Jau pagājušas vairākas dienas, kopš esam atgriezušies no Tezē jauniešu tikšanās Vroclavā, Polijā, kas notika gadu mijā, tomēr atmiņās un mūsu grupas čatā joprojām atgriežamies pie šīs tik neparasti uzrunājošās pieredzes. Pārsteidzošā cilvēku viesmīlība, vienotības sajūta ar vairāk kā 13 000 jauniešu no Eiropas un citām pasaules valstīm, vēsturiskā un skaistā Vroclavas pilsēta ar milzīgi senajām gotiskajām katedrālēm un slavenajiem rūķiem pilsētas ielās. Tezē brāļu kopienas dāvana un īpašā harizma, šķiet, slēpjas apbrīnojamā spējā veidot vienotību dažādībā. Un viesmīlībā.
Devāmies ceļā kā Samuēla grupa, jo grupas kodolu veidoja jaunieši no Samuēla grupas un māsas kalpones. Tā kā bijām 17, satilpām divos mikroautobusos, no kuriem pirmais nesa vārdu “Sams”, bet otrais – “Elis” (būtībā ebreju vārds Samuels ir veidots no diviem vārdiem “Sh’ma” un “El” jeb “Dievs uzklausa”, un arī mēs esam aicināti ieklausīties un paklausīt Dievam). Ar bīskapa Andra Kravaļa svētību krastmalā, kur pulcējāmies, mūsu uzticēšanās ceļojums varēja sākties! Tieši tā Tezē kopienā sauc šīs Eiropas tikšanās – uzticēšanās svētceļojums, uzticēšanās piedzīvojums (Adventure of Trust).
Vroclavā tikām sadalīti trīs draudzēs, kas ļāva piedzīvot plašo poļu viesmīlību un lielo darbu, kas bija ieguldīts, meklējot viesģimenes, sagatavojot lūgšanu liturģiju un skaistās dziesmas, gan arī Jaungada nakts pasākumu jeb “Tautu svētkus”, jo tad katras nacionalitātes jaunieši sniedz savu priekšnesumu. Lai gan dzīvojām dažādās vietās, ļoti bieži mums izdevās satikties vakara lūgšanu laikā, kas notika Simtgades hallē un lielajās centra baznīcās, un arī satikties pavisam nejauši – pilsētas ielās. Mēs priecājāmies satikt arī citas nelielās latviešu grupiņas – jauniešus no Siguldas, luterāņu jauniešus no Krusta baznīcas un Vecās Ģertrūdes baznīcas, arī latviešus, kuri studē Polijā. Tikšanās laikā ar brāli Filipu, kurš Tezē kopienas vārdā atbild par Latviju un Igauniju, mēs bijām aptuveni 50.
Šī gada uzaicinājums un vadmotīvs, ko Tezē kopiena piedāvā pārdomāt, skan – “Vienmēr ceļā, nekad bez saknēm” (Always on the Move, Never Uprooted). Kā dalījās brālis Aloizs, kopienas vadītājs, šo vadmotīvu iedvesmoja izvēlēties kādas poļu sievietes – svētās Ursulas Leduhovskas (1865-1939) – dzīves piemērs, jo viņa bija svētā Kristus liecinieku vidū un vienlaikus Eiropas pilsone, kuras uzskatu plašums un atvērtība krietni pārsniedza savu gadsimtu. Runājot par viņas dzīvi, laikabiedri teikuši – “vienmēr ceļā, nekad bez saknēm”. Daudzus jauniešus šī doma uzrunāja ļoti personīgi, to varēja izjust, daloties mazajās grupās un runājot par to, kā lūgšana var palīdzēt mums doties uz priekšu, bet vienlaikus – palīdzēt būt iesakņotiem Kristū.
“Man šis brauciens palika atmiņā ar tādiem maziem atgadījumiem, pārsteigumiem, sakritībām… Kad negaidīti piepildās mazas vēlēšanās, vai arī kad pilnīgi neplānoti satiek sen nesatiktos… Kad sanāk būt īstajā brīdī īstajā vietā. Un to visu caurstrāvo dziļš miers, neskatoties uz lielo cilvēku daudzumu un lielo izvēli, kur iet un ko darīt,” atceras viens no mūsu grupas puišiem. Kādā citā liecībā mūsu grupas čatā izskan: “Manī ir tik daudz paldies! Bet vislielākais paldies Dievam par mīlestību, žēlastību, uzklausītām lūgšanām un satiktajiem cilvēkiem. Neizmērojama žēlsirdība un mīlestība, ko grūti prātam aptvert, cik Dievs ir labs un cik Viņš ļoti par mums rūpējas! Viņš man sagādāja bezgalīgi skaistu dāvanu – šo svētceļojumu. Un es ticu, ka mēs katrs saņēmām īpašas Svētā Gara dāvanas šajā ceļā.”
Māsa Inese, Bezvainīgās VJ Marijas māsu kalpoņu kopiena: Foto: Jevgeņijs Stūrmanis
