1. Lai augšāmceltos ar Kristu, ir jānomirst ar Kristu, ir nepieciešams „atstāt miesas mājokli un būt mājās pie Kunga” (2 Kor 5,8). Ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu.[1] Vēlāk šīs disciplinārās izmaiņas tika iestrādātas Kanonisko likumu kodeksā (1983) un Austrumu Baznīcu likumu kodeksā (1990).
Ar laiku kremācijas prakse daudzās valstīs ātri izplatījās, un tanī pat laikā izplatījās tādi aizvien jauni iemesli kremēšanai, kuri ir pret Baznīcas ticību. Pēc tam, kad tika uzklausīta Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācija, Juridisko jautājumu pontifikālā padome līdz ar daudzām bīskapu konferencēm un Austrumu bīskapu sinodēm, Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā.
2. Jēzus augšāmcelšanās ir kristīgās ticības pamatpatiesība, kura tika sludināta kā Lieldienu noslēpuma būtiskākā daļa jau no kristietības pirmsākumiem. „Vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu: ka Kristus saskaņā ar Rakstiem ir miris mūsu grēku dēļ, ka ir apglabāts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies un ka Viņš parādījās Kēfam, bet pēc tam tiem Divpadsmit.” (1 Kor 15, 3-5)
Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kristus mūs atbrīvoja no grēka un deva iespēju jaunai dzīvei: „Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs dzīvotu jaunu dzīvi, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no mirušajiem ar Tēva godības spēku.” (Rom 6,4) Augšāmceltais Kristus ir avots mūsu augšāmcelšanai, kuru mēs sagaidām nākotnē: „Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem; jo caur cilvēku nāca nāve, caur cilvēku – augšāmcelšanās no mirušajiem. Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūs dzīvi Kristū.” (1 Kor 15, 20-22)
Pareizi ir domāt, ka pastardienā Kristus mūs uzmodinās no mirušajiem, bet pareizi ir arī domāt, ka mēs jau savā ziņā esam uzmodināti no mirušajiem ar Kristu. Kristības sakramentā mēs esam iegremdēti Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā un sakramentāli esam asimilēti ar Viņu: „Reizē ar Kristu apbedīti kristībā un kopā ar Viņu augšāmcēlušies, pateicoties ticībai Dieva spēkam, kas Viņu uzmodināja no mirušajiem.” (sal. Kol 2, 12) Vienoti ar Kristu Kristības sakramentā mēs jau reāli piedalāmies augšāmceltā Kristus dzīvē (sal. Ef 2, 6).
Pateicoties Kristum, kristīgajai nāvei ir pozitīva nozīme. Baznīca liturģijā lūdzas: „Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, un, kad sairst šīs laicīgās dzīves miteklis, viņi iegūst mūžīgu mājokli debesīs.”[2] Ar nāvi dvēsele tiek šķirta no miesas, bet augšāmcelšanās brīdī Dievs mūsu pārveidotajai miesai dos neiznīcīgu dzīvi, vienojot to ar mūsu dvēseli. Arī mūsu dienās Baznīca ir aicināta sludināt ticību augšāmcelšanai: „Kristieši tic, ka ir mirušo augšāmcelšanās; ticot tai, esam augšāmcelti.”[3]
3. Sekojot senajai kristīgajai tradīcijai, Baznīca uzstājīgi iesaka mirušo miesas apbedīt kapsētās vai citās svētās vietās. [4]
Atcerēdamies Kunga nāves, apbedīšanas un augšāmcelšanās noslēpumus, kuros atklājas kristīgās nāves būtība[5], apbedīšana ir viscienīgākais veids, kā paust ticību un cerību miesas augšāmcelšanai. [6]
Baznīca, kas kā Māte pavada kristieti viņa šīszemes svētceļojuma laikā, upurē Tēvam Kristū Viņa žēlastības bērnu un gulda zemes klēpī viņa mirstīgās atliekas cerībā, ka tas augšāmcelsies godībā.[7]
Apbedījot mirušo ticīgo miesas, Baznīca apstiprina ticību miesas augšāmcelšanai[8] un vēlas izcelt cilvēka miesas, ka ir integrāla personas daļa, augsto cieņu.[9] Tātad nav pieļaujami uzskati un riti, kas ietver kļūdainas nāves koncepcijas: nāve kā personas galīga iznīcināšana, tās saplūšana ar Māti dabu vai Visumu, viens no reinkarnācijas procesa etapiem vai galīgā atbrīvošanās no miesas „cietuma”.
Turklāt apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās vislabāk atbilst pietātei un respektam, kas pienākas mirušo ticīgo miesām, kuri Kristībā kļuvuši Svētā Gara templis un kurus „kā instrumentus un traukus Gars svēti izmantoja daudzu labu darbu veikšanai”.[10]
Taisnīgais Tobijs tiek cildināts par nopelniem Dieva priekšā, apbedījot mirušos,[11] un Baznīca mirušo apbedīšanu uzskata par žēlsirdības darbu miesai.[12]
Visbeidzot mirušo ticīgo apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās veicina radinieku un visas kristiešu kopienas atceri un lūgšanu par mirušajiem, kā arī mocekļu un svēto godināšanu.
