jēzu un kuriem ir attiecības ar Viņu kā Glābēju un Dieva Dēlu. Turklāt jaunieši bieži vien tuvojas Jēzum caur Viņa Māti Mariju. Tikmēr citiem šādu attiecību ar Viņu nav, bet viņi redz Jēzu kā morālu līderi un labu cilvēku. Daudzi jaunieši uztver Jēzu kā vēsturisku personu, kas dzīvojis konkrētā laikā un kultūrā, bet neredz Viņa saistību ar savu dzīvi. Tajā pašā laikā citi Jēzu uztver kā tālu no cilvēciskās pieredzes, turklāt, viņuprāt, šo distanci veicina Baznīca. Tieši šo maldīgo priekšstatu dēļ jaunieši bieži vien neizjūt nekādu interesi par Viņu. Kļūdaini izprasti paraugkristiešu ideāli vidusmēra cilvēkam šķiet pilnīgi nesasniedzami, tikpat tāli šķiet Baznīcas uzstādītie noteikumi. Tāpēc daži kristietību uztver kā nesasniedzamu standartu.
Viens no veidiem, kā pārvarēt jauniešu apjukumu par to, kas ir Jēzus, ietver atgriešanos pie Svētajiem Rakstiem, lai dziļāk izprastu Kristus personu, Viņa dzīvi un cilvēcību. Jauniešiem nepieciešams sastapties ar Kristus misiju, nevis to, ko viņi uztver kā neiespējamas morālas gaidas. Tomēr viņi jūtas nedroši par to, kā to paveikt. Tāpēc Baznīcai būtu jāpalīdz jauniešiem piedzīvot šo satikšanos.
7. Ticība un Baznīca
Daudziem jauniešiem ticība ir kļuvusi par privātu, nevis kopienas aspektu, ko ir veicinājusi negatīvā pieredze ar Baznīcu, ar kādu ir sastapusies daļa jauniešu. Ir daudzi jaunieši, kas attiecības ar Dievu spēj veidot tikai personiski, kas sevi uzskata par “garīgiem, bet ne reliģiskiem” vai fokusējas tikai uz attiecībām ar Jēzu Kristu. Dažu jauniešu skatījumā Baznīca ir attīstījusi kultūru, kas koncentrējas uz tās locekļu iesaistīšanos institucionālajos aspektos, nevis veido attiecības ar Kristu kā personu. Citi jaunieši reliģiskos līderus redz kā no realitātes atrautus, kas fokusējas uz administratīvām lietām, nevis kopienas veidošanu, bet citiem Baznīca vienkārši nešķiet aktuāla. Var rasties iespaids, ka Baznīca aizmirst, ka cilvēki ir tie, kas veido Baznīcu, nevis pati ēka vai struktūra. Daži jaunieši piedzīvo Baznīcu kā sev ļoti tuvu, kas bieži vien notiek Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, kā arī starptautisku kustību ietvaros; nereti pat jaunieši, kuri nedzīvo pēc evaņģēlija vērtībām, jūt saikni ar Baznīcu. Šī piederības un ģimeniskuma izjūta ir tā, kas šos jauniešus pavada viņu ceļā. Bez kopienas atbalsta un piederības enkura jaunieši, saskaroties ar dažādiem izaicinājumiem, var justies vieni. Ir daudz jauniešu, kas neizjūt vajadzību piederēt Baznīcas kopienai un kas rod nozīmi savai dzīvei ārpus Baznīcas.
