Bīskaps Stulpins jauniešiem: Lūkoties ne tikai debesīs, bet pamanīt Dievu līdzās ikdienā

Šorīt pl. 9 Aglonā norisinājās Svētā Mise, kas bija veltīta jauniešiem. To svinēja Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins. Savā uzrunā jauniešus viņš aicināja palūkoties uz Mariju un Elizabeti, uz viņu attiecībām, kā arī svētcēlojumā piedzīvoto attiecību modeli iedzīvināt savā ikdienā.
Sprediķa ievadā V. Stulpins atgādināja, kādus svētkus šodien svinam, kā arī norādīja, ka tie ir vieni no visvecākajiem Marijas svētkiem, “jo no pašiem pirmsākumiem ticīgie bija pārliecināti, ka pēc nāves Marija tika uzņemta debesīs, kur ir līdzdalīga ar Dievu godībā un dzīvībā”.
Dienas Svēto Rakstu lasījumi šodien runā par Mariju, kas steidzas pie Elizabetes: “Tūlīt pēc pasludināšanas Marija steigšus dodas pie savas radinieces. Viņa vēlas dalīties priekā par Dieva pestīšanas plāna piepildīšanās sākumu. Tas, ko cilvēki gaidīja cauri gadsimtiem, pēc kā ilgojās, tagad sāks piepildīties. Šo divu sieviešu satikšanās reizē redzam, kā Svētais Gars dāvā iepriecinājumi par Dieva lielo nodomu piepildīšanos, ka nav nepieciešami daudzi vārdi, lai tās, kuras ir Dieva izvēlētas, tā paša Svētā Gara apgaismotas, viena otru atpazītu kā pestīšanas plāna dalībnieces.”
Apcerot Marijas došanos pie Elizabetes, bīskaps aicināja pajautāt sev pašiem – ar kādu noskaņojumu esam atnākusi uz svētvietu; ko ņemsim sev līdzi, atgriežoties ikdienā, darbos, kas mūs gaida; kā veidosim attiecības ar līdzcilvēkiem pēc visa piedzīvotā vai nu svētceļojuma laikā vai dievkalpojumos.
Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, V. Stulpins vispirms aicināja palūkoties uz Mariju: “Viņa uzņēmās sava svētceļojuma grūtības, lai aiznestu priecīgo vēsti savai radiniecei, bet vienlaicīgi, lai pakalpotu tai, kura savā vecumā bija ieņēmusi un bija sestajā grūtniecības mēnesī. Līdzīgi kā daudziem svētceļniekiem, viņas ceļš fiziski nebija viegls, tajā bija daudz pārdzīvojumu, un tomēr prieks bija tas, kas mudināja uzņemties ceļa grūtības. Prieks bija dzinulis, kas svētceļniekus ik gadus pamudina doties ceļā, lai arī no pieredzes viņi zina par grūtībām, kas sastopamas ceļā.”
Par Marijas apciemojumu priecājas arī Elizabete. “Viņa sastop savu radinieci, un Svētais Gars ļauj atpazīt Marijas izvēlētības stāvokli. Divas sievietes, iziet viena otrai pretī ar pazemību. Abas apskauj viena otru ar mīlestību un cieņu. Daudziem no svētceļniekiem Aglonā arī jau ir izveidojušās gandrīz radniecīgas saites ar vietējiem cilvēkiem, kuri uzņem, kuri jau gaida svētceļniekus savās mājās.
Domāju, ka arī atgriežoties mājās pēc svētceļojuma un svētkiem, daudzus sagaidīs ar prieku, ar apskāvieniem. Pacentīsimies pārdomāt, kādas ir mūsu attiecības ar mūsu līdzcilvēkiem, ar kuriem dzīvojam kopā, ar mūsu tuviniekiem un arī ar mūsu draudžu locekļiem. Pajautāsim sev, vai spējam iziet pretī kā Marija un Elizabete ikvienam cilvēkam, bez izņēmuma? Vai tomēr mūsu tuvumā ir vēl cilvēki, no kuriem izvairāmies, kuriem nespējam pakalpot?”
Aglonā līdzīgi kā Marija svētceļnieki un ticīgie dzied slavas dziesmas Dievam, ir atvērti lūgšanai, dodas pie grēksūdzes, saņem Svētā Gara dāvanas Iestiprināšanas sakramentā. Bet vai arī mūsu ikdienā ir “vieta pateicībai un slavai Dievam, vai rūpējamies par mūsu sirdsapziņas tīrību un vai ļaujamies Svētā Gara vadībai”. Turpinot savu uzrunu, bīskaps apgalvoja: “Jā, Dievs šo vietu [Aglonu] mūsu zemē ir īpaši izvēlējies, bet Viņš vēlas būt klātesošs arī mūsu ikdienā. Viņš vēlas ienākt tur, kur mēs esam ārpus svētkiem, lai būtu kopā ar mums un mūs vadītu, mums atklātos, līdzīgi, kā tas notika daudzreiz Svētajos Rakstos. Dieva atklāšanās vieta ir ne tikai svētnīca vai kāda svēta vieta. […] Viņš atklājas arī it kā visnepiemērotākajās vietās. Vietās, kur cilvēki dzīvo savu pelēko ikdienu, strādā savu darbu, lai padarītu arī to par Dieva svētītu laiku un Dieva svētītu vietu. Viņš atklājas līdz šim nezināmajā Nācaretes ciematā, atklājas Betlēmes kūtiņā, atklājas Pētera laivā, atklājas muitnieka Zaheja namā.”
V. Stulpins aicināja jauniešus ciešāk lūkoties uz Debesīs uzņemto Mariju, paceļot acis uz augšu un cenšoties sastapt Dievu mūsu garīgajā pieredzē – Svētajā Misē, grēksūdzē, draudzes un un kopienas dzīvē. “Tomēr atminēsimies, ko dzirdēja apustuļi pēc Kristus debeskāpšanas – neraudzīsimies tikai debesīs, bet centīsimies pamanīt Dieva klātbūtni tad, kad tiešām, cilvēciski domājot, Viņam tur nebūtu nedz laika, nedz vietas. Ieaicināsim Viņu ikvienā, mūsu dzīves situācijā,” aicināja bīskaps.
Savu uzrunu viņš noslēdza ar lūgšanu: “Lūgsim Vissvētāko Jaunavu, lai viņa palīdz mums pārvarēt visas savstarpējo attiecību grūtības. Lai spējam kā viņa un Elizabete ar prieku iziet pretī ikvienam cilvēkam, lai esam gatavi viens otram pakalpot visdažādākajās vajadzībās. Izlūgsimies no mūsu debesu Mātes dedzīgas lūgšanas žēlastību, lai tāpat kā viņa ar prieku veltītu laiku sarunai ar debesu Tēvu. Lūgsim, lai līdzīgi viņai spējam paturēt savā sirdī un pārdomāt prātā visu, ko Dievs mums atklāj, kā vada un ko dara mūsu dzīvē. Un visbeidzot izlūgsim šīs žēlastības arī mūsu tuvākajiem un līdzcilvēkiem!”
 LRKB IC