Gads tuvojas izskaņai, un cilvēki atkal ieiet “gaidīšanas režīmā”. Katrs gaida atnākam ko sev ilgotu un nepieciešamu – pasaulē gaida veselību, turību, jaunas iespējas izglītībā vai personiskajā dzīvē, bet Baznīcā gaida atnākam Gaismu – To, kurš par sevi sacījis: “Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ 3, 17) Baznīcas bērni savu Atnācēju, kurš, atstājis Tēva starojošo godību, tērpsies trauslajā, iznīcīgajā cilvēka miesā, lai būtu kopā ar mums visā, izņemot grēku, gaida kopā. Svinot Euharistiju, Izlīgšanas sakramentu, norimstot klusumā, ienirstot savas būtnes dziļumos lūgšanās un sadraudzībā.
Arī abi “dvīņubrāļi” – Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI) un Rīgas Teoloģijas institūts (RTI) 15. decembrī pulcēja studentus, docētājus un absolventus uz gadskārtējo Adventa lūgšanu un sadraudzības dienu Rīgas Svētās Terēzes no Bērna Jēzus draudzes mājā. Pasākumu ievadīja Svētā Mise, kuru celebrēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, bet par liturģijas muzikālo skanējumu rūpējās soliste Anete Viļuma kopā ar RARZI un RTI kopkori Amandas Vingres vadībā.
Savā uzrunā arhibīskaps vispirms pievērsa uzmanību sanākušo nelielajam skaitam, norādot, ka visu izšķir kvalitāte, ne kvantitāte – arī Jēzum bija maz mācekļu, un atrašanās šajā RARZI kopībā norāda uz vēlmi šo kvalitāti paaugstināt. Nākamais arhibīskapa domu pavediens piesaistīja klausītāju uzmanību orācijas vārdiem pēc “Kyrie”, kuri norāda uz Dieva žēlastību, grēka tumsu un tās pretstatu gaismai, kā arī saucēja balsij, kas aicina darīt līdzenus Kunga ceļus. Kādā veidā kļūt par gaismas bērniem un līdzināt Kunga ceļu? Ir fiziskā tumsa, kura Svētajos Rakstos ir citas, bīstamākas – grēka tumsas un garīga akluma – simbols. Dažos vārdos arhibīskaps raksturoja pašreizējo mūsdienu Eiropas civilizācijas stāvokli – tā ir tumsā, nezina, kā dzīvot, pēc kādiem principiem vadīties. Tajā nav izpratnes par cilvēka identitāti – kas ir vīrietis, sieviete, kas ir ģimene, tēvišķība? Tai nav gaismas pat par to, kad sākas cilvēks – šodienas sabiedrībai grūti pieņemt cilvēka un viņa misijas iesākumu no ieņemšanas brīža. No arhibīskapa teiktā dzimst secinājums, ka atrisinājums ir ieiešana gaismā, “ietērpšanās” Kristū, kurš pats ir Gaisma. Viņš šo pāreju raksturoja ar grieķu vārdu “metanoia”, kas nozīmē ceļa virziena, atskaites punkta maiņu un izpratni par cilvēka sūtību, Dieva doto misiju šajā pasaulē. Tā ir ieiešana gaismā, lai sagatavotu Kungam ceļu.
Lai nestu gaismu, arhibīskaps norādīja uz diviem nepieciešamiem momentiem – dzīvas ticības pieredzi un zināšanām, kas ļauj izprast cilvēku un viņa uzdevumu Dieva atklāsmes gaismā. Nedaudz viņš skāra arī sāpīgu tēmu par vientulību, skatot to Katoliskajā Baznīcā pieņemtā aicinājumu sadalījuma kontekstā. Cilvēks neizvēlas vai nevar izvēlēties ne laulību, ne konsekrēto dzīvi, ne priesterību – kāpēc tā notiek un vai dzīve tāpēc neizdevusies? Šīs tēmas skārums netieši norāda gan uz striktu iedalījumu nespēju paredzēt dažādos Dieva ceļus un dzīves situācijas, kā arī uz pasaulē valdošo tumsu – labklājības civilizācijā ir zudusi apjēga par ģimenes, dzīves “viens otram” vērtību. Bērns, vēlāk jaunietis tiek virzīts tikai uz panākumu gūšanu par katru cenu, savas karjeras sasniegumiem, bet netiek mācīts būt, dzīvot ģimenē, iet visu savu dzīves ceļu kopā ar otru cilvēku un paliek viens. Savas uzrunas noslēgumā arhibīskaps pievērsās dienas pirmajam lasījumam par pravieti Eliju, kura vārdi liesmoja kā lāpa (Sīr 48, 1-4.9-11). Šodien ir nepieciešami tie, kuru vārdi un darbi ir Mīlestības Gara uguns aizdedzināti un liesmo kā lāpa, lai saceltu nemieru mūsdienu politkorektajā, tolerantajā sabiedrībā un iesāktu atgriešanos gaismā.
Pēc Svētās Mises RARZI Adventa sadraudzības dalībniekiem bija iespēja baudīt kopīgu maltīti, klausīties un kopā dziedāt Adventa dziesmas, kuras spēlēja un dziedāja RARZI absolvents Edgars Svētiņš ar dzīvesbiedri, kā arī ieklausīties indonēziešu izcelsmes verbistu tēva Fransesko Kapu pārdomās par Adventu. Tās savā veidā turpināja arhibīskapa sākto domu pavedienu, savienojot Kristus pirmo nākšanu ar Parūzijas (Kristus otrā atnākšana laiku beigās – aut.piez.) gaidām. Tēvs Fransesko norādīja uz Adventu kā laiku, kad cilvēks var atbrīvoties no apsēstības ar apkārtējo steigu, būt nomodā cerības gaismā, uzticoties Rakstos atklātajiem Dieva apsolījumiem.
Vēl noslēguma lūgšana un īsais, siltas un piepildītas kopā būšanas laiks ir beidzies, kļūstot par ceļa maizi nākamajām dienām, kurās katrs mīlestības Gaismu saņēmušais pats spēs kļūt par gaismu un maizi kādam citam.
Stella Jurgena, RARZI absolvente