Diemžēl dažviet pasaulē var novērot to, ka liela daļa jauniešu pamet Baznīcu. Lai šo situāciju labotu, nepieciešams saprast, kāpēc tas tā notiek. Jaunieši, kas jūtas atdalīti no Baznīcas vai to pamet, bieži vien tā rīkojas, kad ir saskārušies ar vienaldzību, nosodījumu vai atraidījumu. Kāds var apmeklēt, piedalīties un pamest Svēto Misi, nepieredzot kopienas vai ģimenes sajūtu, kas raksturo Kristus Miesu. Kristieši sludina dzīvo Dievu, bet daudzi, apmeklējot Svēto Misi vai kādas kopienas, sajūtas tā, it kā Baznīca būtu mirusi. Jauniešus piesaista prieks, kam būtu jāraksturo mūsu ticība. Jaunieši pauž ilgas redzēt Baznīcu, kas ir dzīva liecība tam, ko māca, liecinot par autentiskumu ceļā uzsvētumu; tas nozīmē atzīt savas kļūdas un lūgt piedošanu. Jaunieši sagaida, ka Baznīcas līderi – gan ordinētie un konsekrētie, gan laji – būs tās spēcīgākie piemēri. Apzinoties, ka ticības paraugi ir autentiski un ievainojami, arī jaunieši paši uzdrīkstēsies tādi kļūt. Mērķis nav graut šo personu kalpojuma svētumu, bet gan sniegt patiesu iedvesmu jauniešu ceļā uz svētumu.
Daudzkārt jauniešiem ir grūti Baznīcā rast vietu, kur iespējams aktīvi iesaistīties un uzņemties vadību. Jaunieši savu pieredzi ar Baznīcu redz kā tādu, kurā viņi tiek uzskatīti par pārāk jauniem un nepieredzējušiem, lai vadītu vai pieņemtu kādus lēmumus, automātiski pieņemot, ka viņi kļūdīsies. Ir nepieciešama uzticēšanās jauniešiem, ļaujot viņiem uzņemties iniciatīvu, kļūstot par sava garīgā ceļa galvenajiem varoņiem. Tam jānotiek, nevis lai atdarinātu vecākos, bet gan lai uzņemtos atbildību par savu misiju un to pilnībā realizētu. Baznīcas kustības un jaunās kopienas ir attīstījušas auglīgus veidus, kas ļauj ne tikai evaņģelizēt jauniešus, bet arī iedrošināt viņus kļūt par tiem, kas liecina un nes ticību citiem vienaudžiem.
Vēl viens bieži izplatīts jauniešu priekšstats ir par skaidrības trūkumu attiecībā uz sieviešu lomu Baznīcā. Ja jauniešiem jau tā ir grūti rast piederības un līderības izjūtu Baznīcā, tad vēl grūtāk tas ir tieši jaunām sievietēm. Tāpēc būtu vērtīgi, ka Baznīca ne tikai skaidri nodefinētu sievietes lomu, bet arī palīdzētu jauniešiem to atklāt un skaidrāk izprast.
8. Izpratne par aicinājumu
Ir nepieciešama vienkārša un skaidra izpratne par aicinājumu, kas izceltu misijas, ilgošanās un tiekšanās izjūtu, to padarot par jauniešiem aktuālu konceptu šajā viņu dzīves posmā. “Aicinājums” reizēm tiek pasniegts kā abstrakts jēdziens, kas daudziem var šķist neuztverams. Jaunieši kopumā apzinās, ka ir nepieciešams meklēt dzīves jēgu un ka ir radīti kādam mērķim, tomēr daudzi nezina, kā to sasaistīt ar aicinājumu kā Dieva dāvanu.
“Aicinājuma” jēdziens Baznīcas kultūrā ir kļuvis par sinonīmu priesterībai un konsekrētai dzīvei. Lai gan tie ir svēti aicinājumi, jauniešiem ir svarīgi saprast, ka viņu aicinājums ir dzīvības dāvana un ka katram cilvēkam ir dota atbildība izšķirt to, par ko Dievs viņu aicina kļūt un ko darīt. Katrā aicinājumā ir pilnība, kas jāizceļ, lai atvērtu jauniešu sirdis viņiem dotajām iespējām.
