Šā gada 20. augustā medijos izskanējusi informācija par Bruknas muižā esošās kopienas “Kalna svētību kopiena” vadītāja priestera Andreja Mediņa iespējamajiem bērnu tiesību pārkāpumiem.
Romas katoļu Baznīca Latvijā, abstrahējoties no emocijām, kas saistītas ar notikumu, vispirms uzsver, ka Baznīca novērtē ikviena cilvēka, šajā gadījumā arī priestera Andreja Mediņa, darbu, kas tiek veikts sabiedrības labā, strādājot ar atkarībās nonākušiem cilvēkiem un esot klāt viņu atlabšanas procesā. Tas nav viegls darbs, un ne katrs to spēj uzņemties. Būtu nepareizi pieļaut, ka A. Mediņa ieguldījums tiktu izpostīts virspusēji emocionālas publiskas tirzāšanas rezultātā, bez skaidrības par reāliem faktiem.
Ir svarīgi sekot līdzi likumu ievērošanai un iestāties par ētisku un pareizu rīcību. Tomēr dažreiz, kad vainīgo meklēšana un notiesāšana kļūst par pašmērķi, mēs kļūstam akli un vienaldzīgi pret tiem darbiem, kas ir izdarīti labi. Cilvēka dabā ir pieļaut kļūdas, tomēr tikpat svarīgi ir tās atzīt un vērst par labu. Tāpat jāņem vērā, ka cilvēks notikumiem un saņemtajai informācijai vienmēr piešķir savu interpretāciju, tāpēc faktu pārbaudīšana pirms secinājumu izdarīšanas arī šajā gadījumā ir kritiski svarīgi.
Aicinām paskatīties plašāk uz šo situāciju, pārdomājot, vai (iespējams, nepamatota) cilvēka sodīšana, saasināti iztirzājot šo gadījumu publiskajā telpā, kādam būs ieguvums? Vai tādā veidā nenotiesājam cilvēku, pirms vēl atbildīgās institūcijas ir devušas savu gala vērtējumu?
Jebkuras situācijas objektīvs izvērtējums pēc būtības var dot arī pozitīvus rezultātus. Proti, tiesībsargājošo institūciju pārbaužu rezultāti varētu palīdzēt pilnveidot A.Mediņa veikto darbu ar pusaudžiem.
Ir svarīgi likumu interpretēt ne tik daudz burtiski, bet gan izprast likuma garu. Likumdevējs gribēja darīt labu nepilngadīgajiem tos aizstāvot, bet ieticēsim tam, ka arī A.Mediņš grib šiem jauniešiem labu. Vai aizliedzot A.Mediņam darboties ar jauniešiem, mēs tiešām šiem jauniešiem palīdzēsim?
Atzīstam, ka A. Mediņa valodas stils ir skarbs un daļai no sabiedrības nepierasts, un tādēļ dažkārt var tikt uztverts kā aizvainojošs. To nevēlamies popularizēt vai atzīt kā normu. Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs šajā sakarā norāda: „Katram cilvēkam ir savs runas stils. Priesteris Mediņš ir pazīstams ar savu tiešo un piparoto runas veidu. Jāatzīst, ka man personīgi šāds runas stils nav tuvs. Tomēr līdz šim par viņu ir sajūsminājušies gan žurnālisti, gan daudzi sabiedrības pārstāvji. Pirms dažiem gadiem viņam arī tika piešķirta Latvijas Lepnuma balva par ieguldījumu sociālajā jomā. Tagad pēkšņi viss ir mainījies sabiedrības acīs.”
Tomēr ļoti svarīgi uz šī fona analizēt ne tikai izvēlēto metožu trūkumus, bet vienlaikus aizdomāties, ka, iespējams, mums visiem (sabiedrībai) trūkst izpratnes par ģimeni kā vērtību un prasmju šīs vērtības kopšanā, kas var kalpot par iemeslu, kāpēc pusaudžiem rodas grūtības veiksmīgi pārvarēt attīstības krīzi, kurā ikviens cilvēks nonāk pusaudža vecumā. Tomēr novērojumi liecina, ka laika gaitā, diemžēl, ģimenes vērtība ir transformējusies un daudziem vecākiem ir grūtības ar autoritātes saglabāšanu savu atvašu priekšā. Vecākiem trūkst zināšanu par to, kā atbalstīt bērnu šajā emocionāli grūtajā posmā. Tā rezultātā pusaudži nododas deviantai uzvedībai, kā rezultāts ir nepieciešamība pēc tādām vietām kā “Kalna svētību kopiena”.
Apzināmies, ka darbs ar pusaudžiem, īpaši tiem, kas nonākuši dažādu atkarību varā, kuru dzīvē pieaugušie vairs nav autoritāte, kuri ir zaudējuši ticību nākotnei un pastāvošajai iekārtai, ir sarežģīts, pieprasa plašas zināšanas, kā arī ir emocionāli smags, tāpēc novērtējam A. Mediņa drosmi uzņemties atbildību un darboties šajā jomā. Saskaņā ar paša priestera preses konferencē teikto, kopienā, kura pamatā nav domāta šāda vecuma cilvēkiem, bet gan pieaugušiem cilvēkiem, kas nonākuši dažādu atkarību varā, nonāca pusaudži, kuru vecāki lūguši palīdzību. Tie bija bērni, ar kuriem nespēja tikt galā viņu vecāki, jaunie cilvēki, kuriem, iespējams, bija aizvērušās jau vairāku skolu durvis, cilvēki, kuriem, iespējams, pretējā gadījumā nebūtu, kur doties un saņemt atbilstošu palīdzību vai iespēju sākt jaunu dzīvi.
Lai bērni nenonāktu tādās situācijās, kuru rezultātā viņiem jāmeklē palīdzība “Kalna svētību kopienā” un līdzīgās institūcijās, pirmām kārtām vecākiem būtu jāvērš vairāk uzmanības sociālās hierarhijas izpratnes veidošanai. Tāpat, lai mazinātu apjukumu un pilnveidotu sapratni ģimenes locekļu starpā, jo īpaši pusaudžu un vecāku starpā, vecākiem būtu apzinātāk jādomā par savstarpēja dialoga un cieņpilnas komunikācijas veidošanu. Jo īpaši tāpēc, ka dzīvojam informatīvi pārsātinātā laikmetā, kur tiek dzēstas robežas starp labu un sliktu, starp tikumu un ļaunumu. Bērni un pusaudži mācās no vecāku parauga – tikai vecāki spēj iedot bērniem izpratni un spēju kritiski izvērtēt sabiedrībā notiekošo. Tāpat Baznīca aicina vecākus ikdienā pašiem būt par labo piemēru saviem bērniem, par kristīgo un vispārcilvēcisko vērtību nesējiem nākamajām paaudzēm.
Šobrīd, pirms tālāko secinājumu izdarīšanas, ļausim atbildīgajām instancēm izpētīt situāciju, lai saprastu, ko priesteris Mediņš savā darbā ir izdarījis atbilstoši un ko, iespējams, var uzlabot, lai kopiena varētu produktīvi turpināt savu darbu, veicinot atkarīgo personu pilnvērtīgu atgriešanos sabiedrībā.
Viktors Stulpins, Liepājas diecēzes bīskaps
Zbigņevs Stankevičs, Rīgas arhibīskaps metropolīts
Jānis Bulis, Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps
Edvards Pavlovskis, Jelgavas diecēzes bīskaps
