Žans Vanjē dzimis 1928. gadā. 1950. gadā viņš atstāja Kanādas floti, lai sāktu studēt filozofiju. Šajā laikā viņš dzīvoja kristīgā kopienā netālu no Parīzes. Ieguvis doktora grādu filizofijā, viņš šo priekšmetu pasniedza Toronto universitātē. Pēc tam, 1964.gadā, Žans Vanjē lika pamatus Šķirsta kopienai, sākdams dzīvot kopā ar diviem garīgi atpalikušiem pieaugušajiem mazā namiņā Trolībreijā (Uāzas departaments). Šķirstā zem viena jumta dzīvo cilvēki ar īpašām vajadzībām un asistenti, kuri viņiem palīdz. Par Šķirsta garīgo tēvu kļuva priesteris Toms Filips (līdz savai nāvei 1993. gadā). Ar laiku šī kopiena auga lielāka, un pēc tās parauga līdzīgas kopienas tika dibinātas dažādās citās valstīs: Kanādā, ASV, Beļģijā, Dānijā, Norvēģijā, Skotijā, Īrijā, Indijā, Haiti, Hondurasā, Augšvoltā, Kotdivuārā… Visu šo gadu laikā Žans Vanjē ne tikai apguvis pieredzi Trolībreijā un citās Šķirsta kopienās, bet arī apmeklējis daudz kopienu visā pasaulē un vadījis vairākas tikšanās un konferences par kopienas dzīvi. Turpinājumā piedāvājam fragmentus no latviešu valodā tulkotās grāmatas “Kopiena – vieta piedošanai un priekam” (“Dzīvības straumes”, 2013)
Katrai personai, tāpat kā kopienai, ir svarīgi prast palikt iesakņotai savā ticībā, identitātē un kopienā, bet tajā pašā laikā augt, dāvāt dzīvību citiem un to no viņiem arī saņemt. Kopienas locekļiem paliekot savas ticības cilvēcisko, legālo, racionālo un aktīvo simbolu un elementu līmenī, kas palīdz uzturēt saliedētību, drošību un vienotību, viņi riskē noslēgties sevī un pamazām mirt. Bet, ja viņu ticība no vienas puses atveras mistiskajai dimensijai, t.i., Dieva mīlestības klātbūtnei kopienā un katra dalībnieka sirdī, bet no otras puses uz to, kas vieno visas cilvēciskās būtnes, īpaši nabagus, vājos un apspiestos, viņu sirds atvērsies aizvien vairāk.
Šāda iesakņošanās Dievā – ikvienas dzīvības un mīlestības avotā – sniedz milzīgu spēku gan atsevišķiem cilvēkiem, gan kopienām. Vienlaicīgi tā arī daudz prasa, jo liek mums dzīvot nabadzībā, nedrošībā, visu mūsu drošību un paļāvību balstot Dievā. Bet tieši no tā mums ir bail: no nabadzības, nedrošības, no ievainojamības.
Jēzus mācekļi ir aicināti uzņemties fundamentālu paļāvības un ticības risku. Ievainojamība, ciešanas un atmestība, kas var sekot šim solim, šķiet kā reālas briesmas, jo tās var izraisīt kopienas nāvi. Šādu fundamentālu risku uzņēmās Jēzus: pieņemt ievainojamību, nedrošību un nāvi, paļaujoties vienīgi uz Tēva visvarenību un uz augšāmcelšanos. Krusts ir vienīgā pāreja ceļā uz godības spožumu. Jēzus mācekļi ir aicināti ticēt, ka nevardarbība, nabadzība, citu pieņemšana un piedošana ir visdrošākais ceļš, lai saņemtu Dieva dzīvību un kļūtu par dzīvības, miera un vienotības avotu pasaulei. Dieva spēks atklājas mūsu vājumā, pateicoties Svētajam Garam, Paraklētam – Aizstāvim. Jēzus mācekļiem jāatzīst paradokss, ka viņi spēj dzīvot un atdot savu dzīvību, vienīgi pieņemot nāvi: „Patiesi, patiesi Es jums saku, ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens; bet, ja tas mirst, tas nes daudz augļu.” (Jņ 12,24-25)
Mūsdienās jaunieši meklē kopienas, kas nebūtu noslēgtas, bet gan atvērtas universālai un starptautiskai dimensijai; kas neaprobežojas tikai ar savu kultūru vien, kas nelīdzinātos geto, bet gan tādas, kas nenovēršas no pasaulē sastopamajām ciešanām un netaisnības. Tāpēc viņi pulkiem vien dodas uz Tezē vai cenšas piedalīties kādās starptautiskās grupās. Tāpēc tik daudzas jaunās kopienas jūtas aicinātas dibināt māsu kopienas jaunattīstības valstīs, it kā šāda kopiena nespētu pastāvēt pati savā kultūrā bez saistības ar līdzīgām kopienām citās kultūrās. Un tas nav tikai aiz vēlmes darīt labu trešās pasaules valstīm, bet arī lai atklātu un saņemtu dāvanas no šīm zemēm, kas gan ir zemāk attīstītas ekonomiskā ziņā, taču bieži ir saglabājušas daudz dziļāku un plašāku cilvēcības izpratni.