Dažādu ticību pārstāvji redz aicinājumu kā tādu, kas ietver dzīvību, mīlestību, tiekšanos, vietu pasaulē un līdzdarbību tajā, kā arī veidu, kā sniegt savu ieguldījumu. Aicinājuma jēdziens daudziem nav pārāk skaidrs, tāpēc nepieciešama pamatīgāka izpratne par kristieša aicinājumu (priesterība un konsekrētā dzīve, laju kalpojums, laulība un ģimene, loma sabiedrībā utml.), kā arī vispārējo aicinājumu uz svētumu.
9. Aicinājuma izšķiršana
Sava aicinājuma atpazīšana un izšķiršana var būt izaicinājums, īpaši ja ir nepareizi prieksštati par to, ko šis jēdziens nozīmē. Tomēr jaunieši ir gatavi izaicinājumiem. Sava aicinājuma izšķiršana varbūt piedzīvojums dzīves ceļā. Tomēr reizē jāapzinās, ka daudzi jaunieši nezina, kā apzināti veikt šo izšķiršanas procesu, tāpēc Baznīcai ir iespēja viņus šai ceļā pavadīt.
Jauniešu spēju atpazīt un izšķirt savu aicinājumu ietekmē daudzi faktori, to skaitā Baznīca, kultūras atšķirības, darba prasības, digitālie mediji, ģimenes gaidas, garīgā veselība un prāta stāvoklis, vienaudžu spiediens, politiskie notikumi, sabiedrība, tehnoloģijas utt. Laiks klusumā, refleksijā un lūgšanā, kā arī Svēto Rakstu lasīšana un sevis iepazīšana ir iespējas, ko izmanto vien nedaudzi jaunieši, tāpēc ir svarīgi viņus uz to pamudināt un ar šīm metodēm iepazīstināt. Izšķiršanas procesā var palīdzēt arī iesaistīšanās dažādās ticībā balstītās grupās, kustībās un līdzīgi domājošo kopienās.
Mēs apzināmies, ka sievietes aicinājuma un vietas Baznīcā atpazīšanā saskaras ar īpašiem izaicinājumiem. Tāpat kā Marijas teiktais “jā” Dieva aicinājumam ir kristīgās pieredzes pamatā, mūsdienu sievietēm nepieciešama telpa, kurā atbildēt ar “jā” savam aicinājumam. Mēs mudinām Baznīcu padziļināt savu izpratni par sievietes lomu, kā arī iedrošināt sievietes (gan laju pārstāves, gan konsekrētās personas) ar tādu mīlestību, kāda Baznīcai ir pret Mariju, Jēzus Māti.
10. Jaunieši un pavadība
Jaunieši meklē pavadoņus savam ceļam, ilgojoties sastapties ar uzticamiem cilvēkiem, kas pauž patiesību un ļauj jauniešiem pašiem noformulēt savu izpratni par ticību un aicinājumu. Šādiem cilvēkiem nav jābūt ticības paraugiem, ko atdarināt, bet gan dzīvām liecībām, evaņģelizējot ar savu dzīvi. Šīm gaidām atbilst daudzi – gan tuvi cilvēki mājas apstākļos, gan kolēģi vietējā kopienā, gan mocekļi, kas par savu ticību liecina, atdodot savu dzīvību.
Šādam mentoram būtu jābūt uzticīgam kristietim, kurš iesaistījies Baznīcā un pasaulē; kādam, kas pastāvīgi tiecas pēc svētuma; uzticības personai, kas nenosoda; aktīvi jāieklausās jauniešu vajadzībās un uz tām jāreaģē ar labestību; dziļi mīlošam; jāapzinās savus ierobežojumus, kā arī jāpazīst garīgā ceļa priekus un bēdas.
Īpaši būtiska īpašība, kam jāpiemīt mentoram, ir savas cilvēcības atzīšana – ka arī viņi ir tikai cilvēki, kas pieļauj kļūdas. Nevis perfekti cilvēki, bet gan grēcinieki, kam ir piedots. Reizēm mentori tiek nostādīti uz pjedestāla, tāpēc, redzot viņus krītam, jaunieši var zaudēt uzticību Baznīcai un vēlmi tajā iesaistīties.
