Mūs visus kāds ir sāpinājis, – visbiežāk tie, kurus mīlam un kuri mīl mūs. Tieši caur vistuvākajiem piedzīvojam atraidījumu, pamestību, manipulāciju, emocionālu vai fizisku vardarbību – draugi, kaimiņi, vecāki, vīri, sievas, mīļotie, bērni, skolotāji, mācītāji. Tie, kuri mūs mīl, sāpina. Tu, no kura es gaidīju, ka vienmēr būsi ar mani, esi mani pametis. Kā es jebkad spēšu to piedot. Dievs dod žēlastību pacelties pāri un Dieva vārdā saraut jebkādas saites ar gariem un piedot, lai atstumtība ietu mazumā, bet mīlestība neizdzistu.
2019. gada Ekumeniskā Krusta ceļa tēma bija atstumtība, kas ir kā pakāpiens uz dziļāku mīlestību un pieņemšanu pret otru cilvēku. Viens no centrālajiem satura elementiem bija personiskie stāsti, ko varējām dzirdēt katrā apstāšanās vietā. Šīs liecības ir reāls cilvēku piedzīvojums, kā Dieva mīlestība un Kristus spēks ir pārvērtis viņu sāpes, ciešanas, atkarības, negatīvas un manipulatīvas izpausmes mīlestībā, piedošanā – jaunā dzīvē.
Liecības noklausīties Tu vari ŠEIT
Tiešraides video ierakstu Tu vari noskatīties ŠEIT
Es gribu lai Tu mani mīli!
Tu esi mīlēts!
Normunda (uzņēmējs) liecība.
Mani sauc Normunds. Vēlos padalīties, kā Dievs ir pieskāries un mani pārveidojis. Augu parastā padomju laika strādnieku ģimenē. Kad piedzimu, jau sestajā mēnesī tiku atstāts mājās ar vecmammu, jo mammai bija jāiet strādāt. Līdz trīs gadu vecumam jau nekādas redzamas problēmas nebija, taču tad pieteicās mana māsiņa, kas manu dzīvi apgrieza ar kājām gaisā, es no labā bērna sāku palikt par ne tik labu un dažādos veidos turpināju pretoties šai, pēc manām domām, netaisnībai pret mani. Skaidrs, ka mana rīcība radīja labu augsni vainošanai un vainas apziņai, kas varbūt pat bija pelnīti. No vecākiem bieži tiku vainots, un apstiprinājumu, ko ļoti gaidīju, nesaņēmu. Arī vajadzība pēc uzmanības tika aizpildīta ar pilnīgi nepareizām metodēm. Esmu padomju laika cilvēks, un tā laika izpratne par dzīvību un dzīvības vērtība netika augstu vērtēta. Tas mani ietekmēja tieši. Jau vēlāk, kad atgriezos pie Dieva, skaidri apzinājos to, ka tas bija ļaunā gara nopelns, ka dzīvoju ar patoloģisku un slimīgu vainas apziņu. Ilgu laiku mani nodarbināja jautājums, kāpēc esmu tāds kāds es esmu un kāpēc esmu savās un citu acīs slikts. Attiecībās ar cilvēkiem nekādi nevarēju justies labi un pilnvērtīgi. Daudzos gadījumos centos darīt labu citiem un arī sev, bet iznākums no manas rīcības bija graujošs. Kad atgriezos pie Dieva, skaidri atskārtu, ka mana dzīve ir caurvijusies ar grēku. Bet, pateicība Dievam, grēku nožēla un sakramenti, bija labs ceļa sākums.
Taču manās attiecībās ar Dievu bija kaut kāds šķērslis, un tas atspoguļojās arī attiecībās ar līdzcilvēkiem. Ar prātu viss bija vienkārši, taču ar sirdi šīs, pēc manām domām, likstas, kas saistītas ar attiecībām un arī finansēm, mani turpināja vajāt cauri gadiem. Es piedalījos dažādās iekšējās dziedināšanas rekolekcijās, bieži apmeklēju Svēto Misi, sāku kalpot Dievam, taču iekšēji sapratu, ka sajusties kā Dieva bērnam, sajusties vērtīgam tikai tāpēc, ka esmu, nebija iespējams. Es tiku vainots un jutos vainīgs un, kas bija vismokošākais, es visu laiku centos pierādīt sev un citiem, ka esmu labs cilvēks, centos darīt labas lietas, bet tas man nekādi nedeva sirds sajūtu, ka esmu vērtīgs.