* * *
Cilvēki satiekas, tāpēc ka viņus vieno kopīga miesa un asinis, viens ciemats un viena cilts. Daži, meklējot drošību un komfortu, pulcējas kopā, jo ir līdzīgi cits citam un viņiem ir vienādi uzskati par sevi un pasauli. Citi pulcējas, jo vēlas pieaugt universālajā mīlestībā un līdzcietībā: tieši šādi cilvēki veido īstu kopienu.
Kopienu no draugu grupas atšķir tas, ka kopienā mēs izsakām vārdos mūsu savstarpējo piederību un saikni, mēs formulējam mērķus un mūs vienojošo garu. Mēs kopīgi atzīstam, ka esam atbildīgi cits par citu un ka šī saikne nāk no Dieva, ka tā ir Dieva dāvana. Viņš ir Tas, kurš mūs ir izvēlējies un aicinājis kopā mīlestības derībā un savstarpējās rūpēs. Arī draugu grupa var kļūt par kopienu, kad aug tās piederības apziņa, kad tā atveras citiem un kad soli pa solim mēs patiesi sākam apzināties, ka esam cits par citu atbildīgi.
* * *
Ja kopiena ir piederība un atvērtība, tā ir arī mīlestība uz katru cilvēku. Citiem vārdiem mēs varētu teikt, ka kopienu nosaka trīs elementi: mīlēt ikkatru, būt savstarpēji saistītiem un izdzīvot misiju.
Kopienā mēs mīlam katru cilvēku, nevis kopienu abstraktā nozīmē – kā vienu veselumu, institūciju vai ideālu dzīvesveidu. Svarīgi ir cilvēki. Tas nozīmē, ka viņi jāmīl tādi, kādi viņi ir, un tādā veidā, kā viņi aug pēc Dieva plāna un kļūst par dzīvības avotiem. Un nevis uz kādu ierobežotu laiku, bet pastāvīgi.
Tā kā cilvēki ir savstarpēji saistīti, viņi veido vienu ģimeni, tautu un ganāmpulku. Un šī tauta ir aicināta kopīgi būt par zīmi un liecinieci, veikt īpašu misiju, kas ir tās harizma un dāvana.
* * *
Kādu dienu Kolīna, kura dzīvo kopienā jau 25 gadus, man sacīja: “Es vienmēr kopienas dzīves attiecībās esmu gribējusi būt caurspīdīga. Pāri visam esmu vēlējusies, kaut es nebūtu šķērslis Dieva mīlestībai uz citiem. Tagad sāku atklāt ko citu: es esmu šķērslis un tāds būšu vienmēr. Bet vai tad kopienas dzīve nenozīmē atzīt, ka esmu šķērslis, dalīties tajā ar maniem brāļiem un māsām un lūgt par to piedošanu?”
Ideālas kopienas nav. Kopienu veido cilvēki gan ar savām bagātībām, gan arī ar savām vājībām un nabadzību; cilvēki, kuri cits citu pieņem un cits citam piedod; kuri cits citu var ievainot. Kopienas dzīves pamats ir paļāvība un pazemība, daudz lielākā mērā nekā perfektums un centīga kalpošana.
