Svinot Pūpolu (Palmu) jeb Kunga ciešanu svētdienu, tiek pieminēta Kristus svinīgā sagaidīšana Jeruzālemē, kam drīz vien sekoja notiesāšana uz nāvi. Turpinājumā Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča homīlija 2020. gada 5. aprīļa Svētajā Misē, uzrunājot Svētās Mises dalībniekus ar mediju starpniecību.
Šodienas garajā Evaņģēlija fragmentā Jēzus saviem mācekļiem saka: “Jūs sāksiet šaubīties par mani šajā naktī.” Mācekļi bija pieraduši redzēt Jēzu kā tādu, kurš dara brīnumus, kuram ir milzīga autoritāte, kuram ir spēks un pret kuru ienaidnieki neko nevar izdarīt. Mēs zinām, ka to Evaņģēlijā parāda vairāki fragmenti – kad viņu grib nogrūst no kalna Nazaretē, bet Jēzus iziet starp viņiem un attālinās, vai tāpat citā vietā, kad viņu grib nomētāt ar akmeņiem, bet viņš iziet cauri pūlim un neviens neuzdrošinās viņu aiztikt. Pēkšņi tā situācija mainās. Jēzu arestē un rodas iespaids, ka viņš ir bezspēcīgs. Mācekļi aizbēg prom un svētais Pēteris no viņa trīs reizes atsakās.
Dieva klātbūtne krīzes brīdī
Šeit gribas novilkt paralēli – vai gadījumā arī mums šobrīd nav tāda nakts, kas iestājusies korona vīrusa epidēmijas rezultātā? Vai gadījumā arī mums, mūsu sabiedrībai nav šaubas – vai tad Dievs gadījumā nav mūs atstājis, vai nav mūs aizmirsis? Varbūt viņš mūs nemaz nemīl, ja jau ko tādu pieļauj? Bet šeit uzreiz gribas atsaukties uz šodienas Evaņģēliju un novilkt paralēles, jo mēs dzirdējām to, ka garāmgājēji zaimoja Jēzu brīdī, kad viņš karājās pie krusta, un viņi sauca: “Ja tu esi Dieva dēls, tad nokāp no krusta!” Parādi savu spēku! Ja Dievs patiešām ir ar tevi, tad parādi, ka esi stiprāks par tiem, ka tevi piesituši krustā! Un mēs redzam, ka atbilde ir klusēšana. Jēzus neatbild uz šo provokāciju, bet zinām, ka tieši tad, kad viņš karājās pie krusta, kad viņš nomira, tad notika kaut kas ļoti, ļoti būtisks. Tad tika atbruņota grēka vara pār cilvēci. Un augšāmcelšanās brīdī tas viss tika caurstrāvots ar dzīvību.
Velkot šīs paralēles, dārgie brāļi un māsas Kristū, dārgie televīzijas skatītāji, kuri ņemat dalību šai dievkalpojumā attālināti, gribu ar pilnu pārliecību pateikt – Dievs nav mūs atstājis! Lai arī mēs nevaram visās detaļās izsmeļoši atbildēt uz jautājumiem par to, kāpēc ir šī situācija un kāds ir tās risinājums, par vienu gan varam būt droši. Līdzīgi kā tad, kad Jēzu zaimoja, un līdzīgi kā tad, kad mācekļi piedzīvoja krīzes brīdi, Dievs tur bija klātesošs, Dievs darbojās mācekļu un pasaules vēsturē ar īpašu intensitāti tad, kad Jēzus bija pie krusta un kad likās, ka viņš ir bezspēcīgs. Tāpat šobrīd, šajā pandēmijas laikā, Dievs ar īpašu intensitāti strādā katra cilvēka sirdī un dara visu iespējamo, lai šī sirds atveras uz Dieva klātbūtni, lai šī sirds atveras uz atgriešanos, uz savas dzīves revīziju.