Mentoriem jaunieši būtu jāvada nevis kā pasīvi sekotāji, bet gan vienkārši jādodas ceļā kopā, ļaujot pašiem aktīvi darboties. Viņiem būtu jārespektē brīvība, kas piemīt jaunieša aicinājuma izšķiršanas procesam, kā arī jāpalīdz rast instrumentus, kas to ļautu labāk paveikt. Mentoram būtu no sirds jātic jaunieša spējai līdzdarboties Baznīcas dzīvē; viņam būtu jāsēj ticības sēkla jaunietī, nesagaidot tūlītējus augļus, kas ir Svētā Gara darbs. Šī loma nav un nevar būt rezervēta tikai priesteriem un konsekrētajām personām; arī laji būtu jāmudina uzņemties jauniešu pavadīšanu. Turklāt būtiski arī mentoriem saņemt labu formāciju un nemitīgi attīstīties.
Trešā daļa
Baznīcas formācijas un pastorālās aktivitātes
11. Baznīcas izturēšanās veids
Mūsdienu jaunieši ilgojas pēc autentiskas Baznīcas. Mēs vēlamies (un tas īpaši attiecas uz Baznīcas hierarhiju), lai tā būtu caurspīdīga, godīga, aicinoša, atvērta, komunikatīva, pieejama, priecīga un interaktīva kopiena.
Uzticama Baznīca ir tāda, kas nebaidās tikt uzskatīta par ievainojamu. Baznīcai būtu jābūt godīgai, atzīstot tās pagātnē un arī šobrīd veiktos pārkāpumus un parādot, ka to veido cilvēki, kas var pieļaut kļūdas un nesaprašanos. Baznīcai būtu skaidri jānosoda tādas rīcības kā seksuāla vardarbība un varas un labklājības nepareiza izmantošana. Baznīcai arī turpmāk būtu jāuzsver, ka tā nepieļaus seksuālus pāridarījumus savās institūcijās; tās pazemība noteikti veicinātu jauniešu spēju tai uzticēties. Ja Baznīca šādi rīkosies, tad tā sevi atšķirs no citām institūcijām un autoritātēm, kurām liela daļa jauniešu vairs neuzticas.
Vēl jo vairāk – Baznīcai piesaista jauniešu uzmanību, esot iesakņota Jēzū Kristū. Kristus ir Patiesība, kas Baznīcu padara atšķirīgu no jebkuras pasaulīgas grupas, ar kurām mēs mēdzam identificēties. Tāpēc mēs aicinām Baznīcu turpināt pasludināt Evaņģēlija prieku Svētā Gara vadībā.
Mēs ilgojamies pēc Baznīcas, kas šo vēstījumu izplatītu, izmantojot mūsdienīgus komunikācijas un izpausmes līdzekļus. Jauniešiem ir daudz jautājumu par ticību, bet viņi vēlas saņemt atbildes, kas nav “ūdens liešana” un kas neizmanto jau iepriekš iestudētus formulējumus. Mēs, jaunā Baznīca, aicinām mūsu līderus praktiski pievērsties un runāt par tādām pretrunīgām tēmām kā homoseksualitāte, dzimuma jautājumi u.c., par kurām jaunieši savā starpā diskutē brīvi un bez aizspriedumiem. Daži baznīcu uzskata par vērstu pret zinātni, tāpēc ir svarīgs arī tās kontakts ar zinātnieku kopienām, jo zinātne var izgaismot radības skaistumu. Šajā kontekstā Baznīcai būtu jāpievēršas arī problēmām, kas skar vidi, īpaši tās piesārņojumu. Mēs ilgojamies redzēt Baznīcu, kas ir empātiska un sniedzas pie tiem, kuri cīnās ar marginalizāciju, tiek vajāti, kā arī kas piedzīvo nabadzību. Saistoša Baznīca ir tā, kas veido attiecības.