* * *
Patiešām – mūsdienās dzimst jauna cerība. Daži sapņo par spēcīgu kristīgo civilizāciju, tādu, kāda tā bija agrāk. Viņi sapņo par bruņinieku laikiem. Redzot it visur iefiltrējamies egoisma, naida un vardarbības spēkus, viņi vēlētos šajās jomās ieviest kristīgo kārtību un tradicionālās vērtības. Ir tādi, kuri, izmantojot vardarbību, pilnībā vēlētos iznīcināt veco, privātīpašuma un tā dēvēto buržuāzisko bagātību pasauli, lai tās vietā uzceltu ko jaunu. Visbeidzot – ir tādi, kuri jaunas pasaules asnus – tādas pasaules, kas stingri pamatojas uz evaņģēliskajām vērtībām, nevardarbību un Jēzus mīlestībā balstītu kopienu, – saskata zeļam tieši mūsu civilizācijas plaisās.
Individuālisms un tehnoloģijas ir aizgājuši pārāk tālu, un pakāpeniski izzūd ilūzija par iespējamu labāku pasauli, kuras pamatā būtu tehnika un ekonomika. Šajā ilūziju sabrukumā daudzas cilvēku sirdis piedzīvo atdzimšanu un daudzi jaunieši atklāj, ka viņos un nevis ārpus viņiem ir kāda cerība; ka viņi jau šodien pat var mīlēt un radīt kopienu, jo viņi tic Jēzum Kristum. Briest atdzimšana, un drīz vien dzims jaunas kopienas, kuras sakņosies adorācijā un nabagu klātbūtnē, un šīs kopienas būs saistītas gan cita ar citu, gan arī ar senākajām, gadiem vai pat gadsimtiem ilgi pastāvošajām, bet tagad atjaunotajām kopienām. Jā, tā ir – dzimst jauna Baznīca.
* * *
Visos laikmetos, visās reliģijās cilvēki ir mēģinājuši kopīgi izdzīvot savas alkas un meklējumus pēc vienotības ar Dievu. Dažas no šīm kopienām tika celtas kalna virsotnē vai tuksnesī, tālu no pilsētu burzmas un kņadas. Dzīve tur bija skarba, vērsta galvenokārt uz personiskām attiecībām ar Dievu, uz kontemplāciju; laiks tajās tika sadalīts starp adorāciju un kopīgu darbu. Citas kopienas – sevišķi kristietībā sakņotās – tika dibinātas, lai kalpotu nabagiem, slimniekiem, pamestiem, postā nonākušiem bērniem, bada cietējiem kaut kur noslēgtos geto un pilsētas drūzmā.
Alkas pēc Mūžīgā, Skaistā, Patiesā, Šķīstā un ilgas būt kopā ar nabagiem un visievainotākajiem šķiet tik pretrunīgas! Un tomēr – Kristus caurdurtajā Sirdī tās ir nesaraujami vienotas. Jēzus mums atklāj, ka Viņš mīl Tēvu, ir ar To cieši vienots un vienlaikus – ka Viņš ir Mīlestības Dievs ikvienam cilvēkam, turklāt pavisam īpašā veidā – visievainotākajiem, vissmagāko ciešanu piemeklētajiem un visatstumtākajiem. Un, lai apliecinātu šo Mīlestību, Viņš gribēja, lai Pats tiktu ievainots un atstumts – Cilvēks, kurš pazīst sāpes, bailes un asaras. Viņš gribēja kļūst par Krustā sisto.
Tāpēc kopienas, kas pulcējas Viņa Vārdā, meklē vienotību ar Tēvu caur Viņu un Viņā. Tās cenšas arī nest nabagiem Labo Vēsti, gūstekņiem un apspiestajiem – atbrīvošanu.
Baznīcas vēsturē novērojam, ka viens vai otrs no šīs divkāršās misijas aspektiem parasti attīstās izteiktāk atkarībā no vietas un laika, kad atskanējis Dieva aicinājums, taču klātesoši vienmēr ir tie abi. Ir cilvēki, kuri aicināti uz tuksnesi vai kalna virsotni, lai meklētu lielāku vienotību ar Dievu caur Krustā sisto, un viņu lūgšana atbalsojas pār visiem, kurus krustā sit šī pasaule. Un ir cilvēki, kuri aicināti kopīgi ziedot savu dzīvi šīs pasaules krustā sisto labā un kopā ar viņiem. Viņi meklē aizvien dziļāku un personiskāku vienotību ar Jēzu, lai spētu mīlēt citus tā, kā mīl Viņš.