Manā skatījumā attiecības ar Dievu ir ceļš, un pateicība Dievam, ka esmu nevis aicinātais, bet esmu izredzētais, jo eju pa šo apzināto ceļu pie Dieva jau vairāk kā 20 gadus. Šajā laikā es soli pa solim tuvojos Dievam vai, pareizāk sakot, atļauju Dievam tuvoties man, jo Dievs jau vienmēr ir bijis ar mani. Nav viegli apzināties, ka vienīgais mūsu tiesātājs un vainotājs šeit uz zemes ir velns, taču tas tā ir. Protams, ka velns izmantoja manu grēku pret mani un velns izmantoja citu cilvēku grēku pret mani, jo pats viņš ir tīrs gars, un bez cilvēku līdzdalības nevarētu panākt sev vēlamo rezultātu: manu mazvērtību, manu vēlmi sevi kritizēt, manu nespēju pieņemt citus cilvēkus, un galvenais – būt kā šķērslis attiecībās ar Dievu.
Ir pagājuši 20 apzinātie gadi ceļā pie Dieva, un beidzot esmu sajuties kā Dieva bērns un skaidri apzinos savu vērtību, un galvenais – Dieva mīlestību pret mani. Skaidri zinu, ka mans ceļš pie Dieva ilgs visu manu atlikušo dzīvi, jo iekšējās dziedināšanas process nekad nebeidzas.
Kriša (topošais garīdznieks) liecība.
Mani vecāki agri izšķīrās. Laikā, kad es to sāku apzināties, biju pietiekami mazs, mācījos 2. klasē. Būdams vecākais bērn ģimenē, biju saviem vecākiem kā starpnieks. Kad tikos ar savu tēvu, viņš jautāja, ko mamma par viņu ir stāstījusi. Kad devos atpakaļ pie mammas, kur es arī dzīvoju, viņa parasti jautāja, ko tēvs par mani Tev ir sastāstījis, un ko no tā esi paņēmis Tu. Ātri vien sapratu, ka man ir grūti būt manu vecāku starpniekam. Sāku no viņiem izvairīties. Nācu vēlu mājās. Mamma pārmeta, kāpēc es blandos apkārt un nenāku mājās. Man bija dažādi attaisnojumi – bibliotēka, draugi, mājas darbi, mūzikas skola – jāmācās spēlēt instrumenti, skaņdarbi. Man pietrūka šis tuvās izpratnes, kas ar mani notika. Es sāku melot un nestāstīju, kāpēc negribu nākt mājās. Vēlāk man mamma pārmeta, kāpēc es neesmu pret viņu atklāts. Es devos pie tēva saņemt atbalstu, taču tas man daudz nepalīdzēja, jo, atgriežoties mājās, zināju, ka atkal mamma jautās, ko tēvs par viņu teicis. Tādējādi iemācījos ļoti asi reaģēt un runāt ar cilvēkiem, es pieņēmu, ka valoda, kā vienam ar otru runāt, ir pateikt, kas Tev otrā nepatīk. Tā bija mana mīlestības valoda, ar ko sazinājos ar cilvēkiem. Rezultātā pazuda draugi, zaudēju attiecības ar draugiem, arī ar māsu un brāli bija grūti komunicēt, es neredzēju šo pieņemtības sajūtu, kur būt kopā ar kādu. Pienāca dzīvē posms, kurā tiku izmests no mājas. Pēc mammas uzskata es viņai ļoti atgādināju viņas vīru. Un ar savu melošanu, izvairīšanos, tas labākais, ko varēju izdarīt, bija iet dzīvot ar to, kuram es ļoti gribēju līdzināties. Dzīvojot pie tēva, es izvairījos no viņa, no viņa jaunās ģimenes – izvairījos no viņa jaunās sievas. Es izvairījos runāt un dalīties par to, kas manī dziļi iekšā notika, ko es jutu.
Taču Dievs nekad neatstāj. Dievs mani neatstāja. Viņš svētīja mani ar vecvecākiem, kuri bieži vien man atklāja īstās vērtības, pavadīja ar mani laiku un bija ar mani kopā. Ceļš, pa kuru es gāju līdz savu vecāku pieņemšanai, bija ļoti īss, bet reizē ļoti tiešs. Ceļš sākās caur manu sievu, kura man parādīja, ka pilnīgi svešs cilvēks var Tevi mīlēt, pieņemt tādu, kāds Tu esi un būt ar Tevi kopā. Caur savu sievu es sāku ieraudzīt, ka arī Kristus manī mīl, vienalga kāds es esmu – pat, ja baidos pateikt, ko es domāju, pat, ja gribu samelot, izvairīties, sapratu, ka no viņa nekad neesmu atstumts.