12. Jaunie līderi
Baznīcai būtu jāiesaista jaunieši tās lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī biežāk jāpiedāvā iespējas ieņemt vadības lomas. Šīm pozīcijām būtu jābūt draudzes, diecēzes, nacionālā un starptautiskā līmenī, kā arī iespēja iesaistīties arī Vatikāna darbībā. Mēs skaidri jūtam, ka esam gatavi kļūt par līderiem, kas var piedzīvot izaugsmi, pieņemot Baznīcas vecāko līderu (konsekrēto un laju personu) pamācību un atbalstu. Ir nepieciešamas līderības programmas jauniešiem, lai saņemtu formāciju un turpinātu attīstību. Dažas sievietes piedzīvo to, ka Baznīcā iztrūkst sieviešu vadošās pozīcijās, lai gan arī viņas vēlas sniegt savu intelektuālo un profesionālo pienesumu šajā vidē. Tāpat mēs uzskatām, ka arī semināristi un konsekrētās personas būtu jāiedrošina pavadīt jauniešus šajā procesā.
Papildus lēmumu pieņemšanai institucionālā līmenī mēs ilgojamies nest savu priekpilno, entuziastisko un misionāro klātbūtni Baznīcā. Mēs vēlamies, lai Baznīcā būtu sadzirdama radošuma balss. Radošums bieži vien var izpausties mūzikā, liturģijā un mākslā, bet šobrīd tas ir vēl neapgūts potenciāls, jo Baznīcas radošajā pusē bieži vien dominējošā loma pieder vecākajiem tās locekļiem.
Ir ilgas pēc spēcīgām kopienām, kurās jaunieši varētu savā starpā dalīties gan liecībās, gan grūtībās. Daudzviet tas jau notiek dažādās laju iniciatīvās, kustībās un asociācijās, taču tās ilgojas tikt atbalstītas – gan formāli, gan finansiāli.
Baznīcas jaunieši lūkojas arī ārpus tās robežām – viņiem ir vēlme iesaistīties politskās un sabiedriskās aktivitātēs. Viņi vēlas pārstāvēt Katolisko Baznīcu publiskajā telpā, darbojoties mūsu sabiedrības pilnveidošanā. Šajos Baznīcas dzīves aspektos jauniešiem ir svarīgi, ka viņi var uzņemties atbildību kā pilntiesīgi Baznīcas locekļi, kā arī tiek šajā ceļā pavadīti.
13. Sastapšanās vietas
Mēs vēlētos, ka Baznīca mūs sastop dažādajās vietās, kur tā šobrīd ir ļoti minimāli klātesoša vai pat vispār nav redzama; vēlamies, lai Baznīca mūs sastop tur, kur mēs atrodamies – ielās. Baznīcai būtu jārod radoši veidi, kā cilvēkus sastapt tur, kur viņi jūtas ērti un kur socializācija ir dabiska: klubos, kafejnīcās, parkos, sporta zālēs un stadionos, kā arī citos kultūras centros. Būtu jāpievērš uzmanība arī mazāk pieejamām vietām – darba vietām militārajās zonās un attālākos reģionos. Tikpat būtiski ir nest ticības gaismu arī tur, kur cilvēki nonākuši grūtībās, kā bērnu namos, slimnīcās, norobežotos rajonos, kara skartos reģionos, ieslodzījuma vietās, rehabilitācijas centros un “sarkano lukturu” teritorijās.
Lai gan daudzviet pasaulē Baznīca dodas pie jauniešiem uz skolām un universitātēm, tomēr mēs vēlamies redzēt tās klātbūtni šajās vietās vēl spēcīgākā un efektīvākā veidā. Resursi netiek veltīgi izmantoti, kad tie tiek ieguldīti šajā sfērā, jo tieši šeit daudzi jaunieši pavada lielāko daļu sava laika, komunicējot ar dažādiem cilvēkiem. Daudzi no mums ir uzticami savu draudžu vai kādu Baznīcas institūciju, asociāciju un organizāciju locekļi. Ir svarīgi, ka šīs Baznīcas kopienas stiprina un iedvesmo jauniešus, lai viņi spētu nest Evaņģēlija vēsti, dodoties ārpus Baznīcas vides.
