Šodien, svinot Kristus augšāmcelšanās svētkus, piedāvājam Liepājas diecēzes bīskapa Viktora Stulpina sprediķi, kas izskanēja šī rīta Svētajā Misē Liepājas Svētā Jāzepa katedrālē.
“Ticīga cilvēka sirdī, stāvot pie tukšā Kristus kapa un pārdomājot notikušo pasaulē, varētu parādīties līdzjūtības smaids par visiem šīs pasules gudrajiem un varenajiem, kuri tik bieži cenšas ar nāvi nesošajām raķetēm iegūt kaut kādu garantiju cilvēka laimei virs zemes. Apgalvojums, ka droši var dzīvot vienīgi bruņojuma ēnā, ir lieli maldi. Cilvēka laimes garantija var būt vienīgi nāves uzveikšana, izkapts izraušana no tās rokām. Nāve nebaidās no raķetēm, pat pretēji – tās ir viņas darbarīks. Cilvēki ir izdarījuši visu, lai pilnveidotu šos darbarīkus, kurus izmanto nāve. Šodien ar neparastu vieglumu tā spēj dažās sekundēs miljonu pilsētu pārvērst par milzīgu kapu. Nebūs laika pat nožēlai, vienam uz debesīm vērstam lūgšanu vārdam.
Par šiem un vēl daudziem citiem mūsu sasniegumiem var diskutēt, taču nav apspriežami mūsu sasniegumi nāvi nesošo līdzekļu pilnveidošanā. Šajā ziņā cilvēce ir sasniegusi virsotni. Nav grūti pamanīt, ka mēs visi dzīvojam it kā uz uzasinātas nāves izkapts. Mums saka, ka tā ir melodija, kas nodrošina mūsu drošību, mūsu laimi, bet patiesībā tā ir skaņa, nāves izkapts šķindoņas skaņa, kas pasludina lielu asiņu pļauju.
Un kur tad mums, cilvēkiem, meklēt mūsu laimes garantiju? Protams, ne jau bēgšanā no nāves. Vienīgā patiesība virs zemes ir fakts, ka neviens no nāves neizbēgs. Tā ir neizbēgama. Ja tā nenāks pie mums ar kādu raķeti, tad tā iestāsies, kad notiks mūsu smadzeņu vai sirdsdarbības traucējums vai to nepieteikamība. Pieklauvēs pie mums kā briesmīgi vīrusi vai baktērijas. Vai kā organisma spēka izsīkums vecumā. Nāve izmanto visus līdzekļus un ir neizbēgama. Tātad, arī pestīšana nebalstās bēgšanā no tās, bet iekš tās.
Uzskatu par nāvi pārveidošana ir spēja saskatīt izkapti, ar kuru tā iznīcina cilvēkus, nevis kā bendes cirvi, kurš visam pārvelk svītru, bet atslēgu, kas atver durvis uz jaunu dzīvi. Tāda nāves uzlūkošana dod šīs zemes dzīvei jēgu, rāda to kā ceļojumu jaunas pasaules virzienā. Stāvot pie tukšā Kristus kapa, jāsaskata visu miera un drošības saucienu vājība, ja tie balstās uz bruņojuma potenciālu. Jāatklāj, ka ir tikai viens atrisinājums – personīga tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu, kuram ir nāves un elles atslēgas. Viņš vienīgais spēja ieiet kapā un no tā arī iziet. Viņš vienīgais zina veidu, kā iznākt no kapa.
Mūsu sastapšanās ar nāvi ir neizbēgama, bet, ja iesim uz šo tikšanos ar Kristu, mēs nezaudēsim tajā savu identitāti. Nāve būs tikai durvis, pāreja neiznīkstošā dzīvībā, kura iesāksies tūlīt pēc tam.
Ir pārsteidzoši, ka cilvēce, nespēcīga nāves priekšā, nepulcējas pie vienīgā cilvēka, kurš to uzvarēja. Tā ir liela garīga akluma zīme. Miljoniem cilvēku veltī savu dzīvi, pilnveidojot nāves darbarīkus, un tikai nedaudzi meklē to, kas vienīgais spēj no tās izglābt. Tādēļ svētīgs ir tas, kurš ir sapratis un ievērojis nāves, elles un Sātana uzvarētāju. Satikšanās ar viņu notiek ticībā. Svētais apustulis Toms, par kuru mēs dzirdēsim Lieldienu laikā Svēto rakstu lasījumos, negribēja ticēt, ka Jēzus uzveica nāvi. Bet Jēzus viņam skaidri pasaka: “Svētīgi tie, kas neredzēja, bet ticēja.” Āmen.”
LRKB IC; Foto: Flickr.com
