Šodien Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrālē notika Svētā Mise, pieminot pirms gada mūžībā aizgājušo pirmo Jelgavas diecēzes bīskapu Antonu Justu. Dievkalpojumā piedalījās visu Latvijas diecēžu bīskapi, vairāki priesteri, Jelgavas pašvaldības pārstāvji, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas bīskaps Hanss Jensons un citi. Dievkalpojumu celebrēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš uzsvēra, ka augsni bīskapa Justa darbībai sagatavoja tagadējais Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, bet A. Justa aizsākto darbu turpina tagadējais Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis. Z. Stankevičs novēlēja, lai arī turpmāk tikai vairojas un dāvā augļus viss labais, ko A. Justs ir aizsācis darīt.
Homīlijas laikā J. Bulis par A. Justu sacīja: “Viņa darbā un dzīvē spīdēja īpaša gaisma, un tā bija Kristus gaisma, kas daudziem cilvēkiem palīdzēja tuvoties Dievam.” Pēc J. Buļa sacītā, A. Justam ne vienmēr dzīvē klājies viegli. Viņš pieredzējis karu, trimdu, bet vēlāk arī laiku, kad viņa dzimtene atguva neatkarību. J. Bulis retoriski jautāja – kā var dzīvot tuvu Kristum arī grūtos laikos. Atbildi var meklēt apustuļa Jāņa vārdos, ka katrs, kas cerību saliek Kristū, kļūst svēts. “Vajag cerēt uz Dievu, ilgoties pēc svētuma, paveikt ko skaistu Dieva godam,” norādīja J. Bulis.
Turpinājumā bīskaps pievērsās A. Justa biogrāfijai, uzsverot, ka, pēc paša Antona Justa sacītā, viņa ticības saknes meklējamas ģimenē, kura katru svētdienu mēroja 7 km garu ceļu uz Svēto Misi. A. Justs ir dzimis 1931. gada 22. novembrī Varakļānu pagasta Šķēļu sādžā. Otrā pasaules kara laikā bīskapa ģimene emigrēja uz Vāciju. Savukārt 1949. gadā A. Justs, pateicoties bīskapa Boļeslava Sloskāna atbalstam, devies uz Beļģiju, kur vispirms pabeidza ģimnāziju, pēc tam Luvēnā studēja filozofiju, bet Insbrukā, Austrijā, teoloģiju.
1960. gadā B. Sloskāns A. Justu iesvētīja par priesteri, un pēc diviem gadiem jaunais priesteris devās uz ASV, lai kalpotu tautiešiem, kas bija spiesti pamest dzimteni kara laikā. Vairāk nekā 30 gadu laikā A. Justs kalpojis vairākās ASV draudzēs, kā arī kļuva par trimdas latviešu organizāciju “ALKA” un “Dzintars” kapelānu.
1992. gadā A. Justs atgriezās Latvijā un lasīja lekcijas Rīgas Garīgajā seminārā, bet no 1994. līdz 2005. gadam bija arī semināra rektors. 1995. gada 7. decembrī pāvests Jānis Pāvils II A. Justu iecēla par bīskapu. 1996. gadā viņš kļuva par Jelgavas diecēzes bīskapu, kalpojot šai amatā līdz 2011. gadam, kad par jauno diecēzes bīskapu pats konsekrēja E. Pavlovski.
J. Bulis citēja arī paša A. Justa teikto, ka viņa “pieredze, darbojoties gan Beļģijā, gan Austrijā, gan ASV, man ir palīdzējusi izprast cilvēkus, uzrunāt viņus sirdī un dvēselē. Katrs cilvēks meklē laimi un mīlestību, bet Kristus it tas, kas parāda vietu, kur to var atrast.” Tāpat A. Justs ļoti novērtēja to, ka Latvija atkal bija atguvusi brīvību. Savā jubilejas sprediķī viņš sacījis: “Mans lielākais prieks ir bijis, ka esmu varējis kalpot Baznīcai Latvijā. Es piedzimu brīvajā Latvijā, es redzēju arī Latvijas bojāeju un mūsu, Justu, ģimenes došanos trimdā. Latvija tika okupēta un apjozta ar dzelzs aizkaru 50 gadus. Bet šodien Latvija ir atkal brīva un neatkarīga un demokrātiska zeme.”
Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps aicināja mācīties no A. Justa piemēra – dziļu ticību, spēju rast kopīgu valodu ar citiem, spēju uzticēties Kristum. Piemēram, bīskaps Antons atzina, ka reizēm trūkstot pārliecības par saviem spēkiem, bet tādos brīžos viņu stiprinot Kristus vārdi Pēterim – tu būsi cilvēku zvejnieks. “Arī mēs ne vienmēr varam saskatīt, ka kaut kas ir iespējams. Tomēr, ja Dievs ir blakus, kad viņam uzticamies, viss ir iespējams,” uzsvēra J. Bulis.
Svētās Mises noslēgumā Jelgavas diecēzes bīskaps pateicās visiem klātesošajiem par kopīgo lūgšanu un dalību dievkalpojumā. “Es zinu, ka jūs mīlējāt un cienījāt savu bīskapu un gribas teikt, bija jau par ko. Viņš bija atdots Baznīcai, diecēzei un Dievam,” norādīja E. Pavlovskis.
Savukārt Z. Stankevičs norādīja uz trim lietām, kuras varam mācīties no A. Justa, “ejot un darot tāpat”. Pirmā no tām ir spēja sadarboties ar pašvaldību un skolām. Garīdzniekus viņš aicināja īpaši novērtēt iespēju sadarboties ar skolām. Otra lieta, ko mācīties no A. Justa, ir viņa optimisms, pozitīvā attieksme pret cilvēkiem un dzīvi. “Neatceros viņu redzam sliktā noskaņojumā,” atzina arhibīskaps un novēlēja visiem šo spēju, jo Latvijas “negatīvisma un kriticisma klimatā” no kurienes lai nāk šis pozitīvais impulss, ja ne no kristiešiem. Kā trešo lietu Z. Stankevičs minēja ekumenisko atvērtību. Jelgavas katedrālē ik katru gadu notika un notiek ekumeniskie dievkalpojumi. Pēc arhibīskapa domām ekumeniskā sadraudzība jāveicina ne tikai diecēžu centros, bet arī katrā mazā draudzē.
Pēc dievkalpojuma katedrāles dārzā tika iesvētīts A. Justa kapa piemineklis.
A. Justs mūžībā devās aizvadītā gada 17. februārī 87 gadu vecumā.
LRKB IC; Foto: Radio Marija Latvija
