21. augustā Saeimas priekšsēdētāju portretu galerija tika papildināta ar Jāzepa Rancāna, Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāja trimdā, foto. IV Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs, bīskaps Jāzeps Rancāns (1886-1969) par Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju trimdā kļuva pēc IV Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa un pirmā biedra Kārļa Pauļuka nāves un okupācijas gados bija viens no redzamākajiem Latvijas valstiskuma nepārtrauktības principa uzturētājiem. Svinīgajā pasākumā divas nelielas uzrunas teica arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs:
Bīskaps Jāzeps Rancāns – viena no pirmskara Latvijas sabiedriskās un politiskās dzīves izcilākajām personībām
Jāzeps Rancāns pelna cieņu kā viena no Latvijas sabiedriskās un politiskās dzīves izcilākajām personībām. Viņš bija Latgales un pēc tam neatkarīgās Latvijas sabiedriskais darbinieks un visu pirmskara Saeimu deputāts. Būdams Latgales patriots, garīdznieks un humānists, viņš bija gan Latvijas kristīgo vērtību, gan demokrātijas ideālu iemiesotājs. Pēc 1945. gada Rancāns kā agrākais Saeimas priekšsēdētāja vietnieks trimdā juridiski bija uzskatāms par augstāko Latvijas valsts amatpersonu, pat par Valsts prezidenta amata pienākumu izpildītāju. Par tādu 1948. gadā viņu arī atzina trimdā esošie Latvijas senatori.
Pēc Latvijas okupācijas bīskaps Rancāns kalpoja trimdā. Viņš rakstīja: ‘Mēs esam viena saime, mums ir viena valoda. Mēs esam kā bites, padzītas no sava stropa un darba. Bet bite vienmēr atgriežas savā saimē un ar saviem darba augļiem – rūpīgi salasītiem ziedu putekšņiem. Kā bitēm mums jāturas kopā. Arī mēs kā bites reiz dosimies atpakaļ uz savām mājām’.
Paliekot uzticīgs Latvijas Satversmei un pildot Saeimas uzticēto sūtību, viņš rūpējās par latviešiem trimdā un informāciju par okupētās latviešu tautas likteni darīja pieejamu Francijā, Beļģijā, Šveicē, Holandē, Itālijā, Īrijā, Anglijā un ASV. Latvijas interešu aizstāvēšanai bīskaps Jāzeps Rancāns izmantoja arī savu katoļu garīdznieka statusu un kontaktus Vatikānā. 1946. gada 10. jūnijā viņš tikšanās laikā iesniedza pāvestam Pijam XII ziņojumu par Latvijas valsts, tautas un bēgļu likteni, kā arī lūdza pāvesta aizbildniecību un palīdzību. Tajā pašā gadā Lurdā, uzrunājot svētceļniekus, bīskaps plaši runāja par neciešamajiem apstākļiem Latvijā un Baznīcas un ticīgo vajāšanām.
Bīskaps bija līdzdalīgs arī Vatikāna II koncila darbā. Turpinādams darboties trimdā, viņš dažādos veidos rūpējās arī par katoliskās Baznīcas dzīvi Latvijā. Līdz pat dzīves nogalei viņš turpināja garīdznieka un kapelāna kalpojumu.
Latviešu tautas cieņa un mīlestība pret savu ganu īstenojās arī pārapbedīšanas ceremonijā, kas notika 1995. gada jūnijā, kad bīskapa Jāzepa Rancāna mirstīgās atliekas tika nogādātas Aglonas bazilikā, kur viņa šķirsts atrodas blakus godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna šķirstam.
Šodien šī latviešu tautas cieņa un pateicība par viņa devumu Latvijai izpaužas viņa portreta ievietošanā Saeimas priekšsēdētāju portretu galerijā.
Bīskaps Jāzeps Rancāns, Latvijas demokrātijas un neatkarības ideālu iemiesotājs
Šogad, svinot Latvijas dibināšanas simtgadi, ir jānovērtē bīskapa Jāzepa Rancāna klātbūtne pie Latvijas šūpuļa un viņa ieguldījums neatkarīgās Latvijas tapšanā un attīstībā. Viņš piedzima 1886. gada 25. oktobrī, Nautrēnu pagastā, zemnieka ģimenē un pēc tam savas dzīves laikā Jāzepam Rancānam bija iespēja piedalīties vairākos Latvijai būtiskos politiskajos procesos.