Papildus dažādajām fiziskās vides telpām, mūs var sastapt arī digitālajā vidē, kas Baznīcai ir jāņem vērā. Mēs gribētu redzēt Baznīcu, kas ir pieejama sociālajos medijos, kā arī citās digitālajās telpās, kas ir viegli pieejams un efektīvs veids, kā piedāvāt informāciju par Baznīcu un tās mācību, paplašinot jauniešu formāciju.
Īsumā: mūs ir jāsastop tur, kur mēs atrodamies – intelektuālā, emocionālā, garīgā, sociālā un fiziskā nozīmē.
14. Iniciatīvas, ko veicināt
Mēs ilgojamies pēc pieredzēm, kas var padziļināt mūsu attiecības ar Jēzu, atrodoties reālajā pasaulē. Veiksmīgas iniciatīvas piedāvā mums iespēju sastapt Dievu. Tāpēc mēs pozitīvi attiecamies pret iniciatīvām, kas ļauj izprast Sakramentus, lūgšanu un liturģiju, lai mēs spētu dalīties un korekti aizstāvēt ticību sekulārajā pasaulē. Mums ir būtiski saprast, kāda ir sakramentu nozīme mūsu dzīvēs, kas ir aktuāli, gatavojoties laulībai, pieņemot izlīgšanas sakramentu, sagatavojot bērnu kristībām utml. Tā kā bieži vien trūkst saistoša izskaidrojuma tam, ko sakramenti patiesībā piedāvā, daudzi no mums tos pieņem, neizprotot to lielo vērtību.
Dažas no auglīgām iniciatīvām ir Pasaules Jauniešu dienas, formācijas kursi un programmas, evaņģelizācijas pasākumi, Jauniešu katehisma studijas, nedēļas nogales rekolekcijas un garīgie vingrinājumi, dažādi harizmātiski pasākumi, kori un slavēšanas ansambļi, svētceļojumi, kristiešu sporta organizācijas, jauniešu grupas draudzē vai diecēzē, Bībeles studiju grupas, universitātes kristiešu grupas, dažādas ticību padziļinošas aplikācijas, kā arī daudzas citas kustības un asociācijas, kas pastāv Baznīcā.
Mūs piesaista labi organizēti lielāka mēroga pasākumi, tomēr apzināmies, ka ne visiem notikumiem ir jābūt tik plašiem. Lai uzturētu ticību, tikpat svarīgas ir arī mazākas lokālās grupas, kurās varam uzdot savus jautājumus un piedzīvot sadraudzību kristiešu vidē. Šie mazākie sociālie pasākumi var veidot tiltus starp lielajiem Baznīcas pasākumiem un draudzes dzīvi. Īpaši svarīgas šādas personiskās satikšanās ir valstīs, kas izrāda pretestību pret kristietību.
Baznīcas sociālie un garīgie aspekti var viens otru papildināt. Jaunieši ilgojas doties un evaņģelizēt arī vidēs, kur cilvēki cieš no dažādām slimībām un atkarībām, kā arī vēlas iesaistīties dialogā ar dažādu reliģiju, kultūru un sociālekonomisko kontekstu pārstāvjiem. Baznīcai būtu jāstiprina arī tās iniciatīvas, kas cīnās pret cilvēktirdzniecību un piespiedu migrāciju, kā arī narkotiku tirdzniecību, kas ir īpaši svarīgi Latīņamerikā.