Pārmaiņas ir neizbēgamas
Šobrīd arvien biežāk mēs arī laicīgajās aprindās varam dzirdēt pārliecību, ka pasaule pēc šīs krīzes būs citādāka. Tā vairs nevar palikt tāda pati. Tā ir kā tāda sirdsapziņas izmeklēšana mūsu civilizācijā. Un šeit uzreiz izlien uz āru visas vājās vietas un visi Ahileja papēži, no tā ir jāizdara secinājumi. Bet, no kristīgā, bibliskā viedokļa raugoties, galvenais Ahileja papēdis ir ļaunums, ko cilvēks ielaiž savā sirdī. Tas ir arī ļaunums, kas ieperinās arī cilvēku struktūrās. Jānis Pāvils II tās sauca par grēka struktūrām –grēks kļūst kolektīvs.
Mēs zinām, ka mūsdienās Pilāta pieeja ir modē – Pilāts nomazgāja rokas un teica: “Tie esat jūs, kas viņu nogalina. Es jau esmu bez vainas šajā situācijā.” Viņš redzēja, ka ļaunums notiek, ka notiek netaisnība. Pilātam bija vara šo ļaunumu apturēt, bet viņš parāvās malā, jo negribēja riskēt ar savu ādu, negribēja konfrontēt, jo Pilātam vairāk rūpēja viņa amats, jo, lūk, viņu imperatora priekšā varēja apsūdzēt par to, ka viņš nav tam lojāls. Tāpēc Pilāts izgāja uz kompromisu ar savu sirdsapziņu un iegāja vēsturē kā tāda personība, kas nevar kalpot par paraugu krīzes brīdī. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri uzņemas atbildību, kuri dara visu iespējamo, lai labotu situāciju un palīdzētu citiem.
Būt tiem, kas stiprina pagurušos
Tāpēc arī tagad es gribētu pāriet pie pirmā lasījuma, kas ir patiešām brīnišķīgs. Šeit Dievs runā caur pravieti un pravietis saka: “Kungs Dievs man deva daiļrunīgu mēli, lai es ar vārdiem prastu stiprināt pagurušo.” Šobrīd mums ir daudz pagurušo. Patiesībā visa mūsu sabiedrība ir pagurusi un apjukusi, un ir lielā neziņā. Ir nedrošības sajūta. Mums kā kristiešiem, kā tiem, kuri saprotam ciešanu jēgu, kā tiem, kuri saprotam to, ka pastāv mūžīgā dzīvība, mūsu pamatuzdevums nav par katru cenu izglābt savu dzīvību un izglābt savu labklājību. Ir svarīgākas vērtības, kuras paliek vērtības arī mūžības priekšā – tad, kad mēs pārkāpjam dzīvības un nāves slieksni.
Lasījumā tas, kas attiecas uz pravieti, patiesībā attiecas uz Jēzu Kristu. Bet mēs esam kristieši, tātad esam Jēzus Kristus mācekļi, sekotāji, un šie vārdi attiecas arī uz mums. Un to es gribu uzsvērt – Dievs to mums šodien saka. “Dievs man deva daiļrunīgu mēli, lai es varētu stiprināt” tos, kuri ir krīzē, kuri ir paguruši, kuri nezina, kā tālāk dzīvot, nezina, kur atrast atbalstu. Te ir arī apsolījums – Viņš deva. Tātad Viņš caur Svēto Garu dod mums gudrību no augšienes par to, kā uzrunāt mūsu līdzcilvēkus, kā viņus stiprināt. Viņš dod mums spēku, enerģiju, gudrību, mīlestību, kā uzrunāt šos cilvēkus.
Dzirdēt Dieva aicinājumu
Tālāk ir arī teikts: “Viņš modina manu ausi, lai es klausītos kā māceklis.” Ko māceklis dara? Māceklis klausās, ko saka viņa skolotājs. Ļoti uzmanīgi klausās un liek to lietā. Tas nozīmē, ka “viņš modina manu ausi”, lai es varētu saklausīt to, ko Svētais Gars šobrīd man saka, ko Viņš saka sabiedrībai. Es kļūstu par Viņa gaismas, mīlestības un patiesības instrumentu apkārtējai sabiedrībai. Šeit ir teikts: “Kungs Dievs atvēra manu ausi.” Tas nozīmē – auss bija ciet, bet vienā brīdī tā “atgāja vaļā”.
