Kultūras pasākumā “Baznīcu nakts” baznīcu durvis ir atvērtas līdz dziļai tumsai, cilvēki nāk un iet, katrs var nākt un redzēt, kāda ir Baznīca un ko tā vēlas cilvēkiem piedāvāt. Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle, kas ir arī Rīgas arhibīskapa sēdeklis, Baznīcu naktī savas durvis apmeklētājiem vēra jau otro reizi. Kā Baznīcu nakts vadmotīvu draudze bija izvēlējusies Jāņa Atklāsmes grāmatas vārdus “Es daru visu jaunu” (sal. Atkl 21, 5) un turpināja pagājušajā gadā sākto tradīciju – viduslaikos celtajās, askētiskajās velvēs iedzīvināt vizuālās un skaņu mākslas sintēzi.
Apmeklētājus pie ieejas sagaidīja Lauras Oses darbs “Grāmata”, veidots kokā kā cilvēka rokas, taču izstādes tēmas kontekstā saprotams, ka tā ir mūsu pašu, mūsu ģimeņu, tautas un pat visas cilvēces vēstures grāmata, ierakstīta Kunga rokās, kurš katru brīdi visu dara jaunu. Baznīcu nakts izstādei bija izvēlēti mākslinieku, kā arī vairāku skolu audzēkņu darbi, kuru saturā skatāms kāds lūzuma moments – vecā beigas un jaunā sākums. Tēlotājmākslai šajā gadā bija pievienojusies arī vārda māksla – gleznotājs Jānis Anmanis, šīs izstādes goda viesis, senajā katedrālē iepazīstināja ar savu jaunāko Latvijas simtgadei veltīto grāmatu “Dievzemīte”, kurā apkopotas viņa rakstītās haikas un darbu reprodukcijas.
Ja pagājušajā Baznīcu naktī, ieejot katedrālē, apmeklētāja acs varēja kavēties dažādu gleznotāju krāsās notverto domu atspulgos, tad šogad priecēja arī tekstila darbi un stikla instalācijas. Prāvāks bija kļuvis arī mūziķu pulks, kuri vēlējās vadīt pa krāšņiem skaņu rakstiem izaustu ceļu uz jauno, ko radīs pats Dievs, koncertos, kuri sekoja viens otram līdz pat pasākuma noslēgumam. Apmeklētājus ar klasiskās mūzikas skaņdarbiem priecēja dziedātāji Juris Vizbulis, Inese Jasmane-Rūrāne, ar dzidru skaņu tiem pievienojās flautists Manuels Fernandezs, ērģelnieks Jānis Karpovičs, Jēkaba katedrāles koris ar ērģelnieku Andreju Danski, Kultūras pils “Ziemeļblāzma jauktais koris “Vivat”, kā arī lietuviešu vijolniece Lijana Žiedelite, un muzikālo ceļu noslēdza Šauļu kamerkoris “Bičiuliai”, kurš Baznīcu naktī viesojās jau otro gadu.
Pasākums Jēkaba katedrālē iesākās ar īsu Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzrunu, kurā viņš pievērsa klātesošo uzmanību Vārda radošajam spēkam – kā tas iemiesojas dažādajos mākslas veidos – Vārds top krāsa, skaņa, forma. Mākslinieks, saņēmis Iemiesotā Vārda spēku, vēlas to nest tālāk krāsā, formā, skaņā un ar mākslas darba skaistumu liecināt par Vārdu, kas reiz ienācis pasaulē. Pēc arhibīskapa uzrunas dažus vārdus sanākušajiem sacīja arī J. Anmanis, atceroties savas attiecības ar gleznošanas mākslu, viņš uzdāvināja katedrālei bīskapa Vilhelma Ņukša portretu.
Izstādes ierīkotāja Nora Skara bija gādājusi, lai mākslinieku domas un pārdzīvojums uzrunā no visdažādākajiem rakursiem – līdzīgi, kā Dievs ienāk cilvēka vecajā, pierastajā situācijā pat neticamos veidos un apstākļos, lai mudinātu pieņemt jauno. Daži darbi nāca it ka no debesīm – nolaižoties no ērģeļu balkona, citi, uzlikti uz molbertiem apkārt baznīcai, šķita kā nule pabeigti, liecinot par gleznotāja mūžīgo tiecību uz radīšanu – atkal un atkal likt jaunu audeklu uz molberta, lai krāsās ietērptu vārdus, ko mākslinieka sirdī izrunā Mūžīgais Vārds. Tie var būt tīri, nepārprotami un skaidri Kunga “uzbrukumi”, kādus var nolasīt gleznotājas Magones Boleiko gleznā “Lielais sprādziens III”. Sarkans uzliesmojums, tīrs, precīzs, no vecā, mazā, sīkā stumbra izsprāgst jaunais. Nezināms un aicinošs. Cilvēks tajā it kā “iesviests”. J. Anmaņa gleznā “Pravietis” redzamais bargais vīrs raugās jau dziļā nākotnē un uzdod jautājumu – kā Dievs darīs jaunu cilvēku savainoto pasauli?