Caur Kristu es varēju ieraudzīt, ka arī mani vecāki ir bijuši viens otra atstumti. Arī mana mamma un mans tētis, kuri kādu laiku tik ļoti viens otru mīlēja, ir jutušies atstumti. Mēs katrs esam jutušies atstumti, un katrs vēlamies būt pieņemti tādi, kādi esam, bez pārmetumiem. Arī šodien, tajā ceļa posmā, kur man Kristus ir atvedis, es varu piezvanīt viņiem, satikties ar viņiem, pateikt, ka viņus mīlu tādus, kādi viņi ir. Šodien varu priecāties, ka Dievs man devis tieši šo mammu, tieši šo tēti. Dievs mani ir vedis pa šo ceļu, lai šodien, stāvot Viņa priekšā, esot jūsu priekšā, varu būt par liecību, ka Kristus mīl mūs bez ierobežojumiem. Ja arī jūtamies atstumti, nepieņemti un negribēti, mēs nezinām, pie kura iet un pateikt, kas pa īstam notiek sirdī, tad Kristus ir tas, kurš vienmēr ir gatavs uzklausīt, paņemt un samīļot, sniegt mierinājumu un pateikt – ar Tevi viss būs kārtībā, Tu neesi tik slikts, kā Tu sevi redzi, jo es Tevi redzu skaistu, un gribu Tevi darīt brīvu no visa, kas Tevi nospiež. Un arī šodien es gribu, lai Tu mani mīli.
Ivara (garīdznieks) liecība.
Mani sauc Ivars. “Tu esi mīlestības bērns,” tā mans tēvs reiz sacīja, jo viņš spēja atcerēties to dienu, kad es tiku ieņemts. Vienmēr kopš savas bērnības es esmu tā juties – mīlēts un gribēts. Tāpēc kopš bērnības biju smaidīgs un laimīgs, un visu mūžu arī vēlējos būt mīlēts un labs. Taču kaut kad arī manā dzīvē, manā paradīzē ielavījās velns, kad mani vecāki piedzīvoja attiecību krīzi. Viņi runāja par to, ka varbūt varētu šķirties. Un tas plēsa mani uz pusēm. Kad viņi jautāja, pie kura no vecākiem Tu gribētu dzīvot, es nespēju izlemt. Izlemt par vienu vai otru man, pusaudzim, toreiz nozīmēja kādu atraidīt un kādu pazaudēt. Man vajadzēja abus. Un izjaukt šīs attiecības nozīmē izjaukt mīlestību, tas nozīmē atraidīt sevi pašu, šo mīlestības bērnu. Vecāki palika kopā, bet drīz māte nomira, arī tēvs jau tagad ir mūžībā. Es nezinu, vai viņi savu konfliktu dziedināja, taču manā dzīvē līdz ar to visu parādījās bailes – bailes no konfliktiem, nedrošība pieņemt lēmumus, bailes kādam atteikt. Visvairāk to padziļināja brīži, kad es biju kaut ko iedrošinājies uzsākt, bet tēvs man reiz draudēja ar vārdiem – Tu vairs neesi mans dēls. Bieži vien vienkārši pietrūka iedrošinošu vārdu, atbalsta. Skolā, kad mācījos 7. klasē, mans skolotājs sacīja – no Tevis nekas nesanāks. Kad izlēmu iet aktīvu ticības ceļu, mans tēvs mani iedrošināja, maigi sakot, – nezinu, nezinu, uz baznīcu .. nu labāk jau nekā uz krogu ir. Iespējams, ka šī nedrošības sajūta, nespēja sajust, ka esmu pietiekami pieņemts, mīlēts, izraisīja katastrofu manās pirmajās nopietnajās attiecībās. Pēc tām es uzskatīju, ka nespēju veidot labas attiecības. Taču, pieaugot ticībā, mīlestībā uz Dievu, atrodot atbalstu draudzē, meklējot piedošanu un dziedināšanu garīgās sarunās, grēksūdzē, aizlūgšanās, es atlaidu savu pagātni. Mīlestībā, kas man tika iedota no jauna uz tuvākajiem, tagad mācos būt brīvāks, drosmīgāks attiecībās ar Dievu un cilvēkiem. Līdzcilvēku mīlestība, kas pieņem mani, kāds esmu, atraisa un paceļ.
Martas (kino producente) liecība.