15. Rīki, ko izmantot
Baznīcai ir jāpielāgo sava valoda, lai tā spētu atbilst jauniešu tendencēm un kultūrai, ļaujot katram cilvēkam sadzirdēt Evaņģēlija vēsti. Mūs uzrunā ļoti dažādas Baznīcas izpausmes – kamēr dažus uzrunā “uguns” mūsdienu harizmātiskajās kustībās, kas īpašu uzmanību pievērš Svētā Gara darbībai, citus piesaista klusums, meditācija un tradicionālā liturģija. Visi šie virzieni ir būtiski, jo ļauj mums lūgties dažādos veidos. Izmantojot pareizos instrumentus, Baznīca var uzrunāt arī tos jauniešus, kas savu garīgumu izdzīvo ārpus tās.
– Multimediji. Internets piedāvā Baznīcai iepriekš nepieredzētas evaņģelizācijas iespējas, īpaši, izmantojot sociālos medijus un tiešsaistes video saturu. Mēs, jaunieši, būdami digitālie iezemieši, varam šajā procesā palīdzēt. Turklāt tā ir lieliska vieta, kur sastapt un iesaistīt citu ticību pārstāvjus un tos, kuri nemaz nav ticīgi. Pāvesta Franciska regulārās video sērijas ir labs piemērs interneta evaņģelizācijas potenciāla izmantojumam.
– Pārdomu gada (gap year) pieredze. Gads, kas veltīts kalpošanai kādā kustībā vai brīvprātīgajā darbā, sniedz jauniešiem gan misijas pieredzi, gan vietu lēmumu pieņemšanai. Tāpat tas Baznīcai dod iespēju sastapt neticīgos un citām ticībām piederīgos.
– Māksla un skaistums. Skaistums ir vispāratzīta vērtība, turklāt Baznīca laika gaitā vienmēr ir evaņģelizējusi, izmantojot mākslu: mūziku, vizuālo mākslu, arhitektūru, dizainu utt. Jaunieši tam ir īpaši atvērti un izbauda iespēju būt radošiem un ekspresīviem.
– Adorācija, meditācija un kontemplācija. Mēs novērtējam arī kontrastējošo klusumu, ko piedāvā Baznīcas sniegtā Euharistiskās adorācijas un kontemplatīvās lūgšanas tradīcija. Tās sniedz telpu, kurā patverties no pastāvīgā modernās komunikācijas radītā trokšņa un kur sastapt Jēzu. Tieši klusumā mēs varam sadzirdēt Dieva balsi un atpazīt Viņa gribu mūsu dzīvēs. Arī cilvēki ārpus Baznīcas novērtē meditāciju, tāpēc Baznīcas bagātīgā kultūra varētu kļūt par tiltu, lai aizsniegtu šos sekulāros, bet reizē garīgumu meklējošos cilvēkus.
– Liecības. Baznīcas locekļu personiskie stāsti ir efektīvs veids, kā evaņģelizēt, jo personisku pieredzi nevar apstrīdēt. Mūsdienu kristiešu liecības, kā arī tās liecības, ko sniedz Tuvajos Austrumos vajātie kristieši, ir īpaši spēcīgs apliecinājums dzīvības pilnībai, ko var rast Baznīcā. Arī svēto dzīves stāsti mums joprojām šķiet aktuāli, atklājot ceļus uz svētumu un pilnību.
– Sinodes process. Mēs esam sajūsmā par to, ka Baznīcas hierarhija mūs ņem vērā, un mums šķiet, ka šis dialogs starp jauno un vecāko Baznīcu ir vitāls un auglīgs ieklausīšanās process. Būtu patiešām skumji, ja šim dialogam netiktu dota iespēja turpināties un izaugt! Šī atvērtības kultūra mums ir ārkārtīgi svarīga.
Presinodiālās tikšanās sākumā pāvests Francisks šim dialogam piedāvāja Rakstu vietu no Joēla grāmatas: “Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības.” (Joēla 3, 1)
Veltas Skolmeisteres, Latvijas delegātes šai priekšsinodē, tulkojums latviešu valodā