1917. gadā viņam bija nozīmīga loma Rēzeknes kongresa noorganizēšanā un tā programmas īstenošanā. Šai kongresā, kurā tika lemts par Latgales apvienošanos ar pārējiem latviešu novadiem, Rancāns līdz ar citiem novadā ietekmīgiem garīdzniekiem bija par Latgali Latvijas sastāvā. Pēc šī kongresa Jāzeps Rancāns darbojās Latgales zemes padomē un Latviešu pagaidu nacionālajā padomē, kas sagatavoja Latvijas Republikas neatkarību. 1919. gadā viņš pildīja Latvijas Republikas speciālā sūtņa pie Svētā Krēsla pienākumus un piedalījās 1922. gada 30. maijā noslēgtā konkordāta – līguma ar Svēto Krēslu – teksta sastādīšanā. Svētais Krēsls Latvijas Republikas neatkarību de facto atzina jau 1919. gada 13. septembrī, un kā viens no pirmajiem de iure – 1921. gada 10. jūnijā. Mons. Ručs savā rakstā „Bīskapa Jāzepa Rancāna piemiņai” raksta, ka ar Latviju noslēgtais konkordāts bija pirmais, ko noslēdza pēc I pasaules kara, un vēlāk tas kalpoja par paraugu ar citām valstīm noslēgtajiem konkordātiem.
Latvijas okupācijas priekšvakarā Jāzeps Rancāns bija Saeimas priekšsēdētāja vietnieks, un Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī 1940. gada 15. jūnijā, dievkalpojuma laikā viņš lūdza Dievu par Latviju un tās tautu. Pēc tam okupācijas gados viņš iesaistījās Latvijas Centrālajā padomē un centās sekmēt Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Bīskapa Jāzepa Rancāna dzīve tai laikā bija cieši savijusies ar Rīgas Metropolijas kūrijas ēku kompleksu Vecrīgā. Tieši tur, viņa dzīvoklī Mazajā Pils ielā 2 – ēkā, kas atrodas blakus Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas pagalmam, savu pēdējo sēdi Latvijā 1944. gada 8. septembrī noturēja Latvijas Centrālā padome.
Būdams garīdznieks un humānists, Jāzeps Rancāns pelna cieņu kā viena no Latvijas sabiedriskās un politiskās dzīves izcilākajām personībām. Ir jāatzīmē, ka viņš apvienoja sevī divas Eiropas saknes – kristīgo mantojumu un humānismu. Šīs divas saknes šodien dažādu ideoloģiju vārdā mēģina atdalīt. Šūmanis, viens no vienotās Eiropas tēviem, pamatoti uzsvēra, ka tieši kristīgais mantojums un humānisms ir tās saknes, uz kurām varam balstīt Eiropas Savienības demokrātijas pamatus. Tas ir tikai ideoloģisks aklums, kas noved pie atsacīšanās no kristīgajā atklāsmē balstītajām ļoti būtiskajām Rietumu civilizācijas pamatvērtībām, tās aizstājot ar izplūdušiem jēdzieniem, kuru saturu var pēc patikas mainīt. Noliedzot savas saknes, mēs kļūstam anonīmi un nenozīmīgi spēlētāji uz pasaules skatuves; gatavi pārdoties tam, kas vairāk maksā, piedāvājot ekonomisko labklājību.
Šai kontekstā noslēgumā vēlos pateikt, ka patiesi priecājos par to, ka šai tik ļoti īpašajā – Latvijas simtgades gadā – esam liecinieki centieniem atgriezt Jāzepu Rancānu – savas tautas patriotu, humānistu un bīskapu – Latvijas tautas vēsturiskajā apziņā. Pārfrāzējot pirms brīža citētos viņa vārdus, varam teikt: no stropa izdzītā bite atgriežas mājās ar sava darba augļiem – rūpīgi salasītiem ziedu putekšņiem jeb savu ieguldījumu Latvijas nākotnei.
Foto: Latvijas Republikas Saeima