Kad auss “atiet vaļā”? Tad, kad mēs ieticam, kad pieņemam kristību, kad atgriežamies no grēkiem, kad pieņemam Iestiprināšanas sakramentu un saņemam Svēto Garu. Tas ir Svētais Gars, kurš atver mūsu gara acis, tad mēs sākam saprast, kas notiek visapkārt. Mums rodas iekšēja skaidrība par to, ko mums jārunā un kādas atbildes jādod cilvēkiem, kas ir mums apkārt. “Viņš atvēra manu ausi, un es nepretojos un neatkāpos.” Tas nozīmē – es esmu gatavs pieņemt to, ko Dievs man dod, to, uz kurieni viņš mani sūta un uz ko mani aicina.
Pārbaudījumos izturēt kopā ar Kungu
Protams, nākamā daļa ir ļoti nopietna un ļoti barga, jo te ir teikts: “Es neapslēpu savu seju nievām un spļāvieniem.” Ja tu pieņem un uzņemies šo pravieša misiju, arī mūsdienu sabiedrībā ir jārēķinās, ka, līdzīgi kā tas bija pravietim, līdzīgi kā tas bija Jēzum un pirmo gadsimtu mocekļiem, un divdesmitā gadsimta mocekļiem, tāpat tas var būt arī šodien. Varam saskarties ar izsmieklu no apkārtējo cilvēku, sabiedrības puses, nievām un spļāvieniem. Tur bija arī teksts par to, ka tiek raustīta bārda. Bārda tai laikā vīrietim bija viņa cieņas zīme, tāpēc aizskart bārdu, to raustīt bija ļoti pazemojoši. Kur nu vēl iespļaut sejā! Arī mūsu dienās – lielāku pazemojumu otram nevar sagādāt, kā viņam iespļaujot sejā. Tātad tā ir tāda apzināta vēlme izrādīt savu nicinājumu otram.
Bet šeit pravietis saka: “Kungs Dievs ir mans palīgs, tāpēc es neesmu kaunā. Tādēļ savu seju es padarīju cietu kā akmeni un zinu, ka netikšu apkaunots.” Ko Svētajos Rakstos nozīmē padarīt savu seju cietu? Tas nozīmē neatgriezenisku lēmumu īstenot savu misiju līdz galam. Tas nozīmē, ka nekas nespēs atturēt mani no šīs misijas īstenošanas – nekāda pretestība, nekādi pazemojumi! Dievs man ir pirmajā vietā, tāpat kā tā misija, ko viņš man ir uzticējis.
Būt Dieva sūtņiem
Tāpēc, dārgie brāļi un māsas Kristū, aicinu ļoti nopietni ņemt šos vārdus pie sirds un īstenot šodien šo misiju. Šajā grūtajā krīzes posmā mūsu tautā un valstī, kam šobrīd ejam cauri, ir ārkārtīgi vajadzīgi šie Dieva sūtņi, kuri ienes stiprinājumu, kuri ienes gaismu, kuri aicina ar pilnu atbildību izturēties pret tiem ierobežojumiem, kas ir uzlikti, bet tomēr pats galvenais – mūsu galvenā misija ir nest stiprinājumu, nest iedrošinājumu, nest iepriecinājumu, nest gaismu tur, kur valda nospiestība un bezcerība. Ienest Dieva klātbūtni un Viņa cerību. Lai Dievs jūs svētī! Amen.
Arhibīskaps svētku vigīlijā mudina uz dzīvi “saskaņā ar Dieva dotajiem morāles kritērijiem”
24.decembra vakarā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs svinēja Ziemassvētku vigīlijas Svēto Misi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. Savā uzrunā viņš pievērsās