Mani sauc Marta. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija divi gadi. Tādējādi savu tēti bieži nesanāca satikt. Bija kāds gadījums – man bija 10 gadi, satikāmies nejauši uz ielas, viņš mani nepazina. Publiski viņš sacīja: “Tā nav mana meita”. Tas bija kā duncis mugurā, es ierāvos kamolītī kā ezītis. No tā brīža tik ļoti gribēju visiem pierādīt, ka esmu laba, gribēju visiem patikt, vēlējos, ka visi mani pieņem. Pieaugot es pieņēmu iekšēju lēmumu, ka nepieņemšu, ka kāds mani atraida. Tādējādi es iekšēji sacīju: “Es jums piespiedīšu mani mīlēt”. To es sacīju daudziem vīriešiem. Es nepieņēmu nevienu atraidījumu. Ja kāds man sacīja – nē, es teicu – dod man divas stundas laika un Tu mainīsi savas domas. Tā arī notika. Manī bieži radās jautājums, vai tā ir pareizi. Apkārtējie cilvēki man sacīja, ka, jā, tas ir pareizi un moderni, tā jādara pašapzinīgai sievietei. Arī žurnāli man tāpat atbildēja. Manī cēlās netīrības sajūta, arvien vairāk iekļuvu netīrās, neveselīgās attiecībās. Protams, atkal un atkal piedzīvoju noraidījumus, līdz es nespēju vairs nevienam pateikt – nē. Tad kāda liela notikuma priekšā es aizgāju pie pedikīra. Sieviete, kas veica man pedikīru, lūdza, vai viņa par mani drīkst aizlūgt. Viņa par mani aizlūdza, tas notika pirmo reizi manā mūžā. Viņa sacīja šādus vārdus – Tu esi Dieva mīļotā meita. Tas pilnībā sagrāva visu manī, tas atrāva kaut kādas slūžas, it kā zvani iezvanījās manī – Tu esi Dieva meita. Dievs saka – Tu esi mana meita, it kā nekad es to nebūtu dzirdējusi. Tas pavēra ilgas pēc kaut kā. Tikai vēlāk sapratu, ka tās bija ilgas pēc Dieva. Tikai pēc ilgiem gadiem es kādu dienu, ejot pa Ģertrūdes ielu, teicu – Dievs, es gribu Tevi iepazīt, atsūti man kādu, kurš man par Tevi varētu pastāstīt. Vispār es sacīju, ka esmu nogurusi no tik daudzām attiecībām – es vēlo ģimeni. Pagāja 20 dienas, tad es satiku savu vīru. Par to esmu absolūti pateicīga Dievam. Pēc savas pirmās grēksūdzes sapratu, ka manas dāvanas, kas man bija, bija lietojis velns. Tā vietā, lai es cilvēkus uzrunātu, uzklausītu, es viņus vienkārši savaldzināju. Šajā brīdī esmu ļoti pateicīga, ka esmu atdevusi savas dāvanas Dievam. Un šobrīd kopā ar vīru mēs kalpojam tieši ģimenēm, lai tās stiprinātu. Un es vēlos, lai mani mīl. Tu esi mīlēts.
Ģirta (aktieris) liecība.
Fragments no manas vēstules draugam: Tu mūsu tikšanās reizē stāstīji par savām sajūtām, kas Tev nav raksturīgi, jo parasti Tu, lielais, stiprais, ņem mani savā azotē. Tu minēji, ka it kā būtu aizmirsis, ka nav vairs tās saķeres ar to pozitīvo, dullo Kasparu, kurš visā bija tik gaidīts, pārliecināts, līksms. Tiesa gan, Tev vajadzēja vienu kičbarulli līdz tādai sarunai un atklātībai. Tu teici, ka neatkarīgi no tā, vai tā ir darba diena vai svētku reize, Tevī ir kāds dīvains satraukums vai bailes. Nomāktība no vecuma, no darba. Vairs tas neaizrauj. No ģimenes, no kuras esi atsvešinājies. Īsāk – pilnīgs sviests. Tad es pamanīju, ka Tu tā savādi paskatījies uz savu māmuļu, tad uz debesīm, un iestenējies. Tad atnāca Tava sieva Ilona, mēs paslēpāmies, sākām gvelzt visādus niekus, nākamā dienā aizbraucu. Tad gribēju Tev zvanīt. Sapratu, ka esmu pārāk nedrošs veču sarunās, ja runa ir par kaut ko tik personīgu. Tāpēc rakstu vēstulītē. Vecais, man tas šaubu un baiļu komplektiņš ir biškuci lielāks. Ja Tev ir rokas bagāža, tad man ir transporta lidmašīna. Es baidos iet gulēt, baidos celties, baidos, ka kļūšu nevajadzīgs, mani atdos šrotā, baidos, ka nespēšu iemīlēties, ka nespēšu mīlēt, ka nespēšu būt labs tēvs. Baidos par to, vai aplausi uz skatuves būs gana skaļi. Šo sarakstu es varētu turpināt un turpināt, un turpināt. Bet tā nav kaprīze vai koķetērija. Vecais, es ar to cīnos un cīnīšos tikai vienā veidā. Atceries, Tu teici, ka garām ejot iegāji Annas baznīcā, apsēdies, izsprāga kāda asara, un kļuva tik viegli, tik piepildīti. Zini, es savu ikdienas ceļu esmu nobruģējis ar svētbildēm – mājās, darbā, somā, kabatā – visur. Un tas man dod spēju kustēties, iet, jo es zinu, ka šādos sūros panikas un baiļu brīžos ar mani vienmēr ir mans skolotājs un draugs. Nu.. Tu zini, par ko ir runa. Es vēl tikai mācos nebaidīties. Mācos paļauties. Nesaku, ka Tev līdzi jāstiepj Annas baznīca, bet kādu mazu svētbildīti gan .. ar laiku Tev tikai pietiks uz to paskatīties, un Tu pats zini… Mīlu Tevi, bračka, un pat bez pāris glāzēm vīna varu to pateikt skaļi. Un es gribu, lai Tu mani mīli. Tu esi mīlēts.