Ar miesas apbedīšanu kapsētās, baznīcās vai citās piemērotās vietās kristīgā tradīcija saglabāja komūniju starp dzīvajiem un mirušajiem un pretojās tendencei apslēpt vai privatizēt nāves notikumu un tās nozīmi kristiešiem.
4. Tur, kur higiēniskie, ekonomiskie vai sociālie iemesli liek izvēlēties kremāciju (bet šāda izvēle nedrīkst būt pretēja mirušā ticīgā skaidrai vai saprātīgi paredzamai gribai), Baznīca neredz doktrinālus iemeslus, lai kavētu tādu praksi, jo nelaiķa kremēšana neattiecas uz dvēseli un nepretojas dievišķajai visvarenībai augšāmcelt miesu, tātad nenoliedz kristīgo doktrīnu dvēseles nemirstības un miesas augšāmcelšanas jautājumos.[13]
Baznīca arī turpmāk dod priekšroku miesas apbedīšanai, jo ar to tiek izrādīta lielāka cieņa mirušajiem; tomēr kremācija nav aizliegta, „ja vien to neizvēlas kristīgajai doktrīnai pretēju iemeslu dēļ”[14].
Ja nepastāv kristīgai doktrīnai pretēji motīvi, Baznīca pēc atvadu rita svinēšanas atbalsta kremēšanas izvēli, nodrošinot liturģiskos un pastorālos norādījumus, sevišķi rūpējoties novērst jebkādu ieļaunojumu vai reliģisku vienaldzību.
5. Gadījumā, ja pamatotu iemeslu dēļ tiek izvēlēta nelaiķa kremēšana, mirušā pelni ir jāglabā sakrālā vietā, t.i., kapsētā vai, ja tas ir atbilstoši, baznīcā vai pienācīgā vietā, ko šādam mērķim nosaka kompetentā Baznīcas autoritāte.
No pašiem sākumiem kristieši nolēma, ka viņu mirušie būs kristīgās kopienas lūgšanu un atceres objekts. Viņu kapi kļuva par lūgšanas, atceres un pārdomu vietām. Mirušie ticīgie ir Baznīcas daļa; tā tic sadraudzībai-komūnijai, „kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu”[15].
Pelnu saglabāšana kādā sakrālā vietā veicina to, ka radinieki un kristiešu kopiena lūdzas par mirušajiem un piemin tos. Turklāt tādā veidā tiek novērsta iespēja aizmirst vai nerespektēt aizgājēju, īpaši tad, kad mūžībā aizgājušas pirmās paaudzes. Tas pasargā arī no kādas neatbilstošas vai māņticīgas rīcības.
6. Iepriekš minēto motīvu dēļ, nav atļauta pelnu glabāšana dzīvesvietā. Tikai nopietnos un īpašos apstākļos, kuri atkarīgi no vietējās kultūras īpatnībām, ordinārijs, piekrītot Bīskapu konferencei vai Austrumu Baznīcu bīskapu sinodei, var dot atļauju pelnus glabāt dzīvesvietā. Tomēr pelni nedrīkst tikt sadalīti dažādu ģimenes locekļu starpā, un vienmēr ir jānodrošina cieņa un attiecīgi saglabāšanas apstākļi.
7. Lai izvairītos no jebkādām aizdomām par panteismu, naturālismu vai nihilismu, netiek atļauta pelnu izkaisīšana gaisā, zemē, ūdenī vai kādā citā veidā, vai arī kremēto pelnu pārveidošana piemiņas lietiņās, dārglietās vai citās lietās. Šādu rīcību nevar pamatot ar higiēniskiem, sociāliem vai ekonomiskiem apsvērumiem, kuri bija par iemeslu kremēšanas izvēlei.
8. Gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka.[16]
Pāvests Francisks kardinālam prefektam 2016. gada 18. martā piešķirtās audiences laikā ir apstiprinājis šo instrukciju, kura bija izstrādāta šīs kongregācijas kārtējās sesijas laikā 2016. gada 2. martā, un ir licis to publicēt.
Roma, Ticības mācības kongregācija, 2016. gada 15. augusts, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.
Gerhards kard. Millers
Prefekts
+ Luijs F. Ladaria, S.I.
Thibicas titulārarhibīskaps
Sekretārs
[1] AAS 56 (1964), 822-823.
[2] Sal. Romas Misāle, prefācija par mirušajiem, I.
[3] Sal. Tertulliano, De resurrectione carnis, 1,1: CCL 2, 921
[4] Sal. KLK, kan. 1176, § 3; can. 1205; ABLK, kan. 876, § 3; can. 868.
[5] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 1681.
[6] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 2300.
[7] Sal. 1Kor 15,42-44; Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 1683.
[8] Sal. Svētais Augustīns, De cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 628.
[9] Sal. Vatikāna II ekumeniskais koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 14.
[10] Sal. Svētais Augustīns, De cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 627.
[11] Sal. Tob 2,9; 12,12.
[12] Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2300.
[13] Sal. Svētā Ofīcija Augstākā Svētā Kongregācija, Instrukcija Piam et constantem, 1963. gada 5. jūlijā: AAS 56 (1964), 822.
[14] KLK, 1176. kan., 3. §; sal. ABLK, 876. kan., 3. §.
[15] Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 962.
[16] KLK, kan. 1184; ABLK, kan. 876, § 3.