Mākslinieces Lauras Oses baznīcā izvietotās stikla instalācijas ir veidotas no otrreiz izmantotiem materiāliem. Šādā veidā L. Ose izkliedz savu sāpi par to, ko mēs, cilvēki, kam uzticēts Kunga radīto pasauli kopt un sargāt, esam ar to izdarījuši. Lodveida bumbas, kas veidotas no dažādu krāsu un lāsmojumu stikla fragmentiem, rāda zemeslodi – nomocītu, cilvēku sāpinātu, alkatības ievainotu, tomēr lielas cerības gaismas apstarotu – vēl ir zili okeāni, zied krāsainas lekna, laba zeme, kur augt jaunai ražai.
Šo cerību, jaunības acīm skatītu, krāsās satvēruši Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas, O. Kalpaka daiļamatu pamatskolas, Rīgas Angļu ģimnāzijas un Rīgas Katoļu ģimnāzijas audzēkņi, un viņu redzējums sniedza atbildi uz L. Oses sāpi. Skolēnu darbos daudz dabas, augšanas, dažādi augi, ziedi, dzīvās radības, cilvēki, kaut netrūka arī simbolisku darbu. Jaunieši jūt šīs pasaules ievainojumus, dzird Dieva aicinājumu tos dziedēt un piedalīties jaunas maiguma un saudzības kultūras tapšanā.
Reiz, radīšanas rītausmā, Dievs aicināja cilvēkus būt līdzdalīgiem Viņa darbā – jaunais pasaulē ienāk ar cilvēku rokām un sirdi, kuri paši piedzīvojuši sāpīgu, iespējams, arī gaišu pārveidi un tapuši jauni. Ko nozīmē cilvēkam tapt jaunam, ar spēcīgiem, smagiem triepieniem pasacījusi Ilze Pauliņa savā gleznā “Es esmu”. Senais notikums no Izceļošanas grāmatas – ērkšķu krūms, kas deg, nesadeg un mūžīgi ir. Mūžīga esme, kura liesmo mūžīgas mīlestības ugunī. Cilvēks radīts Dieva tēlā un līdzībā – tātad aicināts būt un atjaunoties savā esībā. Uguns ir Gara simbols, un Gars, noslēpumainā Trīsvienības persona, ir mīlestības apmaiņas simbols pašā Dievā, un šajā darbā tādējādi ietverts cilvēka pamataicinājums – būt mīlestībā, kura visu dara jaunu.
Savukārt jauno radīšanu Kristū savos darbos īpašā veidā bija ietvēruši tekstilmāksliniece Tatjana Nežberte un gleznotājs Jānis Anmanis. Vietā, kur Lieldienu laikā redzams tukšais Kristus kaps, Baznīcu naktī māksliniece T. Nežberte bija ievietojusi auduma instalāciju telts veidolā, atgādinot par Kunga iemiesošanās noslēpumu Jāņa evaņģēlijā: “Un Vārds tapa miesa un mājoja [izplēta telti]mūsu vidū.” (sal. Jņ 1, 14) Šis darbs veltīts mākslinieces dzimtas četrām sievietēm, par kurām viņa lūdzas, un viņas novietotas zem šīs telts – sievietes ir Vārda patvērumā. Savukārt J. Anmaņa darbos bieži redzamie eņģeļi nes vēsti par Ceļu, Patiesību un Dzīvību, un dievnama centrālajā ejā izvietotais J. Anmaņa darbs apkopoja cilvēka jaun-tapšanas ceļu, kas sākas uz L. Oses instalācijā atveidotās zemeslodes un beidzas pie Kristus, kurš nācis visu darīt jaunu.
Šobrīd Baznīcu nakts mākslas svētki Jēkaba katedrālē jau ir vēsture, mēs nezinām un tikai jaunajā Jeruzalemē ieraudzīsim šī notikuma augļus, bet Tas, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, ved tālāk – māksliniekus, mūziķus, Baznīcu nakts veidotājus un katru, kas bija atnācis, lai veldzētos skaņā, krāsā un formā izteiktajā Dieva skaistumā.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudze sirsnīgi pateicas māksliniekiem Jānim Anmanim, Tatjanai Nežbertei, Magonei Boleiko, Ilzei Pauliņai, Laurai Osei, dziedātajiem Jurim Vizbulim, Inesei Jasmanei-Rūrānei, flautistam Manuelam Fernandezam, vijolniecei Lijanai Žiedelitei, ērģelniekiem Jānim Karpovičam, Andrejam Danskim, Jēkaba katedrāles korim, Kultūras pils “Ziemeļblāzma” korim “Vivat”, Šauļu kamerkorim “Bičiuliai”, izstādes ierīkotājai Norai Skarai un visiem katedrāles brīvprātīgajiem, kas ar savu darbu palīdzēja idejai tapt par Baznīcu nakts mākslas svētkiem.
Stella Jurgena