Aijas (četru bērnu māmiņa, tulks) liecība.
Tā kā biju negribēts bērns, savu pirmo atstumtību piedzīvoju jau mātes miesās. Kad piedzimu, vecāki par mani rūpējās, kā nu mācēja, bet, tā kā paši nebija saņēmuši pietiekami daudz mīlestības savās ģimenēs, tā īsti nemācēja dot mīlestību savam bērnam.
Viņu rūpes par mani lielākoties bija rūpes par materiālām lietām, kā rezultātā man radās liels emocionālās mīlestības iztrūkums, komunikācijas problēmas ar cilvēkiem un zema pašapziņa. Iespējams, tieši tāpēc jau agrā bērnībā piedzīvoju atstumtību, kuru tā arī sevī nemācēju atrisināt. Atstumtības gadījumi atkārtojās, visu saasināja tas, ka nebija neviena cilvēka, kuram varētu uzticēties un ar ko izrunāt notiekošo. Ar vecākiem attiecības bija emocionāli tālas.
Visvairāk atstumtību piedzīvoju tieši attiecībās ar pretējo dzimumu. Tomēr, tā kā atrisināt to nemācēju un tikai krāju sevī negatīvo pieredzi, mazvērtības un atstumtības sajūtas pamazām izplatījās uz visām dzīves jomām. Šodien saprotu, ka ne vienmēr mani patiešām atstūma, dažreiz aiz bailēm no jaunas atstumšanas pati izprovocēju, ka patiešām tiku atstumta, vai arī tikai tā jutos, jo kaut kas atgādināja iepriekš piedzīvoto. Tomēr viss neatrisinātais turpināja manī dzīvot, turpināja bojāt manu dzīvi, un ciešanas, ko izjutu, bija pavisam reālas.
Pusaudžu gados zemā pašapziņa veicināja to, ka bieži vien iesaistījos dažādās apšaubāmās kompānijās, turklāt man bija tendence izvēlēties par mani vecākus draugus. Tagad saprotu, ka meklēju iztrūkstošo tēva mīlestību. Pati sevi necienīju, tāpēc piesaistīju pretējā dzimuma pārstāvjus, kuri necienīja nedz sevi, nedz sievietes, kuriem sievietes bija tikai un vienīgi seksuālas iekāres objekts. Kādā no kārtējām apšaubāmajām kompānijām piedzīvoju seksuālu vardarbību. Tas pārvērta visu manu dzīvi lielā haosā. Līdzīgi kā daudzi upuri, uzņēmos visu vainu uz sevi un, tā kā domāju, ka arī Dievam es vairs neesmu vajadzīga, atstāju Dievu, kādu es viņu toreiz pazinu un sapratu. Tas, protams, visu vēl vairāk sarežģīja. Sekoja dziļa depresija, liels naids pret sevi, atkarības, naids pret pretējo dzimumu, kas vēlāk ieveda vēl citās traumējošās attiecībās.
Esot visdziļākajā tumsā, piedzīvoju pārdabisku Dieva pieskārienu, atcerējos kaut ko no bērnībā mācītā, atcerējos par iespēju aiziet uz grēksūdzi. Sākās jaunas attiecības ar Dievu, pēkšņi visas ticības lietas kļuva ļoti reālas, dzīvas un tuvas. Vēlāk uzzināju, ka kāda bērnības skolotāja bija par mani lūgusies, nezinot, kādā tumsā esmu. Varbūt viņa bija instruments Dieva rokās.
Sākumā biju laimīga tikai par to vien, ka man ir piedoti manis pašas grēki, ka man ir dota otra iespēja. Vēlāk atklāju, ka Dievs arī dziedina. Izmantoju gan iespējas iziet iekšējās dziedināšanas programmas Baznīcā, gan kristīgu psihoterapiju, kā arī piedzīvoju, ka esot dzīvās attiecībās ar Dievu, dziedināšanu varu piedzīvot arī savā ikdienas dzīvē.
Pirms sāku meklēt iekšējo dziedināšanu, kaut arī uz atgriešanās ceļa, tomēr joprojām biju ar smagām komunikācijas problēmām. Atceros savu pirmo svētceļojumu pēc atgriešanās. Biju tik sasaistīta, jutos tik mazvērtīga, iekšēji nabaga, nožēlojama un nobijusies, ka gandrīz ne ar vienu nekontaktējos. Šodien man pašai tas liekas jocīgi un man neraksturīgi, tātad – Dievs ir manī kaut ko pamatīgi izmainījis.
