26. jūlijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudze svinēja divkāršus svētkus – Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienu un draudzes aizbildņa – svētā Jēkaba Vecākā – svētkus.
Svētki sākās ar draudzes vikāra priestera Aivara Līča celebrēto Svēto Misi, kuras pirmais lasījums bija veltīts dievnama iesvētei, bet otrais ņemts no svētā Jēkaba dienas lasījumiem.
Savā uzrunā priesteris iepazīstināja klausītājus ar Jēkaba katedrāles vēsturi un tās saistību ar svēto Jēkabu Vecāko, Cebedeja dēlu, evaņģēlista Jāņa brāli. Jēkaba katedrāle bija viena no pirmajām trim Rīgas baznīcām, kuras uzbūvēja 13. gadsimtā, celta pēc Turaidas lībiešu virsaiša Kaupo rīkojuma un iemantojusi Svētā Jēkaba vārdu, jo šis vārds bijis dots pašam virsaitim Kristības sakramentā. No pirmsākumiem līdz pat Reformācijai, kad katedrāle tika nodota luterāņiem, tā bijusi latviska un kalpojusi kā lauku draudzes dievnams. Rīgas pirmsākumos pat atradusies ārpus pilsētas mūriem.
Izvadījis klausītājus caur Reformācijas vēstures līkločiem līdz katedrāles atkal atdošanai katoļu rīcībā ar Polijas karaļa Stefana Batorija rīkojumu, priesteris A. Līcis nedaudz iepzīstināja Svētās Mises dalībniekus ar Metropolijas ievētīšanas gadadienas svinību saikni ar svētā Jēkaba, kā Metropolijas galvenā dievnama aizbildņa svētkiem, minot apstākļus, kādos šī baznīca kļuvusi par arhibīskapa katedrāli un Rīgas Metropolijas baznīcu “māti”. Pievēršoties svētā Jekaba personībai, priesteris norādīja uz viņa tuvumu Kungam un klātbūtni nozīmīgos Jēzus dzīves brīžos. Jēkabs Vecākais kopā ar brāli ir klātesošs gan Apskaidrošanas notikumā Tabora kalnā, kad atklājas Jēzus godība, gan Viņa ciešanu stundā Olīvu dārzā. Jēkabs pirmais no mācekļiem apliecina uzticību Kristum ar mocekļa nāvi Jeruzalemē ap 44. gadu tetrarha Hēroda mazdēla ķēniņa Agripas rīkoto vajāšanu laikā.
Pēc Svētās Mises draudzes brāļi un māsas kopā ar draudzes kori un kopienas “Effata” slavētājiem pulcējās Kūrijas dārzā uz agapi. Kaut gan pats Jēkabs Vecākais bijis ļoti askētisks vīrs, savā piedzimšanas dienā debesīm viņš bija izlūdzis skaistu vasaras dienu un pavārs Ģirts bija sagatavojis uzkodas, kas priecēja gan acis, gan garšas kārpiņas.
Saviesīgo svētku daļu ar īsu uzrunu atklāja draudzes administrators priesteris Pauls Kļaviņš. Tai sekoja īss ieskats vēl dažos svētā Jēkaba Vecākā dzīves momentos, kuri minēti Rakstos. Marka evaņģēlijs vēstī ne tikai par Jēkaba un viņa brāļa aicināšanu, no īsa izteikuma par viņu tēva – Cebedeja – algādžiem (sk. Mk 1, 20) var secināt, ka brāļi nākuši no turīgas zvejnieku ģimenes, tātad pametuši labu, nodrošinātu dzīvi un tēva rūpalu, lai sekotu Kristum. Vēl iepazinām abu Cebedeja dēlu klātbūtni tādās Kunga spēka manifestācijās kā Pētera sievasmātes dziedināšana un Jaira meitiņas uzmodināšana, kuros Kungs atklājas varenāks par slimību un nāvi. Ceļamaizei varējām saņemt īsus tekstus no pazīstamās Jēkaba vēstules, kaut tās autors ir bijis cits Jēkabs no Kristus mācekļu pulka – Jēkabs, Alfeja dēls, bet viņa vārdi palīdzēja saprast Kristus mācekļu vienotību – tie bija viena sirds un viena dvēsele.
Par sadraudzības muzikālo pusi rūpējās draudzes koris ērģelnieka un diriģenta Jāņa Karpoviča vadībā un kopienas “Effata” mūziķi.
Draudzīgā, siltā saule un dārza ziedu klusais, rāmais daiļums atraisīja klātesošajos dalīšanās prieku un dzirdējām vairākas liecības. Ļoti negaidīta bija A. Līča liecība – bija patīkams pārsteigums uzzināt, ka priesteris katedrālē kā vikārs jūtas tai piederīgs, šis kalpojums bagātina viņa kā arhibīskapa asistenta kalpojumu un viņš Jēkaba draudzē ir īstajā vietā.
Jēkabs Vecākais un viņa brālis bija kopā ar Kristu Apskaidrošanas kalnā, jutās laimīgs un nevēlējās doties lejā. Kā apskaidrošanās brīži ir arī šādi svētki, kuros sanāk kopā tie, kurus vieno piederība Kunga draudzei, kuru “elles vārti neuzvarēs” (sal. Mt 16, 18).
Stella Jurgena
