Republikas prezidenta kungs, cienījamie brāļi bīskapi,
Baznīcas un laicīgās varas pārstāvji, brāļi un māsas!
1. Pirmais, ko izjūtu, ierodoties jūsu Tēvijā, ir pateicība Dievam par man piešķirto dāvanu – par iespēju noskūpstīt Latvijas zemi un tikties ar tās cildeno tautu. Jau sen esmu lūdzis no Dieva žēlastību apmeklēt Baltijas valstis un šodien nesot miera sveicienu visiem Latvijas iedzīvotājiem, varu paust cieņu jūsu zemei,kas atrodas Baltijas, šī Eiropas reģiona, centrā. Vēl dziļāku pateicību liek izjust tikko dzirdētie sagaidīšanas vārdi. Zinu, ka esmu ieradies zemē, kas pēc ilgiem pārbaudījumiem meklē mieru, uz ko aicina pat tās ģeogrāfiskais stāvoklis. Tāpat kā citām piekrastes zemēm, Latvijai daudz palīdzējusi jūra, no kuras nākuši un kurā prom devušies kuģi, vedot ne vien preces, bet arī idejas, jaunu pieredzi un cilvēkus, kuri spēj sekmēt dialogu, savstarpēju iecietību un draudzību.
2. Darot skaidrāku un cildenāku vietējo iedzīvotāju kultūru, kristietība ir atstājusi dziļu un neizdzēšamu zīmi jūsu tautā. Domas nekavējoties pievēršas mūkam Meinardam, kurš 12. gadsimtā šai zemei nesa Evaņģēlija vēsti, liekot ieraugu jaunai dzīvei, kas šeit tiek turpināta joprojām. Par spīti kristiešu nepilnībām un savstarpējai sašķeltībai, pirmā Latvijas apustuļa sludinātā vēsts ir nemainīga un joprojām aktuāla. Tā ir mīlestības vēsts – vēsts par bezgalīgo mīlestību, ar kādu Dievs mīl cilvēkus, cilvēki – Dievu un cits citu. Atbildot uz Latvijas Baznīcas un Republikas valdības ielūgumu un ejot svētā Meinarda pēdās, tajā pašā miera un brālības garā pie jums nāk Romas bīskaps, apustuļa Pētera pēctecis. Patiešām, es ļoti gribētu, lai mana klātbūtne jūsu vidū būtu par zīmi vērtībām, kuras uzplaukst un attīstās it visur, kur vien cilvēku sabiedrība pieņem Evaņģēliju un cenšas dzīvot saskaņā ar to. Varbūt vēl nekad iepriekš nav bijis tik skaidri redzams, ka Latvijai Evaņģēlijs ir būtiski nepieciešams. Pēc vairāk nekā pusgadsimta ilgiem, sāpju pilniem pārbaudījumiem gan politiskajā, gan sociālajā ziņā šīs drosmīgās zemes iedzīvotājiem tagad jāsastopas ar daudzveidīgu un dramatisku realitāti. Vēsturē pārdzīvotie notikumi, līdzīgi tiem, kādi bija jāizbauda šajā gadsimtā, atstāj mantojumā smagus un steidzami risināmus uzdevumus. Ikvienam personīgi un visai sabiedrībai kopumā ir jācenšas rast pareizās atbildes.
3. Es nāku kā miera svētceļnieks, lai jūs visus, un it īpaši kristiešus, stiprinātu ticībā un cerībā, vēlreiz apliecinot, ka Evaņģēlijs ir būtiski nepieciešams tieši šajos vēsturiskajos apstākļos. Dievišķais Vārds, kas tapis cilvēks, spēj dāvāt gaismu un rādīt virzienu, lai pakāpeniski tiktu atrasti risinājumi grūtās, nedrošās un riskantās situācijās, tādās kā dažādu kultūru līdzāspastāvēšana vienā zemē, dziļas demogrāfiskās izmaiņas, pāreja uz citu politisko un ekonomisko sistēmu; lai tiktu rasti risinājumi situācijās, kas prasa labvēlīgu nostāju pret citām tautām, ar kurām saskarsme ilgu laiku ir bijusi sarežģīta, situācijās, kad nepieciešams vērst par draudzīgām attiecības, ko aizēno neuzticība un pat apslēpts naidīgums pret tiem, kas pagātnē tīkoja lemt citu likteni. Esmu kopā ar jums, lai iedrošinātu jūsu visu pūliņus šajā savstarpējās sadzīves laukā. Īpaši būšu ar jums vienots lūgšanās un apcerēs, kuras raisīsies, tiekoties ar kristīgajām konfesijām, kas pūlas Evaņģēlija labā. Katoļi, luterāņi un pareizticīgie – visi mēs pulcēsimies, lai būtu kopā ar Kungu. Būdami kristieši, mēs ticam, ka vienīgi Viņam ir mūžīgās dzīves vārdi (sal. Jņ 6, 68), mēs zinām – kā nojauš arī daudzi labas gribas cilvēki –, ka Kristus ir „ceļš, patiesība un dzīvība” ( Jņ 14, 6). Pāvests nāk, lai kopā ar ticības brāļiem visiem pasludinātu, ka Kristū ir rodams ceļš viņu problēmu risinājumam, rodama patiesība, kas rāda gaismu šaubu brīžos, un dzīvība, lai varētu atdzimt pēc lieliem pārbaudījumiem.
4. Zinu, ka šajā zemē ir dzīva vēlme pēc pilnīgas Baznīcas vienības. Kungs bez šaubām svētīs šo tiekšanos, dāvājot pieaugošu vienprātību un saskaņu, dāvājot nākotni, kurā visa tauta rastu attīstību un mieru. Godājamais Prezidenta kungs, vēlreiz pateicoties par tik tikko paustajām jūtām, sveicinot Jūs, es sveicu ikvienu Jūsu zemes iedzīvotāju. Īpaši sveicu rīdziniekus, jo Rīga ir pilsēta, ko 13. gadsimta sākumā dibinājis Baznīcas pārstāvis – Meinarda pēctecis bīskaps Alberts. Šajās abās personās es redzu atspoguļojamies Latviju, dainu zemi, dziesmoto zemi. Es priecājos apmeklēt tautu, kas prieku un sāpes, ticību un cerību prot pārvērst dziesmā un dziesmu – lūgšanā. Dievs, svētī Latviju!
Rigas lidosta, 1993. gada 8. septembri