Visvairāk tiku dziedināta, piedodot visiem saviem pāridarītājiem. Kad nevarēju piedot, piedevu Jēzus Vārdā vai lūdzu, lai Jēzus piedod manī konkrētajam cilvēkam. Tas bija garš process. Dažreiz, lai piedotu, bija jāizreaģē neizreaģētās jūtas, tās izrunājot, izrakstot, ietverot terapeitiskā zīmējumā vai dusmas izsitot boksa maisā. Svarīgi bija arī pieņemt visu notikušo, pieņemt savu vājumu un bezspēcību, un Dieva žēlastību tajā visā – pieņemt, lai atdotu Dieva žēlastībai, lai Viņš varētu tajā darboties.
Liela nozīme ir bijusi un joprojām ir Dieva Vārda lasīšanai un mīlestības izvēlēm. Kopā ar Dievu mācos izvēlēties mīlestību neskatoties uz to, kā jūtos. Mācos parādīt mīlestību cilvēkiem. Tas pamazām maina manu sirdi un rezultātā arī manu dzīvi.
Šobrīd esmu laimīgi precējusies un daudzbērnu mamma. Diemžēl, zināmas seksuālās vardarbības sekas nācās piedzīvot vēl arī laulībā. Mēdzu saasināti reaģēt, kad kaut kas atgādināja pagātnē piedzīvoto – tas varēja būt viens vārds, kāds apģērba gabals vai tml. Dažreiz cīnījos sevī ar lielu pretestību pret laulāto attiecībām. Taču tā bija arī iespēja dziļākai dziedināšanai. Priecājos, ka Dievs ir devis vīru, kas spēja iet tam cauri kopā ar mani. Šodien esmu savā dziedināšanas ceļā tik tālu, ka spēju ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi uz seksualitāti laulībā skatīties kā uz Dieva dāvanu.
Kopā ar Dievu ir ļoti mainījusies arī mana personība. Esmu kļuvusi daudz, daudz brīvāka, komunikablāka un pārliecinātāka par sevi arī saskarsmē ar cilvēkiem vispār.
Oresta (būvnieks) liecība.
Mani sauc Orests Paško. Man ir 46 gadi. Es piedzimu un izaugu Rīgā, labvēlīgā ģimenē. Taču, kad man bija 10 gadi, mani vecāki izšķīrās, un dzīve kļuva grūtāka. Es dzīvoju tikai ar mammu. Tad sākās perestroika, valstī bija jukas, un es nokļuvu uz nepareizā ceļa. Es vairākas reizes nonācu cietumā – alkohols, narkotikas, zādzības, huligānisms… Cietumos kopumā es pavadīju aptuveni 15 gadus… Tas bija kā apburtais loks, no kura nespēju tikt laukā.
Un varu teikt, ka tikai ar Dieva palīdzību man tas izdevās. Es pats nevarēju, tikai Dievs mani izglāba. Dievu es satiku nejauši – cietumā mani uzaicināja uz baznīcu un tur… Tas nenotika uzreiz, bet es sajutu, ka Viņš pieskārās manai sirdij. Un man radās cerība, ka es varēšu dzīvot cilvēciski, sēt labo. Nevis postīt, bet celt.
Kad es iznācu no cietuma, man likās, ka neizturēšu, atkal noraušos.
Sajutu, ka sabiedrība mani nepieņem, ka cilvēki nevēlas man palīdzēt. Man nebija dzīvesvietas, bija grūti atrast darbu.
Ja man nebūtu ticības Dievam, es noteikti būtu atsācis veco ceļu. Mani stiprināja doma, ka Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem, man jābūt tikai pacietīgam un jācenšas.
Īstenībā jau es pats neticēju cilvēkiem, un tādējādi radās viņu atraidījums.
Savā egocentrismā es vainoju visus apkārtējos un caur to arī nepieņēmu sevi, un man negribējās dzīvot. Man bija jānotic sev, cilvēkiem un Dievam. Kad es to izdarīju, dzīve lēnām, bet mainījās uz labu.
Tagad ir gads un trīs mēneši kopš esmu iznācis no cietuma. Man ir darbs, dzīvoklis. Un pats galvenais – man ir cerība, ka mana dzīve tagad tikai uzlabosies. Un man vairs negribas atpakaļ. Es daudz vairāk spēju izjust prieku par dzīvi, un tagad, kad es eju pa pilsētu un skatos uz līdzcilvēku sejām, es sajūtos kā šīs sabiedrības daļa. Es nejūtos kā izstumtais, un es saprotu, ka to man ir devis Dievs.
Kaspara (pasniedzējs RSU) liecība.
