Ienākot šajā pasaulē, katram cilvēkam ir dots savs uzdevumus. Cits to atpazīst agri, cits meklē visas dzīves garumā. Man šajā ziņā ir palaimējies. Es savu aicinājumu esmu atpazinusi jau bērnībā. Liksies aizdomīgi, kā to var izdarīt, bet ticiet man – var, un tas ir skaists piedzīvojums.
Jau kopš bērnudārza beigšanas esmu gribējusi būt par skolotāju. Tajā laikā manā izlaiduma grāmatiņā tika ierakstīts gribu kļūt par audzinātāju. Skaisti, vai ne? Kad pēc daudziem gadiem atradu šo grāmatiņu, manā sejā parādījās smaids, un es mammai prasīju, kā to varēju zināt septiņu gadu vecumā? Laikam ejot, mana veselība pasliktinājās, man kļuva aizvien grūtāk staigāt. Pusaudža gados apsēdos ratiņkrēslā un parādījās doma – nu ja, mans sapnis ir aizgājis „pa pieskari”, no tā nebūs ne ziņas, ne miņas. Kam vajag audzinātāju/ skolotāju ratiņkrēslā? Bet te tev nu bija!
Sākumā manu aicinājumu palīdzēja pilnveidot Latvijas Bērnu fonda rīkotās nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām. Es uz nometnēm tiku 1990. gadu sākumā. Tas bija mazais starts lielajā dzīvē. Jā, jā, tas bija mazais starts. Nometnēs bērni mācās draudzēties, kontaktēties un sadarboties ar saviem vienaudžiem, un ļoti daudzas elementāras lietas mācās izdarīt bez palīdzības. Piemēram, saģērbties un palīdzēt viens otram. Šīs desmit dienas, kuras tiek pavadītas bez vecākiem, ir kā viens piedzīvojums. Jau tajā laikā es centos palīdzēt audzinātājiem, piemēram ar to bērnu barošanu, kuri paši neēda, kā arī palīdzēju saģērbties. Tā bija mana pirmā apzinātā skolotāja / audzinātāja mazā praksīte. Mani arī sauca par neatsveramo palīgu. Bet ļoti grūti ir aptvert to, ka tas, ko tu vienā nometnē bērniem iemāci, nākošajā reizē jau ir pazudis, un bērns atbrauc ar to pašu problēmu, kas bija sākumā. Atkal viss jāsāk no jauna, jo vecākiem ir vieglāk to izdarīt pašiem, nevis ļaut darīt bērnam.
Laiks gāja, pabeidzu 9. klasi. Vidusskolas cilvēkiem ar kustību traucējumiem vēl nebija. Gadu sēdēju mājās un domāju, ko varētu darīt lietas labā. Radās ideja zvanīt „Apeironam” ar jautājumu, ko darīt šādā situācijā. „Apeirons” mēģināja kaut ko darīt, bet sākumā nebija rezultātu. Ienāca prātā doma aizrakstīt vēstuli uz avīzi „Rīgas Balss”. Pēc tam, kad bija piesaistīta prese, viss sāka virzīties uz priekšu. Tika izveidota vidusskola bērniem/jauniešiem ar kustību traucējumiem. Mūs pieņēma Rīgas 66. vidusskola, kas toreiz un arī tagad ir skola bērniem ar muguras problēmām.
12. klases vidū man radās doma mēģināt realizēt savu sapni. Bet, ja godīgi, tad gan es nobijos, ka nevarēšu strādāt savā profesijā. Klases audzinātāja mani iedrošināja vismaz pamēģināt. Tā es uzrakstīju eseju “Es būšu skolotājs”, un sākās mans ceļš uz aicinājumu. Pēc esejas uzrakstīšanas mani uzaicināja novadīt stundu 2. klasītei. Es biju ļoti nobijusies, bet man tomēr izdevās. Pienāca kārta trešajam – mūzikas – eksāmenam. Tas gan bija liels pārbaudījums. Negribu nevienu biedēt, bet, ja es to nebūtu izturējusi, tad skolotāja noteikti nebūtu. Toreiz mūzikas pasniedzējai bija uzskats, ka cilvēkam ar kustību traucējumiem nav ko darīt pedagoģijas augstskolā. Es saņēmos un darīju visu to, ko vajadzēja. Neskatoties uz visu, dabūju 8 balles. Tā es tiku augstskolā RPIVA un budžeta grupā.
Adaptācijas nedēļā iepazinos ar savu superīgo kursu. Kursa atbalsts visus piecus gadus bija neatsverams. Gāja visādi, bet bakalaurs ar pirmsskolas skolotājas grādu tomēr bija iegūts. Kad stājos pedagoģijas augstskolā, darīju to ar vienu mērķi, iegūt pedagoģiskās zināšanas, lai varētu palīdzēt bērniem ar kustību traucējumiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Pēdējos kursos man bija iespēja strādāt praksē parastajā bērnudārzā. Es sapratu, cik svarīgi bērniem ir apzināties, ka dzīve varbūt dažāda. Kāds bērniem bija prieks, ka viņi var par kādu parūpēties, piemēram, uznest augšā pusdienas. Jūs nevarat iedomāties, kā tas izskatījās, bērni pieiet pie audzinātājas un jautā: „Vai mēs šodien Sandru barosim?” Kad skolotāja teica jā, tad bērni sastājās rindā, kurš ko nesīs. Viens karoti, viens dakšiņu, viens maizi, viens kompotu. Tikai karsto zupu un otro nesa audzinātāja. Pēcpusdienā bērniem bija piedzīvojums, kad varēja kopā ar mani iet pastaigāties. Viens gribēja stumt ratus, cits atkal par vietu klēpī cīnījās. Bija interesanti un noderīgi gan man, gan pašiem bērniem.
Pēc RPIVA es stājos Latvijas Universitātes maģistratūrā. Tur es ieguvu pedagoģijas un speciālā pedagoga maģistra grādu. Speciālo pedagoģiju arī izvēlējos apzināti, lai vieglāk būtu izprast un palīdzēt bērniem. Pēc Latvijas Universitātes pabeigšanas darīju visādus darbiņus, strādāju gan Tehnisko palīglīdzekļu centrā par kasieri, tad „Lattelekom” klientu apkalpošanas sfērā, jo bija tuvāk mājām, tad organizācijā „SUSTENTO” par sekretāri. Kad organizācijā beidzās subsidētās darbavietas laiks, es meklēju darbiņu pedagoģijā. Sāku ar privātstundu pasniegšanu. Pirmā skolniece tajā laikā mācījās 2. klasē, man vajadzēja palīdzēt izpildīt mājas darbus. Ar laiku man parādījās vairāki skolnieki, vairākus no viņiem vajadzēja sagatavot skolai. Paralēli es meklēju darbiņu savā profesijā.
Kādā jaukā dienā, pareizāk sakot manā dzimšanas dienā, atnāca vēstule no kādas pirmsskolas izglītības iestādes un mani uzaicināja uz pārrunām. Es aizgāju, un mani pieņēma, tādu, kāda es esmu. Montesori mājā es nostrādāju gadu, kamēr tur strādāja vadītājas vietniece. Kā bērni, tā skolotāji mani gaidīja ar lielāko prieku. Viens puisītis, ko audzinātāji uzskatīja par manu draugu, sākumā bija ļoti atturīgs palīdzēt, bet, kad es parādījos, tad no viņa plūstin plūda mīlestība. Arī zēna mamma teica: „Paldies, ka mums esi! Matīss ir ļoti mainījies, viņš par tevi vien runā.” Tajā laikā zēnam bija trīs gadiņi. Pēdējos Ziemassvētkus, kurus pavadīju bērnu mājā, mans mazais draudziņš arī beidza šī bērnudārza gaitas, viņi pārbrauca uz citu pilsētu.
Ar laiku es aizgāju no šīs daba vietas, bet nepagāja ne pusgads, kad sazvanījos ar bijušo vadītājas vietnieci un mani uzaicināja ciemos uz Rīgas Katoļu ģimnāziju. Sākumā es braucu pie direktores ciemos, ciemojos tik ilgi, kamēr tur sāku strādāt par pēcpusdienu skolotāju. Tagad paralēli mācos RARZI maģistratūrā par ticības mācības, ētikas un filozofijas skolotāju. Stāšanās otrajā maģistratūrā man arī bija sava veida izaicinājums. Bet mācoties es saprotu, ka, jo man ir vairāk pedagoģiskās un teoloģiskās zināšanas, jo labāk es varēšu palīdzēt bērniem/ cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Varbūt kāds tagad teiks, ka tā dzīvē nenotiek, bet es saku tā – man tika dota iespēja un es to izmantoju. Kāpēc es par to rakstu? Diemžēl mūsu valstī par tādām lietām nav pieņemts runāt, jo pastāv uzskats – ja kaut ko vari, tad dari, bet tā, lai neviens to nezina. Lai cilvēks ar invaliditāti nebūtu tikai ņēmējs, bet arī devējs, par to ir jārunā. Nav visiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem jābrauc uz Jūrmalu, lai iegūtu vismaz kaut kādu izglītību. Mēs katrs esam atšķirīgi, vienam tas der, citam atkal ne. Es izvēlējos to grūtāko ceļu, bet bez ģimenes un draugu atbalsta es to nevarētu izdarīt. Piekrītu, tas ir izaicinājums, bet kas ir dzīve bez izaicinājumiem? Tāpēc es ļoti, ļoti vēlos par to runāt un jo vairāk, jo labāk.
Cilvēki mēdz sapņot, bet, ja ceļā netrāpās vajadzīgie cilvēki, spārni tiek aplauzti. Sapņi parasti mēdz piepildīties, tikai par to ir jāsapņo. Tagad mans sapnis ir dziedāt kādā no „Latvijas Bērnu fonda” akcijām, kurās vāc naudu nometnēm bērniem ar īpašām vajadzībām. Tā nav vienkārša dziedāšana ar mākslinieku, kuru es vēlos. Man gribas parādīt, ka, ja tu gribi, tad vari daudz izdarīt arī pieauguša cilvēka vecumā. Mans galvenais mērķis ir likt saprast gan vecākiem, gan bērniem, ka šajā pasaulē nav nekas neiespējams.
Mīļie vecāki, lūdzu saprotiet ātrāk bērna aicinājumu un ļaujiet viņiem darboties! Ja bērns kaut ko grib darīt, neaplauziet spārnus ar saviem padomiem. Ja nevarēs, viņš to agri vai vēlu sapratīs, jo jūs viņa dzīvi nevarat izdzīvot. Ratiņkrēsls nav dzīves beigas. Tas ir tikai jauna ceļa sākums. Es ļoti ceru, ka ar šo vēstuli tikšu uzklausīta un varēšu savu pateicības artavu sniegt arī Latvijas Bērnu fondam.
Sandra Aleksandrova