Man vārds ir Kaspars. Šajā Krusta ceļā izdzīvotais un pārdomātais vijas cauri visai manai dzīvei. Es nāku no normālas ģimenes. Ārēji man bija tēvs, man bija māte, man bija māsa. It kā viss kārtībā. Biju apģērbts, nodrošināts, tajā pašā laikā bērnībā bija atmosfēra, kurā es jutos nedrošs un nobijies. Man bieži bija bail no tēva, baidījos izdarīt kaut ko nepareizi, baidījos kļūdīties, jo tad bija iespēja dabūt pērienu vai kādu citu dunku sānos, vai labākajā gadījumā pārmetumus, nosodošus vārdus. Reizēm tētis nāca mājās piedzēries, un tad man bija jo īpaši bail. Kad tētis bija dzēris, viņš bija kašķīgs, varēja iekaustīt gan mani, gan māsu, gan mammu. No tā man bija ārkārtīgi bail.
Tajā pašā laikā bija daudz reizes, kad mēs ar tēti braucām makšķerēt, būt pie dabas, palikt pa nakti teltīs, un tas man ļoti patika. Neskatoties uz šo jauko izbraucienu, arī tur es varēju saņemt pārmetumus. Gadījās, ka makšķerējot zivis norāvu āķi, saņēmu pārmetumus, ka esmu neveikls un tizls, ka nemāku neko pareizi izdarīt. Tad es izdomāju, ka man vieglāk no tēva šos āķus nozagt nekā viņam tos pajautāt. Tā es iemācījos zagt. Lai nebūtu jāsaņem pārmetumi un pēriens par sliktām atzīmēm skolā, es iemācījos atzīmes viltot, atradu veidu, kā sevi pasargāt, visu noslēpt, un tā es sāku krāpties, no dienasgrāmatas izplēšot lapas. Pamazām es iemācījos arī melot, meli kļuva par manu ikdienu, jo sapratu, ka tā var ātri izbēgt no soda. Kad tētis piedzēries reizēm sita mammu, es slēpos istabā zem galda, raudāju, nozvērējos atriebties. Kad vairs nespēju izturēt mammas raudāšanu, skrēju uz virtuvi un kliedzu, lai izbeidz to visu. Es sāku ienīst alkoholu. Pamazām sāku ienīst arī savu tēvu. Jutos emocionāli vientuļš.
16 gados pirmo reizi piedzēros…un man tas uzreiz iepatikās. Jutos it kā brīvs, visas bailes no cilvēkiem bija pazudušas, es vairs nebaidījos paust dusmas. Visa pasaule bija man pie kājām. Tā manā dzīvē pamazām atkarība no alkohola pastiprinājās. Kļuvu atkarīgs. Nemācēju normāli dzīvot. Divus mēnešus dzīvoju skaidrā un divas nedēļas dzēru no vietas.
Manipulēšana, zagšana, meli bija mana ikdiena. Jutos atstumts, nesaprasts tajā visā. Likās, ka visa pasaule pret mani ir sazvērējusies, neviens mani nemīl un nevienam es neesmu vajadzīgs, tāpēc mans liktenis ir nodzerties. Bija reizes, kad, meklējot kādu glābiņu, sajutu impulsu iet uz dievkalpojumu. Gāju uz Torņkalna baznīcu, kritu ceļos cerībā meklēt mierinājumu un sacīju – Dievs, palīdzi man. Vienmēr pēc dievkalpojuma jutu tādu kā garīgu pacēlumu, iekšēju drošību, ka ir kāds, kas par mani rūpējas.
Tā es daudzus gadus dzīvoju savā mazajā, noslēgtajā pasaulītē, kurā dominēja kauns, bailes, dusmas, vientulība un izmisums, un tam visam pāri – pilnīga dzīves bezjēdzīguma sajūta. Bija milzīgs kauns par to kāds esmu, ka nevaru darīt sabiedrībai kaut ko noderīgu. Bija milzīgs kauns, ka zogu, krāpjos, meloju un dzeru. Bieži naktīs modos augšā ar bailēm, ka tūlīt, tūlīt nāks smaga atmaksa par grēkiem, ko esmu darījis, man bija bail no policijas, no cilvēkiem. Katru reizi, kad modos ar drausmīgām paģirām un morāliem pārmetumiem, turot galvu zem auksta ūdens, solījos, ka vairs nekad nedzeršu, bet pēc stundas es gāju un piedzēros. Bija arī mēģinājumi cīnīties, tika apmeklēti dziednieki, dažādas terapijas, bet tas visu padarīja tikai sliktāku. Man bija pilnīgs izmisums. Nezināju, kā dzīvot tālāk.
Visu laiku pavadīja smaga vainas sajūta savu vecāku priekšā, kuri cieta manis dēļ. Vainas sajūta, ka nevaru būt normāls dēls, normāls cilvēks. Vainas sajūta to cilvēku priekšā, kuriem biju darījis pāri. Vainas sajūta sevis un Dieva priekšā par to, ka nespēju pildīt to, ko apsolīju, ka nedzeršu. Dievs klauvēja pie manas nocietinātās, sāpinātās sirds durvīm, bet nespēju tās atvērt. Es pat kādā brīdī atcerējos vārdus, ko saka apustulis Pāvils – staigājiet garā un neapreibinieties ar vīnu, tomēr uz manis tobrīd tas neiedarbojās.
Desmit gadus tā dzīvojot, pienāca rīts, ko es atceros vēl šobrīd. Es sēdēju parkā. Bija septiņi no rīta, krita slapjš sniegs, divas nedēļas nebiju darījis neko citu, kā smagi dzēris. Es jutos drausmīgi, nepārtraukti smēķēju, lai nomierinātos, arī dzēru. Vienā brīdī man pa degunu sāka tecēt asinis. Tanī brīdī es teicu Dievam: „Tas ir viss, ja? Tagad mana dzīve beigsies?” Šajā brīdī, kad sirdī pilnīgi salūzu un sapratu, ka neko vairs nespēju, es sadzirdēju Dievu balsi, Viņš runāja uz mani.
Manā dzīvē sākās lielas pārmaiņas. Nevaru pateikt, kas konkrēti notika. Tā nebija kāda gaisma vai kādas īpašas sajūtas. Taču es pēkšņi sapratu, ka esmu padevies un vēlos, lai Dievs nāk manā dzīvē un darbojas. Sākums bija smags, bet Dieva spēkā nekas nav neiespējams. Izgāju Minesotas programmu, sāku apmeklēt pašpalīdzības grupas alkoholiķiem, garīgi meklēju Dievu. Mana dzīve mainījās caur baznīcu, caur dziedināšanas programmu “Dzīvības straumes”. Caur to spēju piedot sev, spēju piedot savam tētim. Pēdējos gadus pirms tēta nāves mums bija ļoti labas attiecības. 12 soļu programmas ietvaros es atlīdzināju cilvēkiem, kuriem biju darījis pāri un sāpinājis, lūdzu viņiem piedošanu un nesu atpakaļ zagtās mantas. Kad cilvēki man piedeva, apskāva, es sapratu, ka cilvēki nav tik ļauni, kā es to savā dzīvē visu laiku biju iztēlojies, tādējādi no viņiem izolējoties. Tādā veidā Dievs maigi aicināja mani pie sevis caur dažādām situācijām, caur cilvēkiem. Es sāku apzināties, ka visu laiku biju skatījies uz pasauli un cilvēkiem caur savu ievainojumu prizmu.
Kad jau biju 11 gadus skaidrā, satiku ticīgu meiteni, ar kuru jutu aicinājumu veidot ģimeni. Šobrīd man ir mīloša sieva, dēls un esmu ieguvis labu izglītību, kas man paver iespējas strādāt universitātē par pasniedzēju, darbojos zinātnē – fizikas jomā. Dievs man ir dāvājis visu, par ko kādreiz neuzdrīkstējos pat sapņot. Savas garīgās mājas esmu atradi svētās Marijas Magdalēnas baznīcā. Esmu ļoti laimīgs. Un es gribu, lai Tu mani mīli. Tu esi mīlēts.
Lidijas (pensionāre, Trīs Zvaigžņu Ordeņa kavaliere) liecība.
Mani sauc Lidija. Okupācijas vara mani trīs reizes arestēja. Biju iesaistījusies nelielā pretestības kustībā, kas mēģināja no ārzemēm saņemt grāmatas. Mani nodeva mans draugs. Šīs nodevības dēļ es daudz dabūju ciest. Pretojoties ļaunajai varai tika norunāta lieta, ko mēs kopā darīsim. Taču vēlāk dokumentos atklājās, ka mans draugs ir bijis nodevējs, ko nemūžam nevarēju iedomāties par cilvēku, kurš bija tik patriotisks, ka cilvēks var būt arī divdabis, ar divām dabām. Pirms paspējām izrunāties un izlīgt, viņš nomira, un man palika tikai rūgtums no viņa nodevības. Žēl, ka draugs tā var izdarīt. Es savā izmisumā nezināju, ko iesākt, ko domāt. Bija tāds sajukums manī, neizpratne, bija jāmeklē ceļš, kā piedot. Tad es viņu nosēdināju sev pretī uz krēsla un lūdzu Dievam, lai Dievs mūsu starpā izlīdzina šo nejauko gadījumu, lai es piedotu viņam, un viņš piedotu man par šo manu sarūgtinājumu. Es sacīju – es neturu ļaunu prātu uz Tevi, mans labais draugs. Es mīlu Tevi kā līdzcilvēku un lūdzu, lai Dievs sūta savu sargeņģeli, kurš pasargā mani no ļaunām domām un ļauna vēlējumiem. Lai viņš nostājas mūsu starpā un izlīdzina mūsu nepietiekamības. Es gribu, ka Tu mani mīli. Tu esi mīlēts!